“Tuvi top, kas reiz bij’ tāļi. . . “
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks
2.
Berlīne, astoņdesmitie gadi. Starptautiskās novērotāju grupas dalībnieki no Reihstāga terases apskata Berlīnes mūri Foto: Vācijas Federatīvās Republikas fotodienests Inter Nationes/dpa |
Sākums “LV” Nr. 73 11.05.2004.
Pamats augstākam
integrācijas modelim
1957. gada 25. martā Francija,
Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga Romā
parakstīja divus jaunus līgumus: par Eiropas Ekonomisko un
Atomenerģijas kopienu, tādējādi liekot pamatus daudz augstākam un
aptverošākam ekonomiskās integrācijas modelim. Romas līgums
izvirzīja uzdevumu divpadsmit gados izveidot kopīgo tirgu. Bija
noteikts arī mērķis panākt četru ražošanas faktoru brīvu kustību
starp dalībvalstīm: darbaspēka, preču, kapitāla un pakalpojumu
jomā. Līgumi neparedzēja politiskās integrācijas sākšanu. Pēc tam
Romas dalībvalstis pievērsa uzmanību kopīgas muitas tarifu
politikas noteikšanai attiecībā pret trešajām valstīm, brīvas
tirdzniecības zonas veidošanai, likumdošanas harmonizācijai,
lauksaimniecības un transporta politikas saskaņošanai, brīvas
konkurences nodrošināšanai. Tika izveidots arī Eiropas Sociālais
fonds, Eiropas Investīciju banka u. c. Eiropas atomenerģijas
kopiena reorganizēja militārās kodolpētniecības programmas.
Sadarbība šajā jomā nodrošināja kopīgu atomenerģijas politiku
civiliem mērķiem, galvenokārt pētniecībā un rūpniecības straujākā
attīstībā.
Integrācijas procesi Eiropā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un
septiņdesmitajos gados balstījās galvenokārt uz Parīzes un Romas
līgumos ietvertajām idejām. Pakāpeniski veidojās brīvs kopējais
tirgus, tika sākta cieša lauksaimniecības politikas koordinācija,
parādījās doma par vienotas valūtas sistēmas veidošanu. 1967.
gadā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiratoms un Ekonomiskā
kopiena apvienojās, un šīs institūcijas sāka saukt par Eiropas
Kopienu.
Pirmā paplašināšanās
1973. gadā notika pirmā Kopienas
paplašināšanās, uzņemot tajā Lielbritāniju, Dāniju un Īriju.
Apvienotās Eiropas sešnieks nu kļuva par devītnieku ar apmēram
255 miljoniem iedzīvotāju. Tas piedeva jaunus impulsus
integrācijas procesam. 1979. gadā notika pirmās tiešās
Eiroparlamenta vēlēšanas. Straujāku integrācijas procesu
attīstību 70. gados aizkavēja “naftas šoki” un to radītās
saimnieciskās grūtības. Neraugoties uz tām, Eiropa sāka ciešāku
naudas politikas koordināciju, parādījās ekijs kā bezskaidras
naudas norēķinu sistēma, kas bija solis uz vienotas valūtas
veidošanu.
Jaunas idejas Eiropas integrācijā 80. gados centās īstenot
Komisijas prezidents Žaks Delors. Pēc viņa iniciatīvas 1986. gada
18. februārī tika parakstīts jauns konstitucionāls līgums –
Vienotās Eiropas akts. Tas paredzēja pabeigt pilnīgi brīva
vienotā tirgus izveides procesu, uzlabot koordināciju
strukturālajos fondos, veicināt sadarbību ārpolitikā, kā arī
izdarīt izmaiņas vadošo institūciju darbā, arvien plašāk
praktizējot kvalificētā un vienkāršā vairākuma principu lēmumu
pieņemšanā Ministru padomē. Līgums piešķīra integrācijas procesam
lielāku dinamiku, ar kopīgām politikām aptverot arvien jaunas
jomas.
Apskatāmajā desmitgadē notika otra Kopienas paplašināšanās. Par
apvienotās Eiropas dalībvalstīm kļuva Grieķija, Spānija un
Portugāle. Lielāka uzmanība tika pievērsta arī ekonomiskās un
sociālās attīstības atšķirību samazināšanai starp Kopienas
valstīm. 1985. gada 14. jūnijā Beļģija, Francija, Vācija,
Luksemburga un Nīderlande parakstīja Šengenas līgumu, apņemdamās
pakāpeniski atcelt kontroli uz kopīgām robežām, garantējot
personu brīvu pārvietošanos.
1991. gada decembrī ES sammitā Māstrihtā tika parakstīts līgums
par Eiropas Savienības izveidi, kas liecināja, ka sadarbība starp
valstīm kļūst arvien dziļāka, aptverot arvien jaunas sfēras.
Integrācijas process pēc Māstrihtas sadalījās trijos pīlāros, t.
i., trijās daļās. Pirmais pīlārs ietvēra sevī agrākās sadarbības
formas un sfēras, galvenokārt ekonomiskās problēmas. Otrais
pīlārs risina kopējās ārējās un drošības politikas jautājumus,
trešais – sadarbību iekšlietās un tieslietās.
90. gados līdzās vienotas valūtas sistēmas izveidei un
pakāpeniskai pārejai uz eiro Eiropas Savienība aktivizēja arī
politisku sadarbību. Ar Māstrihtas līgumu tika ieviesta arī ES
pilsonība, kas noteica, ka visi dalībvalstu pilsoņi ir arī
Eiropas Savienības pilsoņi. ES līgumā tika fiksēti pilsoņu
pienākumi un tiesības, kas eiropiešiem deva tiesības pārcelties,
strādāt un apmesties uz dzīvi jebkurā Kopienas valstī.
Eirointegrācijas
jaunie izaicinājumi
Kapitāla, personu, preču un
pakalpojumu brīva kustība vienotajā ES telpā aktualizēja
sadarbības padziļināšanas nepieciešamību patvēruma meklētāju un
ieceļošanas politikas jomā, cīņā ar narkotisko vielu kontrabandu,
terorismu, visu veidu starptautisko noziedzību utt. Tam kalpoja
vienošanās par Eiropola izveidi. Jau 1994. gada janvārī Eiropols
sāka narkotiku nelegālas izplatīšanas apkarošanas operācijas,
pakāpeniski attīstot sadarbību arī citās noziedzības apkarošanas
jomās.
Sākot ar 1999. gadu, Eiropols veic pilna apjoma darbību,
pievēršoties cīņai pret cilvēku tirdzniecību, bērnu pornogrāfiju,
terorismu, nelegālo migrāciju, radioaktīvo vielu kontrabandu,
zagto automašīnu tirdzniecību. c. Eiropola darbību koordinē pieci
departamenti, kuru personāls mūsdienās pārsniedz 400 cilvēku.
Sevi attaisnojusi Šengenas sistēma, kas nosaka standartizētu
ieceļošanas procedūru visā Šengenas zonā. Darbojas vienoti
noteikumi attiecībā uz tūristiem, patvēruma meklētājiem un
likumīgiem ieceļotājiem no trešajām valstīm.
Jaunus akcentus integrācijas procesā ieviesa Amsterdamas līgums,
ko dalībvalstis parakstīja 1997. gada oktobrī. Līgums paredzēja
jauninājumus ES kopējās robežas izveidē, sadarbības tālāku
nostiprināšanu tieslietu un drošības jautājumos, sociālās
politikas ciešāku koordināciju u. c. Būtisks bija arī 2000. gada
decembrī noslēgtais Nicas līgums, kas noteica, kā darbosies ES
pēc lielākās paplašināšanās tās vēsturē.
Vairāk nekā piecdesmit gadus ilgā integrācijas vēsture Eiropā ir
pierādījusi, ka arī 21. gadsimtā cieša valstu sadarbība ir pamats
uzplaukumam, labklājībai, drošībai un stabilitātei. Tas ir pamats
ikvienas valsts sekmīgam progresam, tās interešu aizsardzībai
globalizācijas laikmetā.
Eiropu arī turpmāk apvienos kopīgas vērtības: uzticība
demokrātijai, cilvēktiesības, solidaritāte, reliģiskā tolerance,
kultūru plurālisms, tirgus ekonomika, iedzīvotāju labklājība un
sociālā aizsardzība u. c. Integrācijas nākotne ir atkarīga no tā,
cik veiksmīgi Eiropai turpmāk izdosies savienot paradoksālus
pretstatus: vienību un daudzveidību, kas iet-ver sevī ekonomisko
un politisko saplūšanu, ka arī psiholoģisko un emocionālo pusi,
ieskaitot vienotu izpratni par vēsturi. Latvijai, kad tā tieši
iekļāvusies Eiropas integrācijas procesā, jāņem vērā šī
specifika, maksimāli izmantojot to savu mērķu
sasniegšanai.