Valsts ieņēmumu dienesta rīkojums Nr.764

Rīgā 2004.gada 12.maijā

Par “Metodisko norādījumu par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu” apstiprināšanu

1. Pamatojoties uz likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 4.punktu un likuma “Par nodokļiem un nodevām” 5.panta otro daļu, apstiprinu “Metodiskos norādījumus par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu”.

2. Rīkojumu un ar šo rīkojumu apstiprinātos “Metodiskos norādījumus par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu” publicēt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Ar šo rīkojumu apstiprinātos “Metodiskos norādījumus par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu” piemērot 2004.gada un turpmāko taksācijas periodu valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanai.

4. Atzīt par spēku zaudējušu Valsts ieņēmumu dienesta 2000.gada 21.janvāra rīkojumu Nr.59 “Par “Metodisko norādījumu par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām” apstiprināšanu”.

Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektora v.i. N.Jezdakova

Metodiskie norādījumi par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu

Izdoti saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 5.panta otro daļu un likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 4.punktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. “Metodiskie norādījumi par darba ņēmēju valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu” (turpmāk — norādījumi) skaidro, kā piemērojamas likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un citu tiesību aktu normas, kuras attiecas uz darba ņēmēja statusu no valsts obligātās sociālās apdrošināšanas viedokļa, likmi konkrētai personai, aprēķinot sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī iemaksu objektu, no kura tiek aprēķinātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk — sociālās iemaksas).

2. Norādījumu mērķis ir sniegt metodisku palīdzību fiziskām un juridiskām personām, kuras aprēķina un veic sociālās iemaksas par darba ņēmējiem, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām vienotas normu izpratnes veidošanai un vienotai normu piemērošanai.

II. Maksātāji

3. Termini “darba devējs” un “darba ņēmējs” ir izskaidroti likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (turpmāk — Likums) 1.panta 1. un 2.punktā. Likuma 1.panta 2.punkta normas attiecas uz visām personām — gan iekšzemes, gan ārvalstu nodokļu maksātājiem, kurus nodarbina darba devējs — iekšzemes nodokļu maksātājs.

4. Lai iegūtu darba ņēmēja statusu valsts sociālās apdrošināšanas izpratnē un persona tiktu pakļauta valsts obligātajai sociālajai apdrošināšanai, tai ir jābūt sasniegušai 15 gadu vecumu.

5. Darba ņēmēja statuss tiek noteikts tikai saskaņā ar Likuma normām, nevis kādiem citiem kritērijiem.

Piemērs.

Persona ir noslēgusi uzņēmuma līgumu saskaņā ar Civillikumu, bet nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja. Vispārējā gadījumā, noslēdzot uzņēmuma līgumu, tiek uzskatīts, ka persona veic saimniecisko darbību un ir uzskatāma par pašnodarbināto personu, bet, tā kā persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, tad tā saskaņā ar Likuma normām ir uzskatāma par darba ņēmēju.

6. Kā to paredz Likums, darba ņēmējs ir persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā:

6.1. Darba likums paredz, ka darba devējs un darbinieks slēdz rakstveida vienošanos — darba līgumu. Ar to darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties iekšējai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs nodrošina darba samaksu un darbam nepieciešamos apstākļus;

6.2. darbinieki var būt gan Latvijas Republikas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, gan arī ārvalstnieki. Darba likuma 37.panta 8.punktā ir paredzēts, ka ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, drīkst nodarbināt tikai tad, ja viņi ir saņēmuši darba atļauju normatīvajos aktos noteiktajā kartībā;

6.3. ja darba devējs — rezidents pieņem darbā ārvalstnieku, tad neatkarīgi no tā, vai darba līgums ir noslēgts atbilstoši Latvijas vai kādas citas valsts darba attiecības regulējošiem normatīvajiem aktiem, šis ārvalstnieks ir darba ņēmējs un sociālās iemaksas par to tiek veiktas ar darba devēja starpniecību vispārīgajā kārtībā;

6.4. ja darba ņēmējs ir bezdarbnieks, kas nodarbināts algotā pagaidu sabiedriskajā darbā un ar viņu tiek noslēgts darba līgums, tad pašvaldība (pasūtītājs), izmaksājot darba līgumā paredzēto atlīdzību bezdarbniekam, veic par viņu sociālās iemaksas kā par darba ņēmēju;

6.5. ja mācību iestāžu audzēkņi tiek nosūtīti praksē uz uzņēmumiem un tiek slēgts līgums starp mācību iestādi un uzņēmumu, nevis darba līgumi ar konkrētām personām, tad tādā gadījumā mācību iestāžu audzēkņi nav darba ņēmēji un sociālās iemaksas par viņiem nekārto.

7. Saskaņā ar Likumu darba ņēmējs ir uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašnieks (īpašnieki), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar sava uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pārvaldes institūciju, veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) operatīvās vadības funkciju, ja šajā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), izņemot zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieku.

8. Norādījumu 7.punktā minētais attiecas uz fiziskām personām — gan rezidentiem, gan nerezidentiem —, kuras veic operatīvās vadības funkcijas sev piederošā uzņēmumā, kurš reģistrēts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (Komercreģistrā). Tie ir individuālo uzņēmumu īpašnieki un sabiedrību ar ierobežotu atbildību īpašnieki, kuri nav pilnvarojuši citu personu vadīt sev piederošo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), bet paši veic izpildinstitūcijas funkcijas.

9. Tā kā uzņēmējdarbību regulējošie normatīvie akti paredz, ka uzņēmumā vienmēr ir jābūt izpildinstitūcijai vai izpildpersonai, tad uzskatāms — ja uzņēmumā nav norādīta kāda cita persona kā uzņēmuma direktors vai pārvaldnieks, tad šīs funkcijas veic uzņēmuma īpašnieks:

9.1. ja uzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, tad direktors tiek norādīts sabiedrības statūtos (saskaņā ar likumu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”), ja individuālais uzņēmums — tad pilnvarojums uzņēmuma īpašnieka vārdā rīkoties ar uzņēmuma mantu un pārstāvēt uzņēmuma īpašnieku tiek fiksēts statūtos vai nolikumā. Ja uzņēmums nepieņem statūtus vai neizstrādā nolikumu, šis pilnvarojums tiek fiksēts direktora vai pārvaldnieka darba līgumā (saskaņā ar likumu “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu”);

9.2. zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieki nav darba ņēmēji, jo saskaņā ar Likuma 1.panta 3.punkta “i” apakšpunktu viņi ir uzskatāmi par pašnodarbinātajiem. Ja šāds īpašnieks ir pilnvarojis citu personu vadīt savu uzņēmumu un pats strādā savā uzņēmumā uz darba līguma pamata, viņš kļūst par darba ņēmēju (Likuma 1.panta 2.punkta a apakšpunkts);

9.3. ja uzņēmuma īpašnieks ir pilnvarojis citu personu vadīt uzņēmumu, kā arī nav noslēdzis darba līgumu ar savu uzņēmumu, tad viņš nav pakļauts valsts sociālajai apdrošināšanai un sociālās iemaksas neveic.

10. Darba ņēmējs ir Saeimas deputāts, pašvaldības deputāts, Ministru kabineta loceklis, uzņēmējsabiedrības valdes, padomes loceklis, kā arī cita persona, kura ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību.

11. Ir iespējami gadījumi, kad persona ieņem Likumā tieši nenosauktu amatu, neslēdz darba līgumu, taču saņem atlīdzību par amata pienākumu pildīšanu. Minētā persona ir uzskatāma par darba ņēmēju, pamatojoties uz to, ka Likumā dotais amatu uzskaitījums nav galīgs, bet ir sniegta norāde, ka darba ņēmējs ir arī cita persona, kura ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību.

Piemērs.

Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 1.pantu, par reliģisko organizāciju amatpersonām tiek uzskatīti šo organizāciju vēlēto institūciju (padomes, valdes un revīzijas komisijas) locekļi, kā arī garīgais personāls (arhibīskaps, bīskaps, mācītājs, priesteris, diakons, rabīns u.c.). Kārtību, kādā mācītājs iegūst amatu, nosaka minētā likuma 14.panta pirmā daļa — reliģiskās organizācijas savu garīgo personālu ievēlē vai ieceļ amatā un atbrīvo no tā saskaņā ar statūtiem (Satversmi, nolikumu). Tādējādi saskaņā ar Likumu arī garīgais personāls tiek uzskatīts par darba ņēmēju.

12. Fiziska persona var ieņemt amatu sabiedriskajā organizācijā sabiedriskā kārtā, nesaņemot par to atalgojumu. Tādā gadījumā sociālās iemaksas šī persona neveic.

13. Darba ņēmējs ir persona, kura ir noslēgusi Civillikumā paredzēto uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu un nav reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja;

13.1. vēršam uzmanību uz to, ka šajā gadījumā persona ir darba ņēmējs tikai tad, ja tā nav reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja. Ja persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, tad sociālās iemaksas no norādījumu 13.punktā minētajos līgumos paredzētās atlīdzības tā kārto pati;

13.2. graudniecības līgums ir īpašs darba attiecību veids, kurā graudnieks izpilda darbu ar savu darbaspēku un saviem darbarīkiem, par atlīdzību saņemot noteiktu daļu ražas;

13.3. ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darbarīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Noteicošais ir darba rezultāts, kas tiek panākts noteiktā termiņā par noteiktu atlīdzību, taču nenosakot darbalaiku;

13.4. pārvadājuma līgums ir uzņēmuma līguma īpašs veids, kur pārvadātājs par norunātu maksu uzņemas nosūtītāja nodotās lietas pārvest no vienas norādītas vietas uz otru norādītu vietu un tur tās nodot adresātam.

14. Darba ņēmējs ir Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošas iestādes ierindas vai komandējošā sastāva darbinieks vai Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārziņā esošas struktūrvienības militārpersona.

15. Darba ņēmējs ir valsts civildienesta ierēdnis un pretendents ierēdņa amatā.

16. Darba ņēmējs ir likumā noteiktajā kārtībā iecelts (ievēlēts) uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības vai nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības) pārvaldnieks vai direktors, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar šo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību vai nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību), veic šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības vai nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības) operatīvās vadības funkciju. Nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības pārvaldnieks vai vadītājs rīkojas uz attiecīgas uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pilnvaras pamata.

17. Likumā bez darba ņēmējiem ir minētas vēl trīs iespējamās maksātāju kategorijas (statusi):

17.1. pašnodarbinātais (termins skaidrots Likuma 1.panta 3.punktā);

17.2. iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja ārvalstnieka — persona, kuru Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs — ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šo personu pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā;

17.3. ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja ārvalstnieka — persona, kuru nodarbina darba devējs — ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un tā uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā.

18. Ja persona, vienlaicīgi gūstot vairākus ienākumus, atbilst darba ņēmēja statusam un vēl kādai no 17.punktā minētajiem maksātāju statusiem, tad sociālās iemaksas tā veic no visiem ienākumiem.

Piemērs.

Zvērināts advokāts nodarbojas ar advokāta praksi un atbilst pašnodarbinātās personas statusam, par ko attiecīgi veic sociālās iemaksas vismaz no Ministru kabineta noteiktā minimālā mēneša objekta. Turklāt advokāts strādā arī universitātē par lektoru — pilda pasniedzēja funkcijas un saņem atalgojumu (darba algu). Sociālās iemaksas no viņa pasniedzēja — lektora algas ieturēs darba devējs — universitāte, jo lektors atbilst darba ņēmēja statusam.

19. Ja persona, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst darba ņēmēja un pašnodarbinātās personas statusam, tad sociālās iemaksas tā veic atbilstoši darba ņēmējam noteiktajai likmei un kārtībai.

Piemērs.

N.Zālītis nodibina SIA “Zālīša aptieka”, kurā, saņemot ienākumus tikai no prakses farmaceita darbības, veic farmaceita un uzņēmuma vadītāja funkcijas. Saskaņā ar Likuma 1.panta 3.punkta “g” apakšpunktu N.Zālītis ir uzskatāms par pašnodarbināto personu kā prakses farmaceits un vienlaicīgi — atbilstoši Likuma 1.panta 2.punkta “b” apakšpunktam — par darba ņēmēju kā uzņēmuma īpašnieks, kurš veic šā uzņēmuma operatīvās vadības funkcijas. Piemērojot Likuma 6.panta piecpadsmito daļu, N.Zālītis par aptiekā gūto ienākumu veic sociālās iemaksas atbilstoši darba ņēmējam noteiktajai likmei un kārtībai.

20. Ja persona, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst darba ņēmēja un ārvalstu darba ņēmēja pie darba devēja — ārvalstnieka statusam, tad sociālās iemaksas tā veic atbilstoši ārvalstu darba ņēmējam pie darba devēja — ārvalstnieka noteiktajai likmei un kārtībai.

Piemērs.

O.Kamušeks ir Krievijas iedzīvotājs, kas uzturas Latvijā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā. Viņš ir kāda Krievijas uzņēmuma Latvijas filiāles direktors. Direktora pienākumi un funkcijas ir atrunātas Latvijas uzņēmuma (filiāles) statūtos, savukārt atalgojumu par paveikto darbu O.Kamušeks saņem no Krievijas uzņēmuma atbilstoši ar Krievijas uzņēmumu noslēgtajam darba līgumam. Saskaņā ar Likuma 1.panta 2.punkta “g” apakšpunktu O.Kamušeks ir uzskatāms par darba ņēmēju, kā arī saskaņā ar Likuma 1.panta 5.punktu — par ārvalstu darba ņēmēju pie darba devēja — ārvalstnieka. Piemērojot Likuma 6.panta sešpadsmito daļu, O.Kamušeks sociālās iemaksas veic atbilstoši ārvalstu darba ņēmējam pie darba devēja — ārvalstnieka noteiktajai likmei un kārtībai.

III. Likme

21. Likumā ir noteikti pieci valsts sociālās apdrošināšanas veidi:

21.1. valsts pensiju apdrošināšana;

21.2. sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;

21.3. sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;

21.4. invaliditātes apdrošināšana;

21.5. maternitātes un slimības apdrošināšana.

22. Sociālo iemaksu likme personai ir atkarīga no valsts sociālās apdrošināšanas veidiem, kuriem persona ir pakļauta (skatīt 1.tabulu).

1.tabula

Valsts sociālo iemaksu likmes (%) 2004.gadā atkarībā no darba ņēmēja statusa

		Darba	Darba	Darba
		ņēmējs	ņēmējs —	ņēmējs —
			pensionārs	I vai II gru-
				pas invalīds
	Kopējā likme, t.sk.:	33,09	27,09	30,32
1.	Darba devēja likme	24,09	19,73	22,08
	Darba ņēmēja likme	9,00	7,36	8,24
2.	Pensiju apdrošināšana	25,51	25,51	25,51
	Apdrošināšana pret bezdarbu	1,89	—	—
	Darba negadījumu apdrošināšana	0,09	0,09	0,09
	Invaliditātes apdrošināšana	3,23	—	3,23
	Maternitātes un slimības apdrošināšana	2,37	1,49	1,49

23. Vispārējā gadījumā darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem valsts sociālās apdrošināšanas veidiem un sociālo iemaksu likme ir noteikta Likumā.

24. Ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, viņš ir pakļauts šādiem valsts sociālās apdrošināšanas veidiem (Likuma 6.panta otrā daļa):

1) pensiju apdrošināšanai;

2) maternitātes un slimības apdrošināšanai;

3) darba negadījumu apdrošināšanai.

25. Ja darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds, viņš ir pakļauts šādiem valsts sociālās apdrošināšanas veidiem (Likuma 6.panta otrā daļa):

1) pensiju apdrošināšanai;

2) invaliditātes apdrošināšanai;

3) maternitātes un slimības apdrošināšanai;

4) darba negadījumu apdrošināšanai.

26. Sociālo iemaksu likme darba ņēmējiem tiek noteikta, summējot Ministru kabineta noteiktās atsevišķo apdrošināšanas veidu likmes.

27. Sociālo iemaksu likmes sociāli apdrošināmajām personām, kā arī likmes atsevišķiem apdrošināšanas veidiem tiek noteiktas katru gadu Ministru kabineta noteikumos:

27.1. Ministru kabineta 1997.gada 9.decembra noteikumos Nr.408 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 1998.gadā”;

27.2. Ministru kabineta 1998.gada 15.decembra noteikumos Nr.462 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 1999.gadā”;

27.3. Ministru kabineta 1999.gada 16.novembra noteikumos Nr.388 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2000.gadā”;

27.4. Ministru kabineta 2000.gada 19.decembra noteikumos Nr.452 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2001.gadā”;

27.5. Ministru kabineta 2001.gada 20.novembra noteikumos Nr.489 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2002.gadā”;

27.6. Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumos Nr.613 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2003.gadā”;

27.7. Ministru kabineta 2003.gada 16.decembra noteikumos Nr.709 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2004.gadā”.

28. Vecums, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, ir noteikts likuma “Par valsts pensijām” 11.panta pirmajā daļā un pārejas noteikumu 8.punktā. Tas ir:

28.1. sievietēm ar katra gada 1.jūliju pensijas vecums palielinās par pusgadu, līdz tas sasniedz 62 gadus (skatīt 2.tabulu);

28.2. vīriešiem līdz 1999.gada 31.decembrim — 60 gadi. Ar 2000.gada 1.janvāri pensijas vecums pieaug pakāpeniski — ar katra gada 1.janvāri tas palielinās par sešiem mēnešiem. Ar 2003.gada 1.janvāri pensionēšanās vecums vīriešiem ir 62 gadi (skatīt 3.tabulu).

2.tabula

Pensionēšanās vecums sievietēm

Pensionēšanās datums	Pensionēšanās
(laika periods)	vecums
01.07.1999. – 30.06.2000.	57,5
01.07.2000. – 30.06.2001.	58
01.07.2001. – 30.06.2002.	58,5
01.07.2002. – 30.06.2003.	59
01.07.2003. – 30.06.2004.	59,5
01.07.2004. – 30.06.2005.	60
01.07.2005. – 30.06.2006.	60,5
01.07.2006. – 30.06.2007.	61
01.07.2007. – 30.06.2008.	61,5
sākot ar 2008.gada 01.07.	62

3.tabula

Pensionēšanās vecums vīriešiem

Pensionēšanās datums	Pensionēšanās
(laika periods)	vecums
01.01.2000. – 31.12.2000.	60,5
01.01.2001. – 31.12.2001.	61
01.01.2002. – 31.12.2002.	61,5
sākot ar 2003.gada 01.01.	62

29. Sievietēm, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem, divus gadus pirms noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas ir tiesības vecuma pensiju pieprasīt priekšlaikus. Vīriešiem ir tiesības vecuma pensiju pieprasīt priekšlaikus, ja sasniegts 60 gadu vecums un apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem. Līdz pensijas vecuma sasniegšanai nav iespējams vienlaikus strādāt un saņemt pensiju. Ja personai priekšlaikus ir aprēķināta pensija, bet tā turpina strādāt, tad viņai tiek piemērota sociālo iemaksu likme, kāda ir darba ņēmējam vispārīgā kārtībā.

30. Ja darba ņēmējam ir piešķirta I vai II grupas invaliditāte un šis darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod viņam tiesības aprēķināt valsts vecuma pensiju, tad ar nākamo mēnesi pēc tiesību rašanās viņam piemēro likmi, kāda paredzēta darba ņēmējam — pensionāram.

31. Personām, kurām ir piešķirta valsts vecuma pensija pēc atvieglotiem noteikumiem, sociālo iemaksu likme ir tāda pati kā personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju. Valsts vecuma pensiju pēc atvieglotiem noteikumiem piešķir:

31.1. par darbu sevišķi kaitīgos darba apstākļos;

31.2. par darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos;

31.3. sievietēm, kurām ir pieci un vairāk bērnu;

31.4. mātēm, kuru bērni ir invalīdi kopš bērnības;

31.5. liliputiem, punduriem un neredzīgajiem.

32. Ja personai ir tiesības uz vecuma pensiju pēc atvieglotiem noteikumiem, bet tā nav piešķirta, piemēro likmi kā vispārējā gadījumā.

33. Personas, kas saņem izdienas pensiju, kā arī ārvalstnieki, kas sasnieguši ārvalstīs noteikto pensijas vecumu, tiek apdrošināti visiem apdrošināšanas veidiem un tiem tiek piemērota darba ņēmējiem vispārējā gadījumā noteiktā likme.

34. Tas, vai personai ir piemērojama pazemināta iemaksu likme, ir noskaidrojams:

34.1. pēc personas koda, ja persona ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju;

34.2. pēc ieraksta pensijas grāmatiņā, ja persona saņem vecuma pensiju pēc atvieglotiem noteikumiem;

34.3. pēc ieraksta pensijas grāmatiņā vai pēc darba ekspertīzes ārstu komisijas (DEĀK) akta, ja persona ir I vai II grupas invalīds. Invaliditāte bieži tiek piešķirta uz noteiktu termiņu, ko norāda gan pensijas grāmatiņā, gan darba ekspertīzes ārstu komisijas aktā. Ja termiņš ir beidzies, bet persona neuzrāda dokumentus par invaliditātes pagarināšanu, tai piemērojama pilna sociālo iemaksu likme;

34.4. pēc atzīmes algas nodokļa grāmatiņā.

IV. Sociālo iemaksu objekts

35. Darba ņēmēju un darba devēju sociālo iemaksu objekts ir visi algotā darba ienākumi, no kuriem ietur algas nodokli jeb iedzīvotāju ienākuma nodokli no algotā darba ienākumiem. Nosakot sociālo iemaksu objektu no algotā darbā gūtā ienākuma, netiek atskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi un attaisnotie izdevumi. Sociālo iemaksu objekts ir tikai algota darba ienākumi, ko darbinieks gūst no darba devēja uz darba attiecību pamata periodā, kurā viņš saskaņā ar Likumu uzskatāms par darba ņēmēju. Bijušās darba attiecības netiek ņemtas vērā.

36. Sociālās iemaksas no algota darba kārto par šādiem izmaksu veidiem:

36.1. darba alga, t.sk. arī darba alga par steidzamu, īslaicīgu, vienreizēju darbu pildīšanu, piemaksas pie darba algas, slimības nauda (par darbnespējas lapu A);

36.2. prēmijas (darbinieku materiālā stimulēšana);

36.3. vienreizēja un sistemātiska atlīdzība;

36.4. atlīdzība par valsts dienesta izpildi;

36.5. pabalsti, kurus izmaksā darba devējs;

36.5.1. atlaišanas pabalsti;

36.5.2. apbedīšanas pabalsti, kuru vērtība pārsniedz Ls 150;

36.5.3. saskaņā ar likumu “Valsts civildienesta likumu” izmaksātie pabalsti ierēdņiem;

36.5.4. un citi pabalsti;

36.6. dāvanas un balvas, kuru kopējā vērtība taksācijas gadā pārsniedz minimālās mēnešalgas apmēru;

36.7. stipendijas. Darba devēja stipendijas, kas izmaksātas vidējo speciālo mācību iestāžu dienas nodaļu un arodizglītības mācību iestāžu audzēkņiem, augstāko mācību iestāžu studentiem, doktorantiem un habilitācijas doktorantiem (neatkarīgi no tā, vai stipendijas izmaksa tiek veikta darbavietā, vai arī pārskaitot uz mācību iestādi);

36.8. kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu atlaišanas gadījumā;

36.9. komandējumi un darba braucieni. Darbiniekiem izmaksātā dienas nauda, darba brauciena gadījumā — papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas ceļā, kompensācija un izdevumi par viesnīcu, kas pārsniedz Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumos Nr.219 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi” noteiktās normas;

36.10. izklaides pasākumi, atpūtas ceļojumi un veselības uzlabošanas pasākumi. Šie darba devēja dotie labumi darbiniekam tiek uzskatīti par sociālo iemaksu objektu, ja tos ir iespējams personificēt;

36.11. izglītība. Darba devēja samaksātās mācības, pēc kurām darbinieks saņem diplomu, kurš apliecina vispārējās vidējās vai vidējās speciālās izglītības, arodizglītības, bakalaura, maģistra, doktora un habilitēta doktora grāda vai augstākās izglītības iegūšanu. Izglītojošie pasākumi, kas nav nepieciešami amata pienākumu pildīšanai;

36.12. transportlīdzekļa izmantošana. Darba devēja samaksa par darbinieka personiskā transportlīdzekļa izmantošanu, ietverot minētajā samaksā atlīdzību par transportlīdzekļa nolietojumu, profilaktisko apkopi un remontu, ja darba devējs un darbinieks nav noslēguši nomas līgumu par darbinieka personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba vajadzībām;

36.13. degviela. Samaksa par izmantoto degvielu, ja nav uzrādītas maršruta kartes un pievienoti dokumenti, kas apliecina attaisnotu degvielas iegādi atbilstoši maršruta kartēm (ārējie attaisnojuma dokumenti);

36.14. reprezentācijas. Līdzekļi, ko darba devējs darbiniekam piešķīris uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), organizācijas, iestādes vai amata reprezentācijas izdevumiem, ja tie nav apliecināti ar attaisnojuma dokumentiem, kuros uzrādīts minētais izlietojums;

36.15. ēdināšanas izdevumi. No darba devēja līdzekļiem segtie darbinieku ēdināšanas izdevumi, izņemot darba devēja izdevumi par darbinieku ēdināšanu Darba aizsardzības likumā noteiktajos gadījumos;

36.16. darba devēja dotais labums darbinieka personīgajam patēriņam, kas izpaužas īpašuma nodošanas vai īpašuma lietošanas tiesību nodošanas veidā vai sniegto vai apmaksāto pakalpojumu veidā;

36.17. komunālie pakalpojumi un elektroenerģija. No darba devēja līdzekļiem segtā maksa par darbinieka saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem un patērēto elektroenerģiju;

36.18. tālruņu abonēšanas un sarunu maksa. No darba devēja līdzekļiem segtā darbinieka tālruņa abonēšanas, telefona sarunu, faksa, telekartes pakalpojumu maksa, ja šie izdevumi nav tieši saistīti ar darba devēja saimniecisko darbību;

36.19. īres maksa. No darba devēja līdzekļiem segtā maksa par dzīvojamo telpu īri, arī par vasarnīcas, garāžas un saimniecības ēku īri;

36.20. mājsaimniecībā nepieciešamā personāla algošana. Darba devēja apmaksāti izdevumi, kas saistīti ar mājsaimniecībai nepieciešamā personāla algošanu;

36.21. braukšanas biļetes. Darba devēja apmaksātās braukšanas biļetes sabiedriskajā transportā, ja tās nav paredzētas darbinieka amata pienākumu pildīšanai;

36.22. pārtikas un nepārtikas preču iegāde. No darba devēja līdzekļiem samaksātās summas pārtikas un nepārtikas preču iegādei, kas paredzētas darbinieku un viņu ģimenes locekļu personīgajam patēriņam;

36.23. starpība starp darbinieka noguldījumam noteikto procentu likmi un kredītiestādes noteikto noguldījuma parasto procenta likmi, ja darba devējs noteicis darbinieka noguldījumam augstākus noguldījuma procentus par attiecīgajā kredītiestādē noteiktajiem parastajiem noguldījuma procentiem. Šis nosacījums attiecas tikai uz kredītiestāžu darbiniekiem;

36.24. no darba devēja konta kredītiestādē apmaksātie izdevumi, ja darbinieks nav atmaksājis darba devējam šos izdevumus;

36.25. saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksātie darba ienākumi par darba piespiedu kavējumu, ja darba ņēmējs ir atjaunots darbā vai darba attiecības nav bijušas pārtrauktas;

36.26. un citi darbinieka labā izdarītie darba devēja maksājumi vai labumi.

37. Sociālās iemaksas nekārto no šādiem izmaksu veidiem:

37.1. iemaksas privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētajiem pensiju plāniem, apdrošināšanas prēmijas, ja ir izpildīti Likumā izvirzītie nosacījumi (sk. norādījumu V daļu);

37.2. darba devēja obligātie apdrošināšanas prēmiju maksājumi par darbiniekiem tiesību aktos noteiktajos gadījumos;

37.3. kompensācijas. Kompensāciju izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros, izņemot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.

Piemērs.

Likuma “Valsts civildienesta likuma” 30.pantā noteiktās kompensācijas par mācību maksu 50 % apmērā no samaksātās summas;

37.4. atlīdzība par darbā gūto kaitējumu, kas saistīta ar sakropļojumu vai citādu veselības bojājumu. Ja atlīdzība izmaksāta par kaitējumu, kurš gūts laikposmā līdz 1997.gada 1.janvārim, vai darbinieka nāves gadījumā — par darba devēja izmaksātu atlīdzību darbinieka apgādībā bijušajām personām;

37.5. ienākumi, kas pārsniedz Ministru kabineta noteikto gada maksimālo sociālo iemaksu objektu;

37.6. apgāde natūrā, ko nosaka Ministru kabinets.

Piemērs.

Šāda apgāde natūrā paredzēta zivsaimniecības un tirdzniecības flotes kuģu komandām, kuras, pildot darba pienākumus, nepārtraukti atrodas uz kuģa ne mazāk par 48 stundām un kuras ēdina darba devējs par saviem līdzekļiem, un šī ēdināšana nav aizstājama ar kompensāciju naudā;

37.7. darba devēja izdevumi par garantijām un atvieglojumiem, kas noteikti Darba aizsardzības likumā;

37.8. izglītība. Darba devēja segtie izdevumi par darbinieku apmācību (darbā, profesijā, amatā, nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai, kā arī zināšanu paplašināšanai) un profesionālās sagatavotības paaugstināšanu;

37.9. izdevumi, ko darba devējs sedz sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu vietu, veicot maksājumus par darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem, ja darbinieka ģimene paliek iepriekšējā dzīves vietā;

37.10. izdevumi, ko darba devējs sedz sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu vietu, kompensējot starpību starp darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem un viņa dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu maksājumiem citā apdzīvotā vietā, uz kuru darba pienākumu dēļ darbinieks un viņa ģimene ir pārcēlušies pēc darba devēja norādījuma;

37.11. darbinieka izdevumu kompensācija, kas radušies sakarā ar viņa iecelšanu citā amatā vai šādas iecelšanas izbeigšanu un ar to saistīto pārcelšanos uz citu dzīves vietu ārpus tās;

37.12. jebkuras darba devēja izmaksas, kas nav algota darba ienākumi vai kas nav saistītas ar darba attiecībām.

Piemērs.

1) Darba devēja izmaksātā autoratlīdzība savam darbiniekam.

2) Aizdevuma procenti, ja ir noslēgts aizdevuma līgums starp darbinieku un uzņēmumu, kurā paredzēts, ka darbinieks uzņēmumam aizdod zināmu naudas summu, par to paredzot arī procentu maksājumus.

3) Darbinieka nāves gadījumā izmaksātais bēru pabalsts viņa radiniekiem, kuri nav darba attiecībās ar pabalsta izmaksātāju.

4) Izmaksātās dividendes.

38. Darba ņēmējiem — uzņēmumu īpašniekiem, kas paši vada savu uzņēmumu un atbilst darba ņēmēja statusam, izņemot zemnieku saimniecību īpašniekiem, iemaksu objekts ir īpašnieka paša izvēlēta summa, kas nav mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša algu. Sociālo iemaksu objektu nosaka neatkarīgi no tā, vai uzņēmums strādā ar peļņu vai zaudējumiem.

39. Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības pārvaldnieka (direktora), kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar šo uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību, veic šā uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības operatīvās vadības funkcijas, sociālo iemaksu objekts ir viņam noteiktā atlīdzība, bet, ja atlīdzība nav noteikta, — viņa paša izraudzītā summa, kas nav mazāka pa Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu.

40. Ja 38. un 39.punktā minētais objekts ir noteikts tikai sociālo iemaksu aprēķināšanai, tad no šīs summas algas nodoklis netiek ieturēts un to grāmatvedības uzskaitē neparāda kā izdevumus, kas saistīti ar saimniecisko darbību. Saimnieciskās darbības izdevumi ir tikai sociālās iemaksas.

41. Paralēli Likumā noteiktajam sociālo iemaksu objektam uzņēmējdarbību regulējošie likumi paredz izpildinstitūcijai, kuras funkcijas Likuma kontekstā izpilda uzņēmuma īpašnieks (direktors), arī iespēju noteikt atalgojumu. Ja uzņēmuma faktiskais vadītājs — darba ņēmējs ir noteicis sev atalgojumu, kuru arī reāli saņem, tad no šī atalgojuma tiek ieturēts algas nodoklis un atalgojums ir attiecināms uz saimnieciskās darbības izdevumiem.

42. Likuma “Par uzņēmējdarbību” 34.panta trešā daļa paredz, ka uzņēmums var pārtraukt savu darbību uz noteiktu laiku. Par to uzņēmuma vadītājs paziņo Valsts ieņēmumu dienestam, norādot uzņēmējdarbības pārtraukšanas iemeslus un termiņu, uz kādu darbība ir pārtraukta. Uzņēmuma īpašnieks vai direktors — darba ņēmējs sociālās iemaksas par šo laika periodu neveic.

43. Saeimas deputātam, pašvaldības deputātam, Ministru kabineta loceklim, uzņēmējsabiedrības valdes loceklim, padomes loceklim, kā arī citām personām, kuras ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību, sociālo iemaksu objekts ir noteiktā atlīdzība.

44. Uzņēmuma, graudniecības, pārvadājuma līgumu slēdzējiem sociālo iemaksu objekts ir līgumā norādītā atlīdzība. Sociālās iemaksas kārto tajā mēnesī, kad aprēķina atlīdzību.

Piemērs.

Ja uzņēmuma līgums ir noslēgts uz trīs mēnešiem un ir paredzēts, ka atlīdzība tiks izmaksāta bez iepriekšējiem avansiem pēc darba nodošanas, tad sociālās iemaksas kārto tikai par trešo mēnesi.

45. Ja samaksa ir norādīta natūrā (graudniecības līgums), tad algas nodokļa objekts (arī sociālo iemaksu objekts) tiek noteikts saskaņā ar attiecīgā labuma, kas paredzēts kā atlīdzība, tirgus vērtību.

46. Darba ņēmējiem ir noteikts maksimālais sociālo iemaksu objekta lielums. Maksimālo sociālo iemaksu objekta apmēru nosaka Ministru kabinets katram gadam:

46.1. 1998.gadā Ls 12 000;

46.2. 1999.gadā Ls 14 000;

46.3. 2000.gadā Ls 15 000;

46.4. 2001.gadā Ls 16 000;

46.5. 2002.gadā Ls 17 300;

46.6. 2003.gadā Ls 18 400;

46.7. ar 2004.gada 1.janvāri Ls 19 900.

47. Darba ņēmēja ienākumiem sasniedzot sociālo iemaksu objekta maksimālo apmēru tikai pie konkrētā darba devēja, darba devējs pārtrauc sociālo iemaksu veikšanu par minēto darba ņēmēju.

48. Pārmaksātās sociālās iemaksas aprēķina un atmaksā tikai pēc kalendārā gada beigām. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra triju mēnešu laikā pēc kalendārā gada beigām aprēķina pārmaksātās sociālās iemaksas. Personai, kurai aprēķinātas pārmaksātās sociālās iemaksas, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra līdz kalendārajam gadam sekojošā gada 31.jūlijam nosūta informāciju par pārmaksātajām iemaksām, kā arī par nepieciešamību informēt par pārmaksāto sociālo iemaksu ieskaitīšanu pasta nodaļā vai kredītiestādes kontā. Ja pārmaksātās sociālās iemaksas ir mazākas par valstī noteikto minimālo darba algu, tad tās atmaksā tikai pēc tā kalendārā gada, kad atmaksājamās sociālās iemaksas sasniegs valsts noteikto minimālo darba algu. Pārmaksāto sociālo iemaksu darba devēju daļu Valsts ieņēmumu dienests vispirms novirza citu darba devēja nodokļu parādu segšanai. Ja nav citu nodokļu parādu, tad pārmaksāto sociālo iemaksu darba devēja daļu ieskaita nākamo periodu sociālo iemaksu maksājumos vai pēc darba devēja pieprasījuma atmaksā.

V. Apdrošināšanas prēmijas un iemaksas privātajos pensiju fondos

49. Darba devēja un darba ņēmēja sociālo iemaksu objekts ir visi algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu.

50. Sociālo iemaksu objektā netiek ietvertas darba ņēmēja labā veiktās darba devēja iemaksas privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētajiem pensiju plāniem un iemaksātās dzīvības apdrošināšanas (ar līdzekļu uzkrāšanu) prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz 10 procentus no darba ņēmējam aprēķinātās bruto darba samaksas kārtējā kalendāra gadā, un iemaksātās dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas kārtējā kalendāra gadā, ja:

50.1. dzīvības apdrošināšanas līgumam (ar līdzekļu uzkrāšanu) termiņš nav īsāks par pieciem gadiem;

50.2. dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumam termiņš nav īsāks par vienu gadu;

50.3. dzīvības, veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līguma noteikumi paredz, ka apdrošināšanas atlīdzību par apdrošināšanas gadījumu izmaksā apdrošinātajai personai (vai tā labuma guvējam), citas summas, kas saistītas ar līguma darbību vai tā pārtraukšanu, izmaksā darba devējam un neparedz aizdevumu izsniegšanu apdrošinātajām personām;

50.4. darba devējam pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmajā datumā nav nodokļu parādu par iepriekšējiem periodiem.

51. Fiziskās personas bruto darba samaksas definīciju skatīt ar Valsts ieņēmumu dienesta 2000.gada 11.februāra rīkojumu Nr.111 “Par “Metodisko norādījumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību” apstiprināto “Metodisko norādījumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību” (turpmāk — IIN metodiskie norādījumi) otrās daļas pirmās nodaļas 28.punktā.

52. Norādījumu 49., 50. un 51.punktu paskaidro šāds piemērs.

Darba ņēmēja bruto darba samaksa 2004.gadā ir 3 000 latu. 2004.gadā darba devējs par darba ņēmēju no saviem līdzekļiem veic šādus maksājumus:

Nr.	Maksājuma	Summa	Līguma	Vai par attiecīgo	Sociālo iemaksu objekts
p.k.	veids	(Ls)	darbības	maksājumu veic	(Ls)
			termiņš	sociālās iemaksas?
1.	Veselības	420	viens	veic par to prēmijas daļu,	420 – 400 = 20
	apdrošināšanas		gads	kura gadā pārsniedz	(darba devēja iemaksātā
	prēmija			piecas Ministru kabineta	veselības apdrošināšanas
				noteiktās minimālās	prēmija — 400 lati)
				darba algas
				(Ls 80 x 5 = Ls 400)
2.	Iemaksas	360	—	veic par to iemaksu	(360 + 240) –
	privātajā			privātajā pensiju fondā un	(3 000 x 10 %) = 300
	pensiju fondā			dzīvības apdrošināšanas	(dzīvības apdrošināšanas
	Dzīvības	240	pieci	prēmiju kopsummas daļu,	prēmijas un iemaksu
	apdrošināšanas		gadi	kura pārsniedz	privātajā pensiju fondā
	(ar līdzekļu			10 % no darba ņēmēja gada	kopsumma — 10 % no bruto
	uzkrāšanu) prēmija			bruto darba samaksas	darba samaksas)

53. Tā kā sociālo iemaksu objekts un ar algas nodokli apliekamais ienākums no iemaksām privātajos pensiju fondos un dzīvības apdrošināšanas (ar līdzekļu uzkrāšanu) prēmiju maksājumiem sakrīt, tad sociālo iemaksu objekta noteikšanu un sociālo iemaksu veikšanas kārtību skatīt IIN metodisko norādījumu otrās daļas devītās nodaļas 1. un 2.1 punktā, 3.4. un 3.5.apakšpunktā, 4.1., 4.2., 4.3. un 4.4.apakšpunktā, kā arī 6., 7., 8. un 9.punktā.

54. Ņemot vērā, ka sociālo iemaksu veikšanas kārtība un algas nodokļa ieturēšanas kārtība no dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju maksājumiem sakrīt, tad sociālo iemaksu veikšanas kārtību skatīt IIN metodisko norādījumu otrās daļas devītās nodaļas 1.punktā, 4.1., 4.2.apakšpunktā, kā arī 6., 7. un 8.punktā.

55. Tā kā sociālo iemaksu objekts un ar algas nodokli apliekamais ienākums no dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju maksājumiem nesakrīt, tad, nosakot sociālo iemaksu objektu, ņem vērā šo norādījumu 56., 57., 58., 59. un 60.punktā minēto.

56. Ja darba devēja saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības apdrošināšanas vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu darbinieka labā veikto apdrošināšanas prēmiju maksājumu kopsumma par taksācijas gadu pārsniedz piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas, minēto maksājumu kopsummas pārsniegumu darba devējs ietver sociālo iemaksu objektā taksācijas gada pēdējā mēnesī un Likumā noteiktajā kārtībā aprēķina un veic sociālās iemaksas.

Piemērs.

Darba devējs 2004.gada martā samaksājis veselības apdrošināšanas prēmiju par darbinieku 450 latus saskaņā ar apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts par laika posmu no marta līdz nākamā gada februārim. Darbinieka darba samaksas apmērs taksācijas gada visos mēnešos kopā ir 1600 latu.

Darba devēja samaksātā veselības apdrošināšanas prēmija	01	Ls 450,00
Darbinieka bruto darba samaksa taksācijas gadā	02	Ls 1 600,00
Likumā noteiktais ierobežojums (Ls 80 x 5 = Ls 400)	03	Ls 400,00
Apdrošināšanas prēmijas daļa, no kuras tiek aprēķinātas sociālās
iemaksas par decembri (01.– 03.)	04	Ls 50,00

57. Darba devēja darbinieka labā veiktajiem dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju maksājumiem, ja darba līgums starp darba devēju un darbinieku tiek pārtraukts, bet apdrošināšanas līgums tiek pārjaunots uz attiecīgā darbinieka jauno darba devēju vai citu tā paša darba devēja darbinieku, vai attiecīgais darbinieks pats to pārņem, uz darba līguma pārtraukšanas dienu tiek noteikta par darbinieku veikto maksājumu attiecība pret darbinieka bruto darba samaksas kopsummu darba līguma pārtraukšanas gadā. Ja apdrošināšanas prēmiju maksājumu summa pārsniedz Likumā noteikto ierobežojumu, no pārsnieguma summas tiek aprēķinātas sociālās iemaksas. Ja darbinieka labā apdrošināšanas prēmiju maksājumi veikti saskaņā ar dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu un kopējā apdrošināšanas prēmiju maksājumu summa ir pārsniegusi piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas, sociālās iemaksas tiek aprēķinātas no pārsnieguma summas.

Piemērs.

Darba devējs 2004.gada janvārī darbinieka J.Kociņa labā veica veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumu Ls 460 apmērā saskaņā ar apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts par laika posmu no janvāra līdz decembrim. Martā darbinieks J.Kociņš lauza darba līgumu un darba devējs apdrošināšanas līgumu pārjaunoja uz darbinieku A.Strazdu. Darbinieka J.Kociņa bruto darba samaksa taksācijas gada trijos mēnešos ir 450 lati.

Uz darbinieku J.Kociņu attiecināmā apdrošināšanas prēmijas daļa	01	Ls 115,00
(460/12 x 3)
Darbinieka J.Kociņa bruto darba samaksa taksācijas gada trijos mēnešos	02	Ls 450,00
Likumā noteiktais ierobežojums (400/12 x 3)	03	Ls 100,00
Apdrošināšanas prēmijas daļa, no kuras tiek aprēķinātas sociālās	04	Ls 15,00
iemaksas (01.– 03.)

58. Gadījumos, kad darba līgums starp darba devēju un darbinieku tiek pārtraukts un noslēgtais dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgums netiek pārjaunots uz citu darba devēju vai darbinieku, uz darba līguma pārtraukšanas dienu tiek noteikts par darbinieku veikto maksājumu apmērs darba līguma pārtraukšanas gadā un apdrošināšanas prēmiju summai noteiktais ierobežojums ir piemērojams proporcionāli laikposmam, kurā uz minēto darbinieku bija noslēgts dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgums.

59. Darbinieka labā, uz kuru pāriet dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgums, kuru darba devējs noslēdzis, pirms darbinieks stājies darba attiecībās ar viņu, darba devēja veikto apdrošināšanas prēmiju maksājumu aprēķina proporcionāli laika periodam, kurā viņš ir kļuvis par apdrošināmo personu. Attiecībā uz darba devēju noslēgto dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu jāievēro, ka apdrošināšanas prēmiju summai noteiktais ierobežojums — piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas — ir piemērojams proporcionāli laika periodam, kurā uz minēto darbinieku ir pārjaunots dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgums.

Piemērs.

Darba devējs 2004.gada janvārī darbinieka A.Upīša labā veica veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumu Ls 460 apmērā saskaņā ar apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts par laika posmu no janvāra līdz decembrim. Martā darbinieks A.Upītis lauza darba līgumu un darba devējs apdrošināšanas līgumu pārjaunoja uz darbinieku B.Kļavu. Darbinieka B.Kļavas darba samaksa taksācijas gadā ir 2 400 latu.

Uz darbinieku B.Kļavu attiecināmā apdrošināšanas prēmijas daļa	01	345,00
(460/12 x 9)
Darbinieka B.Kļavas bruto darba samaksa taksācijas gadā	02	2 400,00
Likumā noteiktais ierobežojums (400/12 x 9)	03	300,00
Apdrošināšanas prēmijas daļa, no kuras tiek aprēķinātas sociālās	04	45,00
iemaksas (01.– 03.)

60. Gadījumos, kad noslēgtajam dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumam pievienotais darbinieku saraksts tiek papildināts ar jaunu darbinieku, apdrošināšanas prēmiju summai noteiktais ierobežojums ir piemērojams proporcionāli laikposmam, kurā uz minēto darbinieku ir noslēgts dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgums. Tā kā netiek noslēgts jauns līgums, kā arī izmaiņas netiek veiktas pašā līgumā, bet gan līguma pielikumā, tad līguma termiņš nemainās un ir atbilstošs Likumā noteiktajām normām.

61. Ja dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības un apdrošināšanas līgums tiek slēgts uz gadu, bet tā darbības laiks nesakrīt ar kalendāro gadu, darbinieka gada bruto darba samaksu precizē, beidzoties tam kalendārajam gadam, kurā veikti apdrošināšanas prēmiju maksājumi, un Likumā noteikto ierobežojumu piemēro tai apdrošināšanas prēmiju maksājumu daļai, kura ir veikta attiecīgajā kalendārajā gadā.

Piemērs.

Darba devējs noslēdz veselības apdrošināšanas līgumu uz gadu. Tā darbības laiks ir no 2003.gada 1.oktobra līdz 2004.gada 30.septembrim. Apdrošināšanas prēmija gadam par vienu darbinieku ir 420 lati. Apdrošināšanas prēmiju maksājumus veic katru mēnesi.

2004.gada janvārī tiek precizēts sociālo iemaksu objekts no 2003.gadā veiktajām apdrošināšanas prēmijām. Savukārt par 2004.gadā veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem sociālo iemaksu objektu precizēs 2005.gada janvārī.

62. Piemērs par sociālo iemaksu un algas nodokļa aprēķinu par 2004.gadu no iemaksām privātajā pensiju fondā un apdrošināšanas prēmiju maksājumiem.

Sociālo iemaksu aprēķins	Nr.p.k.	Summa
	(Ls)
Bruto darba samaksa taksācijas gadā	1.	4 300,00
Iemaksas privātajos pensiju fondos (turpmāk — PPF)	2.	460,00
Veselības apdrošināšanas prēmija	3.	420,00
Iemaksas PPF, no kurām neveic sociālās iemaksas (1.r. x 10%)	4.	430,00
Veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumi, no kuriem neveic	5.	400,00
sociālās iemaksas (ne vairāk kā Ls 400)
Sociālo iemaksu objekts no iemaksām PPF (2.r. – 4.r.)	6.	30,00
Sociālo iemaksu objekts no apdrošināšanas prēmijām (3.r. – 5.r.)	7.	20,00
Sociālo iemaksu objekts (1.r. + 6.r. + 7.r.)	8.	4 350,00
Darba ņēmēja sociālās iemaksas 9% (8.r. x 9%)	9.	391,50
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk — IIN) aprēķins
Ar IIN neapliekamā daļa no iemaksām PPF (1.r. x 10%)	10.	430,00
Ar IIN neapliekamā daļa no veselības apdrošināšanas prēmijām	11.	180,00
(1.r. x 10%, bet ne vairāk kā Ls 180)
Ar IIN apliekamā daļa no iemaksām PPF (2.r. – 10.r.)	12.	30,00
Ar IIN apliekamā daļa no apdrošināšanas prēmijām (3.r. – 11.r.)	13.	240,00
Ar IIN apliekamais ienākums (1.r. + 12.r. + 13.r.)	14.	4 570,00
Darba ņēmēja sociālās iemaksas 9% (9.r.)	15.	391,50
Gada neapliekamais minimums	16.	252,00
Ienākums, no kura aprēķina nodokli (14.r. – 15.r. – 16.r.)	17.	3 926,50
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (17.r. x 25%)	18.	981,63