Latvijas vieta Eiropas laikmetu griežos

Mišels Fušē Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Mišels Fušē, Francijas vēstnieks Latvijā, ir ģeogrāfs, diplomāts un rakstnieks. Bijis pasniedzējs Lionas universitātē un Eiropas koledžā Natolinā (Polijā), konsultants Eiropas Komisijā un Francijas ārlietu ministra padomnieks, kā arī Francijas Ārlietu ministrijas Politiskās analīzes un plānošanas centra direktors. Kopš 2002.gada Mišels Fušē pārstāv savu valsti Latvijā.

“Galvenais, ka atgriešanās Eiropā šeit tiek izjusta kā beidzot izlabota netaisnība, kas bija nodarīta zemei, kura piedzīvojusi bagātu vēsturi un pārpilnam traģēdiju, bet kuras tauta ir pratusi izdzīvot un izcīnīt savu brīvību,” – tā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) raksta Mišels Fušē savas grāmatas “Eiropas republika” jaunā, latviešu izdevuma ievadā. Tās latviešu izdevumu sagatavojusi un nule laidusi klajā izdevniecība “Zvaigzne ABC”, tas ir jau astotais grāmatas tulkojums kopš 2000.gada izdevuma Berlīnē un Parīzē.

Vai valstu politika joprojām slēpjas to ģeogrāfijā?

Mišels Fušē savā grāmatā paceļas filozofiskos augstumos, savdabīgi pamatojot ģeogrāfa specifisko skatījumu uz Eiropu kā pasaules daļu. Atbilstoši savam vērienīgajam pasaules redzējumam Mišels Fušē mūsu kontinentu dēvē par “Eiropas republiku”, bet pasaules karus – par “pilsoņu kariem”.
Balstoties Eiropas vēsturē un perspektīvās, autors aplūko telpas un politikas klasisko perspektīvu, ko Napoleons formulēja vārdos “valstu politika slēpjas to ģeogrāfijā”. Šķiet, grūti atrast spilgtāku šīs tēzes apliecinājumu kā Baltijas valstu dramatiskais liktenis Eiropas politisko lielvaru interešu krustcelēs. Taču Mišels Fušē apvērš šo Napoleona tēzi, paužot pārliecību, ka nākotnes Eiropas ģeogrāfija atkarīga no tā, ko mēs, eiropieši, vēlamies no Eiropas izveidot.
Attīstot domu par ģeogrāfu īpašo misiju vēstures un nākotnes priekšā, Mišels Fušē viņus aicina “izbeigt klusēt un piedalīties neizbēgamajās diskusijās par Eiropas, it īpaši Eiropas Savienības nākotni, kas izsauc krietni piesardzīgus un reizēm pat banālus oficiālus izteikumus” (14. lpp.).
Mišels Fušē savā grāmatā droši atklāj ES līdzšinējās aizkulises, nevairoties arī no subjektīviem apgalvojumiem. Tā, atgādinot, ka “pirmajās Eiropas integrācijas fāzēs vairākas nācijas sastapās ar vēsturisku nepieciešamību atrast citus horizontus, citus ietekmes vektorus, nevis koloniālo virskundzību, kurai bija pienācis gals,” (54. lpp), M. Fušē raksta: “Tas ir attiecināms arī uz Franciju, kura politiskajā Eiropā meklēja koloniālās impērijas aizstājēju.” (Turpat.) Pieminējis arī Portugāles attīstību “pēc ilgstošiem kariem Angolā, Bisavas Gvinejā un Mozambikā”, autors secina: “Tādējādi Eiropa ir vairāk vai mazāk pēc savām impērijām nostalģisku nāciju klubs: izņēmumu ir pavisam nedaudz (Luksemburga, Īrija) (Turpat.)
Mums, jaunajiem “Eiropas republikas” pilsoņiem, šāda atklāsme skan varbūt pārsteidzoši. Laikam jau arī tas liecina, ka esam vēl psiholoģiskās adaptācijas periodā. Toties mums ļoti tuva un saprotama ir autora nākamā tēze: “Daudzas mazas valstis ar nelielu ietekmi uz vienlīdzības principu balstītā Eiropā rod garantiju aizsardzībai pret kādas atsevišķas valsts hegemonistiskajiem tīkojumiem.” (Turpat.)

Diskutablais nākotnes Eiropas skatījums

“Eiropas republika” pārsteidz arī ar autora drošo ekskursu nākotnes prognožu telpā. Īpaši pievēršoties ES eventuālajām nākotnes attiecībām ar Krieviju, M. Fušē pats gan reālistiski atgādina, ka “Krievijas, nabadzīgas lielvalsts, nacionālais kopprodukts tik tikko pārsniedz Šveices rādītājus...”, tomēr tūdaļ piebilst, ka tās “demogrāfiskais, vēsturiskais un ģeopolitiskais svars aicina domāt par pozitīvu mijiedarbību” (79. lpp.).
Pirmajā mirklī perspektīva šķiet arī Mišela Fušē ideja par “bipolāru – Eiropas Savienības un NVS – struktūru”, taču autors pats arī min būtiskāko šķērsli šādas struktūras reālai iespējamībai: “Simetrija ir tikai šķietama, ņemot vērā ekonomiskās atšķirības (Eiropas Savienības ekonomiskais svars ir piecdesmit reižu lielāks nekā NVS), stāvokli, kādā atrodas šo valstu politiskās sistēmas, kā arī nedrošību, kas skar visu šo kopienu, ko Krievijai nav izdevies cieši piesaistīt.” (79.lpp.).
Šķiet, tieši šajā vietā autors būtu varējis pievērsties citam reģionam, kā to droši vien būtu darījis politiķis. Taču Mišels Fušē īsta zinātnieka neatlaidībā turpina iet tālāk pa slideno (Krievijas ledus klāto) Austrumu sadarbības maģistrāli, atrodot virkni argumentu “par labu daudz ambiciozākam politiskās Eiropas redzējumam, kurš visbeidzot iekļautu arī Krieviju” (79.lpp.). Paši par sevi šie M. Fušē argumenti, katrs atsevišķi aplūkots, šķiet visai interesanti, taču vienlaikus arī diskutabli.
Tā, pievienojoties tēzei par Eiropas ieinteresētību “piedalīties Krievijas pārejā uz demokrātiju, kas ļautu izvairīties no riska, ka pašreizējā sociālā un institucionālā krīze varētu kļūt par nacionālistisku spēku interešu aizstāvi, kā tas notika Veimāras Republikas laikā Vācijā” (79.lpp.), tomēr jāatceras, ka demokrātijas nostiprināšana ir katras konkrētās valsts pašas uzdevums. Tāds bijis arī priekšnoteikums visu 25 pašreizējo ES dalībvalstu dalībai šajā organizācijā. Diemžēl Krievijai šajā ceļā nāksies pārvarēt daudzas smagas problēmas. Arī beidzot rast noregulējumu Čečenijā, kur situācija tieši pēdējās dienās kopš 9.maija terora akta dramatiski sarežģījusies.
Autors atgādina arī “krievu kultūras eiropeisko raksturu” un “Pētera Pirmā izcirsto “logu uz Eiropu”” (turpat), gan neminot, ka šis “logs” tika izcirsts ar uguni un zobenu, atstājot aiz sevis arī izdedzināto un izlaupīto Vidzemi.
M. Fušē pats arī min argumentus pret Krievijas eventuālo iekļaušanu Eiropas Savienībā. Pēc autora domām, “galvenie iebildumi izriet no fakta, ka Eiropas Savienība šajā gadījumā izrādītos stipri izsista no līdzsvara ...” (79. lpp.).
Šos vārdus Mišels Fušē rakstījis dažus gadus pirms ES jaunās paplašināšanas. Acīmredzot tagad līdzsvara zudums būtu vēl daudz jūtamāks: viens no būtiskākajiem postkomunistisko valstu, vispirms jau Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, argumentiem, stājoties ES, taču bija vēlēšanās atbrīvoties no lielās Austrumu kaimiņvalsts impēriskās nostalģijas recidīviem, par ko Krievijas politiķi atgādinājuši dažkārt visai ekscentriskās sentencēs (nepārspēts šajā ziņā bijis odiozais Žirinovskis).
Jā, protams, Krievijas Federācija nav Padomju Savienība. Taču mums Baltijas valstīs grūti saprast, kāpēc lielā kaimiņvalsts joprojām nav nosodījusi PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā. Mums nav izprotama Krievijas likumdošanas iestāžu iecietība pret fašistisko grupējumu ālēšanos pie Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām Krievijā, tāpat Krievijas parlamenta hroniskā vilcināšanās ratificēt Krievijas un Latvijas robežlīgumu (fakts, kas nu jau sarežģī Krievijas attiecības ar ES).
Mums nav pieņemami arī Krievijas masu mediju apgalvojumi par “joprojām dzīvajām nacisma idejām” Latvijā un “antifašistu vajāšanu” (vēl nupat ar šādiem apgalvojumiem nāca klajā Krievijas laikraksts “Krasnaja Zvezda”).

“Eiropas republikas” latviskais faktors

Dažs latvietis varbūt jutīsies vīlies, grāmatas septiņas nodaļās gandrīz neatrodot Latvijas vārdu. Taču tas nozīmē vien to, ka Latvija līdz ar abām pārējām Baltijas valstīm ilgāk nekā pusgadsimtu bijusi atrauta no Eiropas un ES veidošanās procesa. Simptomātisks ir M. Fušē lietotais šā laika apzīmējums “aukstā kara stratēģiskā komforta apstākļi” (11. lpp.), kad Eiropā bija tikai “mūsējie” un “ienaidnieki”. Vien mēs, latvieši, nebijām starp “savējiem”.
Lasot Mišela Fušē pētījumu, radās pārliecība, ka tagad Eiropas vājā informētība ir arī mūsu pašu parāds. Un ka tagad mūsu pienākums ir pastāstīt saviem līdzcilvēkiem ES par laiku, kad mēs, latvieši, hokeja mačus tālrādī vērojot, gavilējām par zviedru, kanādiešu vai čehu iemestajām ripām padomju izlases vārtos un kad pretpadomju anekdotes veidoja būtisku sabiedriskās domas vektoru.
Optimistisks ir grāmatas epilogs “Eiropas kafejnīcā”, kas atspoguļo relatīvi jaunus notikumus ES attīstībā, kad “Eiropas republikā” atkal parādās Latvijas vārds.
Atskatoties uz ES jaunāko attīstību, redzams, ka iespaidīgs katalizators postkomunistisko valstu starptautiskās autoritātes pieaugumam bija Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšana NATO tieši aliansei tik izšķirīgajā 1999. gadā. Veltīgas pirms tam bija Rietumu bažas par Krievijas eventuālajiem protestiem. Tikpat veltas izrādījās arī bažas par šīs valsts nevēlēšanos akceptēt NATO paplašināšanos Baltijas krastā. Liekas, arī šī vēsturiskā realitāte šodien ļauj nedaudz kritiskāk paraudzīties uz lielo lomu, ko Mišels Fušē Krievijai – eventuāli – ierādījis Eiropas nākotnes attīstībā. Atliek vien nožēlot, ka jaunā politiskā realitāte vēl nav iestrādāta “Eiropas republikas” latviešu izdevumā un Baltijas valstu faktors grāmatā šķiet mazāks par mūsu lomu Eiropas politiskajā kontekstā tagad, pēc 2004. gada 1. maija. Tomēr uzteicami, ka tagad arī latviski iespējams iepazīties ar M. Fušē aizraujošo pētījumu par Eiropas pagātni un nākotnes vīzijām, ko autors savā 9.maija veltījumā šo rindu autoram pieticīgi apzīmējis kā “Dažas personīgas pārdomas par mūsu Eiropu”.
Man, izlasot Mišela Fušē grāmatu, gribas tās autoru salīdzināt ar “spožo globālisma domātāju” (M. Fušē vērtējumā) Zbigņevu Bžeziņski, neņemoties izlemt, kura atziņām augstāka raudze, no vēsturiskās perspektīvas raugoties.
Kopumā šo grāmatu vajadzētu uztvert arī kā pamudinājumu mums, latviešiem, savā pagātnē gūt spēku jo lielākai pašapziņai mūsu kopīgās “Eiropas republikas” nākotnes veidošanā. Protams, pievienojoties vēl vienai Mišela Fušē viedajai sentencei: “Pagātne iegūst nozīmi vienīgi saistībā ar tās mūsdienīgo pielietojumu.” (31.lpp.)

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv