"Mēs, latvieši, esam saules bērni un mums jāstaigā gaismas ceļus"

Svētdien, 9. jūlijā, noslēdzās folkloras festivāls "Baltica–2000"

Valmieriete Brigita Punkstiņa pasniedz dāvanu Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai un Imantam Freiberga kungam

Folkloras kopa "Sitava" no Puzes    Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica–2000" pasākumi bija orientēti uz visu Latviju, bāzējoties galvenokārt Vidzemē. Tādējādi folkloras daudzinātāji atgriežas pie savām saknēm — tur, kur folklora reiz radusies. Ar to arī šis, jau trīspadsmito gadu notiekošais, festivāls ir tālejošāks, jo pats vēršas pie tiem cilvēkiem, kam pašlaik visvairāk ir nepieciešams vispārējas atzīšanas vilnis, pie tās perifērijas inteliģences, kura mēģina saglābt lauku kultūrvides veselīgo atmosfēru.

"Baltica–2000" sākās Turaidā, Dainu kalnā, kur festivālu ievadīja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Tas turpinājās Cēsīs, Salacgrīvā, Saulkrastos, Mazsalacā, Raunā un arī Madonā, Rīgā iegriežoties, lai nosvinētu tikai festivāla pēdējo dienu. Koncertos piedalījās dalībnieki no Norvēģijas, Bulgārijas, Igaunijas, Kipras u.c. valstīm, mēģinot aptvert to valstu pārstāvjus, kuri folkloru pēta tradīciju aspektā, nevis orientējoties tikai uz priekšnesumu. "Folklora ir ticība, to nevar paņemt vienkārši, tā ir jājūt. Tas ir aicinājums," teica viena no Ērgļu puses pārstāvēm, Rūdolfa Blaumaņa muzeja "Braki" direktore Anna Kuzina. Koncertos šī īpašās ticības atmosfēra saglabājās, tāpēc visiem pasākumiem bija tāda neobligātuma sajūta. Un jebkurš no dalībniekiem vai skatītājiem, kuri gan nepārplūdināja pasākumus, te varēja justies kā savējais.

Šī festivāla tēma bija ūdens, viens no mitoloģiskās pasaules pamatelementiem, dzīvības radītājs un uzturētājs, atjaunotnes un pārveides virzītājspēks. Festivāla koncertos tika apspēlēta ūdens, jūras haosa telpa, kura pamazām rada pasauli — kalnus, uz kuriem rodas pilsētas un viss pārējais, tāpēc koncerti notika arī senajos pilskalnos. Un kaut arī festivāla tēma — ūdens — aicināt aicināja lietus mākoņus, kas skatītājus dāsni apveltīja atklāšanā Turaidā.

Pie svētku Dižvedējas

Kā skaista pateicība visiem "Baltica–2000" godu vīkšējiem bija svētku dižvedējas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas rīkotā pieņemšana Pilī. Prezidente saņēma pašdarinātas, mīļas piemiņas lietiņas un siltus vārdus no Latvijas novadu folkloras druvu kopējām un ārzemju viesiem. Notika maza apdziedāšanās un sadziedāšanās. Tautasdziesmu uzsāka arī svētku dižvedēja, slavinot darba tikumu. Un kurš gan negribēja nofotografēties ar svētku dižvedēju un Valsts prezidenti vienā personā, kā arī kopā ar viņas kungu, ja vēl to dara tāds meistars kā Juris Krūmiņš, kura fotoizstādi par "Baltica–2000" varēja skatīt pieņemšanas viesi.

Dziesmā un dejā

Tautasdziesmas ir grūti tulkot. Tautā izdziedāta un iznēsāta, sava tautasdziesma katrai tautai labāk saprotama.

— Ar folkloru jūs vēršaties pie cilvēka, zinot, ka viņam ne tik daudz jāiemāca kaut kas nezināms un svešs, bet jādara dzīvs tas, kas viņā jau snauž, — tā profesors Jānis Kalniņš.

