Motocikli. Aisberga redzamā un neredzamā daļa

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Pieaugot motociklu popularitātei pēdējos gados, motobraucēju īpatsvars satiksmē pieaudzis visai jūtami. Diemžēl vairumā gājuši arī motociklistu izraisītie ceļu negadījumi. Kāda īsti šobrīd izskatās mūsu valsts motosabiedrība?

Ar motocikliem, sevišķi lieljaudas, mēdz braukt ātri. Nereti tas saistīts ar vienlaikus vairāku ceļu satiksmes normu pārkāpšanu – atļautā maksimālā ātruma neievērošanu, haotisku pārkārtošanos transporta plūsmā, pagriezienu rādītāju nelietošanu, arī braukšanu bez nepieciešamajiem dokumentiem un reibumā. Taču reizē motociklisti pieder pie mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, kuri negadījumos cieš vissmagāk, norāda Ceļu policijas pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte.

Riska grupa – jaunieši

“Salīdzinot ar 1995.gadu, 2003.gadā negadījumi, kuros cietuši mazaizsargātie satiksmes dalībnieki, pieauguši apmēram par pusi. Tas ir, no 2000 līdz 2700 gadā.”
Lielākā daļa ceļu satiksmes negadījumu, kuros iesaistīti motociklisti, notiek diennakts gaišajā laikā, un apmēram 50% no cietušajiem ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, taču lielākā riska grupā ietilpst motobraucēji līdz pat 35 gadu vecumam, stāsta V. Puķīte. Pērn gājuši bojā 15 motociklisti. Visvairāk avāriju notiek Rīgā, kur arī ir visintensīvākā satiksme un lielākais motociklistu skaits.
Nevar apgalvot, ka kopumā motociklisti brauktu arvien pārgalvīgāk. Negadījumu skaits pieaug tieši uz agresīvo motobraucēju rēķina, atzīst V.Puķīte. Un tie atkal lielākoties ir apmēram 20 gadus veci jaunekļi, kuriem šis divriteņu transportlīdzeklis, parasti pietiekami jaudīgs, kalpo kā izrādīšanās līdzeklis. To arī apstiprina novērojumi aprīlī un maijā veiktās akcijas “Agresīviem braucējiem ir maziņš... IQ” laikā.

Cik motociklu piedalās satiksmē, nav zināms

Motocikla vadītāja apliecības Latvijā ir 141 049 cilvēkiem, informē Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) sabiedrisko attiecību speciāliste Džoanna Eglīte. Kopumā valstī reģistrēti 22 877 šādi transportlīdzekļi, taču tehniskā kārtībā un apdrošināti (izgājuši tehnisko apskati) ir tikai 3400 motocikli, tātad – tikai apmēram katrs septītais. Tiesa, kā norāda speciālisti, ievērojama daļa šo transportlīdzekļu, kas fiksēti CSDD reģistrā, ir sen nolietoti padomju laika ražojumi, kas pamesti stāv šķūnīšos, garāžās vai izsviesti pavisam, taču īpašnieki tos nav vīžojuši noņemt no uzskaites. Daļa šo motociklu, protams, bez jebkādas valsts institūciju pārraudzības, joprojām ripo lielākoties pa lauku rajonu ceļiem. Kā skaidro V.Puķīte šie braucamrīki bieži vien nav pat nekur reģistrēti, nereti sakomplektēti no vairākiem veciem motocikliem un uz koplietošanas ceļiem parādās samērā reti.
Motocikla marka, jauda, ātrums un izlaiduma gads, lai arī lielākoties uztverami kā tehniski lielumi, diemžēl bieži vien raksturo arī tā īpašnieka iespējas kļūt par nopietna satiksmes negadījuma upuri. Konkrēti – kuru marku un cik jaudīgi motocikli visvairāk avarē, statistika neatspoguļo. Bet kaut kādu priekšstatu, iespējams, varētu viest citi dati. Visvairāk – 216 – Latvijā reģistrēti “Yamaha” motocikli, no tiem 38 – 2003.gada ražojuma. Otrā vietā ir “Honda” – 202, no kuriem 37 ir pērnā gada izlaiduma. 166 ir “Kawasaki”, bet 162 – “Suzuki” braucamrīki. Tātad mūsu valstī oficiāli dominē Japānā ražoti divriteņu spēkrati.
No 2003.gadā reģistrētajiem motocikliem par 21 gadu vecāki bijuši 53, no 11 – 20 gadus veci – 286, līdz diviem gadiem – 231. Savukārt no visiem 22 877 valstī vispār reģistrētajiem motocikliem visvairāk – 10 632 – ir vecāki par 21 gadu, tādējādi apstiprinot pieņēmumu par visai lielo šo transportlīdzekļu skaita “aisberga neredzamo daļu” lauku rajonos, daudzviet šķūnīšos un izgāztuvēs. Cik no tiem šobrīd reāli piedalās satiksmē, saprotams, nav zināms. 11 līdz 20 gadus veci motocikli ir reģistrēti 10 250, sešus līdz 10 gadus veci – 907, trīs līdz piecus gadus veci – 698, bet jaunāki par diviem gadiem – 390.

Visi nav vienādi

Likt visus motobraucējus vienā maisā tik tiešām būtu aplam. Gan braukšanas iemeslu, gan manieres, gan stila ziņā valda vērā ņemamas atšķirības. Paši motociklisti, tie, kuri sevi par tādiem uzskata pēc būtības un dvēseles stāvokļa, mēdz norādīt, ka visu braucēju vienādošana ir nekorekta. Piemēram, prestižo motoklubu biedri liek skaidri saprast, ka braukt reibumā, bez tiesībām un citiem nepieciešamajiem dokumentiem viņu vidū nav pieņemts. To pašu apgalvo arī citi dārgo un ātro spēkratu īpašnieki, kuri šim vaļaspriekam nododas gan domubiedru pulkā, gan individuāli. Motivācija – “liekas nepatikšanas mums nav vajadzīgas”. Tiesa, šo kategoriju braucēji arī vaļsirdīgi atzīst, ka pieļaujamā ātruma ievērošana gan neesot tas satiksmes noteikumu punkts, kurš tiekot strikti respektēts. “Priekš kam pirkt 100 zirgspēku moci, lai brauktu uz 90?” Uzstādījums ir – noteikumu pārkāpšana saprāta robežās un skaidrā.
Attiecībā uz alkohola lietošanu nereti ticis norādīts – gadoties, ka savu pudeli alus (par pudeļu skaitu nekas netiek minēts) pirms sēšanās pie stūres izdzer tā sauktie čopersiti jeb tie, kurus nelietpratēji var atpazīt arī pēc braucamo varenās dārdoņas, ādas apģērbiem ar nāves simboliku un nestandarta ķiverēm galvā. Viņi paši gan vienmēr norādījuši, ka brauc organizēti un ne sevišķi ātri. Haotismu un braukšanu dzērumā daudzmaz organizētie motociklisti visbiežāk pārmet jau minēto nereģistrēto, no vecām detaļām sakombinēto motociklu īpašniekiem vai lietotājiem, kuri negaidīti un visneiedomājamākajās vietās mēdz izbraukt uz galvenā ceļa, veikt pēkšņus juceklīgus manevrus, vadīt braucamo tumsā bez ieslēgtiem lukturiem. Statistika gan to, tāpat kā daudz ko citu, kas skar motobraukšanu, neuzrāda. Tas, iespējams, vēlreiz apliecina, ka strikti aprēķināti skaitļi, uzskaite un citas normas uz mūsu valsts grūti aprēķināmā skaita motociklistiem lielā daļā gadījumu attiecas visai nosacīti.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv