Nav nekā labāka par cilvēcisku savstarpēju sapratni

Tikties ar pazīstamo kultūras darbinieku Mārtiņu Štauveru ir divtik interesanti – viņa meita Dace Aperāne komponējusi vairākas dziesmas ar Knuta Skujenieka dzeju Foto no dzejnieka albuma

“Jo dziļāk mēs brienam ļaužu gāršās un ļaužu pļavās, jo lielāka brālības sajūta mūs apņem.” Tā Knuts Skujenieks rakstīja savas pirmās grāmatas ievadā. Dzejnieks devis latvisku balsi lietuviešu, poļu, krievu un ukraiņu, grieķu, amerikāņu, skandināvu, spāņu un vēl citu tautu dzejai, savukārt viņa dzejas balss skan 35 cittautu valodās. Februārī apgāds “Nordik” laida klajā viņa Rakstu trešo grāmatu, martā viņš bija Amerikā, aprīlī – Kanādā, maijā piedalījās Lietuviešu un latviešu dzejas dienā Jelgavā. Kā ik gadus, dzejnieks vairākkārt viesojies skolās. Knuts Skujenieks dalās pārdomās par izglītības reformas gaitu, skolas lomu Latvijas ceļā uz kultūras valsti un latviešu rakstniecības iešanu pasaulē.

Jaunieši ar perspektīvu

– Droši vien iznācis tikties arī ar krievu skolēniem. Vai skolās jūt kādu spriedzi?
– Esmu ticies vairākkārt. Nesen biju vidusskolās Purvciemā un Iļģuciemā. Es domāju, ka šie skolēni un skolotāji nav no tiem, kas iet uz mītiņiem. Tie ir cilvēki ar perspektīvu. Visas mūsu runāšanas un iztaujāšanas notiek latviski. Es vienmēr paprasu, vai viss ir saprotams. Un saku, ka man nebūtu grūti runāt arī krieviski. Es pieļauju, ka varbūt kādam no pasīvajiem klausītājiem pēdējās rindās ar saprašanu ir grūtāk. Sevišķi puikām. Meitenes, kā zināms, labāk prot latviešu valodu.
Jaunieši ir ļoti dzīvi, zinātkāri. Patīkami ar viņiem runāt. Lasa manus dzejoļus, kas iepatikušies. Cits pilnīgi bez akcenta, cits ar nelielu, vēl cits ar lielāku, bet viss kopā iznāk ļoti jauki. Daži izvēlējušies manus izteikti patriotiskos dzejoļus, tas ir sevišķi aizkustinoši. Aprunājamies arī par nākotnes nodomiem. Un tie ir cerīgi. Viņi jau izdomājuši, kur tālāk mācīsies. Vieni studēs tepat Latvijā, citi domā studēt ārzemēs un jau apmeklē vācu vai angļu valodas papildnodarbības.
Šajās skolās latviešu literatūru māca latviešu skolotājas. Varēja vērot, ka viņām ir labs kontakts ar klasi. Īstā dēkā dabūju piedalīties Iļģuciema vidusskolā. Man piezvanīja divas meitenes un aicināja kļūt par dzimšanas dienas pārsteigumu viņu skolotājai. Es labprāt piekritu. Kad ierados skolā, meitenes lūdza mazliet paslēpties ģērbtuvē, kamēr skolotāja ieiet klasē. Tajā stundā bija paredzēts runāt par Skujenieka daiļradi, un nu klasē tika ievests dzīvs dzejnieks. Skolotāja pat apraudājās. Es domāju, ka tā bija skaista uzdrīkstēšanās un uzņēmība. Varbūt mums te ir ko mācīties. Latvieši pa lielākai daļai ir pārāk pieticīgi un kautrīgi. Tas no tikuma var pārvērsties netikumā.

No privilēģijām jāatsakās

– Uz šo pozitīvo paraugu fona jo bezjēdzīgākas liekas reformas pretinieku izdarības.
– Skumji skatīties uz to, kas notiek. Uz mītiņiem es neeju, bet dūša apskrienas jau no tā vien, ko var televīzijā redzēt. Situācija diemžēl kļūst arvien saspriegtāka. Un tās vairs nav tikai izglītības problēmas. Ko es nekādi nevaru saprast, ir tas, ka līdz šim tā nopietni politiskā līmenī problēma nav formulēta. Manā uztverē te absolūti nav jābūt runai par latviešu un krievu skolām. Runa ir par valsts skolu. Un par valsts skolas prasībām ne tikai pret Latvijas pilsoņiem, bet arī pret visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Jo katram pilsonim un pastāvīgajam iedzīvotājam ir gan tiesības, gan pienākumi.
Prasīt pilnīgi valsts apmaksātu izglītību valodā, kas nav valsts valoda – es tās nesauktu par tiesībām. Tās ir no padomju laikiem palikušas privilēģijas. No tām ir jāatsakās. Runa ir par valsts skolu valsts valodā. Cits jautājums ir par mācību priekšmetiem un programmām dzimtajā valodā, lai cilvēkiem palīdzētu uzturēt viņu identitāti. Latvijai ir pozitīva pieredze tai ziņā, ka tā ir respektējusi un respektē minoritātes. Bet minoritātes valodas uzturēšana ir katras minoritātes problēma. Tā nav saistāma ar valsts valodu. Asimilācija nevienam nedraud. Krievu valodā ir preses izdevumi, radio un televīzijas kanāli un vislielākās iespējas izmantot Krievijas masu medijus. Rūpes par izglītības iespējām lielā mērā ir pašu kopienu pamatdarbs. Sadarbībā ar valsti, ar Izglītības un zinātnes ministriju vajadzētu darīt šo darbu, nevis mēģināt ar mītiņiem un protestiem izplēst sev kādas privilēģijas.
– Kāds varētu būt risinājums?
– Par situāciju jāatbild saim-niekam. Un mēs taču esam saimnieki. Stāvokli ir grūti glābt, kad vilks jau lopos. Situāciju vajadzēja skaidri formulēt jau pašā sākumā, pirms tika lemts par noteiktiem termiņiem. Valsts skolās valsts garantētai izglītībai jābūt valsts valodā. Izglītību citās valodās valsts var atbalstīt, bet tas nav valstij jāgarantē. Varbūt nevajadzēja noteikt tik striktus termiņus, bet neatlaidīgi un konsekventi realizēt šo valsts politiku. Pārbaudot katru skolu atsevišķi un atbrīvojoties no mācīt nespējīgiem skolotājiem. Rūpējoties par to, lai skolotājiem, kas labi strādā, būtu attiecīgi atvieglojumi, piemaksas un lai tā sauktajās krievu skolās strādātu pēc iespējas vairāk latviešu. Izglītības reforma ir valstiski ļoti svarīgs darbs, un skolotāji tam nopietni jāgatavo. Pedagoģisko augstskolu beidzējiem jābūt gataviem šai darbā atstrādāt savus studiju kredītus.

Latviešu dzeja
Amerikas kontinentā

– Kas mudināja šajā pavasarī divas reizes doties pāri okeānam?
– Uz Savienotajām Valstīm devos pēc mūsu tautiešu ielūguma. Viņi mani aicināja jau atkārtoti. Bet Kanādā bijām vesela delegācija. Amerikā bija dzejas lasījumi Daugavas Vanagu mājā Ņujorkā un latviešu draudzes namā Sanfrancisko. Tur notika arī dievkalpojums, tāds diezgan savdabīgs. Kolēģa Gunāra Saliņa dēls Laris, kas ir mācītājs, vairākus Skujenieka dzejoļus analizēja kā sakrālus tekstus. Es pēc tam teicu, ka es to neapstrīdu. Nebiju par to domājis, bet viena lieta ir, ko tu domā, un cita lieta – kas iznāk uz papīra. Tās bija neformālas sarunas un draudzīgas tikšanās. Gandrīz kā ģimenē. Pirmo reizi Amerikā un Kanādā biju pirms 13 gadiem, kad Toronto notika Dziesmu svētki. Kopš tā laika notikušas lielas pārmaiņas. Diaspora iet mazumā. Daudzi jau labu laiku dzīvo un strādā Latvijā. Uz tikšanos atnāca lielākoties cilvēki gados. Izmantojot internetu, viņi nepārtraukti seko dzīvei Latvijā. Nebija tādu apstulbinoši naivu jautājumu, kādus agrāk uzdeva informācijas trūkuma dēļ. Es domāju, ka tautiešiem šādas tikšanās ir zināms garīgs atspaids, iespēja sarunāties dzimtajā valodā, uzzināt kultūras jaunumus. Mani izprašņāja arī par lēģera gaitām. Kā nekā tāds sensacionāls moments. No tā es diemžēl vaļā tikt nevaru. Atliek tikai samierināties. Kaut gan es neuzskatu par kādu īpašu nopelnu, ka man tas bijis jāpiedzīvo.

Jauni kontakti

Kanādā biju kopā ar Noru Ikstenu, Paulu Bankovski, tulkotāju Margitu Gailīti un Latviešu literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Tikām aicināti sakarā ar to, ka žurnāls “Descant”, kas iznāk reizi ceturksnī, savu jaunāko numuru veltījis latviešu literatūrai. Pārstāvēta gan dzeja, gan proza, pavisam 26 autori. Noskaņai izmantoti Intas Rukas un Mārtiņa Zelmeņa fotoattēli. Tas ir skaists žurnāls angļu valodā ar savu vietu un autoritāti Kanādas sabiedrībā.
Toronto jau pirmaja vakarā žurnāla redakcijas ļaudis mūs uzņēma savā saimē. Tas notika mājas viesībās pie Mērijas Ņūberijas un Gesa Sinklera. Namatēvs pēc tautības ir skots. Viņš bija ģērbies tautastērpā un spēlēja dūdas, sievietes dejoja skotu dejas. Bija lielākoties jauni cilvēki, raisījās dzīvas sarunas. Pēc šīs ļoti jaukās iepazīšanās arī lasījumi Toronto latviešu centrā risinājās ļoti draudzīgā garā. Lai pabūtu ar mums ilgāk kopā, viņi devās mums līdzi uz Otavu, ceļā pavadot piecas sešas stundas.
Žurnāla prezentācijas literārie lasījumi un tikšanās ar latviešu sabiedrību notika Toronto, Ottavā un Monreālā.

Tulkojumi sagādāti
arī priekšdienām

– Kas rūpējās par latvisko tekstu tulkošanu?
– No mūsu puses visu organizēja Latviešu literatūras centrs. Diezgan daudz tekstu ir centra izdotajā ceturkšņa žurnālā “Latvian Literature”, Latvijā iznākusi arī neliela antoloģija angļu valodā. Tomēr liela daļa tekstu tika tulkoti tieši kanādiešu žurnālam. Tas ir apmēram divu gadu darbs.
Lai par mūsu rakstniecību neveidotos aplams priekšstats, ļoti svarīga ir tulkojuma kvalitāte. Dabiskā, dzīvā angļu valodā darbs var skanēt tikai tad, ja angļu valoda ir tulkotāja dzimtā vai vismaz bērnības valoda. Milzu ieguvums mūsu literatūrai ir Margita Gailīte. Viņa kā bērns 1944.gadā kopā ar māti pameta Latviju, izglītojās angliskā vidē, bet nu jau septiņus gadus dzīvo Rīgā. Viņai ļoti labi padodas dzejas tulkošana, jo arī pati ir dzejniece. Iztulkoto tekstu mums ir krietni vairāk, nekā varēja izmantot. Atlasi veica žurnāls. Numura redaktore ir Larisa Kostova. Viņas tēvs ir bulgārs, bet māte latviete, un latviešu literatūra viņai tuva.
– Vai par latviešu literatūras lasījumiem interesējās arī kanādiešu publika?
– Jā, notika atsevišķi sarīkojumi tautiešiem un kanādiešiem. Visi bija labi apmeklēti, un mūs sevišķi iepriecināja Kanādas jauniešu atsaucība. Dzirdējām daudz labu vārdu. Ir cerības, ka šim darbam būs turpinājums un angliski tiks izdoti vēl kādi latviešu autoru darbi.

Lai nepaliekam tādi
puskulturāli, pusmācīti

– Un kā ir pašu zemē? Vai rakstītais vārds sasniedz lasītāju, vai varam sevi uzskatīt par kultūras valsti?
– Es domāju, ka pašlaik esam tādi puskulturāli, pusmācīti. Nav gluži tā kā savulaik cariskajā Krievijā, kur blakus ārkārtīgi plānam augsti izglītotas un izsmalcinātas sabiedrības slānim ar pasaulslaveniem vārdiem rakstniecībā, mūzikā un mākslā kādi 80 procenti iedzīvotāju bija analfabēti. Esam diezgan skoloti, bet pārāk liela sabiedrības daļa nejūt atšķirību starp kultūru un subkultūru. Es ar pateicību atceros savu 2.vidusskolu, kur pēckara gados brīnumainā kārtā bija saglabājies ļoti labs pedagogu sastāvs. Par spīti ideoloģiskām nodevām, mēs saņēmām pietiekami daudz neformālu zināšanu, mācījāmies atšķirt, kas ir vērtīgs un kas nav.
Garīgai elitei jābūt, tas katrai nācijai ir vitāli svarīgi. Bez tās nevienai sabiedrībai nav nākotnes. Pret eliti jājūt zināma bijība un skaudība. Lai rastos griba sevi padarīt līdzīgu tiem tur augšā. Un būtu vēlēšanās nevis vilkt tos zemē, bet pašiem celties uz augšu. Subkultūrai nekāda nauda nav jādod un nekāda interpretācija nav nepieciešama. To visi tāpat saprot, un tā pati sevi atpelna. Bet kultūra prasa kopšanu. Par kultūru vienmēr jāmaksā. Svarīgi ir pienācīgi sakārtot jautājumu par Kultūrkapitāla fondu, lai valsts kultūru varētu atbalstīt pastarpināti – caur ekspertu rokām. Liels trūkums ir tas, ka mums nav operatīvu kultūras izdevumu un līdz ar to pilnīgi panīcis kritikas žanrs. Kultūras sasniegumiem un radošām neveiksmēm pietrūkst skaidra izvērtējuma. Sabiedrība pie jaunradītām kultūras vērtībām ir jāpieradina, tām jādod profesionāla interpretācija.
Attīstītā valstī kultūra ir pati nozīmīgākā eksportprece. Kā savu kultūru nes pasaulē, piemēram, Francija! Kultūras ministrija tur ir pati lielākā, un budžets tai varbūt lielāks kā Aizsardzības ministrijai. Daudz labāk par mums savu kultūras potenciālu attīsta arī lietuvieši. Uzskatāms paraugs ir 20 biezie leišu valodas vārdnīcas sējumi un lielā lituānistikas bibliotēka, kas tiek sistemātiski papildināta. Mēs esam vienīgā valsts savā reģionā, kam nav Nacionālās balvas. Ministru kabinets piešķir prēmijas, no kurām būtu tikai viens solis līdz tādai balvai. Tai ir pavisam cits prestižs. Arī kontaktos ar citām zemēm tā skaidri rāda, ka cilvēks, kas to saņēmis, savā zemē ir atzīts. Mūsu zinātnes un kultūras propagandai absolūti netiek izmantoti Baltijas Asamblejas balvas laureāti.

Tautā tomēr
ir veselīgs kodols

– Vai Knuts Skujenieks priecājas par iestāšanos Eiropas Savienībā?
– Kad izcīnījām neatkarību, neapšaubāmi jutu gandarījumu par iegūto brīvību, bet eksistence veidojās tik nožēlojama, provinciāla, ka gribējās dzīvot labāk, cienīgāk. Saviem spēkiem vien mēs no tās bēdu lejas ārā netiktu. Es nebūtu gribējis piedzīvot to situāciju, ka mēs būtu palikuši pilnīgā izolācijā, šķirti arī no Lietuvas un Igaunijas. Tomēr izrādījās, ka mūsu sabiedrībā, mūsu tautā ir veselīgs kodols, kas izšķirošā brīdī spēj izdarīt saprātīgu izvēli.
Nav nekā labāka par cilvēciskām savstarpējām attiecībām un savstarpēju sapratni. Cilvēkiem tam vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Pietaupīt nervus un laiku savai privātai dzīvei. Mēs uztraucamies par visai garlaicīgo valsts dzīvi, uztveram to kā satraucošu hokeja spēli. Vajag vairāk cienīt savu dzīvi, rūpēties par to. Īpaši ziedoties valsts labā var atbrīvošanās karā, bet mierīgā dzīvē pirmajā vietā ir pilsonis. Valsti viņš balsta ar saviem nodokļiem, ar savu pilsonisko atbildību. Un viens no viņa pilsoniskajiem pienākumiem ir ziņot policijai par katru pamanītu likumpārkāpumu, neuzskatīt to par “stučīšanu”. Jāapzinās demokrātijas atšķirība no totalitārās sistēmas. Demokrātiskā valstī katra tāda neziņošana, noklusēšana agri vai vēlu atspēlējas. To jāmāca apzināties no skolas sola, jau no bērnudārza.
Atliek tikai piekrist, jo Knutam Skujeniekam ar šīm lietām bijusi darīšana: 1962.gada 17.aprīlī viņam uzrādītajā apsūdzībā bija divi punkti – par pretpadomju propagandu un aģitāciju un par neziņošanu.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv