“Tuvi top, kas reiz bij` tāli...”

No kopējā tirgus līdz Eiropas Savienībai

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

1.

Vācija. Reihstāgs 1945. gadā Foto: Vācijas Federatīvās Republikas Fotodienests; Inter Nationes/dpa

1. maijā Eiropas Savienība (ES) atzīmēja lielāko paplašināšanos tās vēsturē, vienlaikus uzņemot desmit jaunas dalībvalstis un kļūstot par divdesmit piecu valstu savienību. Tas nepārprotami ir vēsturisks notikums kā jaunajām, tā arī vecajām dalībvalstīm. Eiropā aizsākas jaunā ēra, jo ar šo paplašināšanos pagātnē tiek atstāts smagais pēckara mantojums, kas uz ilgiem gadu desmitiem bija sašķēlis kontinentu. Par godu šim notikumam daudzās Eiropas Savienības valstīs, arī Latvijā, tika rīkotas plašas svinības, pacelti karogi, atskaņota Bēthovena “Oda priekam” – ES oficiālā himna. Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, izvērtējot ES paplašināšanas nozīmi, uzsvēris, ka tādējādi Eiropa uzvarējusi savu traģisko vēsturi. Sperts liels solis uz priekšu stabilas, plaukstošas, drošas, vienotas un demokrātiskas Eiropas izveidē.

Karu aizēnotā
integrācija

Eiropa ceļā uz vienotību ir nogājusi garu un sarežģītu ceļu. Jau viduslaikos valdnieki, politiķi, domātāji, baznīcas pārstāvji sāka aktualizēt ciešas sadarbības nepieciešamību. Viens no galvenajiem nosacījumiem, kas virzīja uz priekšu šo domu, bija drošības problēma. Atskatoties Eiropas vēsturē, cauri daudziem gadsimtiem redzams, ka tā ilgu laiku bijusi politiski sašķelta, fragmentāra un nestabila. Valstis vai valstu apvienības tradicionāli konfliktēja un karoja cita pret citu. Eiropu ir skāris Simtgadu karš (1337–1453), Trīsdesmit gadu karš(1618–1648), kā arī Pirmais un Otrais pasau-les karš. Redzot postu, ko nodarīja mūžīgie kari, eiropieši problēmas risinājumu saskatīja valstu pakāpeniskā tuvināšanā un apvienošanā. Tomēr daudzus gadsimtus tas bija un palika tikai sapnis.
Jaunas idejas Eiropas valstu integrācijas attīstībā pēc Pirmā pasaules kara centās ienest austriešu–ungāru grāfs Rihards Kundenhove–Kalergi. Viņš piedāvāja t.s. Paneiropas plānu, kas paredzēja Eiropas valstu konsolidāciju politiskiekonomiskā federācijā. R.Kudenhove–Kalergi uzsvēra, ka eiropiešiem jābūvē savstarpējās saprašanās, kopīgu interešu un draudzības tilti gan starp cilvēkiem, gan rūpniecības un organizāciju jomā. Paneiropas solidaritātes izjūtai un eiropiešu patriotisma jūtām ir jānostiprinās kā augstākajam ideālam, respektējot katras nācijas intereses.
1929.gadā arī Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns izstrādāja savu Eiropas apvienošanās projektu, ko iesniedza 27 valstīm. Tas paredzēja ekonomisko procesu regulēšanu, miera kopīgu nodrošināšanu un harmoniju Eiropas valstu attiecībās. Visu to vajadzēja panākt uz federālās savienības bāzes, ievērojot valstu suverenitāti. Eiropas valstu sadarbības priekšplānā A.Briāns izvirzīja ekonomiskos faktorus, kam bija jāveicina iedzīvotāju labklājības pieaugums. Integrācijas procesu priekšgalā būtu reprezentatīva un atbildīga padome, kurā ietilptu Eiropas valstu valdību pārstāvji. Taču nedz R.Kudenhoves–Kalergi, nedz A.Briāna plāni netika īstenoti.

Beidzot – reāla sadarbība
un tuvināšanās

Pie ciešas integrācijas idejas Eiropas valstis atkal atgriezās pēc Otrā pasaules kara beigām. Tieši kara smagās un postošās sekas lika Eiropas līderiem apjaust nepieciešamību beidzot sākt reālu valstu sadarbību un .tuvināšanos. Karš kalpoja par sava veida katalizatoru, t.i., integrācijas procesu paātrinātājs. Pēckara gados asu kritiku izpelnījās pārmērīgs nacionālisms, kas tika vainots pie dažādu konfliktu izcelšanās. Izvērsās federālistu kustība, kas aicināja pāriet no nacionālām varām uz federālu institūciju izveidi. Tomēr federālisms neguva plašu atbalstu, jo, piemēram, Lielbritānija paziņoja, ka tā paliks nacionāla valsts, kaut arī tās līderis Vinstons Čērčils pauda pozitīvu nostāju Eiropas vienotības jautājumos.
Integrācijas procesus Rietumeiropā sekmēja arī bailes no Padomju Savienības un komunisma tālākas izplatības. Eiropieši saprata, ka, cieši kooperējoties, kara sekas varēs pārvarēt daudz ātrāk un atjaunot agrāko Eiropas valstu ietekmi pasaulē. Zināma loma integrācijas procesu sekmēšanā bija arī Amerikas Savienotajām Valstīm, kas uzskatīja, ka brīvs kopējais tirgus būs svarīgs nosacījums Eiropas straujākā atjaunošanā.
1948.gada maijā Eiropas kongresā Hāgā izskanēja idejas par politiski ekonomiskas savienības izveides nepieciešamību, bet gadu vēlāk Londonā jau tika parakstīta desmit valstu konvencija par Eiropas Padomi.
Tā, pastāvot noteiktiem ekonomiskiem un politiskiem priekšnoteikumiem, integrācijas process Rietumeiropā pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās un piecdesmito sākumā pakāpeniski uzņēma tempu. Bet no tā tika izslēgtas Austrumeiropas un Baltijas valstis, kas bija nonākušās Padomju Savienības atkarībā.
Atsevišķu Eiropas valstu līderi bija pārliecināti, ka integrācijas process vispirms jāattīsta ekonomiskajā jomā, aptverot ar kopīgu politiku kādu no svarīgām tautsaimniecības nozarēm.

“Gaisa tilts” uz Rietumberlīni (1948. gada jūnijs – 1949. gada maijs): ASV militārās transporta lidmašīnas piegādā Padomju armijas ielenktās Rietumberlīnes iedzīvotājiem pārtiku Foto: Vācijas Federatīvās Republikas Fotodienests; Inter Nationes/dpa

Eiropas Savienības
aizsākums

1950.gada 9.maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca ar aicinājumu veidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, apvienojot valstu ogļu un tērauda resursus zem vienotas pārnacionālas pārvaldes, kas būtu neatkarīga no nacionālajām valdībām. R. Šūmans arī uzsvēra solidaritātes nepieciešamību integrācijas procesā.
1951.gada 21.aprīlī Parīzē Francija, Vācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Itālija parakstīja līgumu par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Tas paredzēja ekonomiskās izaugsmes sekmēšanu, vienota tirgus izveidi, tarifu samazināšanu un tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu, nodarbinātības un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu. Ar šo soli arī aizsākās mūsdienu Eiropas Savienības veidošana.
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū Eiropas valstis, redzot integrācijas procesu izdevīgumu, nolēma paplašināt Parīzē sākto sektoriālo sadarbības modeli un ķerties pie kopēja tirgus veidošanas un ciešas koordinācijas ne vien ogļu un tērauda jomā, bet arī citās tautsaimniecības nozarēs. 1955.gada jūnijā Mesīnas konferences laikā Eiropas valstu sešinieks akceptēja ekonomiskās integrācijas paplašināšanas nepieciešamību.
Ņemot vērā enerģētisko resursu nepietiekamību daudzās Eiropas valstīs, Francijas pārstāvis Žans Monē ierosināja pakļaut kopīgai politikai arī šo sektoru. Mesīnas konferences rezolūcijā tika uzsvērts, ka “valdības uzskata par nepieciešamu strādāt pie vienotas Eiropas nostiprināšanas caur kopīgu institūciju izveidi, progresīvu nacionālo ekonomiku sakausēšanu, vienota tirgus izveidi un sociālās politikas harmonizāciju. Šāda politika ir nepieciešama, ja Eiropa vēlas saglabāt savu stāvokli pasaulē, atjaunot savu ietekmi un sasniegt iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu.” Mesīnā arī akcentēja brīva darbaspēka pārvietošanās nepieciešamību, sadarbību transporta jomā un atomenerģijas ražošanā un pārraudzībā.

Turpmāk – nobeigums