"Mēs nevēlamies Eiropu a la carte !"

Mans vācu kolēģis un draugs, pārliecinātais eiropietis Joška Fišers runā par Eiropas nākotni galvenokārt uzsvēra, ka Eiropas integrācijas procesu nedrīkst uztvert kā "bezdvēseliskas un bezsejainas Briseles eirokrātijas birokrātisku pasākumu", ne kā, "labākajā gadījumā, garlaicīgu, bet, sliktākajā gadījumā, bīstamu procesu". "Quo vadis, Europa?," jautā Joška Fišers un atbild: "Uz priekšu līdz Eiropas integrācijas pilnīgai pabeigšanai."

Tiem Čehijas politiķiem, kuriem Eiropas integrācija izraisa bailes, ka tās rezultātā būs jāzaudē Čehijas valstiskums un neatkarība, un arī tiem, kuri vācu kreiso politiķi pat tur aizdomās, ka viņš ar ciešākas integrācijas palīdzību grib atlikt mūsu uzņemšanu Savienībā, es labprāt atgādinu Joškas idejas: ES paplašināšanai ir jānotiek, cik drīz vien iespējams. Nedrīkst paspēlēt vienreizējo izdevību beidzot apvienot mūsu kontinentu. Un: nacionālās valstis ir realitāte, kas Eiropā ir jāsaglabā. Cilvēkiem nacionālās valstis ir vajadzīgas "drošības un aizsargātības" sajūtai. Tomēr ir jāseko "Eiropas un nacionālo valstu suverenitātes sadalījumam".

Diemžēl, Fišers nacionālo valstu sadarbības attēlošanai integrētā Eiropā izmanto vecu terminoloģiju, īpaši federālistu vārdu krājumu. Saprotamā veidā jēdziens "federālisms" ir kā sarkans lakats ne tikai britu vēršiem vien. Tas nepatīkamas sajūtas izraisa arī, piemēram, slovēņos, un es nezinu, cik populārs tas ir, piemēram, Bratislavā. Taču vislielākos iebildumus pamatoti izraisa Fišera jēdziens "gravitācijas centrs", kas nozīmē padziļinātu to valstu sadarbību, kuras vēlas integrēties ātrāk un ciešāk nekā pārējās ES dalībvalstis un arī ir uz to spējīgas. Joška atgādina, ka jau šodien šīs valstis sadarbojas Šengenas sistēmas un Valūtas savienības ietvaros. Pēc manām domām, pārnacionālā elementa nostiprināšana ES ir nenovēršama. Taču ir saprotams, ka ne katra valsts spēj un ir gatava šim procesam pievienoties ar tādu pašu ātrumu un tajā pašā laikā.

Es vienmēr esmu izpratis to Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvju motīvus, kuras nevēlas, ka tās ceļā uz integrāciju bremzē lēnāko valstu temps. Taču man vienmēr ir bažas izraisījusi "Europa a la carte", kas varētu atstāt novārtā solidaritātes un kopā turēšanās pamatprincipus. Šī iemesla dēļ es nebūt neesmu vienīgais, kurš jautā: "Vai ir iespējams sasniegt abus?" Pēc manām domām, šāda simbioze ir iespējama.

Es savu optimismu balstu ne tikai uz priekšstatu par pilsoņu un valstu Viseiropas solidaritāti, bet galvenokārt uz Fišera viennozīmīgo superelites un līdz ar to jauna Eiropas sadalījuma noraidījumu. Pēc Fišera domām, ir jārada mehānisms sadarbībai starp gravitācijas centru un citām paplašinātās Eiropas valstīm. Ja tas neizdosies, tad pastāvēs draudi, ka var izveidoties pirmās, otrās un trešās šķiras valstis. Fišers uzsver, ka viņa gravitācijas centram kā avangardam ir jābūt atvērtam visiem, ieskaitot kandidātvalstis. Interesanta ir viņa ideja, ka ir jāatrod forma, ar kuras palīdzību tās valstis, kuras to vēlas, taču līdz šim vēl neizpilda nepieciešamos kritērijus, arī varētu piedalīties ciešākā integrācijā. Starp tām es varu iztēloties arī Čehijas Republiku.

Es apzinos, ka droši vien ne mazums būs to kritiķu, kuri iebildīs, ka ciešāka sadarbība, īpaši jaunajām dalībvalstīm, vēl ir tālā nākotnē – tāpēc mums sevi esot brīvprātīgi jāpadara par otrās šķiras dalībvalstīm. Par otrās šķiras dalībvalstīm mūs nepadarīs vis "fleksibilitātes" akceptēšana, bet ceļu uz otro klasi mums nolīdzinās gatavības trūkums vai arī nespēja pieņemt Eiropas standartus, kā arī neprasme saprātīgi aizstāvēt mūsu intereses, kā arī mūsu ticamības trūkums partneru acīs.

Mēs esam pašapzinīga kandidātvalsts, un mēs vēlamies, cik drīz vien iespējams, kļūt par godkārīgu dalībvalsti. Mēs esam valsts, kas ir ieinteresēta tālākā integrācijā, jo aprobežošanās tikai ar piederību brīvās tirdzniecības zonai vien neatbilst mūsu pilsoņu vairākuma interesēm.

"Die Welt"

Jans Kavans, Čehijas Republikas

ārlietu ministrs

un ministru prezidenta vietnieks