"Latvija un Lietuva februārī sāks sarunas ar Eiropas Savienību"

"Dagens Industri"

— 2000.01.13.

Brisele. Februāra vidū formāli sāksies ES iestāšanās sarunas ar Latviju, Lietuvu, Slovākiju, Rumāniju, Bulgāriju un Maltu. Tad arī tiks nolemts, par kuriem no 31 sarunu paragrāfa šīs sešas valstis šogad sāks sarunas. Kā atzīmēja atbildīgais ES komisārs Ginters Ferhoigens, sarunu nodaļu skaits katrai valstij būs savādāks.

"Latvija un Lietuva savā pielāgošanās procesā Eiropas Savienībai ir tikušas tālāk nekā, piemēram, Rumānija un Bulgārija, un tas nozīmē, ka ar Baltijas valstīm mēs varēsim atvērt vairāk nodaļu. Princips ir tāds, ka katrai kandidātvalstij uz priekšu vajadzēs virzīties savā tempā un ka mēs sāksim ar tiem sarunu paragrāfiem, kuros valstis savā pielāgošanās procesā Eiropas Savienībai ir nokļuvušas vistālāk," Ferhoigens teica.

ES parlamentā notikušajā izvaicāšanā Ginters Ferhoigens brīdināja, ka pēdējā laikā ir palielinājies Krievijas satraukums par Baltijas valstīm un Krievijai piederošā Kaļiņingradas anklāva nākotni.

"Pēdējā laikā mēs esam saskārušies ar negatīvu Krievijas reakciju, tomēr esam pārliecināti, ka Krievijas jaunā vadība sapratīs, ka Baltijas valstu gaidāmā dalība Eiropas Savienībā veicinās drošības un stabilitātes palielināšanos Baltijas jūras reģionā. Tomēr ir svarīgi, ka mēs jau tagad sākam diskutēt par to, kāda turpmāk būs sadarbība ar Kaļiņingradu," Ferhoigens teica.

Kad Lietuva iestāsies Eiropas Savienībā, izzudīs starp Lietuvu un Kaļiņingradu pastāvošais bezvīzu režīms. Iepriekšējā Krievijas valdība plānoja Kaļiņingradu izveidot par tā saukto brīvo ekonomisko zonu, taču pagaidām šajā nabadzīgajā un neattīstītajā Krievijas anklāvā vēl nekas nav noticis.

Lai samazinātu konkurenci un sāncensību Baltijas valstu starpā, Eiropas Parlamenta konservatīvā deputāte Gunilla Karlsone ir izteikusi priekšlikumu, lai Eiropas Savienība palielina palīdzības naudas daļu šī reģiona reģionālajai sadarbībai, taču Ferhoigens to ir noraidījis. Viņš tomēr ir pavēstījis par pārmaiņām ES palīdzībā kandidātvalstīm.

"Es esmu pārsteigts par to, ka agrākajos gados tik devīgi piešķirtie palīdzības līdzekļi vēl nav izmantoti, tādēļ vēlos, lai atbildība par visiem Eiropas Savienības atbalstītajiem projektiem turpmāk tiek uzticēta manam paplašināšanās ģenerāldirektorātam," Ginters Ferhoigens norādīja.

Ula Helblūms

"Atvērsim zviedru mājas latviešu audžubērniem"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.28.

 

 

Jarls Elsēns savā rakstā, kas 23. janvārī publicēts Läsarnas DN, aktualizē svarīgu tēmu, pieprasot labākus, daudz devīgākus Zviedrijas ieguldījumus aizmirstajiem bērniem mūsu kaimiņvalstī Latvijā.

Trūkums, ko šajā valstī cieš vecie ļaudis, bezdarbnieki un it īpaši pamestie bērni, ir lielāks, nekā mēs šeit, pārpilnības Zviedrijā, spējam iedomāties. Latvija mums ir aizmirsta valsts, lai gan tās vēsturiskais liktenis ir cieši saistīts ar Zviedriju jau kopš seniem laikiem.

Daudzi mūsdienu zviedri droši vien nezina to - skolā vēsture viņiem netika mācīta - to, ka šī valsts 17. un 18. gadsimtā atradās Zviedrijas sastāvā.

Pašreizējā Baltijas jūras reģiona sadarbībā nekas nevarētu būt labāks, ja premjerministrs varētu apsolīt tādus pasākumus, ko mēs agrāk veicām trūkumcietēju bērnu labā. Pēc Pirmā pasaules kara mūsu valsts uzņēma ļoti daudz austriešu bērnu, Otrajā pasaules karā zviedru mājas vēra durvis somu bērniem un pēc kara poļiem, kas bija cietuši vācu okupācijā. Te lielu palīdzību sniedza organizācijas Glābiet Bērnus, Sarkanais Krusts un Civilās aizsardzības apvienība. Četrdesmitajos gados Zviedrijā patvērumu guva ļoti daudzi igauņi.

Tie latviešu bērni, kas šobrīd cieš daudz smagāk nekā vairums bērnu visā pasaulē, ir ļoti atkarīgi no mūsu palīdzības. To vislabāk būtu izveidot kā sistēmu, kas palīdzēja somu bērniem kara laikā, tas ir, zviedru mājas uz ierobežotu laiku tika atvērtas audžubērniem, līdz ar to viņiem tika nodrošināta kārtīga ēdināšana, higiēniski un pieņemami apstākļi, veselības aprūpe un mācības skolā, kas nebija iespējams viņu cietušajā dzimtenē. Viņi varēja atgūt spēkus.

Vissvarīgākais ir tas, lai šis uzdevums tiek veikts tā, lai mēs piedāvātu nevis uzturēšanos zviedru bērnu aprūpes iestādēs vai kopmītnēs, bet gan dzīvi mājās, kurās būtu izpalīdzīga un humāna nostāja, par to saņemot mērenu atlīdzību. Līdz ar to šis būtu cilvēcīgs ieguldījums, kas paliek visu atmiņā.

Premjerministram Jēranam Personam būtu nopietni jāapsver, vai viņam nevajadzētu atbalstīt šādus ieguldījumu pirmām kārtām Latvijā. Šī ir valsts, ar ko viņa amata priekštečiem ir bijuši cieši sakari un no kuras ir nākusi viena viņa valdības ministre. Es esmu pārliecināts, ka visos sabiedrības slāņos ir daudz cilvēku, kas viņu atbalstītu šādā nacionālā pasākumā.

Karls Gunnars Beks

"Vispirms palīdzēsim nabadzīgajiem kaimiņiem"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.23.

Kopš 1994. gada Stokholmas-Farstas Rotary klubs kopā ar Farstas Centra baznīcu un Lēksandas Rotary klubu ir snieguši palīdzību Latvijai.

Uz šo zemi nebrauc daudz zviedru. Vairums dodas uz relatīvā labklājībā nonākušo Igauniju un Tallinu. Daži mūsu kluba biedri nupat apmeklēja Latvijas pilsētu Jelgavu, lai diskutētu par turpmāko palīdzību. Šoreiz runa ir par skolu.

Mēs konstatējām, ka posts Latvijā vēl aizvien ir ļoti liels. Salīdzinājumā ar mūsu valsti tas ir gandrīz vai neaptverams. Pieņemamas valsts vai pašvaldību aizsardzības sistēmas trūkuma dēļ cilvēki bez ienākumiem vai ar niecīgu pensiju cieš lielu trūkumu.

Jelgavā pēdējos desmit gados ir likvidēta puse rūpniecības uzņēmumu, kā dēļ 2000 no pilsētas 75 000 iedzīvotāju ir kļuvuši par bezdarbniekiem. Iedzīvotājus ir pārņēmusi depresija, bezcerība un bailes. Bērnu vidū izplatās noziedzība. Četri simti bērnu lieto narkotikas un alkoholiskos dzērienus un sevi pilnībā apgādā noziedzīgiem paņēmieniem. Šie bērni nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, ir izsalkuši, nosaluši un pazemoti. Neviens par viņiem nerūpējas.

Jelgavas varas iestādes naudas trūkuma dēļ no pagājušā gada novembra vairs nepiešķir līdzekļus pusdienu gatavošanai skolā. Līdz ar to daudzi bērni vairs nesaņem vienīgo gatavoto ēdienu dienā. Raksta sākumā minētās organizācijas tagad ir piešķīrušas līdzekļus, lai vismaz 25 no šiem izsalkušajiem bērniem varētu saņemt pusdienas trīs reizes nedēļā, kā arī nelielu aprūpi un siltumu. Ar mūsu naudu pietiks līdz martam. Redzēsim, kā būs turpmāk.

Šie ir tikai daži nabadzības piemēri no tā, ko esam redzējuši piecu gadu laikā, kamēr esam snieguši palīdzību - ne tikai naudu, bet "piespiedu kārtā" skolai vajadzīgus materiālus. Jājautā, kādēļ Zviedrija dod priekšroku valstīm zemeslodes otrā pusē, bet neievēro savus trūkumcietējus kaimiņus.

Mūsu tieslietu ministre ir dzimusi Latvijā un, cik zināms, ļoti labi pazīst šo saplosīto valsti. Vai Laila Freivalde nevarētu par šo jautājumu aprunāties ar savu kolēģi starptautiskās palīdzības ministru, lai vismaz daži no palīdzībai atvēlētajiem miljoniem tiktu novirzīti mūsu tālajiem radiem Baltijas jūras otrā krastā?

Jarls Elsēns

 

"Tuvīnā Šveice"

"Izvestija"

— 2000.02.01.

Finansu situācija Latvijā joprojām ir atkarīga no Krievijas.

Kad NATO savās rindās uzņēma bijušā Varšavas pakta valstis, mūs tas netraucēja, bet, ja arī traucēja, tad tikai mazdrusciņ. Un, lūk, beidzot nu esam sagaidījuši — tagad jau arī bijušās Padomju Savienības republikas savos sapņos redz sevi NATO dalībvalstu skaitā. Vispār ir jāatzīst, ka tur, pie viņiem PR dienests strādā lieliski. Piemēram, kad Rīgā ierodas dažāda kalibra NATO karakuģi, tad svētdienās uz tiem tiek rīkotas ekskursijas — cilvēki ierodas ar visām ģimenēm, kopā ar bērniem. Bērniem taču ir interesanti aptaustīt kaujas raķetes, pavērot izskatīgos dažādu valstu jūrnieku formas tērpus, paskraidīt pa karakuģa klāju. Atmiņā paliek patīkama svētdienas diena, brašie jūrnieciņi, kas sarga mieru.

Kad šī paaudze izaugs, tad, iespējams, attiecības starp Krieviju un Latviju būs savādākas un to saimniecības vairs nebūs atkarīgas viena no otras. Pareizāk izsakoties, Latvijas ekonomika vairs nebūs tik ļoti atkarīga no procesiem Krievijā.

Taču tas vēl ir nākotnē, taču Latvijas varas iestādes jau tagad ziņo par Krievijas un citu NVS valstu ietekmes samazināšanos, runā par milzīgu savas valsts saimniecības izrāvienu uz priekšu, stāsta par gandrīz jau pilnīgo Latvijas ekonomisko integrāciju Viseiropas tirgū. Mūsu ieskatā tādi apgalvojumi ir acīm redzami pārsteidzīgi. Un mēs mēģināsim to pierādīt. Mēs nepievērsīsim uzmanību politikai un aplūkosim vienīgi ekonomiskos rādītājus. Iesākumā atcerēsimies slaveno 1996.gadu. Krievijā notiek prezidenta vēlēšanas. Valsts stāv visa sava ekonomiskā un politiskā kursa iespējamās nomaiņas priekšā. Bet kas tad šajā brīdī notiek tik "neatkarīgajā" Latvijā?

Paraudzīsimies uz Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas sagatavoto atskaiti par tautas saimniecības attīstību no 1993. līdz 1998.gadam. Tajā uzrādīta Latvijā rezidējošajiem uzņēmumiem izdoto kredītu apjoma dinamika miljonos latu.

Uzreiz redzams, kādi procesi ir risinājušies "neatkarīgajā" republikā laikā, kad Krievijā notika prezidenta vēlēšanas. Vienkārši sakot, Latvijas tautas saimniecība pusotrā gadā nesaņēma kredītlīdzekļus apmēram miljarda latu vērtībā — tas ir, apmēram divus miljardus dolāru.

Valstij, kuras iedzīvotāju skaits ir apmēram viena trešā daļa no Maskavas iedzīvotāju skaita, šī summa ir nomācoša. Citiem vārdiem sakot, Latvijas baņķieri pārstāja izsniegt kredītus paši savam biznesam. Bet tieši šie paši baņķieri taču sapelnīja savu kapitālu ar aizdomīgām operācijām Krievijā. Varbūt tādēļ viņi ārpus kārtas ar formulējumu "par izciliem nopelniem" ir ieguvuši Latvijas pavalstniecību?

Tas notika vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, nauda Latvijā nav gluži latviskas izcelsmes, bet gan lielākoties Krievijas izcelsmes nauda, un visi šie līdzekļi politiskās nestabilitātes brīdī tika izņemti no apgrozības un ierastās "glabātuves" Latvijā. Galu galā Šveice tomēr atrodas tālāk! Otrkārt, absolūtais vairākums rentablo Latvijas uzņēmumu bija cieši "sasaistīts" ar biznesu Krievijā, un šī iemesla dēļ Latvijas baņķieri vienkārši nobaidījās tos kreditēt. Te nu ir daudzinātā "neatkarība"!

"Cik daudz ūdeņu jau ir aiztecējis kopš tā laika!" jūs iesauksieties, un jums būs pilnīga taisnība. Ūdeņu tiešām ir aiztecējis daudz. Taču paraudzīsimies, kā risinājās notikumi citā, ne mazāk ievērojamā gadā — 1998.gadā. Šai nolūkā aplūkosim citu grafiku. Tas ir grafiks par aktīvu pieaugumu KF Centrālajā bankā un Latvijas Bankā, kas ir veidots, balstīties uz abu banku ikgadējām atskaitēm. Salīdzinājumam tika izmantots periods no 1996.gada janvāra līdz 1999.gada oktobrim procentuālā attiecībā pret bāzes rādītāju 1996.gada janvārī.

Kā redzams grafikā, Krievijas finansu krīze 1998.gadā atstāja savu iespaidu uz Latvijas Bankas aktīviem. Tie auga unisonā ar KF Centrālās bankas aktīviem līdz 1998.gada vasarai, taču 1998.gada augustā un septembrī abu banku aktīvu pieauguma dinamikā ir vērojamas pilnīgi pretējas tendences. Tas arī ir saprotams. Ļoti daudzas Latvijas komercbankas aktīvi darbojās Krievijas valsts īstermiņa aizņēmumu obligāciju tirgū. Pēc Krievijas krīzes vairākas no tām tā arī neizdevās izglābt, lai gan Latvijas Banka mēģināja kaut ko darīt, tērējot savus aktīvus, lai uzturētu pie dzīvības jau darboties nespējīgās bankas. Turpretī situācija Krievijā veicināja KF CB aktīvu palielināšanos.

Ir vērts atcerēties arī nesenās prezidenta vēlēšanas Ukrainā, kad strauji sāka augt vairāku Latvijas komercbanku aktīvi un pašu kapitāls. Vai arī parlamenta vēlēšanas Krievijā, kad — ne bez labi zināmu Latvijas finansu grupējumu palīdzības — palielinājās Krievijas kapitāla aizplūšana pāri robežai.

Diemžēl šobrīd statistiķi vēl nav apstrādājuši pagājušā gada informāciju, turklāt arī vēl ne visi Latvijas ekonomiskās dzīves subjekti ir nodevuši savas finansu atskaites par pagājušo gadu. Tomēr vienu lietu var apgalvot pilnīgi droši: arī šajos gadījumos būs iespējams atklāt būtisku tādas "neatkarīgas" valsts kā Latvija atkarību no tādas "svešās" valsts kā Krievija.

Pat tādā gadījumā, ja Latvijai izdosies tikt vaļā no latviešiem tik pazemojošās atkarības no saviem Austrumu kaimiņiem, tai tomēr tādā pašā mērā (bet, iespējams, pat vēl vairāk) nāksies būt atkarīgai no saviem kaimiņiem Rietumos. Vai tad ir vērts šajā ceļa sagraut visu to, kas tev agrāk ir piederējis?

Bet dažādās valodās runājošie Latvijas bērni lai izklaidējas uz NATO kuģiem. Viņiem tas patiešām ir interesanti.

Daņiils Petuhovs

"Strīds starp Latviju un Krieviju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.31.

Latvija atkal strīdas ar Krieviju.

Pēc tam, kad Latvijas ministru prezidents Šķēle krievu karagājienu Čečenijā nosauca par "genocīdu pret tautu" un Rīgā par kara noziegumu izdarīšanu notiesāja bijušo sarkano partizānu, Maskava Baltijas republiku apvaino cilvēktiesību neievērošanā un "teroristu atbalstīšanā". Latvijas valdība un valsts prezidente Vīķe—Freiberga pārmetumus noraida kā cinisma izpausmi.

Vīķes—Freibergas kundze teica, ka ar savu pret Latviju vērsto kritiku Krievija uzjautrinoties par miljoniem padomju režīma upuru. Genocīda un kara noziegumu izmeklēšanai nevajadzētu pazust ideoloģiskajā miglā. Holokausta konferencē Stokholmā, ko rīkoja Zviedrija, lai pieminētu NS režīma izdarītos noziegumus Eiropā, Latvijas prezidente ceturtdien teica, ka Latvijā tikšot izmeklēts genocīds pret tautu, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, "neskatoties uz ideoloģiju, kuras vārdā šādi noziegumi tika paveikti, neatkarīgi no tā, vai tas bijis nacisms vai komunisms".

Tādējādi Vīķe—Freiberga reaģēja uz Krievijas, uz Rietumu ārvalstu un Izraēlas pārmetumiem, ka Latvija atstājot novārtā NS kara noziegumu izmeklēšanu. Iemesls šādai kritikai bija iespējamā latviešu kara noziedznieka Kalēja izraidīšana no Lielbritānijas uz Austrāliju. Kalējs vācu okupācijas laikā Latvijā Otrajā pasaules karā bija bēdīgi slavenās Arāja komandas virsnieks, kura esot nogalinājusi vairākus desmitus tūkstošus ebreju un komunistu. Krievija Latviju tagad apvaino pasivitātē. Tā izvairoties