"Nenerrojiet slimos"

"Izvestija"

— 2000.06.29.

Katrā EPPA sesijā Strasbūras deputāti apspriež, ko darīt ar barbarisko Krieviju.

Krievija arī ne mazāk aktīvi diskutē par tēmu, vai sulīgi uzspļaut EPPA un uz visiem laikiem, vai tomēr nosacīti un daļēji. Vieni atzīmē, ka aizcirst durvis ir visvieglāk un ka diplomātiskā māksla to vien nozīmē, kā turēt atvērtas durvis, ka dalība starptautiskajās organizācijās tik vienkārši nav pārtraucama; secinājums — jāpaciešas un jārisina sarunas. Citi atkal norāda, ka visām nelietībām ir normas robežas un Krievijai nav bezgalīgi jācieš neobjektīva Strastbūras sanāksmes attieksme; labprātīga arvien jaunas iekaustīšanas paciešana ierosina iekaustītāja apetīti.

Kad vienīgais rezultāts divpusējā sadarbībā ar partneri ir asa vēlēšanās iekniebt sev (un pat ne partnerim) stilbā, lai pārliecinātos, ka mēs nesarunājamies pa miegam, visi diplomātiskā rakstura argumenti kļūst pavisam bezjēdzīgi — diplomātijā tā ir divpusēju attiecību māksla ar starptautisku partneri, bet nekādā gadījumā ar fantomu ne. Taču EPPA darbība arvien vairāk iegūst fantastisku raksturu.

Runa nav par to, vai EPPA ir tiesības spriest par vārda brīvību Krievijā, un arī ne par to, ir vai nav Krievijā problēmas ar vārda brīvību — ir, un diezgan lielas, un noteikti lielākas par Kiseļova un Dorenko problēmām. Runa ir tikai par to, ka normāls cilvēks pēc benzīna dodas uz DUS un pēc maizes uz maizes ceptuvi un nevis otrādi; ja Strasbūras sanāksme izceltos ar pieskaitāmību, tai būtu priekšstats par normālu parlamenta lasījumu formātu. Pirmkārt, uz tiem tiek aicināti eksperti. Otrkārt, iespējams vērsties pie profesionālām žurnālistu organizācijām. Treškārt, starp MIL vadītājiem (turklāt jebkuras ievirzes) ir tādas personas, kas vismaz nepieder pie tās netīrās politiskās kloākas iemiesotajiem simboliem, pie kuras pieder tēvzemes žurnālistika. Ja jau augstākajai sanāksmei pieļaujams ir tikai trakomājas formāts, bažas par sadarbības lietderību ar to var palielināties. Taču tā pirmām kārtām ir Eiropas problēma. Starptautisko struktūru izveidošana ir smalka, neizpētīta lieta, neapšaubāmi pakļauta kļūdām. Nav liela bēda, ja neveiksmīgu mēģinājumu gadījumā rodas bezjēdzīga starptautisko liekēžu organizācija. Taču gadās arī tā, ka liekēži cenšas savienot bezjēdzību ar lielu aktivitāti, bet ko ar to darīt — neviens, to skaitā arī paši eiropieši, nezina.

Maksims Sokolovs