Indrānu oši simt gados un nākotnē

“Es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi...” – ar Indrānu tēva monologu Kārlis Sebris ievadīja Rūdolfa Blaumaņa “Indrānu” simtgades sarīkojumu, kas 5.maijā notika Māmuļā. Turpat līdzās pagājušā gadsimta sākumā atradās Rīgas Latviešu teātris, kur 1904.gada 2.maijā notika lugas pirmizrāde ar Jēkabu Duburu Indrānu tēva un Bertu Rūmnieci Indrānu mātes lomā. Simt gados luga iestudēta visos Rīgas un daudzos provinces teātros, Pirmā pasaules kara laikā – bēgļu un strēlnieku teātros Pēterpilī un Maskavā, pēc Otrā pasaules kara – visās latviešu mītnes zemēs Eiropā, Amerikā un Austrālijā. Pirmie 21.gadsimta “Indrāni”, kam Dailes teātrī vērās priekškars 29.aprīlī, ir jau 66. lugas iestudējums.
Savu artavu simtgades svētku pilnskanībai deva Rīgas un Valmieras teātru aktieri, kas dažādos gados spēlējuši “Indrānos”, un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja speciālisti, kas kopā ar akadēmiķi Viktoru Hausmani bija sagatavojuši pārskatu par lugas gaitām simt gados. Lai pasākumam būtu domas dziļums un svētku garša, režisors Oļģerts Šalkonis talkā aicināja literatūrzinātniekus un filozofus, Māras Skrides vadītā “Arāja” dziedošos vīrus un Jātnieku ģimeni no Zemgales laukiem.

Laikmetīgi cauri laikiem

Atgādinot, ka pretruna starp godīgu, priecīgu sirdi un pilnu maku nav kļuvusi mazāk asa kā Blaumaņa laikos, Oļģerts Šalkonis blakus Ādolfa Alunāna 1909.gadā rakstītai kuplejai par izcirsto mežu (“Kas no tēviem stādīts bija, To nu dēli izpostīja”) lika Valsts meža dienesta 2004.gada biedējošus datus par patvaļīgu mežu izciršanu un videi nodarītiem zaudējumiem. Par to, kā pašlaik ir ar mežu ciršanu un stādīšanu, ar mežu saimniekiem un nesaimnieciskiem mantiniekiem, runāja Katvaru pagasta galva Mārtiņš Ritums Treimanis, kas dzied arī “Arājā”, un Aivars Berķis, kas pirms savām politiķa gaitām desmit

Kārlis Sebris: “Vai aktierim mūža otrā pusē var būt kāda vēl pamatīgāka loma par Indrānu tēvu!”; Pirms aicināt uz Māmuļu, Aivars Berķis kuplo Jātnieku ģimeni atveda ciemos pie Elzas Radziņas un Oļģerta Šalkoņa; Vaidelošu jaunais saimnieks Arnolds Jātnieks ar jaunāko dēlu Vari Foto: Oļģerts Šalkonis

gadus bijis mežu mērnieks, pēc tam 22 gadus – lauku žurnālists un nu jau 13 gadus kopā ar Imantu Ziedoni un Ēriku Hānbergu pa visu Latviju meklē (un atrod) tās skaistākās, labākās un gudrākās lauku sētas. Tāda ir arī Codes pagasta Vaidelotes, kur zem viena jumta draudzīgi sadzīvo trīs paaudzes. Lielās vienlaidu meliorēšanas laikos ar zemniecisku atjautību izdevies nosargāt savu zaļo rotu, un tagad pagalmā lepojas milzu ozols, kura vareno stumbru tikai kopā ar pieciem dēliem varot aptvert. Jaunie saimnieki ar savām piecām atvasēm pavērsa visu sarunu uz saules pusi un ļāva tai izskanēt gaišā toņkārtā.
Kaut gan Andrejs Upīts savulaik viszinīgi aprādījis, ka “Indrāni” rakstīti “vēsām asinīm”, un Jānis Asars piebalsojis, ka “Indrānos”, tāpat kā citos Blaumaņa darbos, “tagadnes saprašanas” esot velti meklēt, dzīve parādījusi, ka lugā skartās problēmas ir pat ļoti laikmetīgas. Rakstnieks liek domāt par dzīves lielajiem jautājumiem. Un runa nav tikai par paaudžu konfliktu, uz ko dažkārt mēdz reducēt lugas saturu. Kā savā monogrāfijā “Pilnbriedā” raksta Rūdolfa Blaumaņa daiļrades pētniece Līvija Volkova, “Indrānos” “aiz atsevišķu tēlu attiecībām, tāpat kā Lielvārdes jostā aiz atsevišķu zīmju kārtojuma, stāv kaut kas vairāk par acīm skatāmo un tieši tveramo. Tas ir viedais mūžības raksts, kurā izlasāma gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne.”

Attīstība prasa upurus

Par “Indrānu” dziļākās būtības daudzveidību runāja filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane: “Daudzveidīgs ir jebkurš mākslas darbs, kas dzīvo simt un vairāk gadu. Un vispirms mani nodarbina jautājums par attīstību. Mēs gribam attīstību, bet tā vienmēr ir saistīta ar konfliktiem un netaisnību. Ar neatrisināmām dilemmām, kad neviens risinājums nav pilnīgs. Kas būtu Indrāni, ja šai patriarhālajā lauku sētā paliktu viss, kā ir? Attīstība prasa upurus. Bet upuri vienmēr ir saistīti ar varmācību, pat vardarbību. Ar šādām dilemmām mēs sastopamies arī mūsdienās: gribam būt attīstīta valsts, attīstīti Latvijas Indrāni. Cik daudz mēs attīstības vārdā drīkstam upurēt, lai šie upuri nepārvērstu Latviju par tuksnesi? Un lai tā būtu ilgtspējīga attīstība. Kā attīstības pretrunās neaizmirst par cilvēka sirdi, nenoniecināt to, kas jau ir.”
Saistībā ar attīstību luga izvirza arī jautājumu par mājām. Kā pretmets latviskajai dziņai pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes – tiekšanās projām pasaulē, nomadisms. Līdzīgi kā nomadi – klejotāju ciltis. Pēc profesores vārdiem, 20.gadsimta filozofijā vērojams zināms nomadisma atbalsts. Tā ir viensētības pārvarēšana, plašums, nepiesaistība. Jauni iespaidi, jauni piedzīvojumi, pēc kuriem tiecas arī Blaumaņa Noliņš. No otras puses – lai mēs kādu zemi, kādu sētu varētu saukt par skaistu, vajadzīga kopšana. Vai iekopšana ir iespējama bez zināma konservatīvisma? Bez pieķeršanās savai zemei, sava darba augļiem?

Novatoriski un mūžīgi

Paredzot “Indrāniem” vēl simt un vairāk gadu, jāpieļauj – katra nākamā paaudze var nākt ar savu redzējumu, lugā skarto problēmu risinājumu.
Kārlis Sebris ir pateicīgs savam teātra krustdēlam Gunāram Cilinskim par filmā uzņemtajiem “Indrāniem”. Tāpat kā Nacionālā teātra (toreiz vēl A.Upīša Akadēmiskā drāmas teātra) 1988.gada iestudējumā viņš ir Indrānu tēvs un Velta Līne – Indrānu māte. Ar godaprāta un cilvēciskas saskaņas aizstāvību, ar cieņu pret dabu. Velta Līne: “Luga liek domāt par cilvēku savstarpējo attiecību skaistumu, bet ne tikai par to. Jādomā par attieksmi pret zemi, pret savu dzimteni.”
Kā allaž, kad ar Blaumani kāda saskare, simtgades sarīkojumā bija gan smiekli, gan asaras. Alfreds Jaunušans tika mudināts atcerēties 1954.gada iestudējumu, kad viņš tēloja Noliņu. Tā viņam ne visai padevusies: “Biju švaks Noliņš. Svilpot nemācēju. Manā vietā svilpoja Indrānu māte.” To apstiprināja arī Elza Radziņa, kam iznācis aizstāt saslimušo Mirdzu Šmitheni un svilpot pa visu Latviju, jo tieši tad teātris devies garā viesizrāžu tūrē.
Paldies Teātra komisijai, ka tā pulcina sabiedrību uz sarunām par nežēlīgi gaistošo skatuves mākslu! Kā atzina Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks, ar Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajiem līdzekļiem iespējams ierakstīt un saglabāt nākamajām paaudzēm tikai niecīgu daļu labāko izrāžu. Tāpēc katra šāda tikšanās ir zelta vērta: “Tās ir sarunas par nezūdošām vērtībām. Mākslā dzīvo tas, kas spēj pārvarēt laika barjeru. “Indrāni” to ir pārvarējuši. Ar cilvēcisko attiecību risinājumu, ar savu ētisko kodolu tie ir novatoriski un mūžīgi.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv