Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga — Latvijas ES uzņemšanas oficiālajā ceremonijā Rīgā, Doma laukumā, 2004.gada 1.maijā
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Mīļie tautieši! Dārgie svētku viesi!
Tā stunda ir situsi, tā diena ir
pienākusi, un mēs esam kļuvuši par pilntiesīgiem līdzdalībniekiem
25 valstu brīvprātīgā un brālīgā saimē. Mūsu ceļš ir bijis garš,
mūsu ceļš ir bijis grūts un, daudzi pat teiktu, ar ērkšķiem
kaisīts, un ne tikai to mums likusi pārciest iepriekšējā
gadsimteņa likteņa nasta un vēstures netaisnības. Mūsu ceļš ir
bijis grūts tāpēc, ka īsos gados esam spējuši kā valsts nostāties
uz savām kājām un ne tikai atgūt savu vietu zem saules, savu
himnu, savu karogu, savas tiesības, bet arī kļūt par tādiem, kas
var citiem stāties blakus, ar viņiem konkurēt, ar viņiem
sacensties un panākt to pašu, ko citi, un vēl labāk.
ES nav iekarota, nav ar varu kopā salikta, ES ir augusi,
vienojoties par vienādām vērtībām, par vienādiem mērķiem un
vienādiem ideāliem. ES dzima pēc Otrā pasaules kara asiņainā
konflikta, kad tauta saprata, ka ir pienācis laiks aizmirst
naidu, aizmirst ambīcijas un vēlmi uzspiest citiem savu gribu,
bet ka daudz vairāk var panākt, sadzīvojot mierā un saticībā ar
savu kaimiņu un visiem kopā strādājot, lai sasniegtu kopēju
labklājību, izaugsmi un pārticību. Tas ir izdevies – aiz ES
durvīm valstis stāv rindā, aiz ES robežām ļaudis stāv rindā ar
vēlmi iekļūt. Mēs esam izgājuši visas pārbaudes, mēs esam
atbilduši visām prasībām, mēs esam sasnieguši to, ko daudzi,
ieskaitot mūs pašus, neticēja, ka spēsim sasniegt.
Bur man
burvji,
Skauž man skauģi,
Nevar mani izpostīt,
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.
Par spīti
visiem šķēršļiem, esam panākuši, ka mēs svinam šeit, Latvijā, mēs
pacelsim to pašu karogu, ko paceļ vēl deviņās citās jaunajās ES
valstīs, ko kopā ar mums citi paceļ savās zemēs. Mēs esam kļuvuši
par Eiropas pilsoņiem, un mūsu rokās ir ne tikai savu Latviju
veidot skaistu, baltu, cēlu un citiem atpazīstamu, mūsu rokās ir
arī veidot Eiropu – visu mūsu kopējās mājas – tādu, par kuru mēs
visi varētu priecāties un būt lepni.
Mēs esam bagāti ar savas pagātnes kultūras mantojumu, un pat mūsu
sāpes un ciešanas ir mūsu mantojums, kas mūs padarījis stiprus un
izturīgus. Mēs stājamies blakus daudzām citām tautām, katra ar
savu lepnumu, ar saviem sasniegumiem, arī ar savām pagātnes
sāpēm, pāridarījumiem. To, kas ir sāpīgs, kas ir nevēlams, to
visu mēs atstājam aiz muguras, un šodien, šai saulainā svētku
dienā, mēs varam apņemties – mēs tagad skatīsimies tālēs, mēs
raudzīsimies uz priekšu, mēs izvirzīsim mērķus, kas ir mūsējie,
bet kas arī citiem ir tie paši.
Mēs veidosim vērtības, kas mums dārgas, mēs kopā celsim šo kopējo
Eiropas ēku, tās būs mūsu mājas, tās būs mūsu draugu un kaimiņu
mājas, un mēs visi plecu pie pleca varēsim tās celt kopā un tad
tiešām ar lepnumu dziedāt šo ES himnu, šo odu priekam un šo
apliecību brālībai, ne tukšai, uzspiestai, propagandiskai
brālībai, bet tādai, kas nāk no dziļas pārliecības, ka katrs
cilvēks ir vērtība, ka katrs cilvēks ir nācis šai pasaulē ar savu
sūtību, ar savu darāmo, kas ir cienīgs un visiem vērā ņemams. Mēs
visi esam vienādi vērtīgi Dieva un pasaules priekšā. Mēs visi
esam brāļi, jo esam cilvēki, bet mēs kā latvieši šajā ģimenē
ienākam ar savu seju, ar savu daudzveidību, ar savu radošo garu,
ar savu kultūru, ar savu sirdi un ar savu dvēseli. Priecāsimies
šodien! Tā ir prieka diena! Prieka diena Latvijai, prieka diena
ES! Lai Dievs mūs svētī!