Eiropas paplašināšanas rītdiena

2004.gada 1.maijs iegājis Eiropas vēsturē kā Eiropas Savienības (ES) likteņnozīmīga paplašināšanas diena. Desmit līdzšinējās kandidātvalstis kļuvušas par ES pilntiesīgām loceklēm. Mainījušās Eiropas ekonomiskās un politiskās realitātes. Integrētā telpa veco un jauno ES dalībvalstu interesēs ievērojami izpletusies. Vai ar to
Eiropas Savienības paplašināšanai pielikts punkts?

Šīsdienas skats nākotnē

Jau zināmu laiku ES dalībvalstīs un neintegrētajā Eiropā rit domu apmaiņa par ES paplašināšanas perspektīvu. Vieni kaļ konkrētus plānus, nosaka iespējamos termiņus, kad kāda valsts varētu tikt uzņemta Eiropas Savienībā. Citi pauž uzskatu, ka ES tālākā paplašināšana tuvākā gadu desmitā nav lietderīga. Vērojami arī jaunu efektīvu sadarbības formu meklējumi starp ES un neintegrētajām Eiropas valstīm, kas varētu aizstāt pēdējo tiešu iekļaušanos Eiropas Savienībā.
Valstis, kas jau pašlaik klauvē pie ES vārtiem, pēc šīs apvienības paplašināšanas piekritēju domām, varētu iedalīt šādās grupās.
Pirmā grupa: valstis, ar kurām jau aktīvi rit praktiskās iestāšanās sarunas. Tās ir Bulgārija un Rumānija ar reālu uzņemšanas termiņu ES 2007.gadā.
Otrā grupa: valstis, kas jau iesniegušas savus iestāšanās pieteikumus un uzņemtas otrās kārtas kandidātu sarakstā. Tās ir Horvātija un Maķedonija. Iestāšanās sarunas ar tām vēl ir bērna autiņos. Labvēlīgu nosacījumu apstākļos uzņemšana ES prognozējama ap 2010.gadu.
Trešā grupa: valstis, kas visai tiecas uz ES, bet par to iestāšanās sarunu sākšanu vēl nav lemts. Tāda valsts ir Turcija. Tās uzņemšana ES piesardzīgi tiek prognozēta pēc desmit gadiem.
Ceturtā grupa: valstis, kuras principā vēlas iestāties ES, bet kuru uzņemšana šinī integrētajā savienībā vēl ir miglā tīta un varētu īstenoties tikai attālākajā perspektīvā. Tādas valstis ir Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Moldāvija, Bosnija un Hercegovina, Serbija un Melnkalne, Albānija.
Tāds ir šīsdienas skats uz ES paplašināšanas problēmu (precīzāk – viens no šā skata variantiem), kas gadu gaitā būtiski var mainīties.

Uzņemšanas nosacījumi

Lemjot par iestāšanās sarunu sākumu ar kādu valsti, ES vadās nevis no subjektīvām simpātijām vai antipātijām, bet no noteiktiem kritērijiem, kas 1993.gadā pieņemti Kopenhāgenā. Pēdējā laikā par šo sarunu sākšanas galveno nosacījumu izvirzījās demokrātijas attīstības pakāpe, cilvēktiesību ievērošana kādā valstī. Sava loma ir arī ģeopolitiskiem apsvērumiem. Tāds nosacījums kā ekonomikas brieduma līmenis tiek ievērots, bet nav noteicošs. Ieskatu šinī problēmā sniedz tabula.
Kā liecina tabula, Horvātijas ienākuma rādītājs ir augstāks par Bulgārijas un Rumānijas attiecīgo rādītāju. Uzņemšanas grafikā ES tomēr dod priekšroku Bulgārijai un Rumānijai. Domājams, nav aizmirsta Horvātijas nostāja deviņdesmito gadu nacionālajā konfliktā bijušajā Dienvidslāvijā.
Īpaši minēsim Turcijas un ES attiecību perspektīvu. Turcija nedaudz pārspēj Maķedoniju ienākumā uz vienu cilvēku. Mazajai Maķedonijai tomēr ir reālākas izredzes ātrāk kļūt par ES dalībvalsti nekā daudzkārt lielākajai Turcijai.
Iestāšanās sagatavošanas gados kandidātvalstīm jāpārkārto sava ekonomiskā likumdošana, lai saimniekošanas spēles noteikumi atbilstu ES prasībām. Ziņojums par šā darba rezultātiem kļūst izšķirošais, lai lemtu par valsts uzņemšanu ES.
Šajā tabulā nav ietvertas tādas augsti attīstītas visnotaļ demokrātiskas valstis kā Šveice un Norvēģija. Vai šīs valstis pat perspektīvā nekļūs par ES loceklēm?
Šveicei ar savu tradicionālo un konsekvento neitralitāti nav pieņemami Eiropas Savienības ārpolitiskie un militārpolitiskie vaibsti. Aicinājumi iestāties ES Šveicē pārredzamā perspektīvā neatradīs dzirdīgas ausis.
Norvēģijā tautas vairākuma negatīvais balsojums savulaik neļāva šai valstij iestāties ES. Vienlaikus jāatzīmē, ka Norvēģija, Islande un Lihtenšteina kopā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm veido Eiropas ekonomisko zonu. Šinī zonā darbojas ES integrācijas pamatprincipi – preču, personu un kapitāla brīvā kustība. Gaidāms, ka nākotnē arī Norvēģijai sitīs iestāšanās stunda ES.

Turcija – pretrunīgi viedokļi

Eiropas Savienības nākotnes seju (pēc aptuveni 10 gadiem) daļēji noteiks tas, ko šogad 12. decembrī lems 25 dalībvalstis: sākt vai nesākt uzņemšanas sarunas ar Turciju.
No vienas puses, Turcija jau 41 gadu ir ES asociētā locekle. Pēdējā laikā daudz darīts, lai valstī nostiprinātos demokrātijas principi. Atcelts nāvessods. Tiek ievērota (acīmredzami daļēji) preses brīvība. Vairs netiek ignorētas etnisko un reliģisko minoritāšu tiesības. Turcijas vadītāji dēvē savu zemi par “demokrātijas paraugvalsti paplašinātajos Tuvajos Austrumos, kas pieder gan pie Rietumiem, gan pie muhamedāņu pasaules”.
No otras puses, cilvēktiesību aizstāvju organizācijas joprojām signalizē par rupjiem pārkāpumiem tieši cilvēktiesību jomā, par vardarbīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem. Policijas un cietumu administrāciju rīcība pienācīgi netiekot kontrolēta. Kurdu tiesības uz radio un televīzijas pārraidēm dzimtajā valodā formāli ir atzītas, bet praktiski netiek realizētas. Saskaņā ar prognozēm pēc 10 gadiem Turcijas iedzīvotāju skaits sasniegšot 80 miljonus un pēc šā rādītāja šī valsts ieņemšot pirmo vietu rītdienas Eiropas Savienībā.
Izteikts viedoklis, ka Turcija nav piemērota uzņemšanai Eiropas Savienībā, jo esot “par lielu, par trūcīgu, par tālu no Eiropas kontinenta ģeogrāfiskās, vēsturiskās un kulturālās serdes”. Ienākums uz vienu iedzīvotāju pašlaik līdzinās apmēram 27% no ES (25 valstis) attiecīgā līmeņa. Ir arī bažas par turku imigrantu skaita pieaugumu līdzšinējās ES valstīs. Pausta doma, ka iestāšanās sarunu nesākšana apturētu Turcijas virzību pa demokrātijas ceļu.
Šobrīd grūti paredzēt, vai Turcija nākotnē kļūs vai nekļūs par ES dalībvalsti. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders apsolījis Turcijai savu atbalstu. Kanclera sāncense, opozīcijas vadītāja Angela Merkela, šo nostāju noraida un ierosina Turcijai meklēt “trešo ceļu”. Nīderlandes un Austrijas vadītāji pret Turcijas uzņemšanas perspektīvu ES izteikušies visai atturīgi. Francija par problēmu “vispār neizrādot interesi”.
Līdz decembrim atlicis pusgads, un ES dalībvalstu pozīcija vēl skaidrosies.

Svaru kausos “par” un “pret” argumenti

Atšķirīgas intereses. Atšķirīga nostāja. Demokrātijas gaisotnē tas ir normāli. Tikai diktatūras apstākļos ir “absolūta uzskatu vienotība”. Argumenti par labu Eiropas Savienības tālākai paplašināšanai saistās ar to, ka kopējā tirgus izplešanās, darbaspēka brīvā migrācija, investīciju neiegrožotā plūsma uz jaunām dalībvalstīm sekmēs manāmu progresu, paātrinātu ekonomisku izaugsmi, dzīves līmeņa kāpinājumu visā ES telpā.
Labi zināmi ir arī argumenti pret Eiropas Savienības tālāko paplašināšanu. Visas valstis, kas vēlas iekļauties ES saimē, ir ekonomiski vājas un cer uz integrētās sadraudzības dāsnu palīdzību. Palielināt palīdzības sniegšanas nastu ES veterāniem vai mazināt palīdzību tām valstīm, kas tikai sākušas savu gaitu integrētās Eiropas sastāvā, nav lietderīgi, tātad nav pieņemami. Jāpagaida ar jaunu locekļu uzņemšanu, kamēr pašreizējā Eiropas Savienība pieņemsies spēkā.
Uz ES tālākās paplašināšanas svaru kausiem ir argumenti, kas vispusīgi jānovērtē, lai pēc tam lemtu. Starp dažādiem viedokļiem ir atklāts kompromisu lauks.
Savs vārds būs jāsaka arī Latvijai, kam ES nozīmīgāko jautājumu lemšanā ir veto tiesības.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Tabula

Iedzīvotāju skaits un ienākums uz vienu cilvēku¹

¹ Pasaules bankas aprēķini 2002.gadam, Capital, 9/2004, 29.lpp.