Ceļš uz Eiropu sākās ar neatkarības atgūšanu

Malēnieši ir attapīgi un enerģiski ļaudis, un nav ko smieties, ka viņi gaismu ar maisiem nesuši istabā. Tas tikai rāda, ka tumsā nav palikuši. – Tā Ivars Caune ar saviem novadniekiem iepazīstināja Tautas frontes frakcijas deputātu kluba aktīvistus, kas 28.aprīļa rītā ieradās Alūksnē, lai rajona centra, Apes, Gaujienas un Liepnas skolās stāstītu par Latvijas neseno vēsturi, kuras virzību izšķiroši ietekmēja arī viņu balsis. Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990.gada 4.maijā lika pirmās ceļazīmes Latvijas atdzimšanai un nākotnes gaitai uz Eiropas Savienību. Ojārs Blumbergs, Emerita Buķele, Ivars Caune, Ints Cālītis, Gunārs Preinbergs un Renārs Zaļais tikās ar vecāko klašu skolēniem un pedagogiem. Spilgtā stāstījumā atdzīvojās vēsturiskie notikumi, kurus viņi paši piedzīvojuši un pārdzīvojuši.

Kamēr vēl Latvijas vēsture nav kļuvusi par atsevišķu mācību priekšmetu, uz ko deputātu klubs neatlaidīgi aicina, tā biedri cenšas kļūt par vēstures skolotāju talciniekiem. Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputāti, kas nobalsoja par Latvijas neatkarību, bija ievēlēti no dažādiem novadiem, kur daudzi no viņiem joprojām dzīvo. Viņi arī meklē kontaktus ar skolām, organizē šīs “izbraukuma sesijas”. Tādas notikušas jau Tukumā, Talsos, Jelgavā, Ludzā. Un katrreiz tā ir savstarpēja bagātināšanās.
Ar Ojāra Vācieša Gaujienas ģimnāzijas audzēkņiem un skolotājiem tikās Emerita Buķele. Viņa runāja par saviem pārdzīvojumiem Augstākajā padomē, kur Tautas frontes deputāti “diendienā juta pakausī interfrontiešu naidīgo elpu”: “Tas bija laiks, kad mūsu puiši dienēja vēl padomju armijā. Afganistānā turpinājās karš, un no turienes pienāca cinka zārki. Mātes pārņēma izmisums, viņas stāvēja piketos ar savu kritušo dēlu fotogrāfijām. No Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iesauktie zēni visvairāk dabūja ciest no tā sauktās ģedovščinas jeb ārpusreglamenta attiecībām. Daudzi neizturēja un dezertēja. Latvijā darbojās trīs dažādas sieviešu organizācijas. Bijām atraduši kādas 80 nomaļas lauku mājas, kur viņi varēja slēpties. 1991.gada barikāžu laikā no prokuratūras dabūjām informāciju, ka tiks meklēti no armijas izbēgušie puiši. Bruņoti sarkanarmieši tika sūtīti uz viņu vecāku mājām, bet bijām paspējuši laikus brīdināt un mājās nevienu neatrada. Mums bija uzticami cilvēki arī Stradiņa slimnīcā, cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Protams, bija bailes un bija risks. Padomju armijā ar cilvēkiem nodarbojās īpaši trenēti psihologi, un neviens nevarēja būt drošs, ka iekrišanas gadījumā spēs izturēt psiholoģisko spiedienu.”
Mācību stunda izrādījās par īsu, lai visu izstāstītu un visu izrunātu. Direktore Ieva Zariņa atzina, ka tieši šādi emocionāli personiskie pārdzīvojumi dara dzīvu vēstures mozaīku un šī saruna labi iekļaujas Eiropas nedēļā, jo tikai pēc 4.maija neatkarības balsojuma varēja sākties ceļš uz Eiropas Savienību. Gaujienas ģimnāzija nekad nav jutusies kā Eiropas nomale. Tās mājvieta ir 19.gadsimta vidū klasicisma stilā celtā barona Vulfa pils, un kopš 1997.gada te glabājas Eiropas kultūras mantojuma karogs. Ģimnāzijai ir arī savs karogs, kuru pašlaik var aplūkot izstādē Latvijas Vēstures muzejā, kas pirmoreiz atvēlējis telpas atsevišķai skolai. Tiesības uz šo izstādi konkursā izcīnījuši 7.– 8. klases bērni. Jau sešus gadus skola ir starptautiskās bērnu aizsardzības organizācijas UNICEF biedre, kas nozīmē līdzdalību bērnu vasaras nometnēs, semināros un dažādās labdarības akcijās. Savukārt 9. – 12.klašu skolēni jau astoņus gadus rosīgi darbojas klubā “Māja”, kura devīze ir – jaunatne vienotai Eiropai. Viņi ar panākumiem piedalās erudītu konkursos, diskusijās par Eiropas Savienības plusiem un mīnusiem, par cilvēktiesībām un demokrātiju. Audzēkņu sūtīšanai uz dažādiem konkursiem, olimpiādēm un semināriem skola ik gadus atvēl 1500 latu. Bet, kā saka Andrejs Puļļa, kas ir direktores vietnieks audzināšanas darbā, tas viss veicina izglītošanos, ceļ zināšanu kvalitāti un sagatavo konkurencei lielajā Eiropas saimē.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv