Valga / Valka latviešu kultūras un sabiedriskajā vēsturē

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas priekšsēdētājs prof. Jānis Stradiņš

Jānis Stradiņš Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

* Referāts Igaunijas ZA un Latvijas ZA rīkotajā “Zinātnes dienā” (Valgā, Igaunijā, 2005. gadā 6. maijā)

1.

Nupat, 1. maijā, abas mūsu valstis – Igaunija un Latvija – ir pieredzējušas vēsturisku mirkli savā attīstībā – uzņemšanu Eiropas Savienībā. Ir simboliski, ka šīs “Eiropas nedēļas” ietvaros mēs pulcējamies īpašā pilsētā – Valgā/Valkā, kas agrāk vai vēlāk kļūs par pirmo eiropilsētu Baltijā, līdzīgi Tornio/Haparandai uz Somijas un Zviedrijas robežas. Es saku – agrāk vai vēlāk, jo 1. maija dienā simboliskais no maizes gatavoties robežstabs gan tika apēsts, taču reālas pārmaiņas sāksies tikai pēc pāris gadiem: vēstures jaunais posms nebeidzas ar iestāšanos ES, tas tikai sākas. Robeža ar laiku kļūs nemanāma, robežsardzes un muitas dienesti beigs funkcionēt, cenas ar laiku izlīdzināsies, no igauņu Valgas vairs nestieps uz Latviju lēto sukheru, jau tagad labās kaimiņsaites kļūs vēl ciešākas. Taču valstiskā, nacionālā, etniskā identitāte paliks: tas ir viens no ES darbošanās pamatprincipiem. Tālab gan igauņiem, gan latviešiem vajag iedziļināties savās saknēs, savas identitātes būtībā, pētīt tās, pārdomāt tās, nevis censties visu pārsteidzīgi nolīdzināt.
Katrai pilsētai, katrai vietai ir sava vēsture, savas ievērības cienīgas vietas, savs vietējo varoņu sortiments, katrā pilsētā ir dzimuši vai darbojušies ievērojami cilvēki. Bet ne visas parādības pilsētas vēsturē gūst vispārnacionālu vai pat vispārcilvēcisku nozīmību.
Valka/Valga Latvijas un latviešu vēstures skatuves priekšplānā iznākusi divreiz vai varbūt pat trīsreiz, ja par pirmo reizi uzskata viduslaiku Livonijas konfederācijas bojāejas posmu. Patiešām, atrazdamās Livonijas centrā, uz ordeņa zemju un Tērbatas bīskapijas robežas, uz lielā Austrumu – Rietumu ceļa, netālu no draudīgās robežas ar Maskaviju šī vieta ir bijusi ar savu nozīmi. Kaut arī nebaudīdama pilsētas tiesības, Valka bijusi vieta, kur notikušas pilsētu un ordeņa pārstāvju sanāksmes, landtāgi. 1558. gadā, pēc tam kad Ivana IV rokās bija kritušas Narva un Vaitselina, te kara nometnē pulcējās Livonijas pārstāvji, ievēlot par ordeņmestra Firstenberga koadjutoru (vietnieku) Gothardu Ketleru, kas rosināja Livonijas ordeni aicināt palīgos Lietuvas – Polijas valsti. Ar šo aktu sākās Ketleru karjera; kā poļu orientācijas vadītājs viņš piekrita ordeņa valsts likvidēšanai un pats visai drīz, 1562. gadā, kļuva par poļu ieceltu Livonijas pārvaldnieku, kā arī par pirmo Kurzemes hercogu, saņemot to lēnī no Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaistes. Tas notika drīz pēc liktenīgās kaujas pie Lugažiem/Ērģemes (1560. gada 2. augustā), kurā kņaza Kurbska vadītie krievi satrieca ordeņa militāro spēku. Valkai pilsētas tiesības piešķīra tieši poļu karalis Stefans Batorijs 1584. gadā, par ko liecina piemiņas zīmes gan Valgā, gan latviešu Valkā pie robežpārejas punkta.
Otru reizi Valka vēsturē ienāk ar Cimzes semināru, par ko šīsdienas sēdē jau daudz runāts. Piebildīšu, ka šo semināru draudžu skolotāju, ērģelnieku, koru vadītāju sagatavošanai sākotnēji bija iecerēts dibināt Valmierā, taču Vidzemes muižniecības landtāgs par tā atrašanās vietu visai pareizi noteica Valku – robežšķirtni starp latvisko un igauniski runājošo Vidzemi, lai te varētu mācīties – vācu valodā! – gan latvieši, gan igauņi. Valkas barons fon Vrangelis ierādīja zemes gabalu 2 verstis no pilsētas, kur uzcēla semināra ēku. Šis seminārs, oficiāli saukts das ritterschaftliche Parochialschulelehrer Seminar Livlands in Walk, darbojās no 1849. līdz 1890. gadam, līdz rusifikācijai un vēsturē pazīstams kā Cimzes seminārs. Semināru vadīja latvietis Jānis Cimze, vagara dēls no Raunas, kurš bija guvis izglītību Vācijā – Veisenfelsas skolotāju seminārā (netālu no Halles) un kā Berlīnes universitātes brīvklausītājs. Cimze bija Latvijas muzikālās kultūras, kora mākslas aizsācējs, pirmais latviešu tautas melodiju vācējs un apdarinātājs. Viņam bija patāli jaunlatviešu centieni, faktiski viņš bija galvenais t.s. veclatviešu pārstāvis, kas centās latviešus tuvināt vācu kultūrai un zināmā mērā (gan netieši) veicināja latviešu pārvācošanu. Starp Cimzes skolniekiem (“Zimseaner”) minami latviešu rakstnieki Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs, Jēkabs Zeibolts, Jānis Ruģēns, Augusts Kažoks, mūsu himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors Baumaņu Kārlis, dzejnieks un spilgts jaunlatviešu pārstāvis Auseklis, kordiriģents Indriķis Zīle, laikrakstu un žurnālu izdevējs Antons Benjamiņš un daudzi, daudzi citi – visi viņi ir dzīvojuši un savu darbošanos sākuši Valkā, skolotāju seminārā. Semināru beidza 508 skolotāji, vairums latviešu, bet arī 104 igauņi. Pirmajos latviešu Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā (1873) uzstājās 45 kori, no tiem 34 vadīja Cimzes audzēkņi. Seminārs, kas atradās tagadējās Latvijas Valkas teritorijā (tagad ēkā darbojas Valkas novadpētniecības muzejs), ir latviešu un igauņu kopīgās vēstures mantojums, un neapšaubāmi tas bija Rietum-eiropas, vācu pedagoģiskās, muzikālās kultūras izplatītājs Baltijā, kas vietējās tautas tuvinājis Eiropai.
Taisnību sakot, līdz 1920. gadam nebija dvīņu pilsētas Valkas/Valgas. Bija viena pilsēta – Walk, latviski Valka, igauniski – Valga. Dvīņu pilsēta tapa pēc angļu atvaļinātā apakšpulkveža sera Stefana Džordža Talentsa vadītās starptautiskās šķīrējtiesas lēmuma, pirms tam pilsētā atsevišķu igauņu un latviešu daļu nav bijis. Bija vienota pilsēta, kuru līdz 19.gs. vidum pārsvarā apdzīvoja vietējie vācieši, pēc tam te sāka apmesties latvieši un vēlāk arī igauņi. Saskaņā ar 1881. gada datiem, pilsētā dzīvoja 1604 latvieši, 1041 vācietis, 978 igauņi, 309 krievi. Pirmās vispārējās Krievijas impērijas tautskaites laikā te mita jau 4455 latvieši un 3945 igauņi. Igauņi un latvieši kopā pārņēma šīs apriņķa pilsētas vadību jau 1901. gadā, atkarojot to vāciešiem; par pilsētas galvu tad kļuva igauņu izcelsmes aptiekārs Johaness Mērtsons, kura figūru redzam Valgas novadpētniecības muzejā. Valkas apriņķis (atskaitot dažus pagastus) turpretī bija latvisks, tādēļ Valku un tās reģionu pieskaitīja Vidzemes guberņas latviešu daļai.
Līdz Pirmajam pasaules karam igauņu skaits pilsētā tomēr pakāpeniski pārsniedza latviešu skaitu, neapšaubāmi viņi bija rosīgāki un turīgāki, par ko liecina arī šis Sääde biedrības nams, kurā pulcējamies. Stāvoklis mainījās Pirmā pasaules kara laikā, kas 1915. gadā tieši skāra Latviju. Latvijas prāvu daļu, visu Kurzemi okupēja ķeizara Vilhelma II vācu karaspēks, krita Jelgava, vēlāk – 1917. gada septembrī – arī Rīga. No okupētās Latvijas daļas sāka plūst bēgļu straume, pat 800 tūkstoši cilvēku, tika evakuēti Rīgas rūpniecības uzņēmumi. Bēgļi virzījās uz

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Iekškrieviju, Maskavu, Petrogradu, daļēji arī uz Tērbatu (Tartu), bet prāva daļa inteliģences apmetās arī Valkā, vistālākajā puslīdz latviskajā pilsētā. Valkas iedzīvotāju skaits aptuveni dubultojās – 1917. gadā vēl vienotajā pilsētā jau bija 35 000 iedzīvotāju (1914. gadā tikai 18 500).
Valkā apmetās latviešu inteliģences pārstāvji, rakstnieki, mākslinieki, aktieri, sabiedriski darbinieki. Andrejs Upīts, viesojoties pie savas sievas (dzīvoja evakuācijā Valkā), 1916. gadā te pabeidza romānu “Renegāti”. No Rīgas uz Valku tika pārcelta ietekmīgā laikraksta “Līdums” redakcija, kurā strādāja slaveni latviešu rakstnieki – Edvards Virza, Antons Austriņš, Jānis Sudrabkalns, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Linards Laicēns. 1918. gadā, vācu okupācijas laikā, te tika dibināts Latviešu pagaidu nacionālais teātris, kas darbojās pāragri mirušā Jāņa Plūmes vadībā (dekorators – J. Kuga, dramaturgs – J. Akuraters), tas sniedza izrādes ne tikai Valkas Latviešu saviesīgās biedrības namā, bet arī izbrauca viesizrādēs uz Vidzemes latviešu pilsētām, rādot Raiņa, Blaumaņa, Ibsena u.c. lugas.
Tas notika tagadējā Valgas pilsētā, tās centrālajā daļā. Te tika dibināta arī Latviešu zemnieku savienība, kas darbojās agronoma, vēlākā Latvijas izcilākā politiskā darbinieka Kārļa Ulmaņa vadībā, kurš tolaik mita Valkā. Zemnieku savienību dibināja Valkas Latviešu saviesīgās biedrības ēkā drīz pēc Februāra revolūcijas 1917. gada maijā. Visā pirmās republikas laikā tā bija ietekmīgākā pilsoniskā partija, tā atjaunota 1990. gadā, pašreiz to vada Latvijas Saeimas priekšsēdētāja ekonomiste Ingrīda Ūdre. Tieši Zemnieku savienības aktīva sanāksmē Valgā, Kungla ielā 16, “Līduma” redakcijas telpā 1918. gada 15. novembrī Kārļa Ulmaņa vadībā tika pieņemts lēmums proklamēt Latvijas valsts neatkarību Rīgā 1918. gada 18. novembrī.
Taču vēl gadu agrāk Valgā risinājās vēl viens Latvijas neatkarības tapšanas cēliens, varētu teikt, prologs. Pēc Rīgas krišanas vācu varā Vidzemes neokupētajā daļā notika Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās boļševiki saņēma 72% balsu, bet Zemnieku savienība – tikai 23%. Boļševiki izveidoja t.s. Iskolatu – Padomju Latvijas izpildkomiteju, kas sākumā darbojās Valmierā, bet no 1917. gada novembra līdz 1918. gada februārim – Valgā. To vadīja Fricis Roziņš-Āzis, agrārpolitikā ievirzīts kreiss sociāldemokrāts, kuru nosacīti varētu apzīmēt arī par nacionālkomunistu (atšķirībā no visai dogmatiskā Pētera Stučkas). Taču arī F.Roziņš-Āzis vairījās no prasības par Latvijas neatkarību (vai pat nacionālu autonomiju). Latviešu sabiedrības pilsoniskās, nacionālās organizācijas, bēgļu pārstāvniecības nolēma izveidot savu paralēlu pārstāvniecību – Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP).

Turpmāk – vēl