Daugavas zīmes

Par bijušo godību liecina vairs tikai manteļskurstenis Foto: Vaida Villeruša

Turpinājums.
Sākums “LV” Nr.33, Nr.34, Nr.40, Nr.51, Nr.55, Nr.64, 2004.

10. Slazdu krogs, Sniķeru vējdzirnavas...

Braucot pa Daugavas kreisā krasta līkumotajiem ceļiem, pēkšņi to malā braucēju laipnīgi sveicina jaunas ceļa zīmes. Tās – saulaini dzeltenā krāsā veidotas kriptogrammas pilskalniem, muižām, dzirnavām, dižkokiem, kalniem, krogiem – pat tad, ja to manteļskursteni nesedz jumts kā Slazdu krogā vai arī ja no muižas palicis tik vien kā ar zāli apaudzis pauguriņš. Šīs vietas tiek sauktas vārdā, atgādinātas, tās sauc parūpēties par tām, tās meklē saimnieku.
Kultūras fonda Daugavas komisija, zīmju autore Māra Urtāne, zīmju licēji – Aizkraukles rajona Ceļu daļa – tic, ka būs laiks, kad atkal vēju ķers Sniķeru vējdzirnavu spārni, kad Vīgantes parks atplauks visā krāšņumā un Slazdu krogā atkal varēs dzert putojošu alus kausu, piekožot rudzu maizi ar manteļskurstenī žāvētu desu.

11. Seces akmens

“Reiz sensenos laikos gar tagadējo Seci tieši garām esot tecējusi Daugava. Bet tad lielos plūdos upe esot sev izrāvusi taisnāku ceļu un mainījusi

Seces akmens Foto: Vaida Villeruša

gultni. Senajā gultnē saauguši koki, sākuši dzīvot cilvēki, un ar laiku tā vairs neatšķīrusies no apkārtnes. Vienīgi Secei Daugava aiztecējusi secen – tā radies Seces nosaukums,” stāsta teika.
Pa seno gultni vēl ielejā ieplūst Vecupe kā Daugavas atteka, bet, kur tai sāk pietrūkt ūdens, palīgā nāk Lauces upīte. Savākusi savu straumi Seces purvos, tā jau kā vērā ņemama upe ietek Daugavā pie Sērenes. Var teikt, ka ūdeņi nav aizmirsuši seno gaitu.
Plašā, skaistā, 2–4 km platā ieleja, iezīmējot kādreizējos senkrastus, sākas pie Seces un, apmetusi gandrīz 30 kilometru lielu loku, atgriežas pie Daugavas Sērenes tuvumā, liecinot par kādreizējo upes varenību. Bet lielie akmeņu krāvumi ielejā savukārt stāsta par laiku, kad te darbojies Velns, sanesot tos gubu gubām, kaudžu kaudzēm Daugavas aizdambēšanai.
Gailim iedziedoties, pats lielākais – Velna akmens – steigā izkritis pie Putras kroga, bet sagrūstās zemes devušas Grebļu kalnu.
Par to, ka akmeņu te bez gala, pārliecinājās 1992. gada jūlijā skolēni Kultūras fonda vasaras nometnē, atbrīvojot vietu Seces akmenim – ne viena vien izkapts salūza, lāpsta saliecās un cirvītis kļuva neass, ik brīdi satiekoties ar zālē un zemē paslēptajiem akmeņiem. Arī akmens zīmei, kurā Vilnis Titāns iecirtis seno teiku un Seces vārdu, kā vainags visapkārt ir dabas radīti akmeņu krāvumi.

Vaida Villeruša