Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas radio vakar, 10. jūlijā

Intervija ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu radioraidījumā "Pusdiena" pl. 12.30. Raidījumu vada žurnāliste Ingvilda Strautmane

— Ir pirmdiena un Latvijas radio studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Sveicināti.

— Nupat vakar ir izskanējis starptautiskais folkloras festivāls "Baltica–2000". Jūs arī bijāt klāt tā norisēs. Kādi ir jūsu iespaidi par šā gada festivālu?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, tas bija ļoti sekmīgs, un vakar pieņemšanā Rīgas pilī, runājot ar dažādu grupu vadītājiem un pārstāvjiem, visi, gan mūsējie, gan viesi no ārzemēm, teica, ka visos notikumos esot bijusi īpaši jauka, simpātiska gaisotne, ļoti laba publikas atsaucība, un man šķiet, ka šis festivāls ir augstākā mērā izdevies.

— Jā, kāda Latvija izskatās gan mūsu, gan citu acīm, to mēs varam salīdzināt ļoti konkrētās situācijās. Un šinī reizē mēs varam to salīdzināt, vērtējot Latvijas paviljonu Hannoverē pasaules izstādē "EXPO 2000", un šobrīd esam saņēmuši informāciju par to, ka Vācijas nedēļas žurnāls "Der Spiegel" savā elektroniskajā izdevumā ir publicējis ļoti negatīvu kritiku par Latvijas paviljonu. Jūs arī bijāt Hannoverē, atklājāt Latvijas dienu. Kā jūs vērtējat mūsu paviljonu Hannoverē?

V.Vīķe–Freiberga: — Es pilnīgi nepiekrītu šim vērtējumam. Uzskatu, ka tur žurnālists ir izteicis ļoti subjektīvu vērtējumu, kam es neredzu īpaši objektīvu pamatu. Un mans vēlējums būtu ļoti vienkāršs: lai šis raksts pamudinātu Vācijas lasītāju aizbraukt uz Hannoveri un aizstaigāt uz abiem šiem, piemēram, augsti vērtēto Lietuvas un mūsējo — zemu vērtēto — paviljonu. Tie abi divi blakus Eiropas ielā tur ir novietoti. Aicināt viņus iet un apskatīties, izvērtēt pašiem. Līdz šim mēs manām, ka šis paviljons ir spējis izraisīt interesi, Latvijas institūts saņem katru dienu 40 līdz 60 vai 30 līdz 60 dažādus lūgumus pēc papildu informācijas par Latviju. Tas ir paviljona galvenais mērķis, un es vēlētos redzēt vasaras beigās, piemēram, statistiku par to, cik cilvēku ir interesējušies par vienu vai otru valsti, sekojot šo paviljonu, teiksim, izvietojumam un stilam, un pievilcībai. Tie ir tie galvenie kritēriji, ne tas, ko viens vai otrs žurnālists saka. Bet, protams, to daudzi lasa, un tas viņus iespaido. Es ceru, ka vāciešiem pašiem ir pietiekama uzticība savai gaumei un spriedumam un viņi ies un vērtēs paši katrs atsevišķi.

— Jā, izstāde vēl ir līdz 31. oktobrim un to vēl var izdarīt. Bet sakiet, kāpēc, jūsuprāt, vispār šāda negatīva kritika varēja parādīties, varbūt tomēr tas ir reklāmas un informācijas trūkums mūsu paviljonā.

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es domāju, ka tur ir pavisam citi iemesli un nebūtu vietā mēģināt uzminēt, ko kāds ir domājis. Tas būtu nevietā.

— Jā, tātad ir jāiet un jāskatās tomēr pašiem. Bet pagājušā nedēļa Latvijā bija visai nemierīga zemnieku protesta akciju dēļ, un šīs sarunas beidzās ar zemnieku un valdības parakstītu vienošanās protokolu, kuru abas puses vērtē kā savstarpēju kompromisu. Kādi ir jūsu secinājumi pēc šīs protesta akcijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es priecājos par to, ka sarunas ir notikušas un ka dokuments parakstīts, un ka kaut kas ir pavirzījies soli uz priekšu. Protams, būtu bijis labāk, ja tas būtu noticis bez demonstrācijām. Es domāju, ka ne jau zemnieki sava prieka pēc tur gāja protestēt, tāpat viņu rīcība savukārt radīja zaudējumus autopārvadātājiem, kas nav iesaistīti šajā strīdā, tā nav viņu atbildība, koris "Kamēr", kas nupat Polijā atkal ieguva visas iespējamās godalgas, gandrīz netika uz šo konkursu šīs akcijas dēļ. Vajag saprast, ka jebkura šāda veida akcija var ļoti negatīvi iespaidot pavisam nevainīgus blakus stāvētājus, kas šajā strīdā nav iesaistīti. Un daudz vērtīgāk ir, ka piesēžas pie sarunu galda, ka sākas dialogs, ka sākas abpusēji kompromisi un lietas tiek risinātas konstruktīvā veidā.

— Šonedēļ jums ir paredzēta tikšanās ar Zviedrijas zemkopības ministru. Kādi mērķi ministram ir šeit, Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, te ir ļoti vērtīga pieredze, kas mums ir iegūstama, ņemot vērā, ka pievienošanās Eiropas Savienībai tieši lauksaimniecības jomā ir varbūt pat vissarežģītākā, ja izņemam varbūt vides aizsardzības normas, ko Eiropas Savienība ir uzstādījusi. Eiropas Savienībai ir ar lielām grūtībām izstrādāta sava lauksaimniecības politika, ar milzīgu daudzumu dažādu kompromisu no dažādu valstu puses, tas vienmēr ir bijis ļoti grūts process. Vairākus gadus braucot uz Eiropu kā tūrists, arī dzīvodama vairākus gadus gan Francijā, gan Anglijā, esmu konstatējusi, ka zemnieku nemieri dažādās valstīs ir notikuši regulāri. Tie ir smagi jautājumi, un ir vērtīgi pārrunāt, kā tāda relatīvi nesen iestājusies zeme kā Zviedrija ir risinājusi visus šos lauksaimniecības jautājumus.

— Jā, pagājušajā nedēļā Latvijas Cilvēktiesību birojs aktualizēja jautājumu par tiesvedības ilgumu Latvijas tiesās un nosūtīja arī atklātu vēstuli gan jums, gan premjeram, gan Saeimas priekšsēdētājam. Vai jūs esat iepazinusies ar šo vēstuli?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, protams. Un vispār ar situāciju kopumā jau kopš stāšanās amatā. Toreizējais tieslietu ministrs Birkava kungs pauda apņēmību spert zināmus soļus, kas varētu situāciju uzlabot, es baidos, ka pēc gada, patlaban uzlabošanās vēl ir ļoti minimāla un ka tiešām ir vairāki sasāpējuši jautājumi. Piemēram, tas, ka Rīgas apgabaltiesā ir katastrofāli gari termiņi, pirms lieta nonāk caurskatīšanā, ir lielas nevienlīdzības starp Rīgas un citām apgabaltiesām, ir par daudz vēl sīku lietu, kas netiek aplūkotas rajonu tiesās, kas iet uz augstākajām. Tur ir bezgala daudz jautājumu, kas būtu jāsakārto, — telpu trūkums, tiesnešu trūkums. Mūsu tieslietu sistēmā ir nepieciešamas, es domāju, ļoti steidzamas reformas, uzlabojumi un arī līdzekļu ieguldīšana. Citādi mēs tik tiešām Eiropas priekšā nonāksim grūtā situācijā. Es runāju par to tiesīgumu, teiksim, mūsu pašu ļaudīm. No cilvēktiesību viedokļa mūsu pašu valsts iedzīvotājiem, es domāju, ir tiesības sagaidīt, ka viņu lieta tiks izskatīta normālos laika termiņos.

— Visticamāk, ka to bez līdzekļu ieguldīšanas tomēr nevar izdarīt. Šodien Latvijā un šobrīd valdībā apstiprinot budžeta mērķgriestus, ir tāda sajūta, ka visi prasa tikai naudu, un atbilde ir, ka pārsvarā naudas nav. Visai jutīga ir sociālā sfēra, un Finansu ministrija nepiekrīt vairākiem Labklājības ministrijas projektiem, ne pabalstu palielināšanai ģimenēm ar bērniem, ne minimālās darba algas palielināšanai, ne arī grozījumiem likumā par sociālo palīdzību un vairākiem projektiem veselības aprūpē. Vai šī neapmierinātība ar sociālo jautājumu risināšanu varētu kļūt, nu, par tādu trumpi opozīcijas rokās, zināmu neapmierinātības pamatu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, tas jau politikā ir nemitīgs process. Ja ekonomikā viss iet spīdoši, tad tie, kas tajā brīdī pie varas, var cerēt kādu zināmu laiku palikt savos krēslos, un tajā brīdī, kad neiet tik spīdoši, tā, protams, ir varbūt opozīcijas cerība uz savu zvaigžņu stundu. Bet īstais jautājums ir par to, kā mūsu valstī varētu uzlabot savus kopējos resursus, kas valstī pieejami. Un te ir jāskatās, ko mūsu valsts saražo, ko tā eksportē, cik ieņem akcīzes nodokļos, kas ieplūst valsts kasē. Ja tai kasē nenāk iekšā līdzekļi, tad ko tad mēs tur sadalīsim. Nulli dalīt ar 15, tāpat būs nulle. Vai visu dalīt ar 15 vai 5, vai ar 30, tur nekādas starpības nebūs, un kaut vai pieci dalīt ar 50, arī neko nedod. Būtībā lielais akcents drīzāk liekams uz to, kā uzlabot valsts ienākumus, kā apturēt milzu apmēru kontrabandu, kur aizplūst neiedomājami līdzekļi. Viena krava, kas tiek apturēta vienā reizē, pārstāv jau veselas budžeta iestādes gada budžetu un vairāk. Un tā ir viena krava, kas vienreiz tiek aizturēta. Iedomājieties, kas katru dienu un katru mēnesi aizplūst garām Latvijas kasei. Tie ir šādi akcīzes nodokļu neiemaksāšanas un dažādi cita veida likuma pārkāpumi. Un, protams, tajā pašā laikā tās vajadzības, kas ir nepieciešamas, ja mēs turpināsim tās neatrisināt un neieguldīt zināmās fundamentālās vajadzībās, tad tas nākotnē tikai sarežģīs situāciju. Arī tas ir jāsaprot, ka ir zināms minimums, bez kura nevar iestādes darboties. Bet nu pēdējais, ko es vēl gribētu komentēt, ka ne jau nauda ir vienīgais, ir arī jautājums par to, kāds katrai iestādei ir apsaimniekošanas lietderīgums, efektivitāte un vispār darba organizācija. Es domāju, piemēram, tiesu sistēmā ir ļoti smagi jautājumi, kas saistīti tieši ar tiesu darba organizāciju. Ne tikai līdzekļu trūkums, bet arī tieši paši organizācijas jautājumi, kurus gan bieži var atrisināt arī bez naudas ieguldījumiem.

— Jā, un vēl kāds smags jautājums ir jāatrisina, tas saistās ar "Latvenergo". Valdība šonedēļ iepazīsies ar apvienotās darba grupas izstrādāto piedāvājumu par "Latvenergo" un Igaunijas energokompānijas "Esti Energia" sadarbību. Ņemot vērā to, ka ir savākti paraksti par grozījumiem Enerģētikas likumā, kas paredz neprivatizēt "Latvenergo", ir arī aktualizējies jautājums par to, vai nevajadzētu apturēt "Latvenergo" privatizāciju līdz referendumam, ja vajadzētu, tad kā to darīt? Jums ir šobrīd viedoklis par to, ko darīt ar "Latvenergo"?

V.Vīķe–Freiberga: — Es runāju par to ar Ministru prezidentu mūsu pēdējā tikšanās reizē, un es izteicu viedokli, ka būtu pienācis laiks valdībai nākt varbūt ar precīzākiem skaidrojumiem par to, ko nozīmē šīs alternatīvas – privatizācija un neprivatizācija, jo par to referendumā tiks vākti paraksti. Bērziņa kungs šķita mazliet rezervēts tajā jautājumā, jūtot, ka jautājums ir samilzis, tā teikt, iepriekšējās valdības laikā, un, ja nu tagad tie paraksti tiek vākti, ka šis varbūt nav īstais brīdis iejaukties. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka cilvēki parakstās un izsaka viedokļus, īstenībā nezinādami, par ko viņi spriež. Un nupat, vēl šorīt iepazīstoties ar tiem komentāriem, kādi tiek izteikti, piemēram, interneta diskusijās, es teiktu, ka diskusijas ir ļoti zemā līmenī, ļoti prastā līmenī, kas atgādina varbūt padomju laiku debašu stilu. Anonīmi raksta ar tādām prastām izteikām, nepārdomātām izteikām, nenotiek nopietnas, padziļinātas debates par lietas būtību, par ekonomiskiem rezultātiem, kādi sagaidāmi pēc viena modeļa un pēc otra. Nav pietiekami izprasts arī tad, kas tas īsti ir "Latvenergo". Es, piemēram, pastaigājos gar jūrmalu, tur ir viesnīca. Kāds sakars, piedodiet, ir Latvijas, teiksim, patērētājiem, kas maksā tik un tik par elektrību, vai viņi uztur šādas viesnīcas un nezin cik vēl dažādas citas padomju laiku struktūras, kas ir ar "Latvenergo" saistītas, vai tās tiek spīdoši administrētas un nes lielu peļņu, kas mums pazeminās elektrotarifus. Jeb tieši otrādi — varbūt tās tiek administrētas padomju stilā un tiek subsidētas. To es vēl patlaban jums nevaru pateikt. Bet tie ir jautājumi, par ko mums vajadzētu presē un visur citur precīzu informāciju, pirms cilvēki īstenībā varētu izteikties un spriest, ko tad tā privatizācija nozīmē, kamdēļ mūsu elektrokompānijai, piemēram, pieder arī viesnīca, kāds tam sakars ir ar elektrību.

— Jā, bet sakiet, kāpēc, lūdzu, jūs domājat, šī informācija netiek sniegta. Katram būs jāiet un jāizsaka savs viedoklis, un patiesībā tas viedoklis ir vairāk vai mazāk emocionālā līmenī. Vai kāds ir ieinteresēts slēpt šo informāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, es domāju, ka var izmantot šo situāciju politiskai ažiotāžai un dažāda veida, varētu teikt, paslēptiem scenārijiem, dažādu politisko mērķu īstenošanai. Es tur saskatu, piemēram, daži ļaudis tagad brēc par privatizāciju tādā ļoti komunistiskā stilā, tā kā apmēram "vecos labos laikos" runāja, ka valstij pieder viss, un strādniekiem pieder viss un tad viss ir brīnišķīgi. Un tad paņems tur kaut kādi rīkļurāvēji kapitālisti un mums, tā sakot, izraus kumosu no mutes. Es vēlētos, lai šie ļaudis mazliet painteresējas, kādā veidā pēdējo desmit gadu laikā, cik efektīvi šī firma ir darbojusies. Vai tā tiešām ir bijusi maksimāli caurspīdīga savā darbībā, vai tās profīts ir tiešām pilnīgi simtprocentīgi ieplūdis valsts kasē? Vai blakus tiem trim miljoniem arī citi nav kaut kur pazuduši? Kādas ir viņu saistības tieši ar politiskām struktūrām? Vai, tai paliekot valsts pārraudzībā, mēs varēsim būt simtprocentīgi droši, ka tur viss noris vislabākajās valsts interesēs? Tieši tāpēc jau citās zemēs ir atklāts no pieredzes, ka firma, kas ir privātfirma, lūk, ir mazāk pakļauta tāda veida politiskiem iespaidiem, kādus mēs līdz šim vairākkārt esam konstatējuši "Latvenergo" darbībā.

— Jā, tātad tas vēl ir risināms jautājums par "Latvenergo" un katram izvērtējams. Mums diemžēl ir visai īslaicīgas valdības, šī valdība vēl nav nostrādājusi tā dēvētās saudzējamās simt dienas, vai jūs jau esat kādā brīdī pavērtējusi, kā šī valdība strādā un cik tā ir stabila?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es domāju, ka tas būtu vispār ārprāts sākt runāt par tās stabilitāti, kad tā tikko ir sākusi darboties. Iedomājieties, ja mums Latvijā tas kļūs par mīļāko sarunu tematu, ka tikko viena valdība, tā sakot, iecelta un apstiprināta Saeimā, tā tūliņ visi jau sāk trīt nažus un gudrot, cik ilgi tad viņi tur sēdēs. Mēs nevaram cerēt tādā veidā sakārtot savu valsti. Lai valsti sakārtotu, ir jābūt cilvēkiem, kas ir pietiekami ilgi savā darbā, lai no viņiem tad varētu prasīt arī atbildību. Ja jau tūliņ pirmajā dienā sāk rēķināt, kurā brīdi viņi atkāpsies, tad tas nav konstruktīvs veids, kā pieiet šim jautājumam.

— Jā, un vēl par kādu pasākumu, kas notiks šīs nedēļas nogalē Valmierā. Tur būs Valsts prezidenta kausa izcīņa vieglatlētikā. Tas ir pasākums, kuru iedibināja iepriekšējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Sakiet, kādas ir jūsu attiecības ar sportu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es nedēvētu sevi par sportisti. Bet es saprotu sporta nozīmi tautas audzināšanā, tautas veselībā, un tamdēļ es atbalstu šinī gadījumā vieglatlētikas attīstību Latvijā. Man tā šķiet ļoti būtiska gan jaunatnes audzināšanā, tās fiziskā pilnveidošanā, tautas veselības veicināšanā, nu ir tur arī izklaides elementi, kas ir svarīgi. Katrā ziņā šāda veida pasākumus uzskatu par ļoti svētīgiem, un tamdēļ tad arī uzņēmos tur piedalīties.

— Jūs droši vien Valmierā ne tikai pasniegsit kausus, bet droši vien apskatīsities, kā cilvēki dzīvo Valmieras pusē.

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti, būs iepazīšanās ar vairākām zemnieku saimniecībām, arī ar Brenguļu pagasta ļaudīm, kas ir tāds mazs pagasts tieši tur tuvumā, ar viņu rosību un tiem veidiem, kā viņi izdzīvo, tāpat ar sievietēm, kas tur Valmieras rajonā ir ļoti interesantas, jāsaka, sekmīgas uzņēmējas un rosīgas sievietes. Tā ka diezgan plaša programma būs.

— Paldies jums par šīsdienas sarunu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— sarunā ar Turcijas parlamenta priekšsēdētāju

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga piektdien, 7.jūlijā, Jūrmalas rezidencē tikās ar Turcijas Lielās nacionālās sapulces priekšsēdētāju Jildirimu Akbulutu.

Abas puses sarunā bija vienisprātis, ka arvien intensīvākās vizītes starp Latviju un Turciju liecina, ka starpvalstu attiecības kļūst ciešākas.

J.Akbuluts uzsvēra, ka Turcija nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un apsveic straujo valsts attīstību pēc neatkarības atjaunošanas.

V.Vīķe-Freiberga un J.Akbuluts apsprieda jautājumu par drošību Eiropā. Abas puses bija vienisprātis par NATO nozīmīgo lomu Eiropas kontinentā un to, ka Baltijas valstu iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē būs ieguldījums Eiropas drošībā un stabilitātē. J.Akbuluts apliecināja, ka Turcija turpinās stingri atbalstīt Latvijas integrāciju NATO. V.Vīķe-Freiberga pateicās Turcijai par līdz šim pausto morālo un praktisko atbalstu Latvijas gaitai uz NATO.

Tika pārrunāta abu valstu ekonomiskā sadarbība. Kā teica Valsts prezidente, brīvās tirdzniecības līgums starp Latviju un Turciju, kas stājies spēkā šā gada 1.jūlijā, būtiski sekmēs tirdzniecisko sakaru paplašināšanos. Tika apspriestas iespējas, kā veicināt tūrisma plūsmu starp abām valstīm.

J.Akbuluts līdz ar sveicieniem V.Vīķei-Freibergai no savas valsts prezidenta izteica ielūgumu apmeklēt Turciju. Valsts prezidente pateicās par ielūgumu.

— apžēlojot notiesātos

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 5. jūlijā izskatīja 18 notiesāto personu apžēlošanas lūgumus. No tiem apžēloti tika trīs:

Aivaram Celmam (dzimis 1963.g.), kurš notiesāts par īpašuma piesavināšanos, sods samazināts; Oļegam Kazanovam (dzimis 1968.g.), kurš notiesāts par īpašuma piesavināšanos, neizciestā brīvības atņemšanas soda daļa aizstāta ar nosacītu sodu ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem un Anatolijam Lepjakam (dzimis 1966.g.), kurš notiesāts par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, brīvības atņemšanas sods samazināts.

Valsts prezidenta preses dienests