"Gala sanāksme Feru, Portugālē"

ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāji ieradās Feru, lai iepazītos ar starpziņojumu dažādās politikas jomās. Tam Francijas prezidentūras nākošajos sešos mēnešos ir jākļūst par taustāmu rezultātu. Taču atšķirīgajos viedokļos principā nebija manāmas gandrīz nekādas pārmaiņas.

ES reformas

Laikraksts "Die Welt" (06.19.) raksta par četriem galvenajiem ES reformu jautājumiem.

• Lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu

Gandrīz vai visas dalībvalstis it kā ir par lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšanu. Taču tad, kad Portugāle, kā ES prezidējošā valsts, nesen iesniedza sarakstu ar 26 jomām, kurās turpmāk ES vienbalsīguma vietā lēmumi būtu jāpieņem ar balsu vairākumu, vienbalsīgu atbalstu saņēma tikai trīs mazsvarīgākās jomas. Svarīgākajās, kā nodokļi vai iekšpolitika, kurās runa ir par jūtamu atteikšanos no nacionālās suverenitātes, progresu varētu panākt tikai beigās. Tagad Feru, lai paplašinātu spēles telpu, tika iesniegts saraksts ar 40 jomām.

• Komisijas sastāvs

Šķiet, ka iezīmējas risinājums, kas paredz, ka katrai dalībvalstij būs vismaz viens komisārs. Vispirms lielajām dalībvalstīm, kā Vācijai un Francijai, ir jāatsakās no otra komisāra posteņa, lai dotu vietu jaunajām dalībvalstīm. Vēlāk tiks pieņemts arī lēmums par "īstajiem" un "jaunākajiem" komisāriem.

• Balsu sadalījums

Kaut arī ir pamatvienošanās starp Vāciju un Franciju, stāvoklis pašreiz šķiet samērā juceklīgs. Francija piekrīt, ka Vācijai, atbilstoši tās lielākajam iedzīvotāju skaitam, būs lielāks balsu skaits nekā tai pašai, taču tikai tad, ja Francijai savukārt būs vairāk balsu nekā Spānijai vai Itālijai. Tas pats principā attiecas arī uz mazāko valstu nometni. Vēl nav skaidrs, vai izdosies saskaņot pārsvarā sparīgi aizstāvētās intereses: balsu skaits Ministru padomē ir redzamākais nacionālās varas mērs Savienībā. Izeja varētu būt "dubultā vairākuma" ieviešana: saskaņā ar to lēmums stājas spēkā tad, ja par to Padomē ir nobalsojis dalībvalstu vairākums (pēc līdzīga balsu sadalījuma kā pašreiz) un ja šīs valstis pārstāv ES iedzīvotāju vairākumu.

• Pastiprināta sadarbība

Valda atziņa, ka spēkā esošā ES līguma attiecīgais pants praktiski nefunkcionē — tas kopš 1998. gada ne reizi nav veiksmīgi izmantots. Galvenokārt Vācijas spiediena iespaidā tagad ir paredzēts mīkstināt noteikumus, pēc kādiem kāda valstu grupa drīkstēs ciešāk sadarboties, piemēram, aizsardzības un iekšpolitikas jomās. Turpmāk nacionālo iemeslu dēļ atpalicējas nedrīkstēs bloķēt šādu sadarbību. Visvairāk problēmu ar šī panta mīkstināšanu ir Liebritānijai un vairākām mazākajām valstīm. Taču pēc Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera runas tām ir jābaidās, ka bez "ciešākas sadarbības" atvieglojumiem varētu pastiprināties tendence šādu modeli konstruēt ārpus ES ietvariem. Un tas vēl mazāk būtu šo valstu interesēs.

Andreass Midels komentārā "Eiropa ātrvilciena tempā" ("Die Welt", 06.20.) raksta, ka pašreiz arī no minimālā konsensa nekas daudz nav manāms. Taču skaidrs ir viens — lēmumu pieņemšana ES jau sen neatbilst laika garam.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers savā runā mēģināja dot atbildi uz jautājumu par varu. Tēlaini izsakoties, viņš nosauca gala staciju, kurā Eiropas vilcienam būtu jāiebrauc ne pārāk tālā nākotnē. Taču faktiski Fišera priekšstati par Eiropu deva jaunu impulsu.

Trīs Amsterdamas galotņu sanāksmē neizskatītās tēmas ir savstarpēji saistītas, un tāpēc tām ir nepieciešams paketveida risinājums. Ja lielākajām dalībvalstīm Komisijā ir jāatsakās no viena komisāra posteņa, tad tās par to kā kompensāciju vēlas lielāku balsu skaitu Ministru padomē, kur mazākajām dalībvalstīm kā aizsardzība pret lielāko pārsvaru tīri aritmētiski ir nesamērīgi liels balsu skaits. Šodien katrai lielākajai dalībvalstij, neņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, ir pa 10 balsīm. Pašreizējā sistēma ne absolūti, ne arī lineāri neņem vērā iedzīvotāju skaitu, bet politisku iemeslu dēļ četrām lielākajām dalībvalstīm nodrošina vienādu balsu skaitu. Tas, ka vāciešu ir ievērojami vairāk nekā francūžu, britu vai itāļu, līdz šim ir ņemts vērā vienīgi Eiropas parlamentā, kur Vācijai ir vislielākais deputātu skaits. Taču tagad ir parādījušās pazīmes, ka demogrāfisko elementu vairāk ievēros arī Ministru padomē.

Ciešāka sadarbība

Aiz jēdziena "ciešāka sadarbība" slēpjas instrumentārijs, kā nonākt līdz Fišera ieskicētajam "gravitācijas centram". Tam, kurš Eiropu vēlas vairāk, no tās arī ir jāsaņem vairāk. Taču tieši tas līdz šim nebija iespējams. Par šāda veida fleksibilitāti iestājas Vācija un trīs Beniluksa valstis. Taču britu centieni kopējās drošības un aizsardzības jomā pierāda, cik ļoti viņi vēlas piederēt pie Eiropas avangarda.

"Die Presse" (06.20.) korespondente Dorisa Krauza komentārā "Ciešāka sadarbība ES" raksta, ka galotņu sanāksmē priekšplānā ir izvirzījusies tēma, kurai ir principiāli jāmaina ES: ciešākas sadarbības princips, ko ES žargonā sauc par "fleksibilitāti". Tā arvien vairāk tiek uzskatīta par sarežģīto institucionālo reformu atrisinājuma galveno trumpi. Galotņu sanāksme Feru spēra pirmo soli šajā virzienā un šo tēmu iekļāva sarunās par reformām. Tomēr ir kandidātvalstis, kuras baidās, ka varētu izveidoties divu līmeņu ES. Briselē to ir sapratuši: "Mēs nedrīkstam kandidātvalstīm radīt sajūtu, ka tās iestājas tukšā ES." Tagad Eiropas paplašināšanas spiediena iespaidā galvenokārt Vācija un Francija tiecas pēc tā, lai turpmāk neviens vairs nevarētu nospiest avārijas bremzes. Tāpat ir paredzēts arī ierobežot "gravitācijas centra" valstu skaitu. Beniluksa valstis uzskata, ka kritiskā masa nedrīkstētu pārsniegt astoņas vai deviņas ES dalībvalstis. Spānija un Liebritānija par šo ideju nav pārāk lielā sajūsmā. ES aprindās ir pārliecināti, ka pēdējais vārds vēl nav teikts. Iemesls šādam optimismam ir tas, ka ES reformas galu galā ir pakete, kuras ietvaros ir jāsaskaņo arī Komisijas sastāvs, balsu sadalījums Padomē un lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu. Ir jāatsakās no līdzšinējā ES kredo, ka "no jebkura lēmuma labums ir jāgūst visiem". Uz jautājumu, kādās jomās varētu tikt lietota pastiprinātā sadarbība, vēl nav zināms.

Pamattiesību harta

Šveices laikraksts "Neue Zūrcher Zeitung" (06.20.) raksta, ka dalībvalstu valstu un valdību vadītāji veic inventarizāciju dažādās jomās, kā pamattiesību harta, Starpvaldību konference un kopējā drošības un aizsardzības politika. Domu apmaiņu par paveikto darbu pie pamattiesību hartas izstrādāšanas aptumšoja komitejas priekšsēdētāja Romana Hercoga atkāpšanās. Briti, dāņi un somi Padomē pauda pārliecību, ka viņi vēlas politisku, nevis tiesiski saistošu paziņojumu. Viņi argumentēja ar bailēm no paralēlām tiesību sistēmām un ES kompetenču paplašināšanas. Francijas prezidents Širaks uzsvēra sociālo tiesību nozīmi šādā hartā, kamēr Spānijas ministru prezidents Aznars brīdināja nemodināt sabiedrībā pārāk lielas cerības. Neviens neiebilda pret priekšlikumu strīdīgo jautājumu par hartas iekļaušanu ES līgumos atlikt uz vēlāku laiku un nepieņemt lēmumu pašreiz notiekošajā Starpvaldību konferencē.

Fišera Eiropas vīzija

Stefans Korneliuss komentārā ar nosaukumu "Garais skrējiens uz Eiropu" laikrakstā "Sūddeutsche Zeitung" (06.20.) raksta, ka reti kad par kādu politisko ideju ir diskutēts tik spēcīgi kā par Joškas Fišera Eiropas vīziju. Diskusiju mehānisms joprojām ir tas pats vecais: runā augsta ranga politiķi, kā brits Blērs, spānis Aznars un francūzis Vedrēns, taču viņu vārdi tiek vērtēti pēc Fišera runas un rezultāts ir skaidrs. Ar vai pret Fišeru, ar vai pret Vāciju.

Fišeram ar šo runu ir izdevušās divas lietas: viņš ir nostājies Eiropas reformu kustības priekšgalā, ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām un negatīvajām konsekvencēm savai rīcības brīvībai un savas valsts politiskajam svaram. Vienas nakts laikā KDS/KSS zaudēja savu firmas zīmi, un tagad tā svārstās starp pakārtošanos un radikālu Eiropas politiku.

Ar novēlošanos, bet toties jo skaidrāk ASV un Krievija ir sapratušas, ka pret ES kā ekonomisko varu un pret Savienības politisko gribu ir jāizturas nopietni. Arī Francijas ārlietu ministrs Vedrēns konsekventi turpina to, ko ir iesācis Fišers. Viņš uzdod jautājumus, kas līdz šim tika noklusēti: Vai ir jābūt nacionālo valstu ārlietu ministriem? Vai katrai valstij ir vajadzīga sava armija? Un vispār, kas notiks ar Francijas prezidentu un Vācijas kancleru?

Jau tagad var teikt, ka būtu slikti, ja Fišers vispār nebūtu teicis savu runu. Kāpēc gan Vācijai un pārējai Eiropai nevajadzētu padomāt arī par "finālu"?

Brēmenes universitātes politikas un kultūras zinātņu eksperta Lotāra Probsta rakstā "Fišers reabilitē nacionālo valsti" ("Die Welt", 06.20.) ir teikts, ka ES līdz šim galvenokārt ir bijusi ekonomiskās, politiskās un kultūras elites projekts, kamēr pilsoņu vidū daudzās ES dalībvalstīs tā sastopas ar neieinteresētību un antipātijām. Arvien mazākais vēlēšanās piedalījušos skaits un aptaujas runā skaidru valodu. Ņemot to visu vērā, Fišers ir sapratis, ka Eiropa, kas būs tikai kā "sintētiskas konstrukcijas" veidojums, "bezdvēseliska eirokrātija", nekad neiegūs politisku atbalstu un nepieciešamo politisko leģitimitāti.

Fišers ar priekšlikumu izveidot jaunu "suverenitātes sadalījumu" starp federāciju un nacionālajām valstīm, ņemot vērā subsidiaritātes principu, novēršas no priekšstata, kāds viņam ilgu laiku bija kā zaļo politiķim; ka Eiropā funkcionāli un normatīvi ir jāatsakās no nacionālajām valstīm. Tagad Fišers saka, ka nacionālās valstis ar tās kultūras un demokrātiskajām tradīcijām būs neaizstājamas arī federācijā un Eiropas līmenī tām būs ievērojami lielāka loma nekā pašreiz Vācijas pavalstīm. Arī Fišera priekšlikums par ES politiskās arhitektūras pārveidošanu vairāk nostiprina nekā vājina nacionālās valstis — piemēram, tas, ka Eiropas parlamenta deputāti ir jākomplektē nacionālajos parlamentos. Jauna ir arī viņa ideja nostiprināt ES pilsoņu tiešo pārstāvniecību pēc ASV Senāta parauga, ievēlot senatorus otrajā parlamenta palātā.

Līdz šim ES galvenokārt funkcionē kā valsts pārvalde, kas iespējami efektīvi un racionāli regulē pārrobežu preču sadali, tirgu kooperāciju un lauksaimniecības produkcijas ražošanu, bet tā joprojām ir tāla no tāda demokrātiskā suverenitātes jēdziena, kas būtu salīdzināms ar nacionālajām valstīm.

Ja Eiropu vēlas politiski pārkārtot no jauna, tad tas var notikt tikai plurālas federācijas ietvaros, kas balstās uz Savienību veidojošo nacionālo valstu, reģionu un pilsētu funkcijām. Tas ir Fišera nopelns, ka uzmanības centrā atkal ir nonācis jautājums par "apzināta Eiropas politiskās jaunveidošanas akta" perspektīvu.

Sankcijas pret Austriju

Karls Peters Švarcs laikrakstā "Die Presse" (06.19.) raksta, ka vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kam vajadzētu sākt kustēties pirmajam — 14 ES dalībvalstīm vai Austrijas valdībai? Nav skaidrs, vai ES vispār ir kopējs plāns, nemaz jau nerunājot par to, kāds tas varētu būt detaļās. Taču, lai kāds arī nebūtu ES priekšlikums, Austrija to akceptēs.

Taču tieši to tā nedrīkst darīt. Tas nozīmētu leģitimēt sankcijas. Politiķi, kuri noteica sankcijas, jau sen zina, ka ķeza, pie kuras paši ir vainīgi, viņiem sagādās arvien lielākas problēmas. Ko viņi darītu, ja galēji labējās partijas nonāktu pie varas Itālijā? Kā sankcijas pret Austriju ietekmēs referendumu Dānijā par pievienošanos eiro zonai? Un kas notiks, ja Austrija izmantos savas veto tiesības, tāpat kā kādreiz Tečere Lielbritānijā? Sankciju noteicēji apsver, kas ir sliktāk — vai samierināšanās ar autoritātes zaudēšanu sankciju atcelšanas gadījumā, vai arī absurdās spēles turpināšana. Vīnei pašreiz nav jāieslīgst akcionismā, jo ar pacietību, piesardzību un mierīgu paļāvību var panākt vairāk.

"Der Standard" (06.20.) redaktors Tomass Meijers komentārā "Galotņu sanāksmē dominē Austrija", raksta, ka par spīti Portugāles centieniem sankcijas pret Austriju nav kļuvušas par ES galotņu sanāksmes tēmu. Tomēr visi par Austriju runāja galvenokārt sakarā ar banku noslēpumu. ES padomes prezidents Antonio Guterešs jau pirms sanāksmes norādīja, ka ir divas iespējas atrisināt Austrijas jautājumu: "Vai nu padarīt to par problēmas, vai arī par atrisinājuma daļu". Viņš paziņoja par "iniciatīvu" līdz Portugāles prezidentūras beigām ievadīt sankciju atcelšanas procesu.

Eiropas drošības politika

Pirmdien Feru ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāji sprieda par ciešāku Eiropas drošības un aizsardzības politikas sasaisti ar NATO, kā arī ar valstīm, kas pieder pie NATO, bet nav ES — Turciju, Poliju un Ungāriju.

Arī aizsardzības un drošības politikā valstu un valdību vadītāji negāja tālāk par jau sasniegtā inventarizāciju. Pēc principiālā lēmuma Helsinkos radīt tādu militāro kapacitāti, kas būtu spējīga piedalīties miera nodrošināšanas un krīžu pārvarēšanas operācijās arī ārpus NATO, ir izveidotas attiecīgas institucionālās struktūras. Feru Eiropas padome pieņēma zināšanai dokumentu, kas paskaidro, kā ir jānotiek informācijas apmaiņai ar NATO un kā ir jāorganizē sadarbība ar aliansi, un kā NATO sabiedrotās, kuras nav ES dalībnieces, varētu piedalīties ES vadīto militāro operāciju sagatavošanā un realizēšanā. Šis ļoti pretenciozais un strīdīgais tematiskais darbs ir jāturpina nākamajos sešos mēnešos Francijas ES prezidentūras laikā.

Strīds par banku slepenību

un procentu likmju nodoklis

Feru ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāji mēģināja atrast risinājumu strīdīgajā jautājumā par procentu likmju peļņas aplikšanu ar nodokli. Šī tēma atkal bija dalībvalstu finansu ministru dienas kārtībā. Principā runa bija par to, vai ES valstu pilsoņiem ir jāmaksā nodokļi par ienākumiem bankās no procentu likmēm? Izeja tiek meklēta jau gadiem, bet bez panākumiem. Šoreiz Portugāle iesniedza kompromisa priekšlikumu: galvenais mērķis vairs nebūs 20% vienotais nodoklis, bet apmainīšanās ar informāciju par ieņēmumiem no procentu likmēm ES pilsoņu ārvalstu kontos.

Taču tas nav pieņemams tādām valstīm kā Austrija un Luksemburga, jo tās nevēlas atteikties no banku slepenības principa. Luksemburga ir gatava piekrist tad, ja šādus noteikumus akceptētu arī Šveice, Lihtenšteina, Andora un arī ASV. Taču tas diez vai ir iespējams.

Galvenokārt Lielbritānijas valdība prasa, lai tiktu noteikts konkrēts datums, kad ES valstu bankās vairs nebūs spēkā slepenības noteikums. Taču arī te vienošanās panākta netika Pret to iebilda Austrija, kurā banku slepenība ir pacelta gandrīz vai konstitūcijas līmenī. Austrijas finansu ministrs Karls Heincs Grasers domā, ka tas novestu līdz kapitāla aizplūšanai no Eiropas.

Tomēr vienošanās par procentu likmju nodokli tika panākta pēdējā minūtē. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders bija apmierināts: "Tā ir vienošanās, kuru daudzi no mums vairs negaidīja".

Internetam ir jākļūst lētākam

Eiropas Savienības valstīs interneta izmantošanai ir jākļūst ievērojami lētākai. To paredz pasākumu plāns, ko galotņu sanāksmē Feru pieņēma ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāji. Pasākumiem ir jāpalīdz panākt lūzumu informācijas sabiedrībās. ES dalībvalstis un Komisija apņēmās līdz 2002. gadam radīt priekšnoteikumus "lētākai, ātrākai un drošākai interneta izmantošanai".

No vācu preses