Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga — Latvijas ES uzņemšanas oficiālajā ceremonijā Rīgā, Doma laukumā, 2004.gada 1.maijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mīļie tautieši! Dārgie svētku viesi!

Tā stunda ir situsi, tā diena ir pienākusi, un mēs esam kļuvuši par pilntiesīgiem līdzdalībniekiem 25 valstu brīvprātīgā un brālīgā saimē. Mūsu ceļš ir bijis garš, mūsu ceļš ir bijis grūts un, daudzi pat teiktu, ar ērkšķiem kaisīts, un ne tikai to mums likusi pārciest iepriekšējā gadsimteņa likteņa nasta un vēstures netaisnības. Mūsu ceļš ir bijis grūts tāpēc, ka īsos gados esam spējuši kā valsts nostāties uz savām kājām un ne tikai atgūt savu vietu zem saules, savu himnu, savu karogu, savas tiesības, bet arī kļūt par tādiem, kas var citiem stāties blakus, ar viņiem konkurēt, ar viņiem sacensties un panākt to pašu, ko citi, un vēl labāk.
ES nav iekarota, nav ar varu kopā salikta, ES ir augusi, vienojoties par vienādām vērtībām, par vienādiem mērķiem un vienādiem ideāliem. ES dzima pēc Otrā pasaules kara asiņainā konflikta, kad tauta saprata, ka ir pienācis laiks aizmirst naidu, aizmirst ambīcijas un vēlmi uzspiest citiem savu gribu, bet ka daudz vairāk var panākt, sadzīvojot mierā un saticībā ar savu kaimiņu un visiem kopā strādājot, lai sasniegtu kopēju labklājību, izaugsmi un pārticību. Tas ir izdevies – aiz ES durvīm valstis stāv rindā, aiz ES robežām ļaudis stāv rindā ar vēlmi iekļūt. Mēs esam izgājuši visas pārbaudes, mēs esam atbilduši visām prasībām, mēs esam sasnieguši to, ko daudzi, ieskaitot mūs pašus, neticēja, ka spēsim sasniegt.

Bur man burvji,
Skauž man skauģi,
Nevar mani izpostīt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.

Par spīti visiem šķēršļiem, esam panākuši, ka mēs svinam šeit, Latvijā, mēs pacelsim to pašu karogu, ko paceļ vēl deviņās citās jaunajās ES valstīs, ko kopā ar mums citi paceļ savās zemēs. Mēs esam kļuvuši par Eiropas pilsoņiem, un mūsu rokās ir ne tikai savu Latviju veidot skaistu, baltu, cēlu un citiem atpazīstamu, mūsu rokās ir arī veidot Eiropu – visu mūsu kopējās mājas – tādu, par kuru mēs visi varētu priecāties un būt lepni.
Mēs esam bagāti ar savas pagātnes kultūras mantojumu, un pat mūsu sāpes un ciešanas ir mūsu mantojums, kas mūs padarījis stiprus un izturīgus. Mēs stājamies blakus daudzām citām tautām, katra ar savu lepnumu, ar saviem sasniegumiem, arī ar savām pagātnes sāpēm, pāridarījumiem. To, kas ir sāpīgs, kas ir nevēlams, to visu mēs atstājam aiz muguras, un šodien, šai saulainā svētku dienā, mēs varam apņemties – mēs tagad skatīsimies tālēs, mēs raudzīsimies uz priekšu, mēs izvirzīsim mērķus, kas ir mūsējie, bet kas arī citiem ir tie paši.
Mēs veidosim vērtības, kas mums dārgas, mēs kopā celsim šo kopējo Eiropas ēku, tās būs mūsu mājas, tās būs mūsu draugu un kaimiņu mājas, un mēs visi plecu pie pleca varēsim tās celt kopā un tad tiešām ar lepnumu dziedāt šo ES himnu, šo odu priekam un šo apliecību brālībai, ne tukšai, uzspiestai, propagandiskai brālībai, bet tādai, kas nāk no dziļas pārliecības, ka katrs cilvēks ir vērtība, ka katrs cilvēks ir nācis šai pasaulē ar savu sūtību, ar savu darāmo, kas ir cienīgs un visiem vērā ņemams. Mēs visi esam vienādi vērtīgi Dieva un pasaules priekšā. Mēs visi esam brāļi, jo esam cilvēki, bet mēs kā latvieši šajā ģimenē ienākam ar savu seju, ar savu daudzveidību, ar savu radošo garu, ar savu kultūru, ar savu sirdi un ar savu dvēseli. Priecāsimies šodien! Tā ir prieka diena! Prieka diena Latvijai, prieka diena ES! Lai Dievs mūs svētī!