"Kola pēdējais protests"
"Die Welt"
— 2000.06.30.
Helmūts Kols vienmēr ir izraisījis sašutumu savos politiskajos pretiniekos.
Arī pretiniekos partijas iekšienē, kuriem viņš vienmēr norādījis viņu vietu, pašreizējā jaunajā paaudzē, ko garlaikoja sajūta, ka viņš visur ir klāt, un visos tajos, kuri viņa teikumu par garīgi morālo pagriezienu ir sapratuši kā nepārprotamu cīņas pieteikumu. Tagad viņiem visiem ir izdevība ļaut savai nicināšanai vaļu. Helmūts Kols viņiem ir devis iemeslu. Viņš kanclera dienestu ir vadījis ar feodāļa despotismu. Viņš zināja, kā realizēt varu, arī ar naudas palīdzību no nenoskaidrotiem avotiem. Un viņš savu amata telpu nodeva "tīru kā izslaucītu".
Ar visām šīm lietām tagad nodarbojas izmeklēšanas komisija un valsts prokuratūra. Abas sauks Kolu pie atbildības tur, kur viņš ir pārkāpis tiesības un likumu. Tas funkcionējošā demokrātijā ir ierasti un pareizi. Bet vai tas drīzāk nav atklāts tribunāls, kas tagad tiek sarīkots Kolam? Un vai patiesi runa ir par partiju likuma neievērošanu, vai arī par pienākumu saglabāt arhīvu?
Nē. Runa nav tikai par jau mēnešiem atkārtotajām, bet nepierādītajām aizdomām par uzpērkamību. Runa ir par atklātu izrēķināšanos ar Vācijas pēckara vēstures laikmetu, kura laikā valsts atguva vienotību, starptautisko cieņu un daļu pašapziņas. Ir situsi 1989. gada zaudētāju stunda. Un pret to Kols saceļas atkal.
Johans Mihaels Mēlers