Par pārtikas tirgu Rīgā un citur Eiropā

Piektdien, 4. februārī, Zemkopības ministrijā starptautiskā konferencē "Lauksaimniecības produktu mārketings Eiropas Savienībā" ar referātiem uzstājās Latvijas, Vācijas un Austrijas lauksaimniecības speciālisti.

Konferenci atklājot, Latvijas zemkopības ministrs Aigars Kalvītis apskatīja Latvijas lauksaimniecības iespējas un perspektīvas, iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un ceļā uz to. Lektors no Vācijas Ginters Douss iedziļinājās konkurences problēmās piena produktu vairumtirdzniecībā Vācijā un ES dalībvalstīs, kā arī aplūkoja dažādu tirdzniecības modeļu efektivitāti un nākotnes perspektīvas, jo šīs tirdzniecības formas pietiekami drīz no ES varētu ieviesties arī Latvijas lauksaimniecības produktu tirgū. Erhards Rihartss no Vācijas sniedza Eiropas piena tirgus apskatu līdz 2008. gadam. Lektors no Austrijas Dr. Štefans Mikinovičs izklāstīja lauksaimniecības produktu tirgus īpatnības Eiropas tirgū. Latvijas lauksaimniecības ekonomists Aivars Strakšas sniedza apskatu par Latvijas lauksaimniecības produktu tirdzniecību ar ES — pašreizējo pieredzi, nākotnes perspektīvām un iegūto pieredzi. (Daļa konferencē lasīto referātu tiek gatavoti publicēšanai "LV")

Preses konferencē, kas tika rīkota konferences sakarā, Aigars Kalvītis teica:

— Šis ir pirmais pasākums veselā pasākumu kompleksā, kā Latvijas lauksaimniecības tirgus varētu justies, integrējoties ES lielajā koptirgū. Un tādēļ šodien mums viens ziņojums bija par vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzbūvi ES un to, cik grūti tajā šobrīd ir iekļūt un ar saviem produktiem tirgoties. Cits ziņojums bija par Austrijas mārketinga padomes pieredzi un par to, kas notika ar Austriju 1995. gadā, kad šī valsts integrējās koptirgū — cik lielu tirgus daļu šī valsts sākotnēji pazaudēja un kādā veidā šī problēma tiek risināta, lai savus produktus atgrieztu Austrijas iekšējā tirgū un sāktu to pārdošanu ES valstīs.

— Vai jums, Kalvīša kungs, ir radies priekšstats par to, kas draud Latvijas lauksaimniecībai un tās produktu tirgum, kad būsim iestājušies ES?

A.Kalvītis: — Man šis priekšstats jau ir sen — nevis radies šās konferences gaitā, bet jau ievērojamu laiku iepriekš. Tādēļ arī es aicināju sev pazīstamus cilvēkus no ES, ar kuriem esmu pats sadarbojies, pārdodot ES tirgū Latvijas produktus, lai viņi iepazīstina ar savu pieredzi un ar tām negācijām, kas mūs koptirgū tiešām varētu sagaidīt.

— Jūs jau esat minējis ka Latvijā varētu tikt izveidota lauksaimniecības produktu mārketinga aģentūra. Vai šis darbs ir uzsākts, un kā šī aģentūra darbosies?

A.Kalvītis: — Kā noteikti jau pamanījāt, konferencē tika pieaicinātas darboties lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijas, profesionālās asociācijas. Esmu jau iepriekš ar šīm organizācijām ticies un informējis par to, ka mums, ņemot vērā vispārējo globalizāciju un to, ka, Latvijai iestājoties ES, nebūs vairs iespējams savu iekšējo tirgu aizstāvēt ar tradicionālajām metodēm (paaugstināta ievedmuita, citas tirgus barjeras), mums nāksies savus patērētājus pārliecināt par savu produktu priekšrocībām. Par to, kādēļ jālieto Latvijas produkcija. Un šī konference tika rīkota ar mērķi, lai nākotnē šādu organizāciju, kas nodarbosies ar lauksaimniecības produktu piedāvājuma veicināšanu iekšējā un ārējā tirgū, izveidotu kopā ar lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijām. Šis jautājums ļoti lielā mērā ir atkarīgs tieši no pašpārvaldes, jo valsts viena pati nevar uzņemties šādas funkcijas un nevar veiksmīgi darboties, ja tas nenotiek kopā ar profesionālajām asociācijām un pašiem zemniekiem. To pierāda arī Austrijas pieredze.

— Jautājums par reklāmu un tās nozīmi tirdzniecības veicināšanā. Jūs, Mikinoviča kungs, uzsvērāt TV reklāmu klipu lielo nozīmi. Cik lielu līdzekļu apjomu reklāmā masu informācijas līdzekļos iegulda Austrijas tirgus aģentūra?

Š.Mikinovičs: — Reklāmai mēs izdodam apmēram vienu trešo daļu ienākumu, vienu trešo daļu — kvalitātes veicināšanai un vienu trešo daļu — eksporta tirgus atbalstam un veicināšanai, kooperācijai. Aģentūras kopbudžets ir apmēram 200 miljonu Austrijas šiliņu.

— Jūs, Dousa kungs, savā referātā teicāt, ka ir tendence palielināties tā saucamajiem diskonta tirgiem. Kāpēc patērētāji izvēlas tieši šādu iepirkšanās veidu?

G.Douss: — Vācijā apmēram piecus gadus ir stagnējošs tirgus, proti, nepalielinās ienākumi. Vidēji valstī ir apmēram 10 procenti bezdarbnieku. Tādēļ ievērojama daļa iedzīvotāju valstī ir atkarīgi no tā, lai būtu iespējas iepirkties pēc iespējas lētāk. Un kādi tad ir rezultāti? Diskonta tirgū vairumtirdzniecībā var iepirkties par 30–50 procentiem lētāk nekā supermārketā. Protams, ja pērk vairāk masveida produktus, nevis to produkciju, kas tiek uzskatīta par labāku jeb īpašu produkciju. Bet patērētājs ar šo standarta kvalitāti ir apmierināts un līdz ar to ietaupa lielu daļu sava budžeta. Man ir jāvērš uzmanība arī uz to, ka diskonta tirgiem jāpiedāvā laba, svaiga un droša produkcija, citādi tie zaudēs klientus un arī ienākumus, jo šā tipa tirgu sortiments ir šaurs.

— Jautājums abiem viesiem. Jūs noteikti esat bijis Latvijas pārtikas tirdzniecības vietās. Kā jūs komentētu mūsu pārtikas veikalus — kas tajos labs, kas — slikts?

Š.Mikinovičs: — Vakar mēs bijām pāris supermārketos. Un es pamanīju to, ka šeit arī ir Eiropas standarts. Mani patīkami pārsteidza lielā eksotisko augļu daļa, kas jums šeit ir. Taču, tā ļoti ātri izejot caur veikalu, es redzēju vienu atšķirību. To, ka šeit ir arī produkti, kas ir dziļi sasaldēti. Bet līdzās šiem dziļi sasaldētajiem produktiem ir arī svaigi saldēti produkti, apmēram —6 grādi pēc Celsija, kas mani ļoti iepriecināja. Līdzīgi tas ir vērojams arī Austrijā un Vācijā.

G.Douss: — Mēs esam redzējuši tikai Rīgu, nevis visu Latviju, mēs redzējām supermārketu "Rimi". Gribu teikt, ka veikals ir ļoti uzlabojies — to redzēju arī pirms pāris gadiem. Tad bijām arī "Sky" tirgū, kas ir ļoti labi organizēts un noteikti ir jāuzteic. Ne tikai es, bet mēs visi brīnījāmies, cik liela ir Eiropas produktu daļa šeit. Vienīgais trūkums, ko es saskatu: tā kā produkti ir transportēti no tālienes uz šejieni un ir tik maz pārdotavu, kuros šie produkti tiek realizēti, tas nozīmē, ka apgrozījums ir mazs. Un rezultātā cenas ir augstas. Es apskatīju dažu firmu preces, jo cenas gribēju salīdzināt — es zinu, cik tās maksā Vācijā un cik tās maksā šeit. Arī aizvakar, kad mainīju markas pret latiem, es secināju, ka lats ir ļoti stipra valūta, stiprāka nekā pirms trim gadiem, kad es biju šeit, Latvijā. Tāpēc es redzēju arī tādu firmu produktus (diemžēl nevēlētos to nosaukumu minēt), kas šeit tiek pārdoti divtik dārgāk nekā Vācijā. Tad es sev jautāju: kas tad vēl pērk šādus produktus?

Un tad atkal mēs bijām Rīgas tirgū, paviljonā. Man jāsaka, jūs paši nespējat iedomāties, kas jums ir. Es negribētu atkārtot to, ko teicu savā referātā par Hamburgas zivju tirgu un arī par Parīzes tirgu, paviljonu. Tiešām, cilvēki Parīzē vēl jūsmo par šo paviljonu, kaut gan tā jau trīsdesmit gadu garumā vairs nav. To var vērot tikai 30 gadus vecā filmā. Taču — kādi šobrīd izskatās Rīgas Centrāltirgus paviljoni? Tajos ir gan saldētavas, gan plaukti. Jums šeit tas, ko jūs visi vērojat, ir ikdiena. Bet mums, ja mēs ierodamies no ārzemēm, šis tirgus ir fantastika. Un jūs pat nevarat iedomāties, cik tā ir laba atrakcija tūristam. Jo ko tad tūristi grib redzēt? Tūristi negrib redzēt tikai baznīcas un vecpilsētas, pilsētu centrus. Tūristi grib redzēt, kā dzīvo cilvēki, cilvēku ikdienu, grib paviesoties arī kādā latviešu ģimenē. Tāda iespēja tūristam gadās ļoti reti. Jo jūsu ikdiena šeit — tā ir īpatnība.

Dr. Ginters Douss pēc preses konferences "Latvijas Vēstnesim" sīkāk pastāstīja par lielo tirdzniecības zīmju ienākšanu Vācijas produktu tirgū:

— Vācijā ir piecas lielas pārtikas produktu tirdzniecības uzņēmumu ķēdes, kurām ir pašām sava tirdzniecības zīme. Tas nozīmē, ja uz produkta ir tirdzniecības zīme, tad bieži vien nav ražotāja firmas jeb preču zīmes. Līdz ar to ražotāju vairs nevar atpazīt. Ir uzraksts: ražots, piemēram, tirdzniecības uzņēmumam "Metro" Vācijā. Vai: ražots "Edekai". Piemēram, piena produktiem ES ir likums, ka uz katra piena produkta ir jābūt šādam zīmogam: jābūt norādītai valstij, federālajai zemei, produkcijas ražotnes numuram, ka tas nāk no ES pienotavas. Šo zīmogu saprot tie cilvēki, kuri orientējas šajās lietās.

— Vai šīs ķēdes ir tikai lielie supermārketi? Vai arī mazie veikaliņi?

— Mazākie veikali ir organizēti "Edekas" ķēdē. "Edeka" visu šiem veikaliem organizē, visu iepērk. Šim uzņēmumam pieder 40 000 veikalu — daļa ir tieši "Edekas" īpašums, daļa ir pastāvīgie veikali, kurus "Edeka" apgādā. Šajā ķēdē ir gan lielie, gan arī mazie veikali. Savukārt "Aldi" veikali, kas arī ir tirdzniecības ķēde, visi pieder vienam īpašniekam — diviem brāļiem. Taču "Metro" veikali visi pieder "Metro" akciju sabiedrībai, nevis kādam konkrētam īpašniekam. Un ir vēl viena veikalu ķēde — "Spar" veikali, kurai ir veikali ar patstāvīgiem uzņēmējiem, gan arī pašiem savi "Spar" veikali. Bet jūs jau dzirdējāt, ka šo veikalu ķēdi ir nopirkuši franči. Vācijā ļoti reti ir veikali, kas nav iekļauti vienā no šīm lielajām ķēdēm. Šādi veikali ir ļoti liels retums. Piemērs ir Berlīne, sviesta firma "Lindner", kurai ir 150 mazi veikali un savi stendi tirgū. Šie veikali ir pilnīgi patstāvīgi.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore