Rapsis – gan pārtikai, gan degvielai

Rapša vērtīgo īpašību dēļ uz to netiek attiecinātas audzēšanas kvotas. Foto: SIA “Iecavnieks”

Jau vismaz pāris gadu rapsis vairs nav uzskatāms par retu vai eksotisku kultūru. Šim augam pievērsta pastiprināta lauksaimnieku uzmanība, top ar tā audzēšanu un pārstrādi saistīti lieli biznesa projekti. Par šīs lauksaimniecības un rūpniecības nozares problēmām un perspektīvām “Latvijas Vēstnesim” stāsta SIA “Iecavnieks” direktors Dainis Lagzdiņš un komercdirektore Iveta Grudovska.

D.Lagzdiņš: – “Iecavnieks” audzē vasaras un ziemas rapsi, vasaras un ziemas kviešus, linus, sākam audzēt arī kaņepes. Sniedzam arī pakalpojumus citām firmām – viņu vajadzībām iepērkam, tīrām, kaltējam un uzglabājam graudus. Eksperimentālā veidā ražojam jaunu produktu – kaņepju grūdeni. Bet visperspektīvākā mūsu nozare ir eļļas ražošana. Sākām 2001. gadā ar nelielu apjomu, tagad to pakāpeniski palielinām – iegādājamies jaunas spiedes, mainām iesai-ņojumu, pudeles. Norit sarunas ar skandināviem par produkcijas tirdzniecību šajā reģionā, varbūt iesim arī Vācijas virzienā. Šobrīd mums nav rafinēšanas iekārtas, taču nākotnē viss ir iespējams.
No pērn eļļai izmantotajiem rapšiem apmēram viena septītā daļa bija pašu audzēti, pārējos iepirkām no zemniekiem. Paši tik daudz izaudzēt nevaram – mūsu ražošanas apjomi ir daudz lielāki nekā mūsu sējumu platības. Sākotnēji arī ražošana noritēja pieticīgākos apjomos – mēs to saucam “kā vecmāmiņas virtuvē”. Un arī tagad ir līdzīgi – 2001. gadā pārstrādājām 1000 tonnas rapša sēklas, 2002. gadā – 2000 tonnas, bet pērn – 3000 tonnas rapša sēklas, iegūstot 1000 tonnas eļļas. Tas nav daudz. Taču attīstība turpinās – pagājušajā gadā veiksmīgi realizējām mūsu SAPARD projektu, kura ietvaros uzbūvējām jaunu kalšu kompleksu. Divi kalšu kompleksi mums jau bija, taču pārstrādes apjomi pieaug, tāpēc uzbūvējām trešo, kas atbilst visām Eiropas prasībām. Šobrīd strādājam pie otrā SAPARD projekta. Esam jau saņēmuši iekārtas, ceļam rūpnīcu, kuras jauda būs 20 000 tonnu eļļas gadā.
Eļļas piedāvājums tirgū ir ļoti liels. Importēta tiek gan jau pudelēs sapildīta produkcija, gan eļļa, kuru fasē Latvijā. Mūsu niša ir nerafinētās eļļas ražošana – no veselības viedokļa tieši tā ir vērtīgāka. Savu produktu pārdodam par apmēram latu litrā, bet, piemēram, Somijā litrs tādas pašas nerafinētas rapša eļļas maksā 3 eiro un 85 centus, lai gan kvalitātes ziņā mūsu eļļa nebūt nav sliktāka.

Iepirkuma cena kā
mārketinga instruments

– Rapša audzēšanas apjomi īsti netiek līdzi ražošanas pieprasījumam, un tas nozīmē konkurenci iepirkšanas jomā. Kāda ir šī situācija Latvijas ražotāju skatījumā?
D.Lagzdiņš: – Dažas ārvalstu firmas varētu piekopt sava veida dempinga politiku, maksājot Latvijai neadekvāti augstu cenu un tādējādi piesaistot sev audzētājus. Grūti prognozēt, kādas metodes tiks izmantotas tirgus iekarošanai. Kurš aizņems vislielāko tirgus sektoru, tas arī diktēs cenas.
I.Grudovska: – Firmas, kuras iepērk rapsi, darbojas arī citās nozarēs. Parasti tām ir vesels nozaru komplekss – tajā ietilpst gan minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu, gan lauksaimniecības tehnikas tirdzniecība, gan arī dažādi pakalpojumi. Zemnieki ar šiem uzņēmumiem slēdz līgumus, kas tiem ļauj “uz krīta” saņemt sēklu, minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Ar firmu norēķināties viņi var rudenī, kad saņēmuši naudu par ievākto ražu. Tādā veidā zemnieki, kuriem trūkst brīvas, apgrozāmas naudas – un tās trūkst vairumam, – tiek piesaistīti kādai konkrētai firmai. Pilnīgi neatkarīgu zemnieku šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz, ir tikai dažas saimniecības, kuru sējumi parasti mērāmi tūkstošos hektāru. Ja tirgū ienāk jauns “spēlētājs”, tam atliek vien piedāvāt izdevīgākus nosacījumus, un audzētāji pāries pie viņa. Līdzsvars tiks izjaukts.
D.Lagzdiņš: – Ja zemniekam pēkšņi piesola augstāku cenu, viņš nepiegādās solīto kravu savam pastāvīgajam iepircējam, bet pāries pie konkurenta. Šādi gada laikā var dabūt labu apgrozījumu, un tāda ir, piemēram, dažu uzņēmumu politika. Bet, kad tirgus ir iekarots, viss nostājas savās vietās – kā tirdzniecībā cenas paaugstinās, iepirkuma cenas pazeminās. Diemžēl cilvēki šobrīd skatās uz izdevīgo cenu, bet nepadomā par to, kas būs rīt un parīt.
I.Grudovska: – Un, ja viens koncerns Latvijas tirgū būs iekarojis monopolstāvokli, nav šaubu, ka iepirkuma cenas strauji kritīsies.
– Šādas prognozes liek secināt, ka jaunu Latvijas uzņēmēju parādīšanās rapšu vai citu graudaugu pārstrādes tirgū ir problemātiska.
I.Grudovska: – Tā ir gandrīz nereāla. Lielie uzņēmumi tirgu jau ir sadalījuši. Vērā gan jāņem arī lauksaimnieku kooperatīvi, kuri Latvijā veidojas ar lielu nokavēšanos. Lauksaimnieki vienojas par kopēju stratēģiju, un produkciju realizē nevis katrs atsevišķi, bet visi kopā. Tas ļauj iekarot labākas pozīcijas tirgū. Taču pats kooperatīvs nepelna – pievienotā vērtība peļņas veidā atgriežas pie zemniekiem, kuri ir vislielākie ieguvēji.

Vērtīgs un
veselīgs augs

– Rapša audzēšana ir sai-stīta ar paaugstinātu risku – šī kultūra ir ļoti jutīga pret klimatiskajām svārstībām.
I.Grudovska: – Ar to jārēķinās. Piemēram, pērn bija ļoti nelabvēlīgi laika apstākļi ziemas rapša sējai. Jāņem vērā, ka rapsis ir ļoti specifiska un kaprīza kultūra, tāpēc Latvijas lauksaimnieki nevar izaudzēt tik daudz rapša, lai tiktu segts ražošanas pieprasījums. Lai atmaksātos šo kultūru audzēt, vajadzīga ļoti laba agrotehniskā bāze.
– Kāpēc rapsis tieši pēdējos gados kļuvis par sava veida modes augu?
D.Lagzdiņš: – Agrāk rapšos bija pārāk augsts erukskābes līmenis, kas nozīmēja, ka rapša produktu lietošana uzturā nav ieteicama. Šobrīd var audzēt rapšus, kuros šīs skābes saturs ir ārkārtīgi niecīgs, – rapsis kļuvis par sevišķi augstvērtīgu un veselīgu pārtikas augu. Taču līdz šādam rezultātam selekcionāri nonāca tikai pirms dažiem gadiem.
Būtiskākais eļļas kvalitātes rādītājs ir taukskābes, un visas augu eļļas tradicionāli tiek salīdzinātas ar eļļu karalieni – olīveļļu, kurā šo derīgo skābju ir visvairāk. Bet rapšu eļļā šo skābju līmenis ir gandrīz tāds pats! Tas nozīmē, ka olīveļļu un rapšu eļļu var izmantot gan cepšanai, gan vārīšanai, gan svaigā veidā, piemēram, salātiem, un nekādas kancerogēnas vai citādi kaitīgas vielas neveidojas. Taču cenu atšķirība ir milzīga. Bijām Vācijā kādā ar lauksaimniecību saistītā izstādē un gribējām tur iepirkt olīveļļu, lai šeit to pildītu pudelēs un pārdotu. Bet izrādījās, ka lētāk par pieciem latiem litrā tur neviena olīveļļa nav nopērkama! Es viņiem saku: mūsu veikalos olīveļļa maksā divus trīs latus, bet viņi atbild – nu tad pērciet to eļļu, mēs tik lētu saražot nevaram. Tādējādi rodas jautājums par Latvijā nopērkamo olīveļļu – vai tā vienmēr ir īsta olīveļļa? Vai tajā nav kādi piemaisījumi? Un, ja ir, tad kādi?
I.Grudovska: – Ar interesi gaidām Latvijas Pārtikas centra veikto dažādu pārtikas eļļu salīdzinošās analīzes rezultātus. (Par minētā pētījuma rezultātiem informēsim lasītājus kādā no turpmākajiem “Latvijas Vēstneša” numuriem – red.) Šis pētījums tika veikts pēc Mārketinga padomes pasūtījuma. Šobrīd vienotu standartu nav. Ir marķēšanas noteikumi, taču tie acīmredzot netiek ievēroti. Piemēram, veikalā var nopirkt eļļu, uz kuras pudeles etiķetes rakstīts “Ražots Latvijā”, bet mēs zinām, ka tas nevar būt Latvijas produkts.
D.Lagzdiņš: – Šāds uzraksts mēdz būt uz rafinētajām eļļām, bet es pazīstu visus ražotājus un zinu, ka rafinēšana Latvijā nenotiek! Risinājumu varētu rast, ieviešot jaunus, ES prasībām atbilstošus kvalitātes standartus.
– Vai ES normatīvi neparedz noteiktas kvotas rapša audzēšanai?
I.Grudovska: – Rapsis ir kultūra, uz kuru vismaz tuvākajā nākotnē kvotas noteikti netiks attiecinātas. Tam par iemeslu ir tā vērtīgās īpašības. Pirmkārt, jau minētās rapša kā pārtikas auga priekšrocības. Un, otrkārt, šo augu izmanto biodīzeļa ražošanai.

Kas ražos nākotnes
degvielu?

– Pēdējā laikā bieži dzird par grandioziem projektiem, kas sai-stīti ar biodegvielas ražošanu. Vai šādas nozares attīstīšana neietilpst arī “Iecavnieka” nākotnes plānos?
I.Grudovska: – Balstoties uz ES direktīvu, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi biodīzeļa ražošanas un izmantošanas attīstības programmu. Tā paredz, ka līdz 2005. gadam biodegvielas īpatsvaram visos transportlīdzekļos izmantojamās degvielas kop-apjomā jāsasniedz divi procenti, bet 2010. gadā – jau 5,75 procenti. Šie plānotie skaitļi daudzus uzņēmumus mudina iesaistīties ļoti perspektīvā, ievērojamu peļņu sološā biznesā. Taču biodīzeļa pašizmaksa ir ļoti augsta. Viens uzņēmums – “Naukšēni” – šo degvielu ražo, bet tas šobrīd vairāk uzskatāms par eksperimentu. Līdz šim pašizmaksas un realizācijas cenu starpību uzņēmumam kompensēja valsts. Šogad subsīdijas nav paredzētas. Tādējādi nav īsti skaidrs, kā biodegvielas ražošana tiks turpināta. Visiem par šā produkta ražošanu ir interese, potenciāli tas ir ļoti izdevīgi, taču paliek pašizmaksas jautājums. Iespējams, ka varētu celties biodīzeļa tirdzniecības cenas, tad starpība varētu izlīdzināties.
D.Lagzdiņš: – Ja nozare nebūs monopolizēta, iespējams, ka biodīzeli ražosim arī mēs. Neuzskatu, ka labākais ceļš Latvijai būtu milzīgas ražotnes būve Rīgas ostā. Pil-nīgi nav skaidrs, kur un kā šai ražotnei tiks sagādāts nepieciešamais izejvielu daudzums. Lietderīgi būtu, ja vairāki uzņēmumi, kas var ražot biodīzeli, dabiskā ceļā sadalītu Latvijas tirgu. Arī valsts būtu ieinteresēta riska sadalē – ja vienam uzņēmumam rodas problēmas, pārējie turpina ražot. Turklāt Latvijai noteikti jāņem vērā Čehijas pieredze – šī nelielā valsts gadā saražo miljonu tonnu rapša sēklu!
I.Grudovska: – No hektāra iegūst apmēram divas tonnas sēklu, tātad rapša sējumi Čehijā aizņem pusmiljonu hektāru. Droši var teikt, ka no jaunajām ES dalībvalstīm tur rapša audzēšana ir vislabāk attīstīta.
D.Lagzdiņš: – Un tas sasniegts, pateicoties valsts atbalstam un koordinācijai. Bet pie mums vēl pirms dažiem gadiem atsevišķi ierēdņi kategoriski apgalvoja – nē, rapša audzēšana un pārstrāde nav jāatbalsta! Tagad nostāja mainījusies, taču, ja nebūtu bijis šī toreizējā akluma, Latvijā jau pēc šāgada ražas novākšanas varētu sākt valsts mēroga biodīzeļa ražošanu.

Puse Čehijas apjoma –
tas ir reāli

– Vai rapšu audzētājiem un ražotājiem nav labas izredzes saņemt ES struktūrfondu līdzekļus?
I.Grudovska: – Biodegvielas ražošanas attīstības programmā teikts, ka audzētājiem jāsaņem tiešās subsīdijas, bet pārstrādātājiem – pašizmaksas un realizācijas cenas starpības kompensācija. Tagad esam ES dalībvalsts, tātad jāgaida ES tiešie maksājumi jeb hektārsubsīdijas, kas varētu tikt izmaksātas šā gada beigās vai nākamā gada sākumā. Tas nozīmē, ka rapšu audzētājiem nekāda atbalsta nebūs šā gada ražas audzēšanai un nākamgad novācamo ziemas rapšu sējai. Līdzekļi tiks piešķirti, bet jau par pagājušo sezonu, līdz tam jātiek galā pašiem. Kas attiecas uz pārstrādātājiem, tie uz ES struktūrfondu naudu var pretendēt, izstrādājot, iesniedzot un realizējot biznesa projektu.
– Taču ES normas stingri ierobežo valsts atbalstu nacionālajiem ražotājiem.
I.Grudovska: – Ja nozare būtu pasludināta par prioritāti, budžeta finansējumu piešķirt varētu. Piena lopkopībā arī atbalsta iespējas ir ierobežotas, taču iespēja piešķirt papildu kompensācijas tika atrasta. Bet vēl pirms dažiem gadiem kompensāciju piešķiršanas iespējas valsts līmenī tika noliegtas, jo rapsis esot peļņu nesoša kultūra.
– Kad būs skaidra rapšu audzēšanas un pārstrādes turpmākā attīstība?
I.Grudovska: – Šogad ir apsēts apmēram 50 000 hektāru, kas ir divreiz vairāk nekā pērn, bet 2001. gadā Latvijas sējumu kopplatība bija tikai 8000 hektāru. Attīstība ir redzama, taču rapsi nevar vienā un tajā pašā vietā audzēt divus gadus pēc kārtas. Biodegvielas ražošanas programmā paredzēts, ka perspektīvā sējumi varētu sasniegt pat 200 000 hektāru kopplatību. Taču jāņem vērā augsnes apstākļi – rapsis neaug skābā augsnē, kāda mūsu valstī diemžēl ir pārsvarā. Tāpēc rapsis vienmēr būs galvenokārt Zemgales kultūra, kuru var audzēt arī vēl dažos citos Latvijas rajonos. Un nevar cerēt, ka pēc dažiem gadiem sasniegsim Čehijas audzēšanas un pārstrādes apjomus.
D.Lagzdiņš: – Zināma skaidrība attīstības perspektīvās varētu būt nākamruden. Bet, ja labvēlīgi būs apstākļi visas lauksaimniecības attīstībai, pēc dažiem gadiem pusi no Čehijas apjoma saražot noteikti spēsim. Ļoti ceru, ka transportlīdzekļos izmantosim Latvijā ražoto biodegvielu, ka to ražos vairāki uzņēmumi un pievienotā vērtība paliks Latvijā.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv