"Eiropas galvenie jautājumi"

Eiropas Savienība ir jāizgudro no jauna. Ja tā arī turpmāk rīkosies tāpat kā līdz šim, tā sabruks pašas panākumu dēļ.

Tik spēcīgs pašreiz ir tās pievilkšanas spēks, ka 30 un vairāk dalībvalstu Savienība vairs nav sapnis, bet realitāte. Daži amerikāņi, kuri prasa arī Turcijas uzņemšanu ES, jau tagad vēlas uzzināt, kad tai varētu pievienoties Ukraina un Krievija. Un viņi to nejautā norūpējušies, bet to vēlēdamies.

Eiropas politiskie vadītāji šajā procesā ar globālu starojumu atstāj biedējoši apjukušu iespaidu. Valstis tika uzaicinātas iestāties Savienībā, nepadomājot par šīs paplašināšanās institucionālajām sekām, nemaz jau nerunājot par to atrisināšanu. Vairāk nekā divi duči vienā savienībā nozīmēs ilgstošas blokādes, nespēju rīkoties un, iespējams, pat ES atkrišanu atpakaļ vaļīgas, uz brīvo tirdzniecību orientētas valstu apvienības statusā.

Ja stagnācija un erozija nav vēlamā ES vizīja, tad kurp ir jādodas? Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers uz šo jautājumu atbildēja ar bramanīgo "Uz priekšu, līdz Eiropas integrācijas pabeigšanai!" Ir jāizveido ES dalībvalstu "avangards", savienība savienībā ar savu valdību un parlamentu.

Fišers ar savu vīziju ir izrādījies eiropiešu vecās skolas pārstāvis. Viņš, tāpat kā 1950. gadā Roberts Šūmans, aicina izveidot "Eiropas federāciju". Viņš, tāpat kā Helmūts Kols, Eiropas integrāciju vērtē kā "kara un miera jautājumu".

Iespējams, ka pie Eiropas apvienošanas kurioziem pieder arī tas, ka pēc piecdesmit gadiem labākā atbilde uz galvenajiem jaunajiem jautājumiem ir vecās idejas. Otrdien ārlietu un aizsardzības ministri apstiprināja mērķi sakausēt Rietumeiropas Savienību un ES. Taču lēmumu par militāro vienību iesaistīšanu varēs pieņemt tikai demokrātiski ievēlēta un kontrolēta ES vadība.

Turklāt vienotā valūta eiro nevar funkcionēt bez politiskās savienības. Pilsoņi Savienībai uzticēsies tikai tad, ja tā viņiem būs caurskatāma un viņi to spēs ietekmēt un kontrolēt. Tas šodienas juceklī, kas sastāv no ES, Rietumeiropas Savienības eiro zonas un Šengenas līguma, nav iespējams. Skaidras kompetences, demokrātiski leģitīma vadība, iespējams, pat ar tieši ievēlētu prezidentu valdībā, kas Eiropai piešķirtu konkrētu seju – šāda kombinācija varētu izvest no krīzes.

Šādas lielas idejas gan ir viegli ieskicēt, bet tagad runa ir par to, vai Fišers uzņemsies arī grūto vīzijas sadalīšanu mazos, akceptējamos soļos. Pirmās atbalsis ļauj nojaust, ka vācu priekšlikums var Eiropu nevis samierināt, bet sašķelt. Eiroskeptiķu vidū atkal atdzīvojas mūzšenās bailes no Briseles megavalsts. Mazās ES dalībvalstis pamatoti baidās, ka to ietekme iepretī lielajām samazināsies. Austrumeiropieši ne labprāt vēlēsies iestāties Savienībā, par kuras jauno formu citi jau sen būs pieņēmuši lēmumu.

"Berliner Zeitung"

Rainers Poertners