Redzēt valsts intereses vismaz desmit gadu perspektīvā

Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja, profesore Žaneta Ozoliņa intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Stratēģiskās analīzes komisija izveidota Valsts prezidenta institūcijas paspārnē ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas un Ministru prezidenta Induļa Emša šā gada 8. aprīļa rīkojumu.Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, pirmo reizi uzrunājot komisiju, uzsvēra: tagad, kad sasniegta pilntiesīga Latvijas dalība NATO un Eiropas Savienībā (ES), jāraugās, kā tālredzīgi un efektīvi īstenot šo dalību un Latvijas vispārējo iesaisti pasaules procesos. Valsts prezidente arī uzsvēra, ka komisija būs starpdisciplināra, tai tiks piesaistītas apakškomisijas, kā arī veidoti forumi jauno zinātnieku piesaistei un organizētas plašākas diskusijas. Komisijas vadītāja Žaneta Ozoliņa tūlīt pēc komisijas nodibināšanas teica, ka par komisijas mērķi uzskata valsts interešu redzējumu vismaz desmit gadu perspektīvā.

Profesore Žaneta Ozoliņa ar Valsts protokola vadītāju Mārtiņu Pertu (no kreisās) un Valsts prezidentes padomnieku Solu Bukingoltu valsts vizītes laikā Maltā Foto: Jānis Ūdris, “LV”

1. maija rīts – ar divējādām izjūtām

– Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju, kad Latvija sasniegusi abus savas ārpolitikas stratēģiskos mērķus – iestāties ES un NATO?
– Pašreizējo situāciju varētu raksturot ar divējādām izjūtām. Pirmkārt, ir labi padarīta darba izjūta, gandarījums, ka Latvija bija izvēlējusies optimālas ārējās un drošības politikas prioritātes. Pasaulē nav citu valstu apvienību, kurā būtu apvienojušās ekonomiski attīstītākās, politiski stabilākās un aizsardzības ziņā spēcīgākās valstis, kā ES un NATO. Ja vēlreiz gribētos pārliecināties, vai izvēle bijusi pareiza, varam salīdzināt ar tām bijušajām PSRS republikām, kuras joprojām meklē savu unikālo un neatkārtojamo valsts un sabiedrības attīstības modeli un tādēļ starptautiski pazīstamas nevis kā dinamiskas un progresīvas zemes, bet gan tādas, kuras joprojām uz kartes iekrāso pelēkos nestabilitātes toņos. Otrkārt, pašreizējo situāciju varētu raksturot kā klusums pirms vētras. Dalība ES un NATO nozīmē ne tikai svētkus ar himnas dziedājumiem un zili dzeltenām krāsām Latvijas debesīs, bet arī smagu darbu, kas būs saistīts ar dažādām negaidītām grūtībām un straujiem pavērsieniem, par kuriem pat iedomāties nevarējām iestāšanās sarunu gaitā.

– Cik gatava informatīvi un psiholoģiski, jūsu skatījumā, ir Latvija – gan mūsu atbildīgās amatpersonas un speciālisti, gan sabiedrība kopumā – jaunās situācijas apjaušanai un jaunajiem izaicinājumiem?

– To, ka rīts pēc 1. maija nav nemitīgi svētki, manuprāt, sajutusi lielākā daļa cilvēku neatkarīgi no tā, kādu amatus viņi ieņem. Taču viena lieta ir runāt par gatavību pārmaiņām psiholoģiskā līmenī, kad ar pašsuģestijas paņēmieniem vari sev ieskaidrot – gan jau būs labi... Bet gluži cita lieta, ja runājam racionālā līmenī, kur ir nepieciešama racionāla un izsvērta vispusīga informācija un tās analīze. Šķiet, ka šim racionālajam līmenim neesam vēl gatavi. Viens no cēloņiem ir ilgstoša koncentrēšanās uz Latvijas iekšpolitisko jautājumu risināšanu. Pat dalība ES un NATO tika aplūkota no mūsu interešu viedokļa. Pēc iesaistīšanās abās valstu apvienībās jāpaceļas jau citā domāšanas un analīzes līmenī (protams, neaizmirstot valsts un sabiedrības intereses), jo esam piederīgi pie reģionālās Eiropas telpas ar kopīgu atbildību par tās nākotni un līdz ar šo reģionu esam kļuvuši par starptautiskās politikas veidotājiem. Jāatzīst, ka tomēr esam raduši vairāk pievērst uzmanību saviem kaimiņiem, kas ir loģiski, bet tagad uz kaimiņiem jāparaugās jau no cita skatpunkta (vai varbūt torņa). Tās ir lielas priekšrocības, ka neērtās situācijās varam paļauties uz saviem sabiedrotajiem. Bet tajā pašā laikā nevaram atļauties pasīvi vērot, kā starpvalstu attiecības veidojas neatkarīgi no mums. Latvijai jākļūst par ES ārpolitikas veidotāju un aktīvu dalībnieci. Tas pats būtu sakāms attiecībā uz starptautiskās drošības politikas izstrādāšanu nu jau kā NATO dalībvalstij. Diemžēl proaktivitāte Latvijas ārējā un drošības politikā nav bijusi sabiedrotā politikas veidotājiem. To arī pierāda fakts, ka nemākam plānot riskus, risku situācijas un tās novērst, pirms starptautiskā sabiedrība tiek iepazīstināta ar jautājumu sagrozītā citu valstu izpildījumā.

– Cik Latvija ir gatava un motivēta iesaistīties pasaules procesos? Kādā līmenī tas, jūsuprāt, jau notiek?

– Apņemšanās līmenī Latvija ir gatava iesaistīties pasaules procesos. Ir arī virkne praktisku piemēru, kas saistīti ar līdzdalību dažāda līmeņa starptautiskajās militārajās operācijās un citās starptautiskās aktivitātēs. Tomēr ir vairākas problēmas, uz kurām gribētu vērst uzmanību. Valsts efektivitāte pasaules arēnā ir atkarība no daudziem nosacījumiem. Viens no būtiskākajiem ir valsts, kuru pārstāv valdība un politiskā elite, un sabiedrības saliedētības pakāpe. Tas ir jautājums par sabiedrības leģitimizēto valdības izstrādāto politiku īstenošanu. Jo lielāks ir sabiedrības atbalsts valdības izstrādātajai ārējai un drošības politikai, jo rosīgāka un aktīvāka var būt tās pieteikšana pasaules līmenī. Diemžēl dažādu apsvērumu dēļ šī saikne nav pastāvējusi. Starp citu, arī zinātniskie institūti un augstskolas ir vislabākie un ātrākie kanāli valdības un sabiedrības viedokļu apmaiņai. Otra problēma ir saistīta ar iesakņojušos tradīciju, ka politisku dokumentu var sastādīt un pieņemt bez padziļinātas problēmas izpētes, ko veikuši speciālisti un, ignorējot tās sociālās grupas, uz kurām attiecīgais dokuments būs mērķēts. Rezultātā rodas situācija, ka tiek rakstīta stratēģija pēc stratēģijas, bet to efektivitāte ir minimāla. Ja valsts varenību mērītu ar sarakstīto stratēģiju lappusēm, Latvija būtu lielvalsts. Bet varbūt tā ir vājuma pazīme – ja īsti nezinām, kā rīkoties, labāk rakstām savas apņemšanās uz papīra?

Profesore Žaneta Ozoliņa (otrā no labās) grāmatas “No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei” prezentācijā. Līdzās profesorei – Somijas vēstniece Latvijā Kirsti Eskelinena un pazīstamais trimdas sabiedriskais darbinieks Gunārs Meierovics Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Gatavas receptes “jau rīt uz brokastu laiku” nebūs

– Kāda būs Stratēģiskās analīzes komisijas loma starptautisko procesu sekmēšanā? Vai – arī to vadīšanā?

– Tūlītējas un tiešas ietekmes nebūs. Stratēģiskās analīzes komisija netika veidota, lai uzrakstītu universālu recepti visu Latvijai piemītošo un iespējamo slimību ārstēšanai. Tās uzdevums ir aicināt Latvijas akadēmisko aprindu cilvēkus veikt zinātniskus pētījumus, kuri varētu kalpot par ideju un prognožu banku politiku izstrādāšanā. Kad pie prezidentūras institūta Latvijā izveidoja Vēstures komisiju, neviens nevaicāja: kad vienīgā un pareizā vēstures grāmata būs gatava? Tieši vēsturnieku veiktie pētījumi, to rezultātu apspriešana ekspertu vidū un sabiedrībā ietekmēja izpratni par pagātni un tās ietekmi uz mūsdienām. Taču pašreiz rodas priekšstats, ka Stratēģiskās analīzes komisija padarīs nepadarītos darbus un atbildēs uz visiem neskaidrajiem jautājumiem. Komisijas uzdevums ir padarīt stratēģisko domāšanu Latvijā par tradīciju. Nedomāt tikai par šodienu un sevi, bet vismaz par parītdienu un par sevi pasaulē.

– Kā uzņēmāt jūsu iecelšanu par šīs komisijas vadītāju?

– Uzskatu, ka tas ir pozitīvs vērtējums visai nelielajai politologu saimei. Tā nu ir iznācis, ka Stratēģiskās analīzes komisijas darbs uzticēts jaunākās sociālās zinātnes nozares pārstāvei. Diemžēl politikas zinātnei nav atradusies vieta to zinātnes nozaru sarakstā, kuras var pretendēt uz Latvijas Zinātņu padomes grantiem zinātnisku pētījumu veikšanai. Pateicoties šai aizmāršībai, savu kvalifikāciju esam cēluši sadarbībā ar ārvalstu partneriem.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv