Meži pārvēršas izgāztuvēs

Lūk, kāds izskatās mežs Tukuma rajonā. Valsts meža dienesta arhīva foto

Divlitrīga plastmasas alus pudele, čipsu paka un cigaretes – tāds ir vidējā nekulturālā Jelgavas iedzīvotāja patēriņa grozs, dodoties atpūtā pie dabas. Pie šāda secinājuma nonākuši Valsts meža dienesta (VMD) centrālā aparāta darbinieki, sakopjot valsts zinātniskās izpētes mežus Jelgavas pusē. Talka, ko rīkoja VMD Meža pētīšanas stacija, akcijas “Mežā atkritumiem vairs nav vietas!” ietvaros notika sadarbībā ar Jelgavas pilsētas domes, Jelgavas virsmežniecības un Zemkopības ministrijas Meža politikas departamenta darbiniekiem.
Akcija rit pilnā sparā, un, kā jau rakstījām “Latvijas Vēstneša” 13.aprīļa numurā, tā notiks līdz maija beigām. Praktiskais rezultāts – ne tikai aptuveni 250 sakoptu vietu mežos visā valstī, bet arī iegūta kopaina par problēmas izplatību. Turklāt maija nogalē jau būs apkopoti viedokļi par iespējamo risinājumu kompleksu problēmas mazināšanai. “Protams, ar šo akciju atkritumu problēmu mežos neatrisināsim, jo tā ir tikai cīņa ar sekām. Taču pievērst sabiedrības uzmanību šādi spējam,” teic VMD ģenerāldirektors Otto Žvagiņš, piebilstot, ka atsaucība dalībai sakopšanas talkās ir milzīga. Īpaši priecējot bērni. Piemēram, Rēzeknes pusē kādas talkas nobeigumā jaunā paaudze virsmežzinei jautājusi pēc papildu atkritumu maisiem, jo tālāk mežā zinot vēl kādu piedrazotu vietu, kuru arī gribot sakopt. Šiem bērniem sāp sirds par dabai nodarīto postu, un, visticamāk, tieši viņi varētu kļūt par gruzdošu sirds-apziņu pieaugušajiem.
Valsts zinātniskās izpētes meži nav izņēmums. Arī tos radības kronis nesaudzē un padara par izgāztuvēm. Viena no zinātniskās izpētes mežu teritorijām ir pie Jelgavas.
Pagājušajā piektdienā, atsaucoties uz Meža pētīšanas stacijas darbinieku iniciatīvu, tur pulcējās vairāk nekā piecdesmit cilvēku, lai sakoptu šo dabas stūrīti. Kopumā pie RAF dzīvojamā masīva savāktas trīs autokravas ar atkritumiem. Tas šādai samērā nelielai teritorijai ir daudz. Diemžēl sakoptībai, kā liecina iepriekšējo gadu pieredze, nav lemts ilgs mūžs.
“Situācija mežu piesārņošanas ziņā kļūst arvien bēdīgāka. Būtiskākais iemesls – pieaug labklājības līmenis. Piemēram, parādās arvien vairāk iepakojumu. Pieaug to apjoms un dažādība. Katrs nieks ir rūpīgi iepakots,” savās pārdomās dalās Meža pētīšanas stacijas direktors Edgars Šmaukstelis, uzsverot, ka mūsdienu sabiedrībā atkritumu apsaimniekošanai jāpievērš ļoti, ļoti liela uzmanība.
Salīdzinājumam – piknikotājs pirms desmit gadiem un šodien. Pārtika, kas tolaik atradās atpūtnieka grozā, parasti bija ievīstīta papīrā, tagad situācija pavisam cita. Protams, arī tolaik ne visi atpūtnieki bija kulturāli, taču ar pēdām, ko viņi atstāja aiz sevis, daba spēja tikt galā. Tagad vairs ne. Jāpiebilst, Meža pētīšanas stacija ik gadu tērē tūkstošiem latu tieši atkritumu savākšanai.
Arī O.Žvagiņš uzsver, ka būtiski mainījusies atkritumu struktūra: “Tagad serviss balstīts uz klienta ērtībām. Atsauciet atmiņā padomju laikus – kā tad viss tika iesaiņots. Patērētāju sabiedrībā preču klāsts kļūst arvien daudzveidīgāks. Piemēram, tagad meži pilni ar pamperiem. Liecība tam, ka māmiņas rūpējas par bērniem un izved tos uz mežu elpot svaigu gaisu.”
Pie RAF dzīvojamā masīva tuvējos zinātniskās izpētes mežos talcinieki uzstādīja zīmi, aicinot cilvēkus šeit vairs neizgāzt atkritumus. Cik ilgi tā nostāvēs – talcinieki sprieduši. Savdabīgajā totalizatorā Meža pētīšanas stacijas direktors licis uz trim dienām un, kā pats atzina, smagi kļūdījies. Zīme ar aicinājumu nogāzta tajā pašā vakarā. Vienkārši huligānisms vai huligānisms, paužot attieksmi, – to, protams, zina tikai paši vandāļi.
Atpūtnieki ir tikai viena piedrazotāju kategorija. Lielo pilsētu tuvumā, arī Jelgavas apkārtnes mežos, aktuāla problēma ir būvgruži. Plus jau minētie sadzīves atkritumi. VMD darbinieki apstiprināja tendenci, par kuru “Latvijas Vēstnesī” jau rakstījām, – ka atkritumu daudzums mežos pieaug tieši spodrības mēnesī. Proti, iedzīvotāji čakli sakopj savus mājokļus un pagalmus un visu nevajadzīgo tikpat čakli nogādā mežā. Mēbeles, sadzīves tehniku, pat auto vrakus. Tas tikai liecina, ka iedzīvotāji lēnām maina ieradumus un pieaug to rocība. Agrāk lietas kalpoja gadu gadiem, tagad cilvēki tiecas pēc jaunām mantām. Un, tā kā atkritumu apsaimniekošanas sistēma vēl nav sakārtota un ar izgāztuvēm ir problēmas, iedzīvotāji izvēlas, viņuprāt, parocīgāko un lētāko veidu, kā no nevajadzīgajām lietām atbrīvoties. Savukārt nelielās mantas un sadzīves atkritumi, ko vietējie uz mežu nogādā sapakotu maisos un maisiņos, ilgi tādā stāvoklī nepaliek. Tos “pārbauda” bezpajumtnieki. Bet, ja maisam gals vaļā, saturs tiek izkaisīts plašā teritorijā.
Protams, problēmai ir racionāli cēloņi, un var rast izskaidrojumu, kādēļ mežos atkritumu kalni aug acīmredzami. Ļoti būtiski ir izvētīt iespējamos risinājumus, kuri šobrīd tiek apkopoti, jo skaidrs, ka ar sodiem vien neko nepanāks. Tomēr savā ziņā cēloņi ir iluzori, jo problēmas būtība sakņojas sabiedrības attieksmē. Dzīve gan ir pārbagāta paradoksiem, taču tas jau būtu par daudz, ja Latvijas iedzīvotāji pēc gadiem, sasnieguši senloloto labklājības līmeni, brauktu ekskursijā uz citām zemēm izbaudīt neizpostītu mežu daili.

Ilze Apine, “LV”
ilze.apine@vestnesis.lv