Laiks, ko jāprot likt lietā

Latvija Eiropā. Pagātne, šodiena, nākotne.

Ministru prezidents Indulis Emsis intervijā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”

Indulis Emsis Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Kā jūs jūtaties tagad, kad Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti?
– Es tiešām jūtos labi – gandarīts un priecīgs, jo šis mērķis jau ilgu laiku bija būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, uz kuru tika orientēts iepriekšējo valdību un politiķu darbs. Protams, mērķa sasniegšana pēdējos gados un it sevišķi pēdējā laikā prasīja arī milzīgu sasprindzinājumu no visām valsts pārvaldes institūcijām un īstenībā arī no valsts iedzīvotājiem. Svarīgi bija, lai mēs iestātos Eiropas Savienībā kā patiesi pilnvērtīga un pārējām Savienības dalībvalstīm līdzvērtīga valsts, tāpēc varbūt arī dažbrīd pašu vajadzības tika atliktas sāņus un priekšplānā izvirzījās Eiropas integrācijas procesa aktualitātes. Galvenais, man ir liels prieks, ka valdībai izdevās savus solījumus izpildīt. Gada sākumā, kad sākām darbu, bija vairāk nekā divsimt normatīvo aktu, kurus vēl vajadzēja pieņemt, bet tagad, ja arī daži palikuši neizstrādāti un nepieņemti, tad tie nav tik steidzami. Tātad savas saistības esam izpildījuši gandrīz par visiem simt procentiem.
– Tomēr bija brīdis, kad izskanēja ļoti drūmas prognozes un Latvijai draudēja dažādas soda sankcijas. Cik reāli bija šie draudi, un vai tie visi tik tiešām novērsti? Un kā šis process izskatījās no iekšpuses, no valdības, no premjera pozīcijām?

– Attiecībā uz tiem normatīvajiem dokumentiem, kuru nepieņemšana varētu draudēt ar soda sankcijām, mēs prasības esam izpildījuši pilnībā. Vēl vairāk – attiecībā uz atsevišķiem likumdošanas aktiem Latvija starp jaunajām dalībvalstīm ir bijusi pirmā, kas tos pieņēmusi. Piemēram, Natura–2000, kurā fiksēti vairāk nekā 300 aizsargājami dabas objekti. Tiesa, tas sabiedrībai ir mazāk zināms, jo mūsu mediji tam nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, kamēr ārzemēs to novērtēja ļoti atzinīgi. Lai gan patiesībā tas nav tik daudz Eiropas jautājums, bet gan visvairāk vajadzīgs pašai Latvijai, jo valsts nākotni ES lielā mērā noteiks mūsu identitāte un spēja šo identitāti nosargāt. Tajā skaitā arī dabas daudzveidību. Es no tiesas domāju, ka mūsu brīnišķīgā daba nākotnē būs tas zīmols, pēc kura tiksim atpazīti gan Eiropā, gan pasaulē. Tāpat kā tagad mūs atpazīst pēc sasniegumiem sportā vai kultūrā. Turklāt dabas krāšņumu, ekoloģiski tīro vidi ir salīdzinoši viegli pārvērst arī ekonomiskā ieguvumā. Runājot par tiem pēdējiem mēnešiem un ārkārtīgi saspringto režīmu, kādā visi strādājām, gribētu teikt: laikam tā nu tas ir, ka Latvija prot saņemties krīzes situācijās. Tik daudzu normatīvo aktu pieņemšana tik īsā laikā patiesībā balansēja uz robežas starp iespējamo un neiespējamo. Bet jau vēsture pierāda, ka tieši tādās reizēs latvieši prot mobilizēties. Par ministriju ierēdņu darbu varu teikt tikai to labāko. Viņi ne vien demonstrēja, ka spēj ārkārtīgi sakoncentrēties kopējam darbam, bet arī izvairīties no savstarpējām ķildām, tāpēc Ministru kabinetā šos dokumentus varēja pieņemt relatīvi saskaņoti un nebija ministriju savstarpējās cīņas vai pretrunu, kas parasti tik raksturīgas, pieņemot jaunus normatīvos aktus. Manuprāt, ļoti labi strādāja.
Arī Finanšu ministrija bija situāciju izprotoša gadījumos, kad jauno normatīvo aktu ieviešana prasīja papildu līdzekļus. Tagad protokola lēmumā fiksēts, ka, skatot nākamā gada budžetu, šīs lietas būs prioritāte, tomēr tiks skatītas vienīgi prioritāšu secībā, un ministrijas ar to samierinājās. Cits jautājums, ka, ņemot vērā darba apjomu, cilvēkiem nācās strādāt gan vēlās vakara stundās, pat naktīs, gan brīvdienās. Bet tur nu nebija citas izejas. Tāpēc pirmajā valdības sēdē pēc iestāšanās ES pārsteigts skatījos, kur man to trīs biezo mapju vietā viena tāda paplāna mapīte. Vai aizmirsuši atnest? Un tikai tad attapos, ka tas maratons ir noskriets un mēs jau esam finišam garām.
– Tomēr, kā labi zināms, ikvienai rungai ir divi gali. Maratons gan noskriets, bet kur garantija, ka, strādājot ar šādu slodzi un pie tāda dokumentu apjoma, pieņemtie likumi būs perfekti – bez kļūdām, nepil-nībām, pretrunām vai citiem trūkumiem?
– Pilnīgas garantijas, bez šaubām, nav, tomēr, kā es konstatēju, nav neviena dokumenta, kuru nebūtu izlasījuši ziņotāji vai iepazinušās attiecīgās ministrijas. Piezīmes, iebildumus mēs fiksējām un ņēmām vērā. Es domāju – kļūdas noteikti būs, jo pie tā darba apjoma, ko paveicām, diezin vai iespējams iztikt bez kļūdām, bet, tikko tās atklāsies, tieši tādā pašā tempā, kā normatīvos aktus pieņēmām, kļūdas arī izlabosim, jo pamatā tie visi bija Ministru kabineta akti. Savukārt likumprojekti, ko pieņēma astoņdesmit pirmā panta kārtībā, vēlreiz attiecīgajam sietam izies cauri Saeimā.
Tomēr pašlaik arī no Saeimas komisijām nesaņemu informāciju, ka būtu pieļauti kādi briesmīgi pārkāpumi. Drīzāk gluži pretēji – uzskatu, ka politiskā izšķiršanās tajos kardinālajos jautājumos, kas skāra, piemēram, telekomunikācijas vai enerģētikas nozares, notika salīdzinoši ātri un raiti, lai gan tie bija ļoti sarežģīti jautājumi un ļoti nopietna izšķiršanās.
Bet vispār esmu optimists un domāju, ka šajos normatīvajos aktos kļūdu nebūs daudz vairāk kā tajos, kurus valdība pieņēmusi ikdienā, parastā darba režīmā. Nu varbūt par kādiem desmit procentiem. Savukārt pirmās dienas pēc iestāšanās ES pierāda, ka ir problēmas atsevišķās jomās, konkrēti muitā un vēl šur tur, bet to varēja prognozēt.
– Latvija vēl nebija pārkāpusi Eiropas Savienības slieksni, kad jūs jau izvirzījāt jaunu, diezgan ambiciozu mērķi – paveikt to, ko savulaik paveica Īrija. Vai neriskējat, ka tiksiet nesaprasts vai pārprasts, ņemot vērā, ka Latvija pašlaik ir visnabadzīgākā no visām jaun-uzņemtajām dalībvalstīm?Vai šādu mērķu uzstādījumam šobrīd ir kāds reāls segums?
– Gluži pretēji – es domāju, ka šis mērķis ir gandrīz vai viens no pieticīgākajiem. Varbūt nākamās desmitgades griezumā mums vajadzētu sev izvirzīt daudz nopietnākus mērķus. Īrija ir viena no tām valstīm, kuru vajadzētu ņemt par paraugu tieši tajā ziņā, cik labi viņi pēc iestāšanās spēja mobilizēties ES visu finanšu resursu apguvē, kas saistīti ar ES fondiem. Šajā ziņā viņi ir lielisks paraugs tam, ko iespējams sasniegt, mērķtiecīgi izmantojot šos līdzekļus. Un tas ir mūsu nākamais solis. Es to sauktu par visu jauno iespēju maksimāli lietderīgu izmantošanu.
– Tātad, jūsuprāt, no Īrijas mums vajadzētu mācīties to, kā šo fondu naudu nevis uzreiz apēst, bet gan, racionāli ieguldot, sasniegt maksimālo atdevi?
– Jā, tieši tā. Esmu saskāries ar īru konsultantiem, itin labi iepazinis viņu taktiku un stratēģiju, tāpēc varu tikai apbrīnot, cik gudri viena ES dalībvalsts pēc iestāšanās spējusi pielāgoties jaunajai situācijai, pārkārtojot savas struktūras, resursus un šo resursu izmantošanas iespējas. Nebūsim taču tik naivi un nedomāsim, ka Eiropa tagad pielāgosies mums. Tāpēc neatliek nekas cits, kā pielāgot savas zināšanas, cilvēkus, materiālo bāzi tā, lai visus ES plusus maksimāli varētu izmantot savā labā, bet tos mīnusus, kas arī neapšaubāmi ir, maksimāli nei-tralizēt. Te nu Īrijas paraugs ir vislabākais, jo cita tik laba vienkārši nav. Toties ir ne viens vien negatīvs paraugs no dienvidu valstīm, kur tos pašus resursus nespēja izmantot, lai gūtu paliekošu labumu valstij kopumā.
– Kas Latvijas apstākļos būtu paliekošs labums valstij?
– Vispirms ieguldījumi infrastruktūrā, tādējādi nodrošinot tālāku ekonomisko izaugsmi. Tas nozīmē ieguldījumus gan tur, kur jau esam sasnieguši zināmus rezultātus, piemēram, Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Liepājā, gan arī tur, kur attīstībai vajadzīgi pilnīgi jauni stimuli, piemēram, Latgales reģionā.
Otrs virziens ir biznesa attīstība. Pirmo reizi pēcatmodas laikā ievērojamus līdzekļus varēs novirzīt uzņēmējdarbības veicināšanai. Līdz šim valsts atbalsts privātajam biznesam bija reducēts līdz minimumam. Tagad ES finanses iespējams tieši ieguldīt uzņēmējdarbībā. Aizsākums tam bija jau SAPARD līdzekļu apgūšana laukos, kur, jāsaka, dotās iespējas esam izmantojuši simtprocentīgi un visai efektīvi, tāpēc tikām atzīti par vieniem no labākajiem Eiropā SAPARD naudas izmantošanā. Jācer, ka jau iegūtā pieredze kļūs par mūsu handikapu turpmākajā struktūrfondu apguvē ne tikai laukos, bet arī pilsētās.
Visbeidzot, trešais virziens ir Eiropas naudas izmantošana sociālajā sfērā. Arī kaut kas pilnīgi jauns. Sociālo fondu vēl neesam lietojuši, nezinām, kā tas darbosies, tomēr ceru, ka pratīsim to izmantot, lai uzlabotu dzīves apstākļus strādājošajiem, kā arī rastu iespējas pārkvalificēties tiem, kuriem darba nav, un arī tiem, kuriem turpmāk nāksies pielāgoties jaunam darba tirgum.
– Vai neradīsies pretruna starp valsts un indivīda interesēm – starp šo uz nākotni orientēto stratēģiju un cilvēku dabisko vēlmi baudīt dzīvi tepat un tūlīt? Galu galā visu šo fondu apguve un ieguldīto līdzekļu atdeve ir tik ilgstošs process.
– Tam es nepiekrītu. Attiecībā uz infrastruktūru ar iepriekšējo gadu pieredzi, sākot no PHARE un beidzot ar ISPA līdzekļiem, mēs jau esam tikuši ļoti tālu. Tas nozīmē, ka tie projekti, kurus gatavoja pirms trim četriem gadiem, pašlaik ir ieviešanas stadijā. Tātad var uzskatīt, ka pirmsiestāšanās iešūpošanās beigusies un kopējais process jau sācies. Arī SAPARD naudu zemnieki jau saņēmuši. Tāpēc jauni ir tikai apjomi. Tas, cik daudz šo līdzekļu mums būs pieejams nākotnē, un atsevišķi fondi, kā, piemēram, sociālais, attiecībā uz kuriem vēl nav uzkrāta pieredze.
Tomēr galvenais jau nākamajā un vēl vairāk aiznākamajā gadā, pateicoties struktūrfondu līdzekļu apgūšanai, budžetā papildus ieplūdīs ievērojamas naudas summas, ko valsts savukārt varēs izmantot savas ekonomiskās politikas realizēšanā. Ja pat šobrīd ar tiem Eiropas Savienības resursiem, kas līdz šim bija mūsu rīcībā, nacionālā kopprodukta pieaugums ir 7,5% iepretim 4% inflācijai, tad skaidrs, ka tautsaimniecība attīstās pietiekami dinamiski un nākotnē tai ir potenciālas iespējas attīstīties vēl dinamiskāk. Runājot par iespējamo cenu pieaugumu… Tas vairāk attiecas uz noteiktām preču grupām, un arī tajās drīzumā cenām vajadzētu izlīdzināties, tāpēc mums būs arī tādas preces, kurām cenas kritīsies. Savukārt par to, kā pieaugs akcīzes nodoklis degvielai, līdz cena sasniegs Eiropas vidējo līmeni, bija zināms jau deviņdesmitajos gados. Tie, kas tagad tēlo pārsteigumu, vai nu izliekas, vai aizmirsuši to laiku valdību programmas.
– Reizēm tomēr rodas priekšstats, ka tīši vai netīši valdība pārāk daudz enerģijas izšķiež nebūtisku jautājumu risināšanā. Spilgts pēdējā laika piemērs, manuprāt, tam ir kaislības ap Pasaules hokeja čempionātu un halles celtniecību. Nezin kāpēc latvieši stipri provinciāli iedomājas, ja reiz viņi ir tik kaislīgi hokeja līdzjutēji, tad arī visur citur ir tieši tāpat. Bet nav jau tā. Hokejs ir tikai viens no sporta veidiem, turklāt ne tuvu tas populārākais pasaulē vai Eiropā. Tāpēc kaislības, kas tiek uzkurinātas ap Pasaules čempionātu šādā vienā sporta veidā, liek domāt, ka aiz tā, iespējams, slēpjas kādas savtīgas intereses, kuru risināšanā mēģina iesaistīt valsti.
– Pilnīgi iespējams, ka informatīvajā laukā tik tiešām rodas šāds priekšstats, bet tas nebūt neatspoguļo valdības patieso pozīciju. Tas vienkārši ir priekšstats, kurš radies, pateicoties plašsaziņas līdzekļiem. Tā vietā, lai runātu par aktuāliem tautsaimniecības un sociālajiem jautājumiem, vieglāk un vienkāršāk ir runāt par halles celtniecību. Es jau teicu – mēs pirmie iesniedzām šo vairāk nekā 300 aizsargājamo dabas objektu sarakstu. Par to es presē neatradu ne vārda. Bet pietiek man iziet no kabineta, lai viens no pirmajiem jautājumiem būtu par hokeju. Tas ir populārāk un sabiedrībai saprotamāk.
Ko valdība dara hokeja halles labā? Valdības pozīcija ir ļoti skaidra. Valdība uzskata, ka čempionāts un halles celtniecība ir apsveicama, vajadzīga un atbalstāma lieta. Bet valdība to atbalstīs tikai tiktāl, ciktāl atbilstoši savai prioritāšu skalai mēs varam šī jautājuma risināšanai atvēlēt līdzekļus un cilvēku resursus. Vārdu sakot, ņemot vērā hokeja popularitāti Latvijā, mēs darām visu, lai attiecībā uz minēto problēmu neradītu sastrēgumu.
Tajā pašā laikā skaidrs, ka hokejs nav un nevar būt valdības prioritāte, un tas pat nav prioritāšu pirmajā trīsdesmitniekā. Līdz ar to tas nebūt nenozīmē, ka valdība savu enerģiju izšķiestu sīkumos. Tas nozīmē vienīgi to, ka reizēm sīkumi sabiedrības acīs tiek padarīti nozīmīgāki, nekā tie ir patiesībā.
– Izglītības reforma, valodas jautājums, sabiedrības integrācija. Kādu jūs redzat šīs problēmas risinājumu?
– Acīmredzot, no vienas puses, te sava daļa vainas jāuzņemas iepriek-šējām valdībām, kas nenovērtēja varbūtējās izglītības reformas ieviešanas grūtības. No otras puses, esam palaiduši garām momentu, kad Latvijai nedraudzīgi spēki visu izglītības un valodas jautājumu kopumu padarīja par šķeltniecisku pasākumu sistēmu, lai sadalītu sabiedrību divās savstarpēji neiecietīgās nometnēs. Tagad tajā visā jau vērojamas zināmas krīzes pazīmes. Tāpēc arī valdība tik nopietni uztvērusi šos signālus un uzskata, ka ar visu likuma bardzību jāvēršas pret tiem demagogiem, kuru mērķis ir šķelt sabiedrību. Un šo savu šķeltniecisko darbību viņi pārsvarā apzināti veic ar prettiesiskām metodēm. Otrs virziens ir izglītības reformas ieviešanas uzlabošana un dialogs ar skolu direktoriem, skolotājiem, skolēniem, viņu vecākiem. Tas bija nepieciešams jau agrāk un vēl jo vairāk nepieciešams tagad. Patiesībā no visām 108 vidusskolām tikai kādā sestā daļā ir problēmas ar reformas ieviešanu, bet arī uz tām desmit, piecpadsmit skolām, kuru vadība un skolotāji domāja, ka šāda reforma nekad netiks īstenota, mums jāskatās ar atvērtām acīm. Kā valdība te var palīdzēt? Jo mūsu mērķis nav pasliktināt izglītības kvalitāti. Mūsu mērķis ir, lai atbilstoši izglītības likumam skolēni varētu sekmīgi mācīties latviešu valodā, nolikt eksāmenus un pēc tam kļūt par studentiem. Tomēr jārēķinās, ka ir skolēnu daļa, kuru zināšanas vispār ir vājas ne tikai latviešu valodā, bet arī tajos eksaktajos vai citos priekšmetos, ko skola izvēlējusies mācīt latviski. Tas savukārt summējas, un rezultāts ir neapmierinošs. Tāpēc arī nepieciešami kompromisi. Protams, likuma ietvaros. Un tās varētu būt papildstundas, kuras pasniegtu dzimtajā valodā. Bet es uzsveru – papildstundas. Tie, kuriem konkrētais priekšmets un latviešu valoda nesagādās grūtības, varēs tās neapmeklēt. Tiem, kuriem būs problēmas, šādas nodarbības tiks piedāvātas un attiecīgi arī apmaksātas. Vēl valdība var palīdzēt ar metodiskajiem materiāliem. Jo skolās, kas labi gatavojās reformai, šādi materiāli ir. Mēs tos varētu pavairot un nodot skolām, kuras neticēja, ka izglītības reforma tiks ieviesta. Tās ir tās objektīvās grūtības un risinājumi, ko redz valdība.
– Vai viegli vadīt mazākuma valdību?
– Īstenībā mazākuma valdībai ir savas priekšrocības. Tā nekādi nevar uzspiest viedokli. Savukārt tas nozīmē, ka piedāvātajam risinājumam ir jābūt tik labam, ka to pieņem arī opozīcija vai vismaz daļa opozīcijas. Tātad ikvienam priekšlikumam jābūt ļoti sabalansētam un līdzsvarotam. Riskam nav vietas. Ne velti atsevišķās Skandināvijas valstīs mazākuma valdības ir gauži ikdienišķa lieta. Bez šaubām, vienlaikus tas nozīmē, ka, būdami mazākumā, mēs smagas, nepopulāras reformas piedāvāt nevaram. To var tikai stabila vairākuma valdība. Toties mēs varam precīzi virzīties uz iepriekš izvirzītajiem mērķiem un realizēt visu to, par ko es kā valdības vadītājs esmu saņēmis Saeimas uzticību.
– Kur, jūsuprāt, rodams tas pozitīvais, uz ko nākotnē balstīties gan mūsu valstij, gan tautai, un kas savukārt varētu traucēt sasniegt iecerēto?
– Tas pozitīvais, kā jau mazai valstij, ir spēja strauji mainīties, pielāgoties situācijai un savu politiku koriģēt atbilstoši konkrētajiem apstākļiem. Iestāšanās Eiropas Savienībā jau ir noticis fakts. Tagad nākamais solis – maksimāli izmantot visus resursus, kas nu mums būs pieejami, palielinot savu attīstības tempu par desmit procentiem un vairāk, attiecīgi palielinot arī nacionālo kopproduktu. Radīt jaunas darbavietas. Attīstīt mazo un vidējo uzņēmēju darbību. Izveidot stabilu sistēmu, kas ļautu cilvēkiem pārkvalificēties, mazinot bezdarbu. Vai šis brīdis tam ir piemērots? Pat ļoti. Ir visīstākais brīdis, lai Latvija varētu parādīt to kapacitāti, kas uzkrāta pēdējā desmitgadē. Mūsu visu pienākums vienkārši ir nepalaist garām radušos izdevību un nodemonstrēt, cik šāda jauna ES dalībvalsts ir dinamiska un attīstīties spējīga. Turklāt vienlaikus pierādot, ka attīstības tempi var būt vienādi gan centrā, gan arī perifērijā. Ar to es domāju mūsu laukus.
Vēl viens, ne mazāk aktuāls jautājums ir demogrāfijas jautājums, citādi Latvija strauji noveco. No šī strupceļa mums jātiek ārā. Ir sagatavotas attiecīgas programmas. Ceru, ka tās būs pietiekami efektīvas, lai mainītu cilvēku attieksmi pret bērniem, pret ģimeni. Savukārt mūsu jaunā paaudze nākotnē būs pietiekami konkurētspējīga Eiropā. Pagaidām mums ir pārāk maz uzņēmīgu cilvēku un pārāk daudz sociāli aprūpējamo.
Kas var traucēt iecerēto? Īstenībā visbīstamākie ir tieši dažnedažādi mākslīgie šķēršļi, kuri speciāli tiek radīti un speciāli inspirēti. Jau pieminētā sabiedrības integrācija un tā augsne, kas tiek radīta šķeltnieciskai darbībai. Viens tāds būtisks kavējošs faktors varētu būt nacionālās pašapziņas nepietiekamība. Paļaušanās tikai uz ārzemju investīcijām, neradot valstī savu nacionālo industriju, nacionālo tautsaimniecību. Tas varētu būt ļoti bīstami, jo tādā gadījumā mēs riskētu pazaudēt savu nacionālo identitāti, kļūstot par valsti un sabiedrību, kuras attīstību diktē no ārpuses. Tāpēc acīmredzot akcents liekams uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ja mēs paši nepratīsim savu industriju attīstīt un savu ražotāju stimulēt, tad, iespējams, dzīves līmenis augs, bet problēmas noteikti radīsies ar šādas attīstības ilgtspēju. Tāpēc ļoti uzmanīgām un tālredzīgām vajadzētu būt tieši tām nozarēm, kas izmanto Latvijas dabas resursus.

Aivars Kļavis
aivars.klavis@vestnesis.lv