Drošība – valsts svarīgākā funkcija

Aivars Straume Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

“Personāls, kas ir mūsu lielākā vērtība, ir gatavs strādāt komplicēti un tikpat labi kā Eiropā vai pat labāk, jo esam rūdīti darbā grūtos apstākļos.” Ugunsdzēsēju dienas – 17.maija – ieskaņā saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis AIVARS STRAUME intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Iekšlietu ministrija (IeM) šogad pasludinājusi ugunsdzēsības nozares atbalstīšanu par prioritāti. Ir pagājis gandrīz pusgads. Kāds atbalsts tika solīts, kas no tā īstenots?
– Bija paredzēts iedalīt papildu finansējumu, lai mēs iegādātos to, kas nepieciešams dienesta funkcionēšanai. Mūsu tehnika ir nokalpojusi ekspluatācijas laiku, un jāsaka paldies ugunsdzēsējiem, kas to nepārtraukti remontē. Automašīnas lielākoties ir ražotas vēl 80.gados PSRS. Bija paredzēts, ka minēto finansējumu dos gan centralizēti IeM, gan VUGD, gan daļu Aizsardzības ministrija, jo NATO ietvaros notiek civila un militāra sadarbība. Jau noritējuši konkursi elpošanas aparātu iegādei, noslēgumam tuvojas konkurss par citas tehnikas iegādi. Ceram pirkt astoņas jaunas mašīnas, kas nodrošinās arī agrāku ierašanos notikuma vietā. Mūsu vecie ZIL 130, pat braucot ar ieslēgtām sirēnām, nereti ātrāk par 40 kilometriem stundā neiet. Citas mašīnas dod ceļu, bet mūsējās gandrīz vai nevar pabraukt garām. “Iveco”, “Renault” markas mašīnas, kuras iegādājāmies jaunas, ir dinamiskākas un ātrākas, efektīvāk izmanto dzēšanā ūdeni.

– Šogad uz lauku rajoniem bija paredzēts nosūtīt rekonstruētus un modernizētus ZIL markas automobiļus.

– Tas ir noticis. Mēs iegādājāmies ZIL šasijas, pārbūvējām, un lauku ugunsdzēsēji ar šo tehniku ir apmierināti. Tā labāk par jaunajām ārzemju automašīnām spēj izbraukāt pa sliktajiem ceļiem. Varam tās izmantot arī meža ugunsgrēkos. Ir bijis pat tā, ka vecie ZIL brauc un velk ārā no purva šos ārzemju automobiļus. Šogad rekonstruējām 12 vecās mašīnas, bet nākamgad ceram pirkt jaunas.

– VUGD struktūru izvietojums valstī ir nepietiekams. Līdz ar to paildzinājusies ierašanās uz izsaukumiem. Tādēļ nesen mainīts normatīvos noteiktais maksimālais ierašanās laiks – tagad 25 minūtes – mazapdzīvotos lauku rajonos. Kā tas ietekmēs situāciju praksē?

– Vecā likuma norma pieņemta 90.gadu sākumā, un ierašanās laiks bija noteikts 5 minūtes pilsētās, un 15 minūtes lauku rajonos. Pasaules prakse ir 5 minūtes pilsētās, 15 minūtes ārpus tām un 25 minūtes reti apdzīvotās vietās, kur iedzīvotāju skaits uz kvadrātkilometru mazāks par desmit.
Esmu pētījis Eiropas pieredzi, tur ir ap 15 ugunsdzēsēju uz 1000 iedzīvotāju. Bet tikai 0,5 vai 0,6 no tiem ir profesionāļi, pārējie – brīvprātīgie. Mums ir attiecīgi 2,4 – 2,6 ugunsdzēsēji, ieskaitot brīvprātīgos, uz šādu iedzīvotāju skaitu. Latvijā ir vairāk profesionāļu – 1,2 uz 1000 iedzīvotājiem. Piemēram, Eiropā gadās, ka vienu kilometru no ugunsdzēsēju depo nodeg māja. Jāprasa – kur bija dzēsēji? Izrādās, tur brīvprātīgajiem nav jāatrodas depo, viņi var būt darbā citur, bet depo tiem jāierodas astoņu minūšu laikā, plus aizbraukšanas laiks – tas ir diezgan daudz. Mēs ierodamies agrāk un vairāk varam izglābt.

– Efektivitātes labad pieņemts arī lēmums par Valsts meža dienesta ugunsdzēsības struktūru pakāpenisku pāriešanu VUGD kompetencē.

– Mums nepieciešami vēl apmēram 33 depo. Mežu dienests viens pats netiek galā ar visiem ugunsgrēkiem, nepietiek tehnikas, personāla, darbs ir fiziski un psiholoģiski ļoti grūts. Manuprāt, VUGD jau tik un tā piedalās mežu dzēšanā, kāpēc tad neapvienoties un neizveidot vienu dienestu? Tas būtu pietiekami spēcīgs, personāls tiktu dubultots, un spētu izdarīt daudz vairāk. Piemēram, jo ātrāk lokalizē meža ugunsgrēku, jo vieglāk to likvidēt. Ja degšanu ielaiž, jāsāk domāt arī par celtņu un cilvēku glābšanu.
Esmu nonācis pie secinājuma, ka labāk uzturēt šos mazos depo ar profesionāļiem, kas izvietoti pa visu valsti, kas ātrāk spēj ierasties un viena daļa spēj atbraukt laikus otrai palīgā.
Neesam tikai ugunsdzēsēji, bet arī glābšanas dienests. Šogad (līdz 11. maijam – G.L.) piedalījāmies 1366 glābšanas darbos. Esam rīkojušies pareizi, ka savulaik uzņēmāmies funkciju, veicam tos gan uz ūdens, gan zem tā, mums ir sava ūdenslīdēju sagatavošanas sistēma, kurā darbojas 60 sertificēti speciālisti. Glābjam arī dzīvniekus, atveram aizcirtušās durvis utt. Tas ir pareizi arī tāpēc, ka glābšanas darbu ir daudz, bet ugunsgrēku skaits samazinās.

– Kā to izskaidrot?

– Ceru, ka labāk veicam profilaktisko darbu gan tieši, gan ar masu saziņas līdzekļu starpniecību,– nepaiet gandrīz ne diena, kad par to nerunātu. Infrastruktūras tiek sakārtotas.

– Daudzi Valsts meža dienesta depo ir vāji apgādāti, sliktā tehniskā stāvoklī, un, kā to atzīst paši dienesta darbinieki, nereti šo struktūru atbilstība depo kritērijiem ir visai nosacīta. Vai to pārņemšana nebūs liels slogs finansiālajā ziņā?

– Ir jāiegulda nauda, bet mēs to atpelnītu neilgā laikā, jo atšķirībā no meža dienesta dzēsējiem strādājam cauru gadu. Tie paši cilvēki, kas vasarā glābs mežus, ziemā glābs celtnes, cilvēkus. Mums ir vajadzīgi arī pieredzējuši kadri, kas apmācīs iedzīvotājus, skolēnus, jo glābšanas pamati jāprot visiem. Latvijā ir plūdi, ķīmiskas un satiksmes avārijas, vēji līdz 50 metriem sekundē.

– Kad paredzēta abu dienestu apvienošanās?

– Līdz 2011.gadam, pakāpeniski. Kopējā izmaksu summa ir 47 miljoni latu.

– Pēdējos gados palielinājās ugunsgrēkos bojāgājušo cilvēku skaits. Kādas tendences vērojamas šogad?

– Sliktākais rezultāts bija 2002.gadā – 267 bojāgājušie. Šajā laika posmā šogad ir par 30% ugunsgrēku upuru mazāk, bet šis process notiek viļņveidīgi, vērtēt varēs vēlāk.
1999.gadā mēs pievērsāmies dzīvojamam sektoram, kur notiek ap 60% visu ugunsgrēku, izstrādājām programmu un sākām apsekot dzīvojamās mājas. Labāk tas noris mazajās pilsētās, Rīgā patlaban vairāk apskatām sociāli nelabvēlīgās mājas, kurās deg visbiežāk. Liela nelaime ir arī pīpēšana gultās un alkohols, laukos – apkure.

– Jums jau labi sen ir iecere dzīvojamo sektoru aprīkot ar dūmu detektoriem, varbūt daļēji to uzstādīšanu dotējot.

– Mēs nevaram cilvēkiem to uzspiest. Arī Zviedrijā ar to noņēmās desmitiem gadu, un tagad, šķiet, apmēram 80% māju ar tiem ir aprīkotas. Taču dūmu detektoru iegāde Latvijā ir palielinājusies, un to kvalitāte ir ļoti laba. Detektors maksā no 5 līdz 10 latiem. Atceros, kāda apdrošināšanas firma tos dāvināja pagastam, kur vairāki bērni bija aizgājuši bojā ugunsgrēkā. Tā ir laba iniciatīva, kurai līdzīgas varētu īstenot arī turpmāk. Ja valsts dotu naudu, arī es uzņemtos detektoru izplatīšanu. Beigu beigās, darbavietās varētu tos dāvināt.

– Šogad Rīgā pirmo reizi iedarbināja civilās aizsardzības trauksmes sirēnas, taču atsevišķās vietās, piemēram, Bolderājā, signāls līdz iedzīvotājiem nenonāca. Galvaspilsētā kopumā paredzēts uzstādīt 23 signālierīces, taču vairāku ierīkošana joprojām kavējas.

– Ir cilvēki, kas tās negrib uz savas ēkas jumta. Citi piekrīt, bet viens ne, un sirēnu ierīkot nevar. Diemžēl. Tomēr šogad sirēnu izvietošanu ceram pabeigt visā valstī. Bijām domājuši arī par citiem ziņojumu veidiem, tai skaitā īsziņu sūtīšanu, bet izrādās, ka ar pašreizējām tehniskajām iespējām būtu nepieciešamas 36 stundas, lai tās nosūtītu visiem.

– Kā norit vienotā palīdzības tālruņa 112 ieviešana?

– Pēc mēneša tas būs ieviests. Pašlaik vēl strādā pie tā, lai, piemēram, zvans no Tukuma rajona nenonāktu pie Talsu glābējiem un tamlīdzīgi. Bet arī tas tiks noregulēts pāris mēnešos. Šim mērķim dod naudu arī Satiksmes ministrija saistībā ar negadījumiem uz ceļiem. Kādu laiku vēl darbosies arī vecie tālruņi 01, 03 un citi. Nelielas problēmas ir ar mediķiem, kurus izsauc ļoti bieži. Mēs varētu veidot ar viņiem kopējus dispečerpunktus vai štābus, taču viņi grib savu telefonu – 113. Mēģināsim vienoties.

– Nevar nepieminēt kūlas dedzināšanu.

– Zāles dedzināšana mazinās. Pērn bija ap 3 500 gadījumu, šogad vēl nav 3 000. Bojā gājušie pagaidām ir četri.

– Kā sagaidāt aktīvās atpūtas sezonu, kad notiek arī visvairāk dažādu negadījumu, slīkšanu?

– Ar katru gadu situācija uzlabojas. Tomēr vēl trūkst, piemēram, glābšanas staciju pie ūdeņiem. Bažas rada ūdensmotocikli – cilvēki kļūst turīgāki, iegādājas tos un nonāk kritikās situācijās.

– Ko VUGD nozīmē valsts nu jau pilnīga iekļaušanās Eiropas Savienībā?

– Domāju, ka lielos vilcienos esam tam gatavi. Jau 90.gadu vidū pārņēmām glābšanas operāciju veikšanu. Zviedrija, Norvēģija tajā laikā piedāvāja palīdzību, un mēs izvēlējāmies apmācību. Personāls, kas ir mūsu lielākā vērtība, gatavs strādāt tikpat labi kā Eiropā vai pat labāk, jo esam rūdīti darbā grūtos apstākļos. Protams, gaidām, lai vairāk naudas tiktu iedalīts tehniskajam aprīkojumam un depo atjaunošanai, kuri lielākoties būvēti 19.gadsimta beigās, 20.sākumā un ir nolietojušies. Jo īpaši svarīgi tas tādēļ, ka ugunsdzēsēju darba smagā specifika prasa iespējas nomazgāties dušā, atpūsties labi ierīkotās telpās. Iedomājieties, uz 102 depo gadā jāsadala 57 000 latu... Līdz šim depo lielā mērā uzturēti pašu ugunsdzēsēju spēkiem, kuri brīvākos brīžos tos remontējuši. Uzskatu, ka drošība ir valsts svarīgākā funkcija, tādēļ jābūt šādam profesionālam dienestam, kurā ir jāinvestē pietiekami līdzekļu. Ieskaitot palīdzību ceļu satiksmes negadījumos, mēs gadā izglābjam ap 300 cilvēku. Savukārt, ja cilvēki dzīvo ar apziņu, ka ir šāds dienests, uz kuru vienmēr var paļauties, vairojas šobrīd tik nepieciešamā cieņa pret valsti un uzticēšanās tai.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv