Garā mūža gaismas atspulgi

Šodien fotomākslas ekselenci, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Jāni Gleizdu sveicam 80. dzimšanas dienā. Rīt, 8.maijā, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā tiks atklāta lielā jubilejas izstāde, kurai meistars no sava pasakaini bagātā daiļrades pūra atlasījis 80 darbus. Viņš neatlaidīgi strādājis un līdz pilnībai izkopis izohēlijas tehniku, ko profesionāļi sauc par gleznošanu ar gaismas staru, par gaismas glezniecību.

Suminot jubilāru lielajos dzīves un darba svētkos, Latvijas Fotogrāfu biedrības prezidents Zigurds Bilzonis, kas arī strādā šajā retajā, ļoti darbietilpīgajā tehnikā, saka: “Jāņa darba stilā ir gaišā tonalitāte, manā – tumšā. Ne satura, bet tehnikas ziņā. Dažreiz esmu mēģinājis strādāt viņa stilā, bet nekas no tā nav iznācis. Tā ir meistara savdabība, neatkārtojamība. Viņš ar savu mākslu iedvesmo ne tikai fotogrāfus, bet ikvienu radošu garu. Jau vairākus gadus Jānis vairs nefotografē, bet viņa darbi dzīvo savu dzīvi, tiek godalgoti prestižās izstādēs. Ja darbs darīts ar sirdi un dvēseli, ar tehnisku varēšanu un meistarību, tas nemirst. Laikam nav absolūti nekādas varas pār to.”
Augstu vērtējot Jāņa Gleizda izcilo amata prasmi, kolēģi arvien īpaši atzīmē viņa cieņas pilno attieksmi pret fotografējamo objektu – vai tas būtu ārsts dziļas koncentrēšanās brīdī pirms operācijas, jauneklis, kura sportisko garu nav spējuši noslāpēt invalīda kruķi, vai meitene savā pavasarīgajā plaukumā. Kā saka Vilhelms Mihailovskis, tieši tas dara viņa mākslu patiesi lielu: “Tehniskie paņēmieni, protams, ir svarīgi, tāpat kā kompozīcija, tonalitāte un citi smalkumi. Bet lielākais brīnums ir Jāņa Gleizda prasme visvienkāršākās lietas parādīt tā, lai tajā varētu just gara klātbūtni, cilvēka dvēseles cildenumu.”
Godpilna vieta Jāņa mākslā un arī jubilejas izstādē piekrīt mediķiem. Vairāku iemeslu dēļ. Tikai pateicoties ārstu pūlēm un meistarībai, viņš spēja atlabt pēc nelaimes gadījuma, kas beidzās

Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, Annele un Jānis Gleizdi 2002.gada jūlijā, kad Misiņa bibliotēkā tika atklāta Jāņa Gleizda kārtējā personālizstāde un tautā aizgāja viņa fotoalbums “Gaismas atspulgs” Foto: Pēteris Korsaks

ar abu plaukstu un kāju pirkstu amputāciju. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā pārcietis vienpadsmit operācijas, viņš tika pie rokām, ar kurām varēja kaut ko iesākt, un iemācījās darīt visu. Arī fotografēt. No 1950. līdz 1992.gadam viņš strādāja institūta zinātniskajā fotolaboratorijā. Viņa uzņemtie fotoattēli daudziem dakteriem palīdzēja sagatavot zinātniskos darbus un disertācijas. 1963.gadā Jānis saņēma pirmo diplomu par piedalīšanos izstādē. Gadu vēlāk par kluso dabu “Rudens” (Āboli) starptautiskā izstādē Rumānijā tika piešķirtas pirmās divas zelta medaļas. Kopš tā laika viņa darbi rādīti vairāk nekā 800 izstādēs visos kontinentos un godalgoti ar 170 medaļām, 18 kausiem un 28 Lielajiem kausiem.
“Vienmēr baltā uzsvārcī, baltā kreklā. Smaidīgs un runātīgs. Stalta auguma, viegli cirtainiem matiem. Ar tādu švītīgu ūsiņu, kas man visvairāk patika.” – Tā savu liktenīgo sastapšanos ar Jāni atceras Annele. Viņa laida gar ausīm atraidīto pielūdzēju un citu “labvēļu” pareģojumus, ka kopdzīvei ar invalīdu gada būšot par maz, bet divu par daudz, un kļuva par Jāņa sievu. Nesen viņi nosvinēja zelta kāzas.
Vismaz četrdesmit gadu visām Jāņa radošajām veiksmēm un veselības likstām līdzi dzīvojusi traumotoloģe Monika Savicka. Viņa patiesi apbrīno sava pacienta lielo gribasspēku, mērķtiecību un izturību. Un tāpat kā daudzi Anneli sauc par Jāņa sargeņģeli un labo gariņu: “Viņi tik brīnišķīgi viens otru papildina, garīgi bagātina. Annele nekad nerāda savu nogurumu. Es dažreiz esmu teikusi – Jānim tagad labāk, paārstējies pati. Jo viņai jau arī nav spoža veselība. Par sevi viņa neprot domāt. Ir laimīga, kad Jānis ir laimīgs.”
Kaut gan dzīves ceļi viņus atveduši uz Rīgu, ir Annelei, ir Jānim šūpulis kārts Rēzeknes novadā, gandrīz vai kaimiņos. “Esam sīksti kā Latgales māls,” teic Annele, un Jānis tam piekrīt. Savu dzimto pusi viņi allaž jūt blakus. Arī šajās jubilejas dienās. Sirsnīgus vārdus par draugu teic slavenais podu meistars un nu jau divu dzejas grāmatiņu autors Valdis Voguls: “Es Jāņa darbos redzu liriķa dvēseli. Viņš strādā ar sirdi! Īpaši tuvs man viņa radītais sievietes tēls – trausls kā leduspuķe. Tas izstaro neparastu gaismu, gandrīz dievišķu. Līdzīgas sajūtas esmu vēlējies izteikt dzejā –
Mēs vienā laivā
Ezerā,
Mēs vienā laikā,
Dalot maizi launagā,
Ko pelnījuši
Esam mēs.
Es svēti skatos
Tevī.
Mēs vienā laikā.”
Ar daudzu labvēļu atbalstu izdots arī skaists izstādes katalogs. Ievadā režisors Jānis Streičs raksta: “Jāņa Gleizda likteni ir skārusi Dievišķā gaisma un izcēlusi viņu no ikdienības kā savu izredzēto, lai pārvērstu Mīlas, Dailes un Varonības spožā leģendā. Kopš uzzināju patiesību par mākslinieka rokām, kuras atņēma nelaime, man katra viņa bilde ir brīnums, pārmetums, uzmundrinājums un stiprinājums ticībā, ka skaistums glābs pasauli.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv