Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta galīgais lēmums

Lietā “Aleksandrs Ivanovs pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 55933/00, kuru iesniedzis Aleksandrs Ivanovs pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004.gada 25.martā palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, P.Lorenzen, G.Bonello, F.Tulkens, N.Vajic, E.Levits, S.Botoucharova, tiesnešiem, un S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Ņemot vērā augstāk minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000.gada 12.janvārī,

Ņemot vērā 2001.gada 7.jūnija daļējo lēmumu,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēja iesniegtās atbildes uz tiem,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

Fakti

Iesniedzējs ir dzimis 1963.gadā un dzīvo Jēkabpilī (Latvijā). Pēc tautības būdams krievs, viņam pašreiz nav nevienas valsts pilsonības. Valdību atbildētāju Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

Iesniedzējs, dzimis Baltkrievijā, padomju militārpersonas ģimenē, iebrauca Latvijas teritorijā 1976.gadā, trīspadsmit gadu vecumā, sekojot savam tēvam, kas tika uz turieni pārcelts.

1981.gada oktobrī iesniedzējs tika iesaukts pildīt obligāto militāro dienestu padomju armijā. Pēc divu gadu termiņa iztecēšanas, kas bija tajā laikā obligātā militārā dienesta noteiktais laiks, iesniedzējs izvēlējās iestāties armijā uz pastāvīgu laiku. Visa viņa dienesta laikā viņš atradās padomju armijas bāzēs, kuras bija izvietotas Latvijas teritorijā. 1987.gadā iesniedzēja tēvs tika atvaļināts.

Pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā iesniedzējam, kuram līdz tam bija padomju pilsonība, nebija nevienas valsts pilsonības. 1992.gada 28.janvārī Krievijas Federācija pārņēma savā jurisdikcijā bijušās PSRS Bruņotos spēkus, to skaitā tos, kuri atradās Latvijas teritorijā. Pēc bijušās padomju armijas kļūšanas par Krievijas Federācijas armiju iesniedzējs turpināja savu dienestu šīs armijas bāzēs, kuras atradās Latvijā. 1993.gada 8.augustā viņš tika atvaļināts. Neilgi pēc tam viņa tēvs un māte tika ierakstīti Iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgie iedzīvotāji. No lietas materiāliem izriet, ka pats iesniedzējs neko nedarīja šajā sakarā.

1994.gada 30.aprīlī Latvijas un Krievijas valdības parakstīja līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko statusu izvešanas laikā, kas tika parakstīts Maskavā 1994.gada 30.aprīlī (turpmāk “Krievijas–Latvijas līgums”). Saskaņā ar šī līguma 15.pantu tas kļuva piemērojams uz pagaidu laiku no tā parakstīšanas brīža.

1995.gada 18.augustā Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamenta (turpmāk “Departaments”) reģionālās nodaļas priekšnieks izdeva izbraukšanas rīkojumu attiecībā uz iesniedzēju. Pēc tam, kad iesniedzējs bija neveiksmīgi apstrīdējis šo rīkojumu, iesniedzot sūdzību hierarhiski augstākai amatpersonai, Departamenta direktoram, viņš iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona pirmās instances tiesā par rīkojuma atcelšanu, uzskatot, ka saskaņā ar likumu par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības, (turpmāk “Nepilsoņu likums”) viņam bija tiesības saņemt “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu. Šajā sakarā iesniedzējs jo īpaši uzsvēra, ka, tā kā viņam bija dzīvesvieta Latvijas teritorijā iesaukšanas brīdī, uz viņu attiecās augstāk minētā likuma 1.pants.

Ar 1998.gada 2.aprīļa spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja sūdzību, pamatojoties uz to, ka, tā kā uz iesniedzēju attiecās Krievijas–Latvijas līgums, viņam nebija piemērojams Nepilsoņu likums.

Apstrīdot šo spriedumu, iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kura ar 1998.gada 1.oktobra spriedumu atcēla iepriekš pieņemto spriedumu. Tiesa jo īpaši atklāja, ka iesniedzēja iesaukšanas armijā brīdī 1981.gadā viņa dzīvesvietas reģistrācija atradās Latvijas teritorijā. Tādējādi apgabaltiesa uzskatīja, ka viņa gadījums atbilda Nepilsoņu likuma 1.panta 3.daļas 2.apakšpunktam, kas atļāva bijušajām padomju vai Krievijas militārpersonām, kuras atvaļinājušās pēc 1992.gada 28.janvāra un kurām pirms viņu iesaukšanas dienestā bija dzīvesvieta Latvijas teritorijā, saņemt “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu. Bez tam tiesa atklāja, ka apstrīdētais izraidīšanas rīkojums nebija spēkā sakarā ar pilnvaru pārsniegšanu, jo tikai Departamenta direktors, un nevis nodaļas priekšnieks, bija pilnvarots to izsniegt šajā lietā. Tādējādi apgabaltiesa atcēla izraidīšanas rīkojumu un uzdeva Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, turpmāk “Pārvaldei”, kura pārņēma Departamenta saistības, iekļaut iesniedzēju Iedzīvotāju reģistrā kā “nepilsoni, pastāvīgo iedzīvotāju”.

Pārvalde iesniedza kasācijas sūdzību pret šo spriedumu Augstākās tiesas Senātā, kas ar 1998.gada 16.decembra spriedumu atcēla apgabaltiesas pieņemto spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ Rīgas apgabaltiesai. Saskaņā ar spriedumā teikto apelācijas tiesa bija pieļāvusi Nepilsoņu likuma 1.panta kļūdainu interpretāciju, uzskatot, ka iesniedzēja iesaukšanas armijā brīdī viņam bija dzīvesvieta Latvijā. Senāts uzskatīja, ka, tā kā iesniedzējs bija ģimenes loceklis, kas atkarīgs no tajā laikā aktīvas padomju militārpersonas, viņa uzturēšanās Latvijas teritorijā nevarēja tikt pielīdzināta “dzīvesvietai” vai “pastāvīgai dzīvesvietai” šī panta izpratnē. No tā Senāts secināja, ka, tā kā iesniedzējam nebija tiesības uz “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu, viņam bija pienākums legalizēt savu uzturēšanos, lūdzot uzturēšanās atļauju saskaņā ar likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” (turpmāk “Ārvalstnieku likums”), ko viņš nebija izdarījis. Tādējādi izbraukšanas rīkojums attiecībā uz iesniedzēju bija pamatots ar likuma noteikumiem.

Ar 1999.gada 10.septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, pēc būtības pamatojoties uz Senāta novērtējumu un argumentiem. Iesniedzēja kasācijas sūdzība bija atzīta par nepieņemamu izskatīšanai ar Senāta 1999.gada 25.oktobra lēmumu sakarā ar juridiska pamatojuma trūkumu.

No lietas materiāliem izriet, ka, tā kā izraidīšanas rīkojums nebija ticis izpildīts, iesniedzējs turpina dzīvot pie saviem vecākiem Latvijā.

B. Nacionālās un starptautiskās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Krievijas–Latvijas līgums

un vienošanās

Latvijas–Krievijas līgums par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā (“līgums”) tika parakstīts Maskavā 1994. gada 30. aprīlī, publicēts “Latvijas Vēstnesī” (oficiālajā laikrakstā) 1994. gada 10. decembrī, un tas stājās spēkā 1995.gada 27.februārī.

Līguma preambulā puses, cita starpā, paziņoja, ka tās vēlas “pārvarēt to kopējās vēstures negatīvās sekas”. Pārējie attiecīgie līguma noteikumi tika noformulēti šādi:

2. pants

“Krievijas Federācijas Bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas Republikas teritorijas līdz 1994. gada 31. augustam.

Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīga izvešana aptver visas personas, kuras ir Krievijas Federācijas Bruņoto spēku sastāvā, viņu ģimenes locekļus un kustamo īpašumu.

Bruņoto spēku daļu izformēšana, militārpersonu atvaļināšana Latvijas Republikas teritorijā pēc 1992. gada 28. janvāra nevar tikt uzskatīta par Bruņoto spēku izvešanu.

(..)”

9. pants

“Latvijas Republika savā teritorijā nodrošina izvedamo Krievijas Federācijas Bruņoto spēku sastāvā esošo personu un viņu ģimenes locekļu tiesības un brīvības atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanas aktiem un starptautisko tiesību normām.”

15. pants

“Šis līgums (..) tiks pagaidām piemērots no līguma parakstīšanas dienas un stāsies spēkā ratifikācijas rakstu apmaiņas dienā. (..)”

Nosacījumi, kas jāievēro Latvijai augstākminētā līguma izpildei, ir noteikti 1995. gada 22. aprīļa Noteikumos Nr. 118, kuru uz lietu attiecinātās tiesību normas nosaka sekojošo:

2.punkts

“Iekšlietu ministrija: ...

2.2. izsniedz uzturēšanās atļaujas atbilstīgi pārbaudītajam militārpersonu sarakstam un saskaņotajam grafikam tām Krievijas Federācijas atvaļinātajām militārpersonām, kuras pēc stāvokļa uz 1992.gada 28.janvāri pastāvīgi dzīvoja Latvijas Republikas teritorijā un kuras līdz 1995.gada 30.aprīlim ir reģistrējušās Pilsonības un imigrācijas departamentā, kā arī seko šo personu saskaņotai izbraukšanai no Latvijas Republikas teritorijas atbilstīgi grafikam;

2.3. izsniedz izbraukšanas rīkojumus militārpersonām, kuras Latvijas Republikā uzturas nelegāli, un seko šo rīkojumu izpildei;…”

Līgums starp Krieviju un Latviju, kas arī tika parakstīts 1994. gada 30. aprīlī, attiecas uz Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas bruņoto spēku atvaļināto militārpersonu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību.

2. Tiesību normas par Krievijas

bijušo militārpersonu uzturēšanos, legalizāciju un izraidīšanu

a) Latvijas likumdošanas

vispārīgs apkopojums

Latvijas likumdošana par pilsonību un imigrāciju nošķir vairākas personu kategorijas, no kurām ikvienai tās statusu nosaka konkrēts likums:

(a)Latvijas Republikas pilsoņi, kuru tiesisko statusu nosaka 1994. gada 22. jūlija Pilsonības likums;

(b)“pastāvīgi dzīvojošie nepilsoņi” (nepilsoņi) — tas ir, bijušās PSRS pilsoņi, kas zaudēja savu padomju pilsonību pēc PSRS sabrukuma, bet pēc tam nav ieguvuši citu pilsonību; uz šīm personām attiecas 1995. gada 12. aprīļa likums “Par to bijušo PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, turpmāk “Nepilsoņu likums”; šī personu grupa var tikt saukta arī par “bijušajiem PSRS pilsoņiem” vai “nepilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem”;

(c)patvēruma meklētāji un bēgļi, kuru statusu nosaka 2002. gada 7. marta Patvēruma likums;

(d)“bezvalstnieki” 1999. gada 18. februāra Bezvalstnieku likuma izpratnē (likums “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā”), skatīts kopā ar Ārvalstnieku likumu un kopš 2003. gada 1. maija kopā ar Imigrācijas likumu, kas nomainīja augstākminēto likumu;

(e) “ārvalstnieki” termina plašā izpratnē, kas ietver ārvalstu pilsoņus (ārvalstniekus) un personas bez pilsonības (bezvalstniekus), kas atrodas vienīgi 1992. gada 9. jūnija likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” darbības lokā; turpmāk tekstā saukts par Ārvalstnieku likumu (līdz 2003. gada 1. maijam) un Imigrācijas likumu (pēc minētā datuma).

b) Nepilsoņu likums

Nepilsoņu likums redakcijā, kas bija spēkā līdz 1998. gada 25. septembrim, noteica, ka:

“1. Šā likuma subjekti ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie (..) bijušās PSRS pilsoņi, kuri pirms 1992.gada 1.jūlija dzīvoja un bija bez termiņa ierobežojuma, neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa, pierakstīti Latvijas teritorijā un kuri nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, kā arī šo personu nepilngadīgie bērni, ja viņi nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi.”

Nepilsoņu likuma 1. pants redakcijā, kas ir spēkā kopš 1998. gada 25. septembrim, nosaka, ka:

“1. Šā likuma subjekti — nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem:

1) 1992.gada 1.jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā;

2) viņi nav Latvijas pilsoņi;

3) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi.

2. To personu tiesisko statusu, kuras ir ieceļojušas Latvijas Republikā pēc 1992.gada 1.jūlija, nosaka likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”.

3. Šis likums neattiecas uz:

(..)

2) personām, kuras pēc 1992.gada 28.janvāra atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī pastāvīgi nedzīvoja Latvijas teritorijā vai nav Latvijas pilsoņu ģimenes locekļi;

(..).”

Likuma 2. panta otrā daļa aizliedz izraidīt no valsts “nepilsoņus”, “izņemot gadījumu, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu”. Tālāk 5.panta 1.daļa (kas 2000.gada 7.aprīlī kļuva par 8.pantu) nosaka, ka:

“Šā likuma 2. (..) pants attiecas arī uz bezvalstniekiem un viņu pēcnācējiem, kuriem nav un nav bijis nevienas valsts pilsonības un kuri pirms 1992.gada 1.jūlija dzīvoja un bija pastāvīgi (bez termiņa ierobežojuma) pierakstīti Latvijas teritorijā (..).”

c) Ārvalstnieku likums un ar to saistītie

normatīvie akti

Attiecīgie Ārvalstnieku likuma noteikumi tika noformulēti šādā redakcijā:

11.pants

“Ikviens ārvalstnieks vai bezvalstnieks drīkst uzturēties Latvijas Republikā ilgāk par trim mēnešiem [ saskaņā ar redakciju, kas ir spēkā kopš 1999.gada 25.maija: “ilgāk par deviņdesmit dienām kalendārā pusgada laikā”], ja saņemta uzturēšanās atļauja šajā likumā noteiktajā kārtībā (..)”

23.pants

“Pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt:

(..)

2. Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulātais saskaņā ar šā likuma (..) 26. pantu, kā arī laulātā nepilngadīgie vai apgādībā esošie bērni (..)”

35.pants

“Uzturēšanās atļaujas neizsniedz, ja persona: (..)

11) ir nelikumīgi uzturējusies Latvijas Republikā (..).”

49.pants

“Ja Saeimas apstiprinātajos Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos attiecībā uz ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās un izraidīšanas kārtību ir paredzēti citādi noteikumi nekā tie, kas ietverti šajā likumā, piemēro starptautiskā līguma noteikumus.”

Kad Ārvalstnieku likums stājās spēkā, tajā nebija ietverti noteikumi, kas izslēdza no attiecīgā personu loka dienošos Krievijas Bruņoto spēku personālsastāva locekļus, kas bija atvaļināti pēc 1992. gada 28. janvāra. 1996. gada 6. augusta Noteikumi Nr. 297, kurus apstiprināja 1996. gada 18. decembra Likums, izdarīja šādus grozījumus 23. pantā:

“Pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki un viņu pēcnācēji, kuri 1992.gada 1.jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī ir saglabājuši pastāvīgo pierakstu un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā.

Šis pants neattiecas uz:

(..)

2) personām, kuras atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas teritorijā vai nav Latvijas Republikas pilsoņu ģimenes locekļi;

(..).”

Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992.gada 10.jūnija lēmums par Ārvalstnieku likuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību precizēja tā piemērošanas lauku. Tā pirmais punkts noteica sekojošo:

“Latvijas Republikas likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” stājas spēkā ar 1992. gada 1. jūliju un ir piemērojams attiecībā uz ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri ieceļo Latvijas Republikā pēc šā likuma stāšanās spēkā.

[Šis] likums attiecas arī uz ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri šā likuma spēkā stāšanās brīdī uzturas Latvijā bez pastāvīgā pieraksta. Šiem ārvalstniekiem un bezvalstniekiem mēneša laikā jānokārto uzturēšanās atļaujas saņemšana, pretējā gadījumā viņiem tiek izsniegts izbraukšanas rīkojums šajā likumā noteiktajā kārtībā.”

Personas, kas likumīgi dzīvo Latvijā, tiek iekļautas iedzīvotāju reģistrā, un tām tiek piešķirts personas kods. Reģistra funkcionēšanu, kas atrodas iekšlietu varas iestāžu pārziņā, nosaka 1998. gada 27. augusta Iedzīvotāju reģistra likums, kas nomainīja agrāko 1991. gada 11. decembra Likumu (likums “Par iedzīvotāju reģistru”).

SŪdzĪba

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka viņa izraidīšana no Latvijas teritorijas, kur viņš pastāvīgi dzīvoja kopš trīspadsmit gadu vecuma un kur dzīvo viņa vecāki, ir viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi neattaisnojams pārkāpums.

Juridiskais aspekts

Iesniedzējs uzskata, ka fakts, ka Latvijas varas iestādes ir pieņēmušas izraidīšanas rīkojumu attiecībā uz viņu, ir neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi īstenošanā, ko garantē Konvencijas 8.pants. Uz lietu attiecināmās 8.panta daļas nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

Valdība pašā sākumā uzsver, ka laikā no 1993.gada augusta (iesniedzēja atvaļināšanās no Krievijas armijas laiks) līdz 1995.gada 30.aprīlim (izraidīšanas rīkojuma attiecībā uz viņu pieņemšanas datums), tas ir, gandrīz divu gadu laikā, iesniedzējs neko nedarīja, lai legalizētu savu uzturēšanos Latvijā. Faktiski pirmais šāds lūgums parādījās tikai laikā, kad tika izskatīta viņa sūdzība par apstrīdēto izbraukšanas rīkojumu. Valdība uzskata, ka iesniedzējam bija jāsaprot, ka viņš sastāvēja ārvalsts armijā, kura atrodas suverēnas valsts teritorijā; pastāvot šādiem apstākļiem, bija skaidrs, ka, ja viņš vēlētos palikt Latvijā pēc viņa atvaļināšanās, viņam būtu jāseko īpašai procedūrai, kura paradzēta likumā šajā sakarā. Jo īpaši, iesniedzējs varēja lūgt valsts iestādes, lai ieraksta viņu Iedzīvotāju reģistrā kā pastāvīgo iedzīvotāju, ko viņš neizdarīja. Papildus valdība piezīmē, ka šāda neizdarība var tikt uzskatīta kā iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšana Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē.

Attiecībā uz sūdzības būtību valdība apstrīd “ģimenes dzīves” esamību starp iesniedzēju un viņa vecākiem; šajā sakarā tā atgādina ar Konvenciju nodibināto institūciju praksi, saskaņā ar kuru attiecības starp vecākiem un viņu pieaugušajiem bērniem nebauda šī panta aizsardzību, nepastāvot papildus atkarības apstākļiem, kas ir vairāk par parastām attiecībām. Valdība uzskata, ka šādu apstākļu esamība nav tikusi nodibināta šajā lietā. Tāpat valdība noliedz iesniedzēja privātās dzīves pārkāpumu.

Tomēr pieņemot, ka apstrīdētais lēmums var tikt pielīdzināts iejaukšanās iesniedzēja tiesībās Konvencijas 8.panta izpratnē, valdība uzskata, ka šī iejaukšanās ir saskaņā ar šī panta otro daļu. Pirmkārt, valdība piezīmē, ka uz iesniedzēju ir skaidri attiecināms Krievijas–Latvijas līgums; šis līgums tika noslēgts, pirms Latvija ratificēja Konvenciju un tās protokolus; tādējādi vēlāk noslēgts līgums (tas ir, Konvencija) nevarēja attaisnot iepriekš noslēgta līguma neizpildi.

Bez tam, un pieņemot, ka uz iesniedzēju nav attiecināms līgums, valdība uzsver, ka 1995.gada 22.aprīļa Noteikumi Nr. 118 dod tiesības iekšlietu ministram izdot izraidīšanas rīkojumu attiecībā uz Krievijas bijušajām militārpersonām, kuras uzturas Latvijā nelegāli. Kopumā apstrīdētais lēmums bija “paredzēts likumā” 8.panta 2.daļas izpratnē. Tāpat valdība apstiprina, ka šim lēmumam bija leģitīms mērķis šī panta izpratnē, proti, valsts drošības aizsardzība.

Visbeidzot, valdība ir pārliecināta, ka šī iejaukšanās ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, tas ir, proporcionāla sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā tā uzsver, ka valsts interesēs ir nodrošināt savas nacionālās likumdošanas un tai saistošo starptautisko vienošanos ievērošanu, vēl jo vairāk, ka izraidīšanas rīkojuma likumīgums tika apstiprināts taisnīga tiesas procesa laikā. Tādējādi nav noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.

2. Iesniedzējs

Iesniedzējs apstrīd valdības argumentus. Viņš vispirms atgādina, ka viņš ir dzīvojis Latvijā vairāk nekā divdesmit sešus gadus un ka šajā laikā viņam nav bijusi neviena dzīvesvieta ārzemēs, to skaitā Krievijā. Viņš arī atgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukšanas viņš palika bez nevienas valsts pilsonības; viņš uzskata, ka Latvijas varas iestādes viņam atņēma Latvijas pilsonību, kas viņam bija iepriekš. Pie tam tās atteicās viņam piešķirt “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu vai pat ierakstīt viņu Iedzīvotāju reģistrā saskaņā ar šī reģistra likumu; viņš uzskata, ka šāda attieksme pret viņu ir acīmredzami patvaļīga.

Attiecībā uz to, ka valdība pārmet iesniedzējam nekā nedarīšanu, lai legalizētu savu uzturēšanos Latvijā pēc viņa atvaļināšanās, iesniedzējs atspēko, sakot, ka, ja viņam būtu bijušas, vismaz teorētiski, tiesības palikt Latvijā, Latvijas iestādēm nebūtu bijis nekāds tiesisks pamats viņa izraidīšanai. Iesniedzējs uzskata, ka nav iespējams vienlaicīgi pateikt, ka viņa izbraukšana saskan ar likumu un ka viņš varēja legalizēt savu uzturēšanos Latvijas teritorijā, jo šie divi apgalvojumi ir pretēji. Papildus iesniedzējs uzsver, neiesniedzot pierādījumus, ka viņš tiešām ir lūdzis iekļaut viņu Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju un ka šis lūgums ticis noraidīts.

Bez tam iesniedzējs uzskata, ka nacionālo tiesu atsaukšanās uz Ārvalstnieku likumu nav pamatota, jo šis likums, kas attiecas tikai un vienīgi uz personām, kuras ieradušās Latvijas teritorijā pēc 1992.gada 1.jūlija, nav piemērojams attiecībā uz viņu. Iesniedzējs arī ir pārliecināts, ka tā paša iemesla dēļ uz viņu nav attiecināms Augstākās Padomes 1992.gada 10.jūnija lēmums par augstāk minētā likuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību. Tāpat lielākā daļa no likumdošanas, kas attiecināma uz viņa lietu, nevar tikt piemērota viņam par sliktu, jo tā bijusi pieņemta pēc viņa atvaļināšanās.

Runājot par Krievijas–Latvijas līgumu, uz kuru atsaucās valdība kā pieņemtā lēmuma attaisnojumu, iesniedzējs vispirmām kārtām uzsver, ka šis līgums oficiāli stājās spēkā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas un, otrkārt, šis līgums attiecas tikai uz personām, kuras ieradās Latvijas teritorijā kā militārpersonas; viņš pats iestājās Krievijas armijā, kad viņš jau dzīvoja Latvijā. Viņš jo īpaši uzsver, ka viņa vārds nekad nebija ticis ierakstīts to personu sarakstā, kuras pakļautas izbraukšanai no Latvijas teritorijas. Iesniedzējs arī uzskata, ka Nepilsoņu likuma 1.panta 3.daļa, kas izslēdz šīs tiesību normas piemērošanu attiecībā uz personām, kuras atvaļinājušās no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, izņemot tās, kurām “iesaukšanas brīdī bija pastāvīgs pieraksts Latvijas teritorijā”, ir jābūt iztulkotam veidā, kas viņam piešķir tiesības dzīvot Latvijas teritorijā bez ierobežojumiem.

Visbeidzot, kas attiecas uz iesniedzēja personiskajām un ģimeniskajām saitēm Latvijā, viņš atzīst, ka viņam nav ne sievas, ne bērnu. Tomēr viņš uzskata, ka šis fakts ir viņa nelikumīgā statusa Latvijas teritorijā tiešas sekas. Tādējādi iesniedzējs uzskata, ka Konvencijas 8.pantā garantētās viņa tiesības ir tikušas pārkāptas.

B. Tiesas vērtējums

1. Par iejaukšanās esamību

Tiesa vispirms konstatē, ka iesniedzējs uzskata, ka viņam patvaļīgi ir atņemta Latvijas pilsonība, kas viņam piederēja līdz tam. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tiesības uz pilsonību, kas vienādas ar to, kura ierakstīta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā, netiek kā tādas garantētas ne Konvencijā, ne tās protokolos. Taču pilsonības patvaļīgs atteikums var noteiktos apstākļos iejaukties to tiesību izmantošanā, kuras izriet no Konvencijas 8.panta (skat. lietu Karassev et famille c. Finlande, Nr. 31414/96, CEDH 1999-II). Tomēr jautājumam par to, vai personai ir aizsargājama tiesība uz kādas valsts pilsonību, principā ir jābūt izvērtējamam ar atsauci uz šīs valsts tiesībām. Šajā lietā no lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējam sākotnēji bija Padomju Savienības pilsonība, tās valsts, kas beidza pastāvēt 1991.gadā, un ka viņam nevienā brīdī nav bijusi Latvijas pilsonība. Nekas tāpat neliecina par to, ka viņš juridiski varēja pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem un ka tā viņam bija to atteikusi patvaļīgā veidā (skat. 2003.gada 9.oktobra lēmumu lietā Fedorova et autres c. Lettonie, Nr. 69405/01; 2004.gada 29.janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie, Nr. 50183/99, un mutatis mutandis, Lielās palātas lēmumu lietā Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 77.–78.punkts, CEDH 2002-II). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi nav pamatoti šajā jautājumā.

Runājot par Latvijas varas iestāžu atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijā, Tiesa atgādina, ka Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt vai dzīvot valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, vai netikt izraidītam no šīs valsts un ka līgumslēdzējvalstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās nodibinātu principu ir tiesības kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņi, iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu (skat., starp daudz citiem, lietu Baghli c. France, Nr. 34374/97, 45.punkts, CEDH 1999-VIII, un lietu Boultif c. Suisse, Nr. 54273/00, 39.punkts, CEDH 2001-IX). Tomēr atsevišķos gadījumos valstu pieņemtie lēmumi šajā jautājumā var iejaukties personas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants.

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir iebraucis Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā divdesmit sešiem gadiem, trīspadsmit gadu vecumā, un ka kopš tā laika viņš tur vienmēr ir dzīvojis, pat viņa militārā dienesta padomju un Krievijas armijā laikā. Acīmredzams, ka viņa ilgā uzturēšanās laikā Latvijā iesniedzējs tur ir izveidojis personiskas, sociālas un ekonomiskas attiecības, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi un kas riskē tikt apdraudētas, ja ne pārtrauktas, viņa izraidīšanas gadījumā (skat. Lielās palātas lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 96.punktu, paredzēts publicēt CEDH 2003-…).

Tiesa atklāj, ka iesniedzējs nav precējies un ka viņam nav bērnu Latvijā. Kas attiecas uz viņa vecākiem, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar atsaukties uz “ģimenes dzīves” esamību attiecībā uz viņiem. Tā kā attiecības starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās ģimenes, tās netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda papildus atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām attiecībām (skat., jo īpaši, 2000.gada 7.novembra lēmumu lietā Kwakye-Nti et Dufie c. Pays-Bas, Nr.31519/96). Tiesa uzskata, ka šādas īpašas atkarības saites esamība nav pierādīta šajā lietā, pat ja iesniedzējs un viņa vecāki dzīvo kopā (skat. 2001.gada 15.februāra lēmumu lietā Shevanova et Ševanovs c. Lettonie, Nr. 58822/00). Tomēr Tiesa ņems vērā iesniedzēja attiecības ar saviem vecākiem “privātās” dzīves kontekstā (skat. spriedumu iepriekš minētajā lietā Slivenko c. Lettonie, 97.punkts).

Tādējādi Tiesa uzskata, ka fakts, ka Latvijas varas iestādes izdeva izbraukšanas rīkojumu attiecībā uz iesniedzēju, ir iejaukšanās viņa tiesību uz privāto dzīvi īstenošanā. Šāda iejaukšanās pārkāpj Konvencijas 8.pantu, ja vien to var attaisnot saskaņā ar šī panta 2.daļu, tas ir, ja iejaukšanās bija “noteikta likumā”, tai bija viens vai vairāki leģitīmie mērķi, kas uzskaitīti šajā pantā, un šī iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu vienu vai vairākus šos leģitīmos mērķus.

2. Par iejaukšanās attaisnojumu

a) Vai iejaukšanās bija “noteikta ar likumu”?

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Tiesas nemainīgo praksi vārdi “noteikts ar likumu” prasa, lai apstrīdētajam lēmumam būtu pamats nacionālajās tiesībās, un nosaka arī attiecīgā likuma kvalitāti: likumam jābūt pieejamam personai un paredzamam attiecībā uz tā saturu un tiesiskajām sekām (skat. Lielajā palātā skatītu lietu Amann c. Suisse, Nr. 27798/95, 50.punkts, CEDH 2000-II).

Tiesa atklāj, ka, noraidot iesniedzēja sūdzību, Centra rajona pirmās instances tiesa atzina Krievijas–Latvijas līguma attiecināmību uz iesniedzēju; kas attiecas uz Augstākās tiesas Senātu, tas savā 1998.gada 16.decembra spriedumā pamatojās uz Ārvalstnieku likuma un Nepilsoņu likuma kopīgu lasīšanu; Senāts jo īpaši secināja, ka pēdējais likums nebija attiecināms uz iesniedzēju. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tas ir pirmām kārtām nacionālo tiesu ziņā interpretēt un piemērot nacionālās tiesību normas, ieskaitot tās tiesību normas, kuras izpilda valstij atbildētajai saistošos starptautiskos līgumus; ja nav bijusi patvaļīga pieeja, Tiesa nav kompetenta apstrīdēt nacionālo tiesu vērtējumu (skat. iepriekšminētos spriedumus lietās Slivenko c. Lettonie, 105.punkts, un Amann c. Suisse, 52.punkts, kā arī, mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedumu lietā Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A sērija, Nr. 173, 26.lpp., 68.punkts). Tiesa uzskata, ka līguma 2.pants ir uzrakstīts pietiekami skaidri; tas uzliek pienākumu visām tām personām, kuras atrodas Latvijā dislocētās Krievijas bruņoto spēku sastāvā, atstāt šo valsti līdz 1994.gada 31.augustam. Saskaņā ar šī paša panta trešo daļu “militārpersonu atvaļināšana Latvijas Republikas teritorijā pēc 1992.gada 28.janvāra nevar tikt uzskatīta par Bruņoto spēku izvešanu”; iesniedzējs atstāja Krievijas armiju pēc šī datuma. Visbeidzot, līguma 15.punkts arī skaidri nosaka līguma tūlītēju piemērošanu. Papildus Tiesa atzīmē, ka Ārvalstnieku likuma 49.pants nodibina starptautisko līgumu prioritātes pār nacionālajiem likumiem principu. Tādējādi Tiesa nesaredz nekādu patvaļīgu rīcību secinājumā, saskaņā ar kuru minētais līgums bija attiecināms uz iesniedzēju. Tāpat, runājot par Nepilsoņu likumu, Tiesa neuzskata, ka, nonākot pie secinājuma par līguma neattiecināmību uz iesniedzēju, Senāts bija sniedzis patvaļīgu pamatojumu.

Tātad Tiesa atzīst, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu” Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē.

b) Vai iejaukšanās bija “leģitīms mērķis” un vai tā bija “nepieciešama

demokrātiskā sabiedrībā”?

Runājot par šīs iejaukšanās leģitīmo mērķi, kā arī par to, vai šī iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, Tiesa uzskata par nepieciešamu atgādināt vispārīgos secinājumus, pie kuriem tā nonāca iepriekš minētajā spriedumā Slivenko c. Lettonie:

a) To personu izvešanai, uz kurām attiecināms 1994.gada Krievijas–Latvijas līgums, ir leģitīms mērķis, proti, Latvijas nacionālās drošības aizsardzība. Šis mērķis nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un starptautisko tiesību mehānismu konteksta pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību (loc.cit., 111.punkts). Precīzāk, prasīt, lai neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņotie spēki atstāj citas valsts (Latvijas) teritoriju, Konvencijas izpratnē ir leģitīms veids dažādo no PSRS sabrukuma izrietošo politisko, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Fakts, ka šajā gadījumā Krievijas–Latvijas līgums paredz visu to militārpersonu izbraukšanu, kuras atrodas Krievijas jurisdikcijā — ieskaitot tās militārpersonas, kuras ir atvaļinājušās pirms šī līguma spēkā stāšanās —, pats par sevi nav kritizējams no Konvencijas 8.panta viedokļa, uzliekot Krievijai pienākumu pieņemt savā teritorijā visas savas militārpersonas, neskatoties uz personas izcelsmi un pilsonību (loc.cit., 116.punkts).

b) Pieņemot, ka konkrētajā lietā ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants, šī iejaukšanās parasti nav nesamērīga, ņemot vērā militārā dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā: viņu izvešanu var uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas citos gadījumos varētu notikt viņu parastā dienesta laikā. Vēl jo vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par indivīda ieinteresētību palikt šajā valstī (loc.cit., 117.punkts).

c) Tajā pašā laikā Tiesa atgādina, ka Krievijas–Latvijas līguma noteikumu nelokāma, formāla un neselektīva piemērošana, bez jebkādas iespējas ņemt vērā to personu situāciju, kuras nacionālās tiesības neatbrīvo no izvešanas, var pārkāpt Konvencijas 8.pantu. Pat to personu gadījumā, uz kurām attiecas līgums, izvešanas pasākumi var izrādīties neattaisnojami Konvencijas izpratnē, ievērojot personas īpašo situāciju. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajām bruņoto spēku militārpersonām un viņu ģimenēm, kuru leģitīmajām privātām interesēm jāpelna daudz lielāka uzmanība un attiecībā uz šīm personām nacionālās drošības interses nebūs tik svarīgas (loc.cit., 117.–118.punkts). Citiem vārdiem, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības konkurējošām interesēm, izraidīšanai vai tā sekām pielīdzināmam pasākumam nevajag tikt izpildītam, ja tas ir nesamērīgs sasniedzamajam leģitīmajam mērķim (loc.cit., 122.punkts).

Iepriekš minētajā Kolosovskiy lietā Tiesa izvērtēja iesniedzēja personisko situāciju iepriekš minēto principu gaismā un nonāca pie secinājuma, ka, ņemot vērā visus attiecīgos faktus, minētā iejaukšanās nebija neproporcionāla sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Tiesa veiks līdzīgu izvērtēšanu šajā lietā.

Pirmkārt, Tiesa atklāj, ka līdz 1993.gada 8.augustam iesniedzējs bija Latvijā dislocētās Krievijas armijas aktīva militārpersona. Šajā sakarā šī lieta skaidri atšķiras no Sļivenko lietas, kurā abas iesniedzējas bija tikai Krievijas militārpersonas, uz kuru attiecās līgums, sieva un meita (op.cit., 114.punkts). Tādējādi Latvijas varas iestāžu leģitīmā interese attiecībā uz to, lai Ivanova kungs atstātu valsti, bija ievērojami spēcīgāka nekā Sļivenko gadījumā (skat. lēmumu iepriekš minētajā lietā Kolosovskiy c. Lettonie). Taisnība, ka atšķirībā no Kolosovskiy lietas Krievijas–Latvijas līgums bija parakstīts un kļuva piemērojams aptuveni astoņus mēnešus pēc Ivanova kunga atvaļināšanās; tomēr Tiesa atgādina, ka pat iepriekš minētā līguma atpakaļejošs spēks, kas prasa to personu aizbraukšanu, kuras pameta armiju pirms līguma stāšanās spēkā, var tikt attaisnots Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie, 116.punktu).

Otrkārt, Tiesa ievēro, ka visu savu dzīvi iesniedzējs bija ļoti cieši saistīts ar padomju armiju (un sekojoši ar Krievijas). Kā aktīvas militārpersonas dēls viņš iebrauca Latvijā trīspadsmit gadu vecumā, sekojot savam tēvam. 1981.gadā, tāpat kā lielākā daļa no viņa vecuma jauniešiem, viņš tika iesaukts pildīt obligāto militāro dienestu; tomēr pēc dienesta parastā ilguma izbeigšanās viņš brīvprātīgi izvēlējās palikt armijā un kļūt par profesionālu militārpersonu.

Nenoliedzami, ka Kolosovskiy lietā Tiesa uzsvēra faktu, ka iesniedzējs iestājās Krievijas armijā gandrīz divus gadus pēc Latvijas neatkarības formālas atgūšanas, kad abu valstu statuss starptautiskajās tiesībās neradīja nekādas šaubas. Tiesa jo īpaši salīdzināja viņa lietu ar Sļivenko ģimenes tēva situāciju, kuru dienestā pārsteidza PSRS sabrukums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie, 16.punktu). Tomēr Kolosovska kunga dienests ilga tikai vienu gadu un vienu mēnesi, kamēr Ivanova kungs pavadīja gandrīz divpadsmit gadus militārajā dienestā; visa viņa dienesta laikā viņš atradās Latvijā dislocētajās padomju (Krievijas) armijas bāzēs. No tā Tiesa secina, ka saite, kas vienoja iesniedzēju ar šo armiju, bija, no vairākiem apsektiem, vēl spēcīgāka nekā Kolosovska kunga gadījumā.

Treškārt, Tiesa uzskata par nepieciešamu izvērtēt iesniedzēja personiskās saites Latvijā. Tiesa konstatē, ka viņš ir dzīvojis Latvijā kopš 1976.gada, tas ir, no trīspadsmit gadu vecuma, un viņš šeit, bez šaubām, ir pabeidzis savu apmācību. Šādos apstākļos Tiesa brīvprātīgi atzīmē, ka viņam ir izdevies Latvijā attīstīt personiskās un sociālās saites, kuras iziet ārpus strikti militārās jomas. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir pavadījis ievērojamu savas dzīves daļu padomju vai Krievijas militārajās bāzēs, ar kurām viņš bija cieši saistīts sakarā ar savu dienestu.

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzēja atsauci uz viņa personiskajām saitēm ar saviem vecākiem, kas likumīgi dzīvo Latvijā, Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem par īpašas atkarības saites trūkumu starp tēvu un iesniedzēju (skat. augstāk). Šajā lietā iesniedzējs nav minējis nevienu šķērsli, kas viņu kavētu apciemot savus vecākus Latvijā, saņemot iebraukšanas vīzu, vai uzņemt viņus pie sevis.

Kopumā Tiesa neatklāj apstākļus, kas norādītu, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kur iesniedzējs varētu īstenot savas tiesības uz privāto dzīvi. Taisnība, ka šobrīd viņam nav nevienas valsts pilsonības; tomēr no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir krievu izcelsmes un ka viņa dzimtā valoda ir krievu. Ņemot to vērā, un pat ja pārvākšanās viņam radītu zināmas neērtības, viņš nevarētu saskarties ar lielām sociāla un kultūras rakstura adaptācijas grūtībām Krievijā (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie, kā arī 2001.gada 15.februāra lēmumu lietā Kovalenok c. Lettonie, Nr. 54264/00).

c) Nobeigums

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka Latvijas varas iestādes, uzskatot, ka sabiedrības interese (šajā lietā ārvalstu militārpersonu izbraukšanas no valsts teritorijas interese) bija lielāka par iesniedzēja personisko interesi palikt Latvijā, nav pārkāpušas rīcības brīvību, ko tās bauda saskaņā ar Konvencijas 8.panta 2.daļu. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest to, ka tās nav ievērojušas taisnīgu līdzsvaru starp noteikto leģitīmo mērķi (valsts drošības aizsardzība) un iesniedzēja tiesībām, kas paredzētas Konvencijas 8.pantā. Tādēļ šajā lietā nav noticis šī panta pārkāpums.

No tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3. un 4.daļu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi

Atzīst iesnieguma atlikušo daļu par nepieņemamu izskatīšanai.

(paraksts) (paraksts)

Sōren Nielsen Christos Rozakis

Sekretārs Priekšsēdētājs

(Ārlietu ministrijas tulkojums)