• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Tuvi top, kas reiz bij' tāļi. . . ". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.05.2004., Nr. 75 https://www.vestnesis.lv/ta/id/88532

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministrs informē par situāciju Irākā

Vēl šajā numurā

13.05.2004., Nr. 75

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Tuvi top, kas reiz bij’ tāļi. . . “

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

2.

KARS03.PNG (38784 bytes)
Berlīne, astoņdesmitie gadi. Starptautiskās novērotāju grupas dalībnieki no Reihstāga terases apskata Berlīnes mūri
Foto: Vācijas Federatīvās Republikas fotodienests
Inter Nationes/dpa

Sākums “LV” Nr. 73 11.05.2004.

Pamats augstākam
integrācijas modelim

1957. gada 25. martā Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga Romā parakstīja divus jaunus līgumus: par Eiropas Ekonomisko un Atomenerģijas kopienu, tādējādi liekot pamatus daudz augstākam un aptverošākam ekonomiskās integrācijas modelim. Romas līgums izvirzīja uzdevumu divpadsmit gados izveidot kopīgo tirgu. Bija noteikts arī mērķis panākt četru ražošanas faktoru brīvu kustību starp dalībvalstīm: darbaspēka, preču, kapitāla un pakalpojumu jomā. Līgumi neparedzēja politiskās integrācijas sākšanu. Pēc tam Romas dalībvalstis pievērsa uzmanību kopīgas muitas tarifu politikas noteikšanai attiecībā pret trešajām valstīm, brīvas tirdzniecības zonas veidošanai, likumdošanas harmonizācijai, lauksaimniecības un transporta politikas saskaņošanai, brīvas konkurences nodrošināšanai. Tika izveidots arī Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Investīciju banka u. c. Eiropas atomenerģijas kopiena reorganizēja militārās kodolpētniecības programmas. Sadarbība šajā jomā nodrošināja kopīgu atomenerģijas politiku civiliem mērķiem, galvenokārt pētniecībā un rūpniecības straujākā attīstībā.
Integrācijas procesi Eiropā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados balstījās galvenokārt uz Parīzes un Romas līgumos ietvertajām idejām. Pakāpeniski veidojās brīvs kopējais tirgus, tika sākta cieša lauksaimniecības politikas koordinācija, parādījās doma par vienotas valūtas sistēmas veidošanu. 1967. gadā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiratoms un Ekonomiskā kopiena apvienojās, un šīs institūcijas sāka saukt par Eiropas Kopienu.

Pirmā paplašināšanās

1973. gadā notika pirmā Kopienas paplašināšanās, uzņemot tajā Lielbritāniju, Dāniju un Īriju. Apvienotās Eiropas sešnieks nu kļuva par devītnieku ar apmēram 255 miljoniem iedzīvotāju. Tas piedeva jaunus impulsus integrācijas procesam. 1979. gadā notika pirmās tiešās Eiroparlamenta vēlēšanas. Straujāku integrācijas procesu attīstību 70. gados aizkavēja “naftas šoki” un to radītās saimnieciskās grūtības. Neraugoties uz tām, Eiropa sāka ciešāku naudas politikas koordināciju, parādījās ekijs kā bezskaidras naudas norēķinu sistēma, kas bija solis uz vienotas valūtas veidošanu.
Jaunas idejas Eiropas integrācijā 80. gados centās īstenot Komisijas prezidents Žaks Delors. Pēc viņa iniciatīvas 1986. gada 18. februārī tika parakstīts jauns konstitucionāls līgums – Vienotās Eiropas akts. Tas paredzēja pabeigt pilnīgi brīva vienotā tirgus izveides procesu, uzlabot koordināciju strukturālajos fondos, veicināt sadarbību ārpolitikā, kā arī izdarīt izmaiņas vadošo institūciju darbā, arvien plašāk praktizējot kvalificētā un vienkāršā vairākuma principu lēmumu pieņemšanā Ministru padomē. Līgums piešķīra integrācijas procesam lielāku dinamiku, ar kopīgām politikām aptverot arvien jaunas jomas.
Apskatāmajā desmitgadē notika otra Kopienas paplašināšanās. Par apvienotās Eiropas dalībvalstīm kļuva Grieķija, Spānija un Portugāle. Lielāka uzmanība tika pievērsta arī ekonomiskās un sociālās attīstības atšķirību samazināšanai starp Kopienas valstīm. 1985. gada 14. jūnijā Beļģija, Francija, Vācija, Luksemburga un Nīderlande parakstīja Šengenas līgumu, apņemdamās pakāpeniski atcelt kontroli uz kopīgām robežām, garantējot personu brīvu pārvietošanos.
1991. gada decembrī ES sammitā Māstrihtā tika parakstīts līgums par Eiropas Savienības izveidi, kas liecināja, ka sadarbība starp valstīm kļūst arvien dziļāka, aptverot arvien jaunas sfēras. Integrācijas process pēc Māstrihtas sadalījās trijos pīlāros, t. i., trijās daļās. Pirmais pīlārs ietvēra sevī agrākās sadarbības formas un sfēras, galvenokārt ekonomiskās problēmas. Otrais pīlārs risina kopējās ārējās un drošības politikas jautājumus, trešais – sadarbību iekšlietās un tieslietās.
90. gados līdzās vienotas valūtas sistēmas izveidei un pakāpeniskai pārejai uz eiro Eiropas Savienība aktivizēja arī politisku sadarbību. Ar Māstrihtas līgumu tika ieviesta arī ES pilsonība, kas noteica, ka visi dalībvalstu pilsoņi ir arī Eiropas Savienības pilsoņi. ES līgumā tika fiksēti pilsoņu pienākumi un tiesības, kas eiropiešiem deva tiesības pārcelties, strādāt un apmesties uz dzīvi jebkurā Kopienas valstī.

Eirointegrācijas
jaunie izaicinājumi

Kapitāla, personu, preču un pakalpojumu brīva kustība vienotajā ES telpā aktualizēja sadarbības padziļināšanas nepieciešamību patvēruma meklētāju un ieceļošanas politikas jomā, cīņā ar narkotisko vielu kontrabandu, terorismu, visu veidu starptautisko noziedzību utt. Tam kalpoja vienošanās par Eiropola izveidi. Jau 1994. gada janvārī Eiropols sāka narkotiku nelegālas izplatīšanas apkarošanas operācijas, pakāpeniski attīstot sadarbību arī citās noziedzības apkarošanas jomās.
Sākot ar 1999. gadu, Eiropols veic pilna apjoma darbību, pievēršoties cīņai pret cilvēku tirdzniecību, bērnu pornogrāfiju, terorismu, nelegālo migrāciju, radioaktīvo vielu kontrabandu, zagto automašīnu tirdzniecību. c. Eiropola darbību koordinē pieci departamenti, kuru personāls mūsdienās pārsniedz 400 cilvēku. Sevi attaisnojusi Šengenas sistēma, kas nosaka standartizētu ieceļošanas procedūru visā Šengenas zonā. Darbojas vienoti noteikumi attiecībā uz tūristiem, patvēruma meklētājiem un likumīgiem ieceļotājiem no trešajām valstīm.
Jaunus akcentus integrācijas procesā ieviesa Amsterdamas līgums, ko dalībvalstis parakstīja 1997. gada oktobrī. Līgums paredzēja jauninājumus ES kopējās robežas izveidē, sadarbības tālāku nostiprināšanu tieslietu un drošības jautājumos, sociālās politikas ciešāku koordināciju u. c. Būtisks bija arī 2000. gada decembrī noslēgtais Nicas līgums, kas noteica, kā darbosies ES pēc lielākās paplašināšanās tās vēsturē.
Vairāk nekā piecdesmit gadus ilgā integrācijas vēsture Eiropā ir pierādījusi, ka arī 21. gadsimtā cieša valstu sadarbība ir pamats uzplaukumam, labklājībai, drošībai un stabilitātei. Tas ir pamats ikvienas valsts sekmīgam progresam, tās interešu aizsardzībai globalizācijas laikmetā.
Eiropu arī turpmāk apvienos kopīgas vērtības: uzticība demokrātijai, cilvēktiesības, solidaritāte, reliģiskā tolerance, kultūru plurālisms, tirgus ekonomika, iedzīvotāju labklājība un sociālā aizsardzība u. c. Integrācijas nākotne ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi Eiropai turpmāk izdosies savienot paradoksālus pretstatus: vienību un daudzveidību, kas iet-ver sevī ekonomisko un politisko saplūšanu, ka arī psiholoģisko un emocionālo pusi, ieskaitot vienotu izpratni par vēsturi. Latvijai, kad tā tieši iekļāvusies Eiropas integrācijas procesā, jāņem vērā šī specifika, maksimāli izmantojot to savu mērķu sasniegšanai.

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!