Par Latvijas ceļu saimniecību

Trešdien, 5. jūlijā, Latvijas Ceļinieku asociācija tikās ar finansu ministru Gundaru Bērziņu. Pēc atsevišķu kritiskāko ceļu posmu apskatīšanas Rīgas rajona Sauriešos un Ulbrokā Rīgas ceļu rajona 4. iecirknī Berģos notika preses konference.

Apskates laikā Latvijas Autoceļu direkcijas ģenerāldirektora vietnieks Jānis Klismets pastāstīja, ka Latvijā no visiem asfaltētajiem ceļiem, kuru kopgarums ir 7964 kilometri, ļoti sliktā stāvoklī ir 864 kilometri, sliktā stāvoklī — 1461 kilometrs, labā stāvoklī — 1649 kilometri, bet par teicamiem var uzskatīt tikai 850 kilometrus. Valstī sabrukuši apmēram 1289 kilometri asfaltēto ceļu, no tiem 98 kilometri atrodas uz galvenajiem ceļiem, 711 kilometri — uz pirmās šķiras ceļiem un 479 kilometri — uz otrās šķiras ceļiem. Ar pašreizējo finansējumu uzturēti tiek galvenokārt galvenie ceļi.

Valsts akciju sabiedrības "Centrālā reģiona ceļi" valdes priekšsēdētājs Vilnis Urbanovičs informēja, ka ar katru gadu situācija uz valsts ceļiem kļūst arvien bēdīgāka, jo jau ceturto gadu tiek samazināts nepieciešamais finansējums. No Rīgas rajonā esošajiem 87 tiltiem pirmsbrukšanas stadijā pašlaik ir 35 tilti. Bet 30 procentiem autoceļu ir sabrukusi ceļa pamatne, jo nav laikus veikti nekādi remonti. Reģioniem finansējums ir vienāds, kaut gan Rīgas tuvumā automašīnu plūsma ir nesalīdzināmi lielāka, uz galvenajiem ceļiem sasniedzot pat 200 000 automobiļu diennaktī. Savukārt Kārlis Kadiķis, Latvijas Ceļinieku asociācijas prezidents, pastāstīja, ka pagājušajā gadā asociācijas biedru uzņēmējdarbības apgrozījums bijis 100 miljoni latu. Asociācija apvieno 46 uzņēmumus un firmas, kurās strādā pavisam 6,5 tūkstoši darbinieku.

Preses konferencē Berģos K.Kadiķis teica, ka šobrīd Autoceļu fondā no valsts budžeta nav ieskaitīti 3,3 miljoni latu, kas tikuši plānoti. Valstī pastāvošā likumdošana nosaka, ka brīdī, kad tiek pabeigti darbi, uzņēmējiem ir jānomaksā pievienotās vērtības nodoklis. Taču naudu par paveiktajiem darbiem pasūtītājs, konkrēti Autoceļu direkcija, sola samaksāt tikai šā gada laikā 25% apmērā, un nākamajā gadā atlikušo summu, jo autoceļu fondā nav ienākuši vajadzīgie līdzekļi. Ja uzņēmēji nenokārto nodokļu maksājumus, tas nozīmē, ka tūlīt sekos soda procenti un visas pārējās nepatīkamās lietas. Kā lai no šās situācijas izkļūst? Protams, uzņēmēji ņem kredītus. Un maksā kredītprocentus, jo viņu nopelnītā nauda ir "iesaldēta" pie pasūtītāja, teica K.Kadiķis.

Autoceļu fonds uzņēmējiem šobrīd ir parādā 2,2 miljonus latu, un līdz gada beigām tas varētu palielināties līdz 3—3,5 miljoniem latu, varbūt pat vairāk. Ir mēģināts atrast veidu, kā palīdzēt parādu nomaksāt, bet risinājuma vēl nav. Un vissmagākā lieta ir tā, ka uzņēmēji, kuriem pasūtītājs ir palicis parādā, nevarēs piedalīties nākamajos konkursos un izsolēs par ceļu būvniecību, jo uzņēmēji nevar ņemt jaunus kredītus nepietiekamā nodrošinājuma dēļ — viss īpašums jau ir ieķīlāts bankās, lai dabūtu jau saņemtos kredītus. Savukārt pasūtītājam kredītus neatļauj ņemt Valsts kase, jo šīs saistības veido deficītu. Veidojas apburtais loks, teica K.Kadiķis.

Vēl ceļinieki ar finansu ministru apsprieduši situāciju ar akcīzes nodokli gāzei, jo šobrīd ir tendence automobiļus pielāgot darbināšanai ar sašķidrināto gāzi. Gāzei Latvijā akcīzes nodoklis (AN) ir trīs reizes zemāks nekā naftas degvielām, teica K.Kadiķis, un, pieaugot tendencei automobiļos izmantot gāzi, samazinās ienākumi no AN un arī ienākumi Autoceļu fondā.

Finansu ministrs situāciju novērtēja kā ļoti smagu un tiešām kritisku. Autoceļu fonda izlietojums 1996. gadā bija 33 miljoni latu, 1997. gadā — 50 miljoni, 1998. gadā — 68 miljoni, 1999. gadā — 77 miljoni (reāli — 67 miljoni latu, jo 10 miljoni tika iemaksāti valsts pamatbudžetā kā subsīdija), bet šajā gadā plānots izlietot 70 miljonus latu. Ministrs uzsvēra, ka 1997., 1998. un 1999. gads bijuši raksturīgi ar milzīgu izdevumu palielinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Un tas iedrošinājis uzņēmējus iegādāties modernas iekārtas un sarosīties aktīvam darbu turpinājumam. Taču sekojusi Krievijas krīze un arī palielinājušās nodokļu likmes, kas sāka apgrūtināt AN iekasēšanu. Vēl joprojām Latvijā ir gan dārgākā degviela, gan augstākais AN degvielai, un tas stimulē Latvijas iedzīvotājus izmantot katru iespēju degvielu iegādāties Lietuvā un Igaunijā.

Ļoti rūpīgi ir jādiskutē arī par autoceļu finansēšanas modeli, teica G.Bērziņš, jo nepieciešamais finansējums, lai šogad savestu kārtībā visus Latvijas ceļus, ir 310 miljoni latu. Un tas ir īstermiņa, šā gada risinājums, nevis ilgtermiņa, uzsvēra finansu ministrs. Tādēļ ir jāatrisina naudas plūsmu jautājums, rūpīgi jāstrādā pie nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un jāseko Autoceļu fonda finansēm, ļoti lielas nepieciešamības gadījumā izskatot pat jautājumu par citu, veiksmīgāk iekasētu nodokļu novirzīšanu autoceļu vajadzībām. Degvielas AN iekasēšana pēdējos divos gados veicas ļoti grūti, teica ministrs. Līdz ar to ceļinieki ir zaudētāji, jo Autoceļu fondā tiek ieskaitīti 50% degvielas AN ieņēmumu — to nosaka likumdošana. Un šī nestabilitāte un neskaidrība par to, cik tad naudas tiešām ienāks Autoceļu fondā, rada neiespējamu konkrētu nākotnes darbu plānošanu Autoceļu direkcijai. Otrdien Ministru kabinetā tika apstiprināti 2001. gada budžeta griesti, teica G.Bērziņš, un ceļiem jau bez esošā finansējuma no AN vēl papildus iepriekšsagatavotajai bāzei piešķirti 2,8 miljoni latu izdevumu daļā. Tas nav liels papildinājums, tādēļ ir jāatrod ilgtermiņa naudas plūsmu risinājums, secināja ministrs. Pašreizējā finansēšanas sistēma ir nedroša un nestabila, ceļinieki un uzņēmēji ir apdraudēti, jo liela daļa darbu jāveic uz kredīta. Veidojas nodokļu parādi, kas liedz iespēju piedalīties nākamajos konkursos. Ja šis apburtais loks netiks pārcirsts, tad, iespējams, mūsu tirgus var tikt izkropļots — mūsu uzņēmēji var strauji zaudēt konkurētspēju un no šā tirgus tikt izstumti, savu vietu atbrīvojot lielām ārvalstu ceļu būves sabiedrībām. Un diezin vai mēs visi to vēlamies, teica finansu ministrs.

J.Klismets teica, ka līdztekus finansu trūkumam tikpat būtiska lieta ir finansu plūsmas prognozējamība un stabilitāte. Jo ceļu būves projektu inženierdarbu daļa tiek sagatavota iepriekšējā gadā ar domu nākamā gada ziemā rīkot izsoli un vasaras sezonā tos reāli paveikt. Bet — periods, kurā tiek realizēti projekti, jau iekrīt nākamajā budžeta gadā, kura finansējumu ceļiem ne vienmēr var precīzi prognozēt, iepriekšējā gadā projektu sākot. Un tas noved pie pašreizējās situācijas. Tādēļ ir jāsakārto gan naudas plūsmas ilgtermiņā, gan jāatrod risinājums šās sezonas norēķiniem ar darbu izpildītājiem, uzņēmējiem.

Ceļiniekus ļoti iepriecinājis fakts, ka tiek strādāts pie trīs gadu budžeta prognozēm, sacīja J.Klismets, jo tas ļauj saskatīt konkrētas sakarības naudas plūsmās un palīdz prognozēt saistības, ko direkcija var uzņemties aktīvā darba periodā vasarā.

Visi tikšanās dalībnieki bija vienisprātis, ka turpmāk ir jāpraktizē šādas tikšanās, uz valsts ceļiem apskatot dažādas — gan labas, gan sasāpējušas — lietas. Jo "pa kabineta logu ne visu var redzēt", teica G.Bērziņš.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore