"Valsts vizīšu nedēļa"

"Tagesspiegel"

— 2000.07.01/02.

Vācija sagaida. Ārpolitikā parādās jauns stils.

Atkal ir beigusies viena valsts vizīšu un svarīgu politisko tikšanos nedēļa. Tā sākās ar Francijas prezidenta Žaka Širaka valsts vizīti. Tai sekoja NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona, ASV ārlietu ministres Madlēnas Olbraitas, prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas (Latvija) un viņas kolēģa Hugo Bancera (Bolīvija) vizītes, un tā līdz pat Ķīnas valdības vadītājam Džu Žundzji. Un visas tās bija draudzīgas. Kāpēc?

Skaidrs ir viens; galvaspilsēta Berlīne ir kļuvusi par starptautisko notikumu centru vairāk, nekā jebkad tāda ir bijusi Bonna, taču tam nav nekāda sakara ar atmosfēru. Tas bija Širaks, kurš tieši Reihstāgā deva ļoti tiešu norādi: viņš teica, ka Vācija tagad ir "lielvara". Un tas skan no lepnā gollista mutes. Taču atbalss uz šo vērtējumu bija pārsteidzoši niecīga.

"Lielvara", šis jēdziens tomēr arī nobriedušajai Vācijas Demokrātiskajai Republikai vēl šķiet pārāk skaļš, pārāk augstprātīgs. Ņemot vērā apmeklētāju skaitu un nozīmīgumu, kuri dažreiz ierodas tikai uz pāris stundām, lai saskaņotu viedokļus ar kolēģiem, drīzāk ir jāsaka, ka Vācija ir kļuvusi par orientējošu varu.

Izšķirošie te ir jau zināmie, bet iespaidīgie faktori: pirmkārt, Vācija atrodas Eiropā, kas arvien vairāk atveras austrumiem. Tā vienmēr ir bijusi svarīga ģeopolitiski, arī kā militārs priekšpostenis, bet tagad tai ir tilta funkcijas. Otrkārt, tā ir Savienības politiskā komponente: Vācija ir visdažādākajos veidos pārbaudīta un uzticama partnere, kas pēc atkalapvienošanās ir uzņēmusies arvien vairāk pienākumu. Turklāt Vācijai joprojām ir daudz naudas.

Taču kopumā Vācijas ārpolitika tiek turpināta mierīgi, nepārtraukti un loģiski: integrācija Rietumos, ko uz priekšu virzīja Adenauers, spriedzes mazināšanas politika, ko piekopa Brants, draudzības politika, ko attīstīja Kols – tas viss veda Šrēdera pašapzinīgās ārpolitikas virzienā, kas pēc stila atgādina pasaules iekšpolitiku. Tā sniedz orientāciju.

Nākamajā nedēļā ieradīsies ES ārlietu ministrs Havjers Solana un NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons. Vēl tiek gaidīts arī Ukrainas prezidents Leonīds Kučma.

Stepans Andreass Kasdorfs