Lasu Eglīti Uzvaras dienā

Ir 8.maijs. Pirms 59 gadiem Andrejs Eglītis rakstīja: “Sveic nedzimušo mieru katapultas. /../ Un kontinents tumst izmisumā grimis.” Šo dzejoli tagad varam izlasīt Andreja Eglīša Rakstu 2.sējumā.

Andrejs Eglītis Otrā pasaules kara gados Foto no dzejnieka albuma

Šis Rakstu sējums atspoguļo A.Eglīša darbību četrdesmitajos gados. Te iekļauti dzejoļu krājumi “Nīcība” un “Uz vairoga”, atsevišķi izdotā kantāte “Dievs, Tava zeme deg”, periodikā publicēta proza un dzejoļi, publicistisku rakstu krājums “Dvēseļu cietoksnis”, kā arī šajā laikposmā rakstītās vēstules. Un, tāpat kā 1.sējumā, Dzidras Vārdaunes ļoti plašie, rūpīgie, profesionālie komentāri.
Būtībā tā ir kara laika grāmata, un šis fakts ir emocionāli nozīmīgs lasītājam – arī tad, ja pašos darbos kara nav.
Gaišais liriskais krājums “Nīcība” iesākas ar mīlas dzejas ciklu “Silsilas dārzā”. Tā ir klusa mīlestība, kuras klātbūtnē “bij skaļi runāt aizmirsies”, mīlestība, kurā “kā viršos dusēt var. Cik iemīlu tevi, tik sāp,” atzīstas dzejas cilvēks, bet tā ir maiga un viegla sāpe. Tāda ir visa krājuma emocionālā noskaņa.
Kaut gan lielākā daļa dzejoļu uzrakstīti (daudzi arī publicēti) 1941. un 1942. gadā, kara elpu šeit nejūt vai, pareizāk, karu jūt kā vieglu elpu. “Pilsēta liesmo un grūst./Dūmaini iešalcas dārzi./ Mirstošo elpas stāj,” lasām dzejolī “Pilsēta liesmās”. Sāpes ir gaišas, arī pieminot latviešu aizvešanu moku ceļos: “Kāda jūra tevi aiztur,/ Kādi augsti kalni nelaiž,/ Kāda nāve tevi gūsta,” māte uzrunā aizvesto dēlu. (Veronika Strēlerte to atzinusi par vienu no labākajiem krājuma dzejoļiem un, liekas, viņai taisnība.)
Ne pati nāve, ne nāves atgādinājums nespēj satricināt dzejas cilvēka dzidro mieru. Šajā dzejas pasaulē “dus pļavā galvaskauss starp puķēm midzis”, “nīcības putekļi put kā dzeltānu pūpolu dūmi”.
“Nīcības” smalkā dzejas telpa ar mēness zeltaino ūdenskritumu, ar dusošu jūru, ar dienu, kas nāk “ar dūjas soļiem” ir tāla no to gadu reālās dzīves norisēm. Tā šķiet it kā savdabīga iekšēja trimda, kā “nepiedalīšanās” demonstrējums (tāpat kā, piemēram, aktīvā, pat nesātīgā kultūras dzīve kara apstākļos – nereti pat kara ēnas neskarta).
Tādu attieksmi bija iespējams saglabāt tik ilgi, kamēr karu neapzinājās arī kā savu karu, kā Latvijas, kā latviešu dzīvības vai nāves jautājumu.
1943.gadā skrējienu pāri telpām un laikiem, mūzikas spārnu nesta, sāk kantāte “Dievs, Tava zeme deg”. Tas bija Andreja Eglīša izmisuma kliedziens, nelaimes tuvuma apzināšanās. Tai laikā – no 1943.gada beigām līdz 1945.gada pavasarim – top dzejoļi, kas vēlāk veido krājumu “Uz vairoga” (1946) un publicistiski raksti, kas apkopoti krājumā “Dvēseļu cietoksnis” (1945).

Te nu tas ir – karš

Atšķirībā no “Nīcībā” atspoguļotā nepiesaistītā laika te “dienām nav vārdu, nav maiguma, nav mīlestības dziesmu, ir tikai nāves sals un karsti varoņu elpas vilcieni”. Šie vārdi runā par Kurzemē piedzīvoto.
“Dvēseļu cietoksnī” ir divas būtiskas tēmas – Kurzeme un neatkarīga Latvija. “Kurzeme arvienu vēl stāv kā pasaules vidū, visi uz to raugās – it kā būtu tikai viena kauja – Kurzeme,” rakstīja Andrejs Eglītis.
Kurzemē tapuši visi krājumā izlasāmie raksti – pirmais Džūkstes frontē 1944. gada 5.novembrī, pēdējais Liepājā 1945.gada 5.maijā, un tas beidzas ar aicinājumu: “Par Kurzemi, par visu Dieva karapulku mērķi – par savu neatkarīgu Latvijas valsti.”
Bet kurzemniekus Eglītis aicina: šodien vadīsimies no visbargākā tautas dzīvības likuma: “apsegsim savus nedienu ļaudis ar pēdējo drānu.. nāves stunda greznības neprasīs”.
Dzejā tas izskan daudz īsāk: “Kurzeme, māsiņa: atver vārtus – /Tek tavi brālīši basajām kājām/ Bez mājām”.
Taču Kurzeme nebija ideja. Kurzeme bija Latvijas bēgļu pēdējais patvērums pašu zemē, vārti, kas sargājami brīvas neatkarīgas Latvijas vārdā – “tik tas spēks, kas mūs nes pretī savas valsts neatkarībai, tas izsauks kalnu sakustēšanos”.
Andrejs Eglītis – publicists – neatkarībai tic. Viņš to bieži piesauc – sapni par Latviju, Māti Latviju.
Pārsteidzoši skaidri abos krājumos – “Dvēseļu cietoksnis” un “Uz vairoga” – izlasāmas atbildes uz jautājumiem, ko daudzi nav varējuši (vai nav gribējuši) izlasīt vēstures grāmatu lappusēs. Te es domāju jautājumu par to, ko nozīmē Latvijai un latviešiem šis karš un kas latvieši ir un kas viņi vēlas būt šai karā.
Andreja Eglīša publicistikā ir tikai Latvija un latvieši. Vācu klātbūtne nav manāma – ne kā sabiedrotie, ne kā ienaidnieki viņi nav minēti. Arī tas vien jau būtu pietiekami, lai atspēkotu vēl līdz šim gluži nenoraidīto viedokli par latviešu karavīriem (leģionāriem) kā vācu armijas formālu un idejisku sastāvdaļu. Par formālām attiecībām man nekas nav sakāms, taču par latviešu cīnītāju idejisko pārliecību, par viņu nostāju pret šo karu, par to gan Andreja Eglīša raksti un dzejoļi pasaka pietiekami daudz. Latviešu karavīri bija “apsēsti” ar Latvijas brīvības un neatkarības sapni, un nevienam citam spēkam šajā sapnī nebija vietas.
Krājumu “Uz vairoga” caurvij teksts “no laikiem mūžīgiem” aiz tautas muguras ņirdz ļauni smiekli. Ja to lasītu kā patstāvīgu, vienotu darbu, to varētu saukt par dramatisku poēmu. Tagad teksta fragmenti, izkārtoti starp citiem dzejoļiem, skan kā brīdinātājbalss, kā atgādinājums par spēkiem, kas stāv un ir stāvējuši Latvijas brīvības ceļā.

Tie ir divi spēki

Un latvieši ir skaidri “pozicionējušies” – viņiem nav pa ceļam ne ar vieniem, ne ar otriem. (Starp citu, Andreja Eglīša dzeja pilnīgi pārliecina, ka toreizējo karavīru bravūrīgā dziesmiņa par sarkanajiem un zili pelēkajiem ir kādas dziļi tautas dvēselē izsāpētas apņemšanās ikdienišķa un ikdienišķota izpausme.)
Jau minētajā caurviju tekstā (bet tas kā galvenā melodija piešķir emocionālo toni visam krājumam), kurā sirreālismam un simbolismam raksturīgs tēlojums, heraldikas elementi mijas ar reliģiskām un mitoloģiskām alūzijām. Bieži vien abi spēki veido antitēzi, tiek arī savstarpēji pretstatīti, bet svarīgākais ir tas, ka tie apdraud Latviju, tās nākotni, brīvību.
Lūk, tie abi: “Aiz krusta paslēpies, vij melnais vilku kāvējs kakla virvi,/ Nes pļāvējs sarkanais zem tukša vārpu klēpja bendes cirvi.”
Citā vietā “ar jēriem ķetnās vācu ērglis zvēro”, “žņaudz gurstot sirpja vīrs”. Dzejnieks atradis daudz vārdu savam naidam. No vienas puses, [melnais] krustnesis, bruņinieks, ērglis, no otras, sirpja vīrs, sarkanais moris, “sarkanais jātnieks”, kas “nāves dvašu dzer un kapa lāstus ēd”; arī dažādi padomju ideoloģijas simboli un emblēmas: sarkanais bauslis, sirpja zīme, sarkans mēra karogs.
Un kara beigas ir ne tikai traģiska sakāve (kuras patieso traģismu toreiz nevarēja paredzēt), bet arī uzvara pār vienu no ienaidniekiem: “kaut ērglis samīdīts, vēl sirpja zīme dzīvo”. Nav, nav latviešiem pa ceļam ar sarkanajiem, bet nebija arī ar melnajiem.
Manuprāt, tas ir šī izdevuma – Rakstu – lielākais nopelns. Te blakus ir reālās dzīves skatījums publicistikā, dzejas emocionālais skatījums un komentāri, kas palīdz sakārtot, ievietot noteiktos laika rāmjos šīs atšķirīgās pieredzes.

Dr.philol. Ruta Veidemane