Caur saules vārtiem

Anda Līce ar meitu Elīnu Foto: Gundega Michele

“Cilvēciski silta un morāli tīra lirika” – ievadot Andas Līces dzejas un eseju izlases atvēršanas svētkus, teica tās izdevējs Viesturs Vecgrāvis. Bet aktrise Lidija Pupure iepazīstināja ar to, ko varētu apzīmēt par grāmatas “Un pārvēršas putni vārdos” pamattēmu – zemes dzīves pieredzi un debesu nojautu. Anda Līce, 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīts bērns, savā būtībā vienmēr bijusi tieša un patiesa. Izsāpējusi liktens uzliktās ciešanas – savas un citu. Saslējusies pret netaisnību, nekrietnību, muļķību un liecinājusi – savā un citu vārdā – zeme tomēr zied. Un kā 20. gadsimta traģisko paaudžu pārstāve tomēr sacījusi: “Mēs esam nākuši caur saules vārtiem Un atnesuši daļiņu no viņas.”
– Dzeja ir poētiska dienasgrāmata, – saka dzejniece. Īsto dienasgrāmatu nerakstīju, jo nebiju droša, ka to kāds un kaut kad nelasīs. Dzejā viss ir citādi, dzeja ne sev, ne citiem nedara pāri. Mūzika, dzeja, glezniecība ir psihoterapija. Rakstot iziet cauri pārdzīvojumam un atbrīvojas no tā. Nedrīkst palikt sāpēs, sevi ievainot un ciest no laba prāta. Laiks visu anestezēs. Cilvēki nomoka sevi, dzīvojot negatīvā pagātnē.
Dzejniece nevis cērt brūces, bet dziedē, jo meklē augstāko cilvēka dzīvē – harmoniju. Pasaulē ir daudz ļaunuma, bet jau sena tautas gudrība māca, ka ļaunumu nevar izdeldēt, sakot ļaunu. Ir jāveicina, jādaudzina labais – tad to arī piedaudzinās.
Andas Līces ceļš uz vārda visvarenā spēka apgūšanu nav bijis viegls.
– Cīņa ar vārdu man sākās agri. Četru piecu gadu vecumā es vēl nevarēju izrunāt burtiņu “r”. Man tik ļoti gribējās redzēt Rīgu, bet man teica, ka agrāk mani turp nevedīs, kamēr nemācēšu pareizi izrunāt tās vārdu. Bet es cīnījos, cīnījos un iznāca tikai : “Es blaukšu uz Līgu”… Līdz piepeši izspruka: “Es braukšu…” Tā sajūta bija vienreizēja. Tas bija kā brīnuma apsolījums. Un tāda sajūta ir arī dzejoli rakstot, kad piepeši tu saproti – ir radies tas, ko tu tik ilgi un velti pūlējies pateikt.
Pirmo dzejoli viņa uzrakstīja divdesmit sešu gadu vecumā. Kad to publicēja “Padomju Jaunatne” 8. marta numurā, bija noreibums, laimes sajūta un … kauns. Kauns, ka pieķeršanās dzejai sākusies tik vēlu, kad “jaunie autori” jau parasti publicējuši vismaz vienu krājumu.
– Bet dēls Jurģis un meita Elīna nāca pasaulē, kad man jau tuvojās četrdesmit. Savu dārzu un savu lauku māju varēju iekārtot, kad tuvojās sešdesmit. Vajadzējis paiet gadiem, lai saprastu, ka Dieva dārzā visi augļi neienākas vienā laikā.
Arī kritika Andu Līci ne saudzēja, un tikai pēc ilga laika nāca atziņa, ka kritika vispār nespēj parādīt ceļu, labākā gadījumā – norādīt uz akmeņiem, kas gadās ceļā. “Ja tu gribi rakstīt, nelasi, ko par tevi raksta…” Tomēr dažu cilvēku vērtējumi bijuši ļoti svarīgi, piemēram Ulža Ausekļa un Rutas Veidemanes apceres. Viņi Andas Līces grāmatās pirmie izlasīja to, ko autore patiešām bija rakstījusi savā dzejā.
– Bet dzeja tomēr bija kā aizliegts auglis, – atzīstas dzejniece.– Es dzejā zagu laiku darbam un saviem bērniem. Es ne reizi vien teicu Jurģim: “Ej nu paspēlējies otrā istabā, tagad es rakstīšu dzejoli.” – Bet paiet īss laiciņš, es dzirdu, kāds tur, gulēdams uz grīdas, skabinās gar durvju apakšmalu: “Vai tu jau uzrakstīji? Mani pirkstiņi jau ir tavā istabā…” Tagad es domāju: pareizi vien bija. Nedrīkst sevi pazaudēt citu dēļ. Arī mīlestības dēļ. Kaut gan, kad ir mīlestība, tur vairs svari nestrādā…
Grāmata “Jaunās Daugavas” izdevumā un Alda Aleksa noformējumā patiešām iznākusi pārsteidzoši skaista un Andas Līces personību apliecinoša. Bezgala mīļas un mātes apgaroto iespaidu apliecinošas bija arī Elīnas sacerētās, komponētās un dziedātās dziesmas, kuras ievadīja rindas “Pacel mani mazliet augstāk…”

Saulcerīte Viese