"Krievijas rakstura apoloģija"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.06.27.

Mums lemts nevis dzīties pakaļ un apdzīt Rietumus, bet iet savu ceļu.

Tautas rakstura savdabība — tā vispirms ir tautas cieņa.

Visvairāk par tautas raksturu liecina tās vēsture. Krievijas tauta ir izdzīvojusi nežēlīgos dabas un ģeopolitiskos apstākļos, apgūstot lielāko platību vēsturē, izveidojot pasaulē lielāko valsti un, neiznīcinot un nepakļaujot nevienu tautu, izveidojusi varenu kultūru.

Krievu cilvēkam ģenētiski ir nodotas pretrunīgas slāvu epileptoīda tipa rakstura iezīmes (pēc Ksenijas Kasjanovas definējuma). Epileptoīds vienkāršās situācijās ir mierīgs, pacietīgs un gādīgs, taču, ja to ilgi kaitina, tad tas kļūst sprādziennedrošs. Viņš cenšas rīkoties savā ritmā un pēc sava plāna, konsekvents un neatlaidīgs savu mērķu sasniegšanai. Pārslēgšanās uz citu darbību notiek ar grūtībām, un spēku savākšana tādai lietai ir bremzēta, jo nepieciešama "iešūpošanās", pierašana pie jauniem apstākļiem. "Krievs ilgi jūdz, bet ātri brauc".

Vētrainā slāva daba tiek apslāpēta ar pareizticīgo audzināšanu.

Iespējams, ka tikai cilvēks ar tādu epileptoīdu genotipu spēja pielāgoties Eirāzijas skarbajiem un nepastāvīgajiem cikliem. Taču, kad bruka tradīcijas un sakari ar dziļiem nacionāliem orientieriem, krievu cilvēks degradēja.

Ģenētiski krievu cilvēks tiecas uz individualitāti un noslēgtību. Taču pareizticīgā audzināšana iepazīstināja tautu ar baznīcas dzīves uztveri un pienākuma vērtīgo motivāciju atšķirībā no labuma racionālās motivācijas, kas dominē Rietumos. Par spīti atšķirīgajiem viedokļiem par krievu barbarismu un cietsirdību, krievu vēsture ir labsirdīgāka nekā Eiropas, bet sabiedriskā morāle — prasīgāka. Krievijā nav iespējama indulgence, inkvizīcija, skalpi, pareizticīgajā dzīvē nevar iedomāties izvirtības, kādas valdīja Eiropas un Vatikāna katoļu klosteros, nav iespējams konstatēt tādu tikumu zaudēšanu, kāda bija izplatīta Eiropas pilsētās humānisma laikmetā vai arī masu asiņainā slaktiņa laikā Bērtuļa naktī Francijā, simts gadu ilgajā karā Vācijā, raganu dedzināšanā visā Eiropā. Turklāt Krievu hronikas ļaunumu dēvē par ļaunumu, taču eiropieši, par spīti visām ļaundarībām pie sevis un aborigēnu iznīcināšanai visos kontinentos, sevi uzskatījuši par pašiem civilizētākajiem visā pasaulē. Pievienojot milzīgas teritorijas un lielu daudzumu tautas, krievi izrādījuši Eiropā neredzētu nacionālo un reģionālo pacietību, pieņēmuši un asimilējuši daudzas kultūras.

Krievu tautai ir liela izdzīvošanas spēja grūtos apstākļos, neticama ietiepība un nelokāmība savas vēsturiskās misijas īstenošanā. Tāda tauta ir spējīga pārciest daudzas ciešanas un pazemojumus no savas valdības puses, bet ārēju nāvīgu briesmu gadījumā tā ir neuzvarama. Taču pat tad, ja to ir sakāvis ārējs spēks, kā bija tatāru — mongoļu iebrukuma laikā, vai arī dēļ iekšēja ienaidnieka komunisma laikā, tauta cieta milzīgus zaudējumus pretojoties, bet spēja atrast spēkus pašsaglabāšanai.

Visas krievu tautas raksturīgās īpašības liecina, ka tā nespēj iekļauties mūsdienīgajā patēriņa civilizācijā un masu kultūrā. Krieviem bargie Eirāzijas ziemeļaustrumu apstākļi diktē atpalicību no neprātīgās mūsdienīgās patēriņa sacensības.

Saprotams ir tas, ka valsts nospraustie grandiozie uzdevumi prasa milzīgu tautas piepūli, uz ko tā ir spējīga tikai tad, ja tai ir virsideāls. Mums nav lemts dzīties pakaļ un apsteigt Rietumus, bet iet savu ceļu, kurā mēs esam spējīgi kompensēt mūsu objektīvās grūtības un subjektīvos trūkumus. Nevajag sacensties tur, ko citi dara labāk par mums, bet uzdot cilvēcei jaunas dimensijas, kurās vairāk tiek atspoguļotas mūsu vērtības.

Krievi, mūžīgi cīnoties par izdzīvošanu, ir iemācījušies domāt labāk nekā pārējie, risināt grūtākus uzdevumus, radīt jaunas nozīmes, apgūt jaunus horizontus. Tradicionālais krievu askētisms spēj novājināt komercstimulus, tikai citā skatījumā un pareizā nostādnē tas spēj veicināt uzplaukumu. Pat pašreiz mūsu darījuma cilvēki lielākoties nav spējīgi totāli aktivizēties kapitāla uzkrāšanai, un viņiem vairāk ir nepieciešama izteikšanās brīvība un kādi ideāli, kas attaisnotu viņu sasprindzinātību.

Nosakot nacionālās prioritātes, tradicionāli Krievijai vadošā loma jāspēlē valdībai — cīņa par izdzīvošanu visgrūtākajos apstākļos prasīja mobilizāciju un visu resursu koncentrāciju varenā valstiskuma rokās. Tāpēc krievu tauta — valstsīpašniece — vienmēr valdību ir uztvērusi sakrāli: no tās gaidīja ne tik daudz labklājības, kā glābiņu no bargajiem dzīves apstākļiem, kā arī no ārējiem draudiem. … Pašlaik, pirmo reizi simtgades laikā, Krievijas augstākajai valdībai ir parādījušās iespējas ne tikai izvest valsti no vēsuriskā strupceļa, bet arī panākt tās uzplaukumu.

Viktors Aksjučičs,

filozofs, publicists