"Vesela dažādu interešu jūra"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.07.01/02.

Vācija pārņem Baltijas jūras padomes prezidentūru, un tai būs jāapmierina gan baltiešu, gan krievu, gan dienvideiropiešu intereses.

Gerharda Šrēdera kodolīgais formulējums ir apmēram divus mēnešus vecs. Tas bija Baltijas jūras padomes trešajā galotņu sanāksmē Koldingas pilsētā Dānijas rietumos, kad Vācijas kanclers teica, ka Baltijas jūras reģions kā tirdzniecības partneris ir svarīgāks nekā ASV. Tas varēja būt labs virsraksts avīzēs, taču Šrēders parādīja, ka viņš šai informatīvajai institūcijai piešķir lielāku nozīmi nekā viņa priekšgājējs Helmūts Kols. Sestdien Vācija pārņem Baltijas jūras padomes prezidentūru, un tagad valdībai Berlīnē būs jāparāda, cik nopietni ir tās paziņojumi un cik nopietni tā ir domājusi nostiprināt astoņus gadus veco organizāciju. Baltijas jūras padome tika izveidota pēc Vācijas un Dānijas ierosinājuma, lai piekrastes valstīs amortizētu Austrumu bloka sabrukuma izraisīto seku ietekmi. Taču runa, protams, bija arī par jauniem tirgiem, par demokrātijas attīstību un par politisko ietekmi.

Kopš tā laika reģions ir attīstījies par dinamisku tirdzniecības telpu. Pašreiz Baltijas jūras padomē līdz ar Vāciju un Dāniju ir arī tādas ziemeļvalstis kā Somija, Islande, Norvēģija un Zviedrija, trīs Baltijas valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva, kā arī Polija un Krievija.

Valdības aprindās saka, ka pie Vācijas prezidentūras pamatmērķiem pieder pastāvošo atšķirību samazināšana starp Rietumiem un Austrumiem, kā arī labāka ES un Baltijas jūras padomes iespēju saskaņošana reģionā. Tas pirmām kārtām nozīmē to, ka Baltijas jūras padomei sadarbība enerģijas, tirdzniecības un apkārtējās vides politikā ir jāpastiprina tur, kur ES savu finansiālās spēles telpu jau ir izmantojusi. Turklāt Vācijas valdība izjūt spiedienu no vairākām pusēm. Vidusjūras piekrastes valstis raugās, lai tās nekļūtu par Baltijas jūras padomes un ES sasaistes zaudētājām. Savukārt tās organizācijas valstis, kuras nav ES dalībnieces, kā Baltijas valstis vai Polija, no Vācijas prezidentūras gaida impulsu tik ļoti gribētajai iestājai ES, bet koalīcijas partijas Bundestāgā, PDS atbalstītas, Vācijas valdībai ir skaidri likušas saprast, ka no tās gaida arī Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) apgabala integrēšanu Baltijas jūras padomes darbā.

Tas, neņemot vērā jau pieņemto lēmumu par Eiropas fakultātes atvēršanu pie Kaļiņingradas universitātes, ir augsts handikaps. Krievija, pie kuras pieder Kaļiņingradas apgabals, gan ir ieinteresēta brīvās tirdzniecības zonu izmantot kā tiltu uz Rietumiem, tomēr Maskava to joprojām nav atbrīvojusi no ekonomiskajām važām, piemēram, tādām kā necaurskatāma likumdošana, birokrātija un korupcija.

Un tomēr Krievija tiek uzskatīta par sarežģītu partneri. Ja Vācija, kā saka valdībā, Baltijas jūras padomi tagad grib vairāk izmantot arī kā politisko jautājumu forumu, tad Krievija to ir izdarījusi jau agrāk. Tās ārlietu ministrs Igors Ivanovs, pretēji pārējo dalībnieku gribai, to vienmēr ir izmantojis, lai izteiktu asus brīdinājumus. Piemēram, viņš mēģināja no Dānijas izspiest solījumu radariekārtas Grenlandē nenodot ASV ieplānotās pretraķešu aizsardzības sistēmas rīcībā. Tas nav Baltijas jūras reģiona kopā saaugšanai noderīgs ieguldījums.

Franks Ninhuzens