Kad daudz paveikts un daudz vēl darāmā: Latvijas solis pa solim Eiropā

Par integrāciju Eiropas Komisijas amatpersonas skatījumā

Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā pirmais padomnieks Džefrijs Barets — "Latvijas Vēstnesim’’

— Latvijas sarunās ar Eiropas Savienību (ES) ir noslēgtas jau pirmās sarunu sadaļas. Kā jūs vērtējat pašreizējo Eiropas integrācijas gaitu, cik tālu Latvija ir šajā procesā, un kā vērtējami sasniegumi? Kāds ir Latvijas progress salīdzinājumā ar pārējām kandidātvalstīm?

— Kā pierādīja ES dalībvalstu galotņu tikšanās Helsinkos 1999.gada nogalē un šajā sanāksmē pieņemtais lēmums, ES ir atvērta jaunu valstu uzņemšanai un kandidātvalstis vairs netiek iedalītas grupās. Katras valsts progress un vieta ceļā uz ES ir vērtējama tikai un vienīgi pēc valsts individuālajiem sasniegumiem. Tādējādi katrai valstij ir dota iespēja pierādīt savu spēju un gatavību kļūt par ES dalībvalsti, neraugoties uz norisēm pārējās kandidātvalstīs.

Atslēgas punkti, kas pierāda valsts progresu, ir: ES likumdošanas ‘’ acquis communautaire’’ piemērošana un likumdošanas saskaņošana, valsts administratīvā reforma, ierēdniecības kapacitātes palielināšana, kā arī Kopenhāgenas kritēriju izpilde. Vadoties pēc šiem jautājumiem, ir iespējams izvērtēt katras valsts individuālo progresu. Vislabāk šie sasniegumi atspoguļojas ikgadējā progresa ziņojumā, kas tiek publicēts katru rudeni. Progresa ziņojums, ko sagatavo Eiropas Komisija, dod iespēju pietiekami objektīvi un kvalitatīvi izvērtēt katras valsts atrašanās vietu ceļā uz ES.

Vērtējot pašreizējos Latvijas sasniegumus, jāsaka, ka ir paveikts daudz un ir sasniegts labs progress, bet, protams, ļoti daudz darba vēl priekšā. Kā redzams, arī iestāšanās sarunu process, kas sākās šī gada sākumā, norit visai veiksmīgi un arī nākamā pusgada laikā, kurā ES prezidentūras pienākumi ir uzticēti Francijai, nenoliedzami tiks atvērtas jaunas sarunu sadaļas.

Runājot par pārējām ES kandidātvalstīm, es nevēlētos veikt jebkādu salīdzinājumu. Šī nav sacensība par to, kurš pirmais tiks uzņemts Savienībā. Katras valsts sasniegumi tiek vērtēti atsevišķi, un tikai individuālie sasniegumi noteiks, kad tā tiks uzņemta ES.

— Kādas ir galvenās problēmas, kas varētu palēnināt Latvijas integrācijas gaitu, un cik veiksmīgi, jūsuprāt, šīs problēmas tiek risinātas?

— Galvenā problēma, kas nav sveša arī nevienam Latvijā, ir nepietiekamā administratīvā kapacitāte un nepieciešamās reformas šajā jomā. Administratīvās reformas ir viens no visnozīmīgākajiem uzdevumiem, kas veicams Latvijai, lai sekmīgi integrētos ES struktūrās. Latvijas valsts institūcijās pastāv vairākas problēmas. Pirmkārt, tas ir mantojums vēl no iepriekšējās sistēmas un nevēlēšanās mainīt savu darba kvalitāti. Otrkārt, tā ir dažādu funkciju dublēšanās jeb dalīšanās starp dažādām institūcijām. Kā piemēru varētu minēt pārtikas kvalitātes kontroli, kas Latvijā tiek sadalīta starp vairākiem atsevišķiem dienestiem, tādējādi padarot šo procesu visai sarežģītu un grūti pārskatāmu. Šeit varētu būt runa par dažādu institūciju apvienošanos jeb zināma veida koordināciju šo institūciju starpā ar mērķi uzlabot sistēmu, padarīt to efektīvāku.

Kā otru iespējamo problēmu Latvijas ceļā uz ES redzu valsts robežu sakārtošanu un nostiprināšanu. Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, Latvijas robežas būs arī ES robežas, īpaši tas attiecas uz austrumu robežu, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai robežas atbilstu ES standartiem.

Atgriežoties pie jautājuma par administratīvajām reformām, ļoti pozitīvi ir vērtējama pašreizējās valdības darbība šajā jomā. Andra Bērziņa vadītā valdība administratīvās reformas ir izvirzījusi par vienu no savas darbības prioritātēm, un ir jau sasniegti zināmi panākumi. Administratīvo reformu nepieciešamību es nevēlētos dēvēt par problēmu, drīzāk tas ir izaicinājums Latvijai, lai tā spētu efektivizēt savu institūciju darbību, tādējādi uzlabojot to darbību valsts iekšienē un reizē virzītos tuvāk ES.

— Cik zināms, tad jau 1995. un 1996. gadā administratīvo reformu nepieciešamība tika norādīta kā viens no galvenajiem uzdevumiem Latvijai, lai tā spētu sekmīgi integrēties ES. Kādēļ, jūsuprāt, šis process norit tik lēni?

— Administratīvās reformas ir ļoti dārgs process un prasa ievērojamus ieguldījumus no valsts budžeta. Ņemot vērā visai saspīlēto situāciju Latvijas budžetā, ir samērā grūti piesaistīt ievērojamus līdzekļus administratīvajām reformām. Administratīvās reformas ir problēma gandrīz visās Austrumeiropas valstīs, un, cik man zināms, arī šajās zemēs reformu process norit ļoti lēni. Integrējoties ES, kandidātvalstīm nākas sastapties ar dažādām jaunām administratīvajām funkcijām, bet, lai iegūtu brīvus līdzekļus, nauda ir kādam jāatņem, un tas ir ļoti sarežģīti.

Kā vēl vienu problēmu, kas lielā mērā saistīta arī ar administratīvajām reformām un to lēno gaitu, var minēt pēctecības trūkumu starp valdībām. Mainoties valdībām, lielā mērā tiek turpināts iepriekšējās valdības sāktais darbs un visai maz tiek mainīta valsts politika, tomēr nereti iepriekšējās valdības uzsāktie darbi tiek pārtraukti vai atlikti kā mazāk svarīgi. Šāda situācija ļoti apgrūtina valsts politisko reformu kopējo virzību. Kandidātvalstīm būtu jāpārņem ES dalībvalstu un ES kopējā politika, kas tiek izstrādāta ilglaicīgam periodam un turpināta, mainoties prezidentūrām vai komisijas sastāvam.

Latvija sekmīgi veic likumdošanas saskaņošanu, un ir pieņemti daudzi nozīmīgi likumi, bet ar to nepietiek. Ir vajadzīgs kopskats un iesākto reformu pēctecība. Mēs redzam, ka šis process ir sācies un administratīvās reformas ir viena no galvenajām valdības prioritātēm, bet nepietiek ar politiskiem lēmumiem un nostādnēm, ir nepieciešami rezultāti. Šeit jāmin arī ES ievērojamais finansiālais atbalsts (Phare palīdzības programma) administratīvajām reformām Latvijā.

— Socioloģiskās aptaujas pierāda, ka Latvijas sabiedrībai trūkst informācijas par ES. Tas tiek minēts arī kā viens no galvenajiem iemesliem pēdējā laikā sabiedrībā visai plaši izplatītajai negatīvajai nostājai pret ES un Latvijas iespējamo pievienošanos šai Savienībai. Kā jūs vērtējat šo problēmu, un kas ir tās galvenie iemesli?

— Informācijas trūkums par ES ir fenomens, kas novērojams daudzās kandidātvalstīs. Tā ir problēma, pie kuras risināšanas visai aktīvi tiek strādāts, tomēr tā vēl aizvien saglabā savu aktualitāti. Piemēram, Igaunijas valdība atbalsta arī eiropeiski negatīvā viedokļa paudējus, tādējādi radot diskusiju sabiedrībā, kas savukārt liek sabiedrībai interesēties un veidot savu viedokli par ES.

Pēdējais vārds par to, vai iestāties Latvijai ES vai neiestāties, būs jāsaka Latvijas iedzīvotājiem, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai šis "jā" vai "nē" būtu balstīts uz informāciju un lai neveidotos situācija, ka cilvēks pieņem negatīvu nostāju tikai tādēļ, ka īsti nezina, par ko balso. Runājot par informācijas pieejamību, ļoti svarīgi ir atcerēties Latvijas laukus, jo tieši laukos ir visgrūtāk iegūt jebkādu informāciju, bet lauku iedzīvotāji ir ievērojama Latvijas elektorāta daļa, kas izlems — pievienoties vai nepievienoties ES.

Informācija par ES ir jāveido ļoti dažāda, lai tā būtu pieejama ikvienam tieši tādā veidā, kā to visvieglāk apgūt. Vispirms tā ir informācijas centru, bukletu veidošana, finansiālais atbalsts bibliotēkām lauku rajonos un to datorizācija. Eiropas Komisijas delegācija Latvijā ļoti aktīvi strādā pie šī jautājuma, un ar Phare programmas atbalstu ir izdoti vairāki bukleti. Maija sākumā beidzot tika atvērts Eiropas Savienības informācijas centrs Rīgā. Arī Latvijas valdība dažādos veidos atbalsta informācijas izplatību par ES. Kā galvenais instruments šajā jomā jāmin Eiropas integrācijas birojs (EIB), kas veic dažādus pasākumus sabiedrības informēšanai – viens no veiksmīgākajiem ir EIB mājas lapa internetā. Tomēr jāatzīst, ka kopumā valdības ieguldījums sabiedrības informēšanā ir visai vājš. Protams, atkal var runāt par ierobežotām budžeta iespējām, tomēr iestāšanās ES ir Latvijas ārpolitikas galvenā prioritāte , un šis process pietiekami būtiski ietekmē un arvien vairāk ietekmēs jebkuru dzīves nozari Latvijā, tādēļ būtu jāsniedz pēc iespējas vairāk informācijas sabiedrībai, tādējādi iegūstot tik ļoti nepieciešamo atbalstu.

Kas attiecas uz masu medijiem, arī tajos informācijas ir diezgan maz, galvenokārt visai ierobežoto resursu dēļ. Tomēr pēdējā laikā informācijas plūsmai par ES ir tendence pieaugt, kas liecina par arvien lielāku sabiedrības ieinteresētību jautājumos par ES. Jāatzīmē, ka Eiropas Komisija augstu vērtē masu mediju darbu, galvenokārt televīziju un radio, jo tiem ir vislielākā auditorija. Tāpat nedrīkst aizmirst arī nevalstisko organizāciju (NVO) un biznesa apvienību lomu sabiedrības informēšanā. Runājot par biznesa apvienībām, kuru Latvijā nav mazums, jāsecina, ka tās neapzinās savu lomu šo procesu veidošanā. Biznesa apvienības galvenokārt koncentrējas uz likumdošanas izmaiņām, kas saistītas ar ES, bet nedara gandrīz neko, lai ietekmētu sabiedrības viedokli par vai pret kādu konkrētu izmaiņu, kas saistīta ar ES.

Runājot par sabiedrības informētību par gaidāmo pievienošanos ES, jāmin arī tā saucamā Ferhoigena jaunā informācijas stratēģija. Tās galvenā pamatdoma — ir svarīgi informēt gan kandidātvalstu sabiedrību, gan ES dalībvalstu sabiedrību par gaidāmo ES paplašināšanos. Tieši informācijas trūkuma dēļ arī vairāku dalībvalstu iedzīvotāji izturas diezgan skeptiski pret gaidāmo ES paplašināšanos. Tādēļ ļoti svarīgi ir iegūt ne vien kandidātvalstu sabiedrības atbalstu iestāšanās procesam ES, bet tikpat būtiski ir sagatavot sabiedrību pašā ES iekšienē.

— Eiropas Komisijas delegācija, sadarbojoties ar dažādām valsts institūcijām un NVO, strādā pie sabiedrības informēšanas. Kādas vēl funkcijas pilda Eiropas Komisijas delegācija, un kāda ir tās loma Latvijas ceļā uz ES?

— Eiropas Komisijas delegācija Latvijā pārstāv Eiropas Komisiju, attīsta Latvijas un ES attiecības, sniedz atbalstu Latvijai, gatavojoties uzņemšanai ES. Eiropas Komisijas delegācija ir pirmā ES institūcija, ar kuru tiekas Latvijas politiķi un sabiedrība. Tāpat Eiropas Komisijas delegācija strādā ar finansiālā atbalsta programmu Phare un no šī gada ar jaunajām programmām ISPA un "Sapard", kā arī uzrauga šo līdzekļu izlietojumu Latvijā.

— Cik drīzu jūs paredzat Latvijas un citu kandidātvalstu iestāšanos ES? Vai ES paplašināšanās varētu notikt visām kandidātvalstīm kopā, dalot tās grupās, vai iespējams, ka katra valsts iestājas ES atsevišķi?

— Es nevēlos prognozēt nekādus termiņus, kad varētu notikt Latvijas vai kādas citas kandidātvalsts pievienošanās ES. Katra valsts tiks vērtēta pēc tās individuālajiem sasniegumiem, izvērtējot likumdošanas saskaņošanas procesu un citus manis iepriekš minētos kritērijus, un katra valsts tiks uzņemta tad, kad tā būs gatava uzņemties saistības un pienākumus, ko nosaka dalība ES. Protams, no praktiskā viedokļa vienkāršāk būtu uzņemt vairākas valstis vienlaikus vai visas kopā, bet, kā jau teicu, katra valsts tiks vērtēta pēc tās individuālajiem sasniegumiem. Tāda ir ES pozīcija attiecībā uz paplašināšanos.

— Jau pašreizējā Eiropas Savienība, kuras sastāvā ir 15 dalībvalstis, saskaras ar institūciju darbības efektivitātes problēmām. Kādas izmaiņas gaidāmas ES līdz ar jauno dalībvalstu uzņemšanu?

— Jau šī gada otrajā pusgadā, Francijas prezidentūras laikā, tiks ļoti aktīvi strādāts pie institucionālajām reformām ES iekšienē. Vispirms ir jāpārskata lēmumu pieņemšanas process. Arvien vairāk lēmumu jāvirza caur kvalificētā vairākuma balsojumu, jo arvien grūtāk ir panākt vienbalsību dažādu jautājumu risināšanā, tādējādi ievērojami tiek mazināta lēmumu pieņemšanas efektivitāte. Attiecībā uz reformām ļoti lielas cerības tiek liktas uz starpvaldību konferenci šī gada decembrī Nicā, kur varētu tikt pieņemts Eiropas Savienības dibināšanas līguma atjaunotais variants. Skaidrs ir viens – bez šīm reformām ES paplašināšanās nav iespējama.

Raugoties nākotnē, tieši šī ES paplašināšanas kārta ir ļoti nozīmīga, jo pēc pašreizējo kandidātvalstu uzņemšanas visa Eiropa atkal būs vienota. Tā ir vēsturiska iespēja panākt vienotību Eiropā, uzsverot šīs vienotības brīvprātības principu. Nenoliedzami jaunās valstis ievērojami mainīs ES un veidos jauno ES modeli. Iespējams, ka lēmumu pieņemšanas process kļūs garāks, bet tajā pašā laikā notiks zināma noslāņošanās lēmumu pieņemšanas procesā.

— Viena no problēmām, kas saistīta ar gaidāmo paplašināšanos, ir valodas jautājums. Pašreiz ES tiek lietotas 11 oficiālās valodas, un, cik zināms, tulkošanas process ir visai sarežģīts un dārgs. Pievienojoties jaunajām dalībvalstīm, valodu skaits varētu sasniegt 20 vai pat pārsniegt šo skaitli. Lai veiktu tulkošanu visās iespējamās kombinācijās, tulku skaits un ar to saistītās izmaksas dramatiski pieaugs. Kāds šeit redzams risinājums?

— Šim jautājumam pagaidām nav atrasta atbilde. Protams, strādājot ar 20 oficiālajām valodām, tulkošanas process kļūtu ļoti sarežģīts, to pat varētu nosaukt par loģisko murgu, kas sagaida ES. Tehniski šis process noteikti būtu ļoti sarežģīts, bet, raugoties politiski, tas ir nepieciešams. Protams, liela daļa ES darba, kas attiecas uz Eiropas Komisiju, jau pašreiz noris galvenokārt angļu, franču un nedaudz vācu valodā, bet, kas attiecas uz tādām institūcijām kā Eiropas Savienības Padome un īpaši Eiropas Parlaments, tad valodu daudzveidība ir neizbēgama. Parlamentārieši vēlas izteikties savā dzimtajā valodā, jo tikai tādējādi iespējams visskaidrāk paust savu viedokli. Jāatzīst, ka šai problēmai pagaidām vēl nav risinājuma.

Bet ir jārunā arī par tulkošanas problēmām, ar kurām jau pašreiz saskaras kandidātvalstis likumdošanas saskaņošanas gaitā. ES likumu kopums ‘’ acquis communautaire’’ ir vairāk nekā 80 000 lappušu, un, lai veiktu šo juridisko tekstu tulkojumu, nepieciešams ievērojams kvalificētu tulku skaits. Šī ir problēma, ko steidzami jāsāk risināt arī Latvijā.

Artis Nīgals,

"LV" Eiropas lietu redaktors