Agnese no "Cīrulīšiem" (pa labi) ar puisi no Taivanas

Sadancojas norvēģi un latvieši

Lauris Neikens no Latvijas Universitātes folkloras grupas "Dandari"; Tautas daiļamata meistars Broks; Igors Mažeiko no Daugavpils; folkloras festivāla "Baltica–2000" direktors Jānis Kurpnieks           Foto: Evita Sniedze, Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Dziesmā un dejā

— Ar folkloru jūs vēršaties pie cilvēka, zinot, ka viņam ne tik daudz jāiemāca kaut kas nezināms un svešs, bet jādara dzīvs tas, kas viņā jau snauž, — tā profesors Jānis Kalniņš.

— Es tevi pieceļu, balss! Celies augšā, balss! Un tā tika piecelta un pacelta, lai skanētu pāri mūsu zemei no zvejniekciemiem līdz Cēsu un Raunas pilskalniem, lai skanētu kopā ar sadancošanu, etnogrāfiskiem uzvedumiem, rituāliem. Cilvēki varēja baudīt latviešu valodas dialektu un izlokšņu melodiskumu, iepazīt krāšņos novadu tērpus un to valkātājus, kuru dziesmu, deju, rotaļu un dažādu stāstu pūrs ir neizsmeļams, kuri svēti to vairo, nes tautās un nākamajās paaudzēs. Viņiem tautasdziesmai tulks nav vajadzīgs, lielākajai daļai šie folkloras svētki nebija pirmie.

Bet ne vienai vien lauku sievai, kas pati kā bišu drava pilna jestru tautasdziesmu, mute bija ciet, kad savu dziesmu un deju uzsāka īsti indiāņi. Jo tik krāšņi, putnu spalvām rotāti tērpi, kādus demonstēja tālās eksotiskās Taivānas salas aborigēnu cilts amei pēcnācēji, Latvijas laukos nebija redzēti. Taivānieši izrādīja savu tērpu daudzveidību, veikli dažās minūtēs mainot detaļas un krāsu gammu, kā pāvi savu plīvuru. Bija ko redzēt, bija par ko brīnīties. Latviešu mentalitātei tuvāka un saprotamāka ir norvēģu deja un dziesma, kā arī viņi paši, viņu ziemeļnieciskais miers, rimtie deju ritmi, atturība tautastērpu krāsās. Norvēģu svētku kārtu apbrīnoja Inese Āboliņa, kura pati sev šūdinājusi tautastērpu.

— Skaists ir skaists! Tērpi ir praktiski un krāšņi. Brunči griežas, tiem priekšauts, brunču apakšmalas smagākas, no samta, ar izšūtu rakstu. Arī skaistas formas. Ņieburs kupls, kad paceļ rokas — parādās skaistāks izšuvums. Zeķes ar apbrīnojami smalku izšuvumu. Te ir ko redzēt. Bet arī katrā Latvijas novada autentiskā tautastērpā tautu meitas ieliek milzīgu darbu. Norvēģietei ir tā laime, ka nav austā un izšūtā seģene un blūzes. Piemēram, Lielvārdes blūze ir viena "caurā vīle", tur jau gandrīz drānas nav, tāpat ņiebura raksti…

Dejām tulka nevajag, lai gan… Kad uz skatuves parādījās dažādu eksotisku augļu butaforijas, amei dejotāji droši vien aizrāvās kādā augļu vai ražas dieva pielūgšanas rituāldejā. Tāpat ugunīgie kipriešu iznācieni, savu svilpienu pavadīti, pauda prieku par sauli, jūru, par dzīvi.

Saules pavadīšanā

Pasākumos, kuri notika Madonas rajonā 8. jūlijā, no lietus nebija ne vēsts. Viena no pasākuma rīkotājām, brāļu Jurjānu dzimtas māju "Meņģeļi" saimniece Inese Mailīte apgalvoja, ka šajā mājā visi pasākumi varot notikt bez bažām, jo lietus te netraucējot gandrīz nekad.

8. jūlija pasākumus Madonas rajonā ievadīja koncerts Ubāna pilskalnā, turpinājās Ērgļu "Brakos" un vakaru noslēdza saules pavadīšana "Meņģeļos", izspēlējot tēmu par pasaules radīšanu mikrokosmā — latviešu zemnieka sētā. Ērglēnieši 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā veidoja vienu no Latvijas kultūras centriem — "Meņģeļos" dzīvoja četri muzikāli brāļi Jurjāni, "Brakos" rakstīja Rūdolfs Blaumanis.

Kāpēc folkloras festivāls šogad iegriezās tieši "Meņģeļos"? I.Mailīte stāsta: "Jurjānu Andrejs ir viens no folkloras vākšanas pamatlicējiem. 1891.–1892. gadā viņš apkopoja un pierakstīja ap 5000 tautas melodiju. Visi četri brāļi veidoja mežragu kvartetu. Un šī ir neparasti skaista vieta. Pulgošņa ezera krastā radās daudzas brīnišķīgas melodijas." Festivāla vedējs Artis Kumsārs papildina: "Tas ir unikāli, ka visi četri brāļi 19. gadsimta sākumā spēja iegūt augstāko izglītību, visi ir beiguši Pēterburgas konservatoriju."

"Meņģeļu" atrašanās vieta iezīmē tipisku Vidzemes sētas variantu — atrodošās mājas ezera krastā, tuvējais pakalns ir ideāla vieta latviešu lauku sētai, tā ir vizītkarte latviskās vides burvībai. Šīs mājas ir viens no apliecinājumiem latviešu dzimtas spēkam, no kura reiz radušies latviešu kultūras kopēji, kuri izmantojuši laika piedāvāto iespēju likt lietā senču apslāpēto potenciālu. Te tiek rīkoti Latvijas koru saieti, stādītas liepas, balstoties vien uz Kultūrkapitāla fonda un rajona padomes piešķirtajiem līdzekļiem un entuziasmu. Jo arī Ērgļu pusē nav iemesla žilbinošām nākotnes kultūras saglabātāju un kopēju cerībām. Kultūra laukos spēj saglabāties, tikai pateicoties nelielas intelektuāļu saujiņas ticībai. "Visi talantīgie jaunieši pēc vidusskolas beigšanas dodas uz Rīgu un vairs neatgriežas, jo šeit, laukos, nav tādu iespēju, kādas piedāvā galvaspilsēta," atzīst Inese Mailīte. "Taču skolas jaunieši ir tie, kuri nāk sakopt muzeja teritoriju, stāda te ābelītes."

"Visu nosaka personība, kas varētu ieinteresēt jaunos cilvēkus. Arī folklorā," domā A.Kuzina. Viena no tādām personībām rajonā ir Madonas Mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs, kungs ar sirmu bārdu, bet neizsīkstošu temperamentu.

Kaut "Baltica–2000" pasākumā "Meņģeļos" bija pavisam maz skatītāju (Ērgļu vidusskola atzīmēja 50 gadu jubileju, un salidojumā pulcējās tās absolventi un audzēkņi, arī daudzi ērglēnieši), ar sirsnību un mājīgumu noteikti tika izpildīti šā festivāla pamatprincipi — neko neuzspiežot, parādīt citiem un atgādināt sev par mitoloģisko pirmsākumu kopību dažādām tautām.

"Meņģeļu" koncertā piedalījās Latvijas folkloras grupas no Latgales — "Jumaleņi", "Rekavas dzintars", "Izvalta", "Salnavas etnogrāfiskais ansamblis", "Baltinava", kā arī deju kopa "Dzīga", liepājnieki — "Rucava", Norvēģijas, Igaunijas un Bulgārijas folkloras kopas. Pasākuma saimnieki bija Arta Kumsāra vadītie Madonas "Vērtumnieki". Un, ja pasākuma gaitā vienas grupas uzstāšanās laikā temps nedaudz kritās, tad nākamā grupa to paātrināja. Žilbināja novadu tautastērpu daudzveidība, ieinteresēja ārzemju grupu savdabīgie kostīmi. Bulgāru mākslīgo puķu pīnēm matos un to īpašnieču dienvidnieciskajam temperamentam norvēģi lika pretī ziemeļniecisku mierīgumu, kurā tomēr iespraucās gluži trakulīgs prieks, kad viņi dejoja kaut ko līdzīgu latviskajai plaukstiņpolkai. Un, kad visi jūlija vakara dzestrumā jau bija nedaudz nosaluši, deju ansamblis "Dzīga" aizrāva visus ar latgalisku atvērtību un dzīvesprieku.

Kaut arī folkloras kopu dalībnieku vidū vērojami galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki, nereti tajās parādās jaunieši. Tā arī šeit, "Meņģeļos", zemgaliešus pārstāvēja skolas bērni — "Bitītes" no Glūdas skolas, bet Rīgu — unikāla jauniešu kopa "Vilki". Tas ir apliecinājums un cerība folkloras interešu turpinājumam nākamajās paaudzēs. Viena no festivāla vedējām Signe Pujāte teica paldiesvārdus festivāla dalībniekiem, un dejas un kopdziedāšana turpinājās pakalnā aiz mājām, pie Ivara Mailīša veidotā Gaismas riteņa, viena no četriem pagājušo Dziesmu svētku simboliem, kas pakalna galā jau divus gadus pulcē saules bērnus un vakarā palīdz sauli pavadīt Pulgošņa ezerā. 8. jūlija vakarā to darīja arī "Baltica–2000" dalībnieki. Dejas turpinājās ilgi, un cilvēki priecājās kopības sajūtā, ka arī viņi piedalās kultūras apzināšanā, ko reizēm atbalsta valsts, apliecinot perifērijas nozīmi kultūras radīšanā. Un tas šiem nosacītajiem lauciniekiem pašlaik ir ļoti svarīgi, jo tādi entuziasti ir nenovērtējams Latvijas kapitāls, droši vien tāpat kā pirms simt gadiem.

Ar domu

par paliekamdziesmu

Brīvdabas muzejā, kur pagātne satiekas ar tagadni, kur stāv simtgadīgi liecinieki laikam, kurā savu ikdienu ar dziesmu priekos un bēdās vadīja mūsu priekšteči, novadu sētās noslēdzās šie brīnišķīgie svētki. Dziļi simboliski.

Vai mēs spēsim saglabāt šīs gara bagātības?

Nesen nodega Kurzemes lauku sēta Brīvdabas muzejā. Aizgāja nebūtībā ne tikai unikāla celtne, bet arī tālaika sadzīves lietas, mēbeles, tautastērpi. Kurzemes sētas amatnieks Aldonis Baldiņš ar rūgtumu sacīja:

— Divsimt gadu Kurzemes sēta tika saglabāta, bet mūsu paaudze to nespēja nosargāt.

Tās ir mantiskas, kaut arī unikālas, vērtības. Kā būs ar garīgo mantu?

Dižo suitu sievu vadītāja Ilga Leimane teica:

— Pirms divdesmit gadiem sacīja, ka suitos būšot latviešu rezervāts. Pirms desmit gadiem pareģoja, ka suitu sievas izmirs. Nemūžam! Kā Latvija! Kāda jau aiziet aizsaulē, bet citas nāk vietā. Te nu mēs esam — Marija Steimane, Rozālija Brūdere, Elīzabete Vanaga, Marija Lūse, Ilga Pavāre, Līga Jansone, Lija Baumane — nogurušas, bet morāli bagātinājušās, un drīz iesim atkal "uz pleķa".

No visiem "Baltica" festivāliem, visspilgtākās atmiņas palikušas no Atmodas laika. "Skandinieki" bija satinuši Latvijas karogu sev ap vidukli. Un tad tas pirmo reizi parādījās. Negaidīti un saviļņojoši!

No šī festivāla visspilgtāk atmiņā Salacgrīva un Rauna. Raunas pilskalns izstaroja neizsakāmu un neizprotamu enerģiju. Visu vakaru bija tik viegli un labi, dziedājām ar īpašu pacilātību un kopības sajūtu. Atmiņā paliks arī Salacgrīvas ziedu laiva un slietenis.

Jāpiebilst, ka Kuldīgas televīzijas žurnāliste Baiba Ķēniņa, kā melš asās suitu sievu mēles, neatstāj viņas pat tur, kur ķeizars kājām iet. Top četrdaļīgs cikls par dižajām sievām un suitiem. "Suiti — laikmeta aculiecinieki".

Par paliekamdziesmas tēmu dalījās domās Latvijas Universitātes deju un folkloras grupas "Dandari" dalībnieks Lauris Neikens:

— Dūdas, ko spēlēju, ir izgatavotas pie slavenā igauņu meistara Antsa Taula. Protams, tehnoloģija attīstās, dažādu koka mēlīšu vietā lieto bambusa saksofona melītes, bet būtība tiek saglabāta, un tradīcijas ieturētas. Es spēlēju Ziemeļvidzemē un Igaunijā pazīstamas dūdas. Latvijā spēlē trīs vai četru dūdu paveidus. Latvijā ir pazīstams dūdu meistars Māris Jansons. Man ļoti patīk dūdu svinīgās skaņas. Tas ir ļoti sens instruments, nav pat īsti zināms, kad tās sāka mūsu zemē spēlēt. Es mācījos Rīgas 4. mūzikas skolā trompetes klasē. Māra Jansona dūdas es paņēmu rokās pirms diviem gadiem. Tā tas aizsākās.

"Dandaros" dzied un dejo dažāda gadagājuma cilvēki. Es šogad beidzu vidusskolu un turpināšu studijas Universitātē. Uz mēģinājumiem nāk apmēram divdesmit pieci cilvēki. Pieturamies pie senču deju izpildījuma. Domāju, ka tradīcijas pamazām atdzimst. Piemēram, Rīgas Danču klubā, ko vada Valdis Putniņš, iesaistās arvien vairāk jauniešu. Salīdzinot ar naktsklubiem un diskotēkām, tas ir pilnīgs pretstats — dejot šīs pāru dejas. Jauniešiem tas tomēr šķiet neparasti. Diskotēkā, ko arī kādreiz apmeklēju, var atbrīvoties, bet neko īsti patiesu neiegūst. Mēs nedrīkstam būt konservatīvi, dejot tikai tā kā agrāk. Gribu salīdzināt ar "Iļģiem". Sākumā viņi bija fanātiski "folkloristi", bet pamazām ar saviem eksperimentiem nonākuši līdz pasaules mūzikas spēlēšanai.

Šādi festivāli ir svētki domubiedriem. Viss šeit notiekošais ir nenovērtējams.

Brigita Punkstiņa, kas dibinājusi "Dainu", "Rotu", tagad vada "Dori" Valmieras pusē, saka:

— Kas cits tautasdziesmu godā cels un saglabās, ja ne mēs. Dzīve apkārt mušojas, bet mēs ejam pa to un dziedam, dzied bērni, dzied mazbērni. Regīna Lapsiņa, folkloras grupas "Ventiņ’" vadītāja, atzīst:

— Mēs dziedam ventiņ’ mēle, varbūt ne tik perfekti autentiski, bet tas ir tālākā darba uzdevums.

Tautasdziesma turpinās

Festivāla direktors Valsts tautas mākslas centra vadītājs Jānis Kurpnieks saka:

— "Baltica" iet savu ceļu — tā iet savā dziļumā un Latvijā. To parādīja tēma — ūdens un jūra — visplašākajā filozofiskajā izpratnē, ka festivāls notika Latvijā, nevis tikai Rīgā, bet novados un mazpilsētās. Bija atbraukušas izcilas ārvalstu grupas. Klausītāji bija atsaucīgi, sevišķi novados. Cilvēki grib gūt estētisku baudījumu ar mūsu un citu tautu kultūru. Patīk, ka tauta vairs neskrien tikai uz kaut ko skaļu, bet meklē dziļumu un intīmas noskaņas tikšanās reizēs ar mākslas nesējiem. Izdevusies ir ideja par tematiskajām ievirzēm — Avota diena, Pilskalnu diena, Jūras diena. Mūsu vedēju un kopu organizētāju un vadītāju gara darbs panācis, ka šo bagātību varam tādā veidā izspēlēt, un par to mūs apskauž, uzteic folkloras speciālisti citās zemēs. Uz tikšanos nākamajā festivālā Igaunijā!

Mūsu tautasdziesma — tā ir unikāla parādība ne tikai baltu, bet arī cilvēces kultūrā. Un Baltijas tautu aizsāktais folkloras festivāls, kas pārsniedz tās robežas, arī ir unikāli svētki. Beigušies vēl vieni skaisti svētki. Sākas ikdiena, kad svētku dalībnieki atgriežas savos pagastos, savās mājās, lai ar senču tikumu un tēvzemes un darba mīlestību atsāktu darba soli:

Mazs bij tēva novadiņš,

Bet diženi turējās:

Visi sīki kadiķīši

Zied sudraba ziediņiem.

Mēs katrs atrodam savas dainas. Bet pa reizei sadziedāties nāk par svētību.

Evita Sniedze, Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"