Jamajai jamajā, jamajiem jamajos, šajamies! Jāsavalda “noteiktās” galotnes

Mūsu literāri kopto valodu ir apsēdušas pagarinātas adjektīvu galotnes, kas ne visai labi (vienpusīgi) nosauktas par “noteiktām”. Tekstos nu drūzmējas daudzzilbīgi “noteiktie” adjektīvi, divdabji un citi līdzīgi lokāmi vārdi, kas vairākos locījumos: abu skaitļu datīvos un lokātīvos, tāpat daudzskaitļa instrumentālī, ir vēl pagarināti ar netīkami atkārtojošos -aj- (piem.: “.. ar nabadzīgajiem tajā denacionālizētajā namā dzīvojošajiem; ..atšķirības ģenētiskajā, morfoloģiskajā un semantiskajā raksturā”). Dabiski tā nerunājam, bet rakstos sataisām visādus “ajamojumus”, kas izraisa nudien mēles streipuļus (lapsus linguae) un pārsacīšanos. Garinājumus ar -aj- savairo labticīgi savas vai citu izteiksmes literāri pilnīgotāji, elementārās gramatikas likumziņi. Bet vajadzīgi būtu smalkāki kritēriji, citādi sakot, valodas pilnīgāka prasme, lai pamanītu, saudzētu un paturētu domas savdabībā dibinātas izteiksmes nianses un lai saprastu, ar kādu valodisku ziņu lietotas nenoteiktās galotnes, piem., aiz savs teikumā: “Māte dedzina savas vecas kurpes, bet puika iemet krāsnī savus jaunus zābakus.” Stiliskas atšķirības rūpīgi aprāda E. Hauzenberga-Šturma (Ceļi, XV 31-38).
Normatīvas prasības no dažādiem viedokļiem var krustoties. Galotnes paplašinājumu -aj- prasa formu analoģija, piem., blakus mīļajam datīvā pieprasās arī cienījamajam. Taču to noraida vārda gaŗums, ja tas pārsniedz trīs zilbes. Jau bija deviņzilbīgs lokātīvs ar -aj-! Turklāt noraida šo -aj- valodās vispār vērojama nepatika pret vienādām vai līdzīgām zilbēm vārdā vai tam tuvā apkaimē. Piem., “tajās nepatīkamajās mājās” skan pat drusku jocīgi, bet ne tā: “tais netīkamās mājās” - īsāk un izvairīgi no mūsu biežum biežā j. Ir labi, ja bez -aj- jau iztiekam adjektīvos ar -ējs (“augšēj(aj)os stāvos”) un divdabjos ar -jams: mazgājam(aj)am, meklējam(aj)ai, pētījam(aj)ā, labojam(aj)os, kādu ir ļoti daudz.
Īsākajām formām (bez -aj-) sava “noteiktā” nozīme paliek, tikai formā abējas galotnes - noteiktās un nenoteiktās minētajos locījumos ir vienādas: gan vidējs, gan vidējais datīvā ir vidējam.
Jāievēro arī, ka refleksīviem jeb atgriezeniskiem divdabjiem (mostošies, pamodušies bērni) dabisku “noteikto” formu nav. Bet, noteikto galotņu invāzijai turpinoties, -aj- tiek iekonstruēts arī atgriezenisku verbu divdabjos, radot dīvaini savārstītas mākslotas formas ar -šamies, -šajamies (“taisnojušajamies acīm; sauļojošajamies pilsētniekiem”).
Var formas būt bez vainas, bet nevietā vai vienpusīgi lietotas. Tas vērojams arī terminoloģijas laukā. Turot cītīgi prātā, ka terminam jāizsaka stingri noteikts jēgums, ir pasākts maldīgi domāt, ka tam arvien jābūt ar noteikto galotni stabilās vārdkopās. Bet dabiskā tautas valodā, kas ir dzīvības sakne arī terminoloģijai, ar pilnām tiesībām ir un drīkst būt arī nenoteiktie adjektīvi, gan vārdkopās, gan salikteņos. Piemēram: pilns mēness, tāpat jauns resp. vecs, tukšs mēness; salds piens (nupat slaukts); salātiem vajadzīgs skābs krējums; nekustams īpašums; jaun(s)kungs, skābputra. Diemžēl terminoloģijas vārdnīcās ieviešas un no tām izplatās tāda kā noteikto galotņu sērga.
Kad nu vārdnīcās, piem., skolu tipi ir doti vienīgi ar noteiktām galotnēm (vispārizglītojošā resp. divpadsmitgadīgā skola u.c.), tad daudziem šķiet, ka ar vienkāršo “nenoteikto” pamatgalotni šādi nosaukumi nemaz nav lietojami, un sērga plešas plašumā, bet valoda iekšēji rūk, nevis “attīstās”. Sagudrotais -šajamies liek atcerēties Endzelīna 1901.gada rakstu ar brīdinājumu, ka mākslotas formas ved uz mākslotu valodu, bet tādai agrāk vai vēlāk ir jāizmirst. Diez vai to vēlamies.
Pat baltistu starptautisku sanāksmju nosaukumos dabiskiem vienkāršas formas apzīmējumiem, kā leišu tarptautinis, angļu international (nevis “the international”) blakus rēgojas latviešu “starptautiskais kongress”. Dažai bibliografijas grāmatiņai uz vāka lasāms: “Bibliografiskais rādītājs”.
P.S. Pilnīgākā iztirzājumā un ar literātūras un avotu norādēm šo tematu esmu aplūkojusi rakstā “Pret noteikto galotņu sērgu” (LZA Vēstis, 1999, 53. sēj., Nr.1./2./3., 82-85).

Dr. philol. Rasma Grīsle