Politisko sodu noilgumu meklējot

No tām apmēram desmit dienām, kas bija VDK rīcībā, apjaušot PSRS sabrukumu, pirms čekas maisus pārņēma Latvijas drošības dienesti, man nav šaubu, ka lielākā daļa tika izmatotas lietderīgi Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Pēc divām nedēļām paies tieši desmit gadu, kopš Saeima pieņēma politisku lēmumu – liegt bijušajiem PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem tikt ievēlētiem par tautas varas priekšstāvjiem, kā arī piedalīties neatkarīgās Latvijas Republikas valsts pārvaldes darbā. Desmit gadi, pēc toreizējo deputātu domām, varēja būt likumā noteikts sava veida politisks soda ilgums tiem, kas bija kalpojuši čekas mašinērijai, pakļaujot pazemojumiem un pat iznīcībai daudzus Latvijas cilvēkus.
Laiks ir pagājis, diemžēl ne ar apziņu, ka politiskais sods bijušajiem VDK darbiniekiem ir pietiekams un ka Latvijas sabiedrība būtu ar mieru, piemēram, Saeimā redzēt ievēlētu kādu no PSRS drošībniekiem. Latvijas sabiedrība vēl nav gatava ar vēsu prātu uztvert čekas maisos esošo saturu. Šodien Saeimas ārkārtas sēdē deputātiem būs jāizlemj, uz kādu termiņu pagarināt personas dzīves gājumā esoša fakta, kas apliecina sadarbību ar VDK, ierobežojumus ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē un tikt ievēlētam par deputātu Saeimā un pašvaldībās.

10 bija, iespējams, 10 vēl būs

Saeimas Juridiskā komisija, nododot trešajā lasījumā apstiprināšanai likumprojektu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” atbalstīja termiņa pagarinājumu uz vēl desmit gadiem. Kaut arī tika piedāvāti vēl divi kardināli atšķirīgi priekšlikumi, proti, noteikt termiņu – uz mūžu vai atcelt ierobežojumus. Nav nepieciešami paskaidrojumi, kuru Saeimā pārstāvēto politisko spēku pārstāvji ir iesnieguši attiecīgos priekšlikumus.
Juridiskā komisija, kā “LV” stāsta komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš, izvēlējās neiet radikālo ceļu. “Domāju, ka šis ir vidusceļš un arī labākais risinājums. Tas sakrīt arī ar manu personīgo attieksmi. Tas viennozīmīgi ir sods šiem cilvēkiem. Sodam ir jābūt, turklāt terminētam,” kā jurists skaidro M.Segliņš.

Izlīgums sabiedrībā nav noticis

Ja reiz runa ir par terminētiem sodiem, rodas jautājums, vai likumdevējam būtu sods jāpagarina, ja reiz tas noteikts desmit gadu garumā. Tā teikt – pērt par to pašu vēlreiz. Šaubu par nelietderību tā darīt nebūtu, ja šis jautājums nebūtu tik jutīgs Latvijā un droši vien katrā neatkarību no padomju impērijas atguvušajā valstī. Izlīgums starp cilvēkiem un to tuviniekiem, kas cietuši no VDK, nav noticis un arī nevar tik īsā laikā notikt. Mareks Segliņš neslēpj, ka, pirms veidojās Juridiskās komisijas viedoklis, nešaubīgi vairums deputātu šo jautājumu, kā pareizāk rīkoties, uzdeva ne vien savai sirdsapziņai, bet arī iztaujāja dažādus cilvēkus. Atziņa ir skarba – tieši vai netieši cietušie cilvēki nav piedevuši un, iespējams, nekad savas dzīves laikā nepiedos VDK un tiem, kas strādāja tās labā. Tieši šis fakts liedz likumdevējam rīkoties pārlieku emocionāli.

Izredzes iespējamā tiesvedībā

Parlamentā, jo īpaši pieņemot politiskus lēmumus, politiskā opozīcija spēlē “uz visu banku”. Tā arī šoreiz ir izskanējuši draudi ar griešanos tiesā un pārliecību par uzvaru, atceļot likumdevēju lēmumu. Šodien būtu nepārprotami vientiesīgi likt cerības uz citādu tiesāšanās iznākumu (šajā gadījumā, iespējams, arī Eiropas cilvēktiesību tiesā), ja līdzīgās lietās tiesa iepriekš ir lēmusi vienādi. Juridiskās komisijas priekšsēdētājs apliecina, ka ir ņemts vērā ekspertu viedoklis par iespējamās tiesvedības iznākumu. Eksperti ieteikuši nepiemērot beztermiņa liegumu ar VDK saistītajiem jautājumiem, kas nozīmētu negatīvu rezultātu iespējamā tiesā. Savukārt desmit gadu termiņa pagarinājums varētu būt aizstāvēts iespējamā tiesvedībā.

Vai čekas maisi ir gards kumoss?

Jau dēļ minētā fakta par nespēju piedot politiskā režīma nodarījumu Saeima piesardzīgi skatās arī uz tā saukto čekas maisu satura publiskošanu. No sarunā ar M.Segliņu dzirdētā var pieņemt arī versiju, ka šo leģendāro maisu saturs tā arī netiks atklāts nekad. “Tas maz ko vērtīgu dotu. Atskaitot, ka apmēram divus gadus presei un sabiedrībai būs par ko nemitīgi rūgt, novēršoties no daudz svarīgākām lietām. Turklāt tas vēl vairāk vairos sabiedrības šķelšanos,” norāda M.Segliņš.
Maisu saturs nav zināms sabiedrībai, taču to pārzina Latvijas valsts attiecīgās struktūras. Tas apliecina, ka neredzami tiek regulēta sabiedrībai nezināmu bijušo VDK darbinieku vēlme un iespējamība ieņemt amatus, kas tiem nepienākas.
Kaut minimāli apjaušot bijušās VDK darbības tīklu, slepenības, piesardzības piekoptās formas, varbūt nevajadzētu absolutizēt čekas maisu saturu. “No tām apmēram desmit dienām, kas bija VDK rīcībā, apjaušot PSRS sabrukumu, pirms čekas maisus pārņēma Latvijas drošības dienesti, man nav šaubu, ka lielākā daļa tika izmantotas lietderīgi. Drošības operatīvajam darbiniekam nav lielākas nodevības kā nodot savus labākos aģentus. Tādēļ esmu gandrīz pārliecināts, ka labāko aģentu uzvārdi čekas maisos vairs nav atrodami. VDK augstos amatos strādāja profesionāļi un tie diezin vai pieļāva nodot saplosīšanai savus labākos kadrus,” domā M.Segliņš.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv