Valga / Valka latviešu kultūras un sabiedriskajā vēsturē

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas priekšsēdētājs prof. Jānis Stradiņš

Reiz šī bija dzīvākā satiksmes iela starp Valku un Valgu. Visticamāk, ka žogu un barjeras nojauks līdz ar pievienošanos Šengenas līgumam 2007.gadā Foto: Aldis Dublāns

* Referāts Igaunijas ZA un Latvijas ZA rīkotajā “Zinātnes dienā” (Valgā, Igaunijā, 2005. gadā 6. maijā)

Nobeigums.
Sākums – “LV” 14.05.2004.

2.

Lēmums dibināt LPNP tika pieņemts Petrogradā, bet Oktobra revolūcijas dēļ konferenci šīs padomes dibināšanai varēja noturēt Valgā 1917. gadā no 29. novembra līdz 2. decembrim (vai 16.–19. novembrī pēc vecā stila), tātad desmit dienas pēc Oktobra apvērsuma. Konference notika Valkas (Valgas) rātsnamā, tikai otrās dienas sēdes notika latviešu kooperatoru namā. Konferences aktīvāko dalībnieku skaitā bija politiķi Zigfrīds Meierovics, Jānis Goldmanis, Voldemārs Zāmuels, Ādolfs Klīve, rakstnieki Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, profesors Pēteris Zālītis u.c. Konferences deklarācijā bija sacīts, ka “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstiska vienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un valsts plebiscits”. Daži vēsturnieki tādēļ uzskata, ka 1917. gada 17. novembrī (pēc vecā stila), nevis 1918. gada 18. novembrī īsteni ir tikusi proklamēta neatkarīgā Latvija. Tieši balstoties uz LPNP pilnvarām, Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs jau 1918. gada 11. novembrī (nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra) atzina Latvijas neatkarību de facto, bet Valkā nodibināto padomi – par Latvijas pagaidu valdību (provisional governement). Šīs padomes priekšsēdētājs bija advokāts Voldemārs Zāmuels, Valkas pilsētas valdes loceklis, un faktiski padomes sēdeklis bija viņa dzīvoklis Valgā. Vienīgi ārlietu nodaļa Z. Meierovica vadībā darbojās Petrogradā, vēlāk – Parīzē. Būtu interesanti izdibināt, kur tieši atradusies Zāmuela māja. Kā kuriozu varam pieminēt, ka Pletca sastādītajā rokasgrāmatā “Regenten und Regierungen der Welt” (Bīlefeldē, 1953, 337. lpp.) kā pirmais Latvijas valsts prezidents pieminēts nevis J. Čakste, bet gan V. Zāmuels, ko ievēlēja Valgā, jurists un politisks darbinieks (vēlāk Latvijas Republikas virsprokurors) un arī ministru prezidents, kurš reāli kandidēja uz valsts prezidenta posteni pēc J. Čakstes nāves (Saeimas balsojumā pietrūka 3 balsu).
Piebildīšu, ka ne vien LPNP, bet arī Iskolats Valkā piesaistīja diezgan daudz inteliģences pārstāvju. Tā darbinieku skaitā bija ne tikai lielinieki, bet arī tādi no boļševikiem tālu stāvoši cilvēki kā pazīstamais dzejnieks Vilis Plūdons. Iskolata struktūrās profesionāļu funkcijas veica arī vēlākie Latvijas PSR ZA akadēmiķi – veterinārārsts un mikrobiologs Augusts Kirhenšteins un agroķīmiķis Kārlis Bambergs. No citiem Valkas/Valgas posma Iskolata pārstāvjiem atzīmēsim arī vēlākos akadēmiķus Pēteri Valeskalnu un Kārli Strazdiņu. Daži padomju posma tiesību vēsturnieki (V. Millers) traktēja Iskolatu kā Latvijas “padomju valstiskuma” iedīgli, taču diez vai tas ir pamatoti, tāpat kā diez vai bez iebildēm varam uzskatīt LPNP valdi par pirmo reālo Latvijas Republikas valdību. Taču abu institūciju vērtējuma valststiesiskā argumentācija lai paliek ārpus šā referāta ietvariem.
Valkas intermēdija Iskolatam beidzās 1918. gada februārī, kad pilsētu ieņēma vācu karaspēks, bet LPNP – ar 1918. gada 18. novembra aktu (vācu okupācijas laikā LPNP darbojās Valgā puslegāli kā latviešu kultūras institūcija). Pēc tam aptuveni divus mēnešus (no 1918. gada decembra līdz 1919. gada 31. janvārim) Valka/Valga bija P. Stučkas režīma varā, Padomju Latvijas sastāvā, līdz kamēr pilsētu neatbrīvoja somu brīvprātīgo daļas kopā ar igauņu J. Kuprijanova partizānu bataljonu.
Tā Valka/Valga nonāca Igaunijas sastāvā. Igaunija palīdzēja te veidot arī latviešu brīvprātīgo vienības, t.i., Ziemeļarmiju, kas Igaunijas bruņoto spēku sastāvā pie Cēsīm (Võnnu) 1919. gada 22. jūnijā satrieca vācu karaspēku. Ar šo uzvaru tika nodrošināta Latvijas un arī Igaunijas neatkarība, un Igaunijā tā ir oficiāla svētku diena. Būtībā jau 1919. gada 15. februārī starp

Vecie valcēnieši joprojām tur sevī aizvainojumu par to, ka Valkas Sv. Jāņa baznīca pēc robežu novilkšanas 1920.gadā pārgāja igauņu valdījumā Foto: Aldis Dublāns

Igaunijas (Konstantins Petss) un Latvijas pārstāvjiem (Jānis Ramāns un Jorģis Zemitāns) tika parakstīts protokols, kas paredzēja Valkas nodošanu Igaunijai, ko pēc pusotra gada apstiprināja jau pieminētā starptautiskā Tallentsa šķīrējtiesa. Protams, šī izšķiršanās nenāca viegli, Latvijas puse Valku centās paturēt, par to īpaši cīnījās V. Zāmuels. Aptuveni 2,5 tūkstoši Valkas latviešu pēc tam pārcēlās uz Latvijas pusi, kur Latvijai piešķirtajā Valkas priekšpilsētas daļā pie Lugažiem būtībā tapa jauna latviešu pilsēta Valka (pilsētas tiesības tai piešķīra 1922. gadā). Igaunijas Valgā palika apmēram 3 tūkstoši latviešu, kas tur veidoja rosīgu kultūras dzīvi, arī lielā Valgas Sv. Jāņa baznīca (K. Hāberlanda celta) piederēja latviešu draudzei (tās pēdējais ilggadējais mācītājs, 1930.–1942.g., bija Edgars Jundzis).
Retrospektīvā atskatā tomēr varam atzīt, ka 1920. gada lēmums ir bijis pareizs, tas neiedragāja draudzīgās attiecības starp divām jaunajām kaimiņvalstīm. Manuprāt, tagad, kad no senajiem strīdiem mūs šķir 85 gadi, varam mierīgi, kā eiropieši, parunāt par seniem laikiem un notikumiem. Pienācis laiks apzināt un atzīmēt ievērojamās ar Latvijas rītausmu saistītās vietas igauņu Valgā un arī godināt izcilo igauņu piemiņu latviešu Valkā, pie Cimzes semināra.
Savā rakstā “Latvijas iecerēšana” (1928) mūsu jaukais pasaku karalis, neatkarības cīnītājs un Latvijas patriots Kārlis Skalbe emocionāli raksturo Valku viņās dienās: “Arī Latvijai ir bijusi sava Betlēme – mazā nabadzīgā Valka, pār kuras zemiem nomelnējušiem jumtiem toreiz spīdēja tik lielas, kuplas zvaigznes. Lai pēc desmit gadiem, kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā, pār Latviju atkal nāk šo agro zvaigžņu spožums.”
Referāta izskaņā piemetināšu, ka no Valkas un tās apkaimes nākuši daudzi ievērojami latviešu zinātnieki, to skaitā biologi Alfreds Ozols un Tenis Liepiņš, arī kādreizējā ZA prezidenta Jāņa Peives dzimtas saknes ir šeit. Ievērojamākais matemātiķis, kas jebkad strādājis Latvijā, bija valcēnietis Pīrss Bols, Rīgas Politehniskā institūta un Latvijas augstskolas profesors no 1895. līdz 1921. gadam. Viņš radīja kvaziperiodisko funkciju jēdzienu, lika pamatus matemātiskajai topoloģijai (Bola–Brouera teorēma par nekustīgo punktu). 1998. gadā Latvijas ZA savu daudzo vārdbalvu skaitā iedibināja Pīrsa Bola vārdbalvu matemātikā, kuru pirmoreiz ceram piešķirt 2005. gadā, kad P. Bolam apritētu 140 gadi. Pīrss Bols ir dzimis Valgā – kā noskaidrojusi Valgas novadpētniecības muzeja līdzstrādniece Mari Juzāra, Bola vecāku manufaktūras bode atradusies līdzās Valkas rātsnamam, līdzās Sv. Jāņa baznīcai, un viņš mācījies Valkas pilsētas skolā (tag. Valgas mūzikas skolas ēkā). Ierosinājām kaut kā atgādināt par šo pasaules matemātikas klasiķi viņa dzimtajā pilsētā. Garāmejot piebildīšu, ka Bols bija viens no vadošajiem šahistiem Rīgas izlasē (Nr. 2, pēc K. Bētiņa), kas neklātienes (telegrāfa) šaha turnīros pārspēja Maskavas, Berlīnes un citas komandas. Šī P. Bola darbības puse apcerēta S. Grodzenska grāmatā “Šahs zinātnieku dzīvē”, kur Bols minēts līdzās D. Mendeļejevam, O. Šmitam, P. Kapicam, A. Markovam, I. Vinogradovam un citiem izciliem zinātniekiem, kurus saistījusi šaha spēle.
Mūsu sadarbība var turpināties, risinot Valkas – Valgas kultūrvēstures problēmas, aprūpējot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, sadarbojoties ar Latvijas – Igaunijas institūtu Valkā, piedaloties J. Cimzes starptautiskajās konferencēs. Nupat panākta vienošanās par J. Kr. Broces zīmējumu un aprakstu krājuma “Sammlung Liefländischen Monumente ...” VI, Vidzemes igauņu daļai (arī Valkai) veltītā sējuma izdošanu, ko apņēmies aprūpēt Tallinas universitātes profesors, Baltijas asamblejas balvas laureāts R. Pullats. Pirmie trīs Broces sējumi par Rīgu un Vidzemi ir iznākuši, ceturtais tiek iespiests, un vēl viens iecerēts par personālijām, heraldiku, kapu zīmēm u.tml. Šī monumentālā darba, Igaunijas Vidzemei veltītā sējuma iznākšana būtu notikums, kas atgādinātu par kādreizējo Lielvidzemes jēdzienu, kur galvaspilsēta ir bijusi Rīga, bet intelektuālais centrs – Tartu. Tas pasvītrotu mūsu abu tautu kultūras kopību, kas balstās ne tikai uz nacionālām, bet arī uz senām eiropeiskām tradīcijām. Ieejot Eiropā, kļūsim bagātāki un, cerams, mūsu pašreizējam laikam vēl raksturīgā atšķirtība, izolētība stipri vien mazināsies, kaut arī Valkā/Valgā jau tagad vērojamas stingras, ciešas, draudzīgas latviešu un igauņu saites.
Valkas/Valgas fenomena nozīme nav tikai lokāla, jaunajos vēstures apstākļos tas var kļūt par labu piemēru un paraugu Eiropas nozīmes pārnovadu sadarbībai.