Ar cik latiem mēnesī var izdzīvot laukos un pilsētās

Mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumi sociālekonomiskajās grupās (procentos)

Vairāk nekā puse mājsaimniecību, novērtējot savu materiālo stāvokli, atzinušas, ka ir “ne bagātas, ne nabadzīgas”, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP)
apkopotie Mājsaimniecību budžeta pētījuma 2003.gada provizoriskie dati par mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumu.

Tiesa, mājsaimniecību sniegtie pašnovērtējumi ir subjektīvi rādītāji, uzsver CSP Mājsaimniecību budžetu statistikas daļa. Piemēram, pašnovērtējums – mēs neesam ne bagāti, ne nabagi – nebūt nenozīmē, ka konkrētā mājsaimniecība ir vidēji pārtikusi un pieskaitāma vidusslānim. Kā skaidro CSP, bieži šādu pašnovērtējumu sniedz mājsaimniecības, kas spiestas samierināties ar materiālo stāvokli, kas nav nedz labs, nedz uzskatāms par tādu, kas robežojas ar trūkumu. Lai spriestu par mājsaimniecības piederību tam vai citam slānim, jāņem vērā pavisam citi kritēriji, piemēram, ienākumi un patēriņa izdevumi.
Kāda ir kopaina, kas iegūta CSP pētījumā? Salīdzinājumā ar situāciju gadu iepriekš pašnovērtējumi kļuvuši nedaudz pozitīvāki. Gan laukos, gan pilsētās samazinājies to mājsaimniecību skaits, kas sevi uzskata par nabadzīgām. Laukos par pāris procentiem gan pieaudzis tādu mājsaimniecību skaits, kas pašu vērtējumā atrodas uz nabadzības sliekšņa. Latvijā kopumā gandrīz trešdaļa (31 procents) mājsaimniecību uzskata, ka atrodas uz nabadzības sliekšņa, bet 7,5 procenti sevi novērtējušas kā nabadzīgas. Jāpiebilst, pilsētās šis procents ir augstāks par minēto vidējo, bet laukos – zemāks. Savukārt kā labu savu materiālo stāvokli novērtējušas 8,4 procenti mājsaimniecību. Par turīgām sevi uzskata niecīgs skaits – 0,1 procents. Interesants ir fakts, ka laukos neviena mājsaimniecība sevi nav atzinusi par turīgu. Tāda pati situācija bija arī gadu iepriekš. Rīgā sevi pie turīgajām pieskaitījušas vairāk mājsaimniecību nekā vidēji Latvijā. Jau otro gadu pēc kārtas par tādām sevi galvaspilsētā uzskata 0,2 procenti mājsaimniecību, tātad katra piecsimtā mājsaimniecība.
Protams, pašnovērtējumi atšķiras ne tikai pilsētās un laukos. Arī reģionos kopumā tie ir atšķirīgi. Piemēram, Rīgas reģionā, Kurzemē un Vidzemē nedaudz pieaudzis to mājsaimniecību skaits, kuras savu materiālo stāvokli vērtēja kā “neesam bagāti, bet dzīvojam labi”. Savukārt Latgalē šādu mājsaimniecību skaits ir sarucis. Turklāt tieši Latgalē materiālais stāvoklis novērtēts visbēdīgāk. 12 procenti mājsaimniecību uzskata sevi par nabadzīgām, bet trīstik vairāk sevi vērtēja kā tādas, kas atrodas uz nabadzības sliekšņa.
Dažādu sociālekonomisko grupu atšķirīgie pašnovērtējumi ir likumsakarīgi. Piemēram, uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecības savu materiālo stāvokli vērtēja labāk nekā citas sociālekonomiskās grupas, savukārt mājsaimniecības, kurām nav pastāvīgu iztikas līdzekļu avotu, kā arī pensionāru mājsaimniecības – daudz negatīvāk. Pēc CSP sniegtajām ziņām, analizējot pašnovērtējumus kvintiļu grupās (kvintile ir viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas augošā secībā pēc ienākumiem uz vienu cilvēku mājsaimniecībā), var secināt, ka visumā tie atbilst objektīviem vērtējumiem. Tas ir, zemāko kvintiļu mājsaimniecības savu materiālo stāvokli vērtē sliktāk nekā tās, kuru ienākumi atbilst turīgāko līmenim.
Interesantas ir apkopotās atbildes uz jautājumu “Kāda vismazākā naudas summa mēnesī jūsu mājsaimniecībai vajadzīga, lai jūs nejustos trūcīgi (varētu “savilkt galus kopā”?). CSP pētījuma rezultāti liecina, ka vidējā nosauktā summa bija 110 latu mēnesī vienam cilvēkam. Tātad jaunai ģimenei ar bērnu tie būtu 330 latu mēnesī, bet pensionāru pārim 220 latu mēnesī. Salīdzinājumam – pilnā iztikas minimuma preču un pakalpojuma groza vērtība 2003.gadā bija 93,54 lati mēnesī. Pilsētnieku un laucinieku minimālās prasības gan krasi atšķiras. Pilsētu mājsaimniecībām, to vērtējumā būtu nepieciešami vismaz 122 lati mēnesī vienam cilvēkam, savukārt lauku mājsaimniecības iztiktu arī ar 85 latiem. Rekordiste ir Rīga, kur vidējā nosauktā summa bijusi 137 lati mēnesī vienam cilvēkam.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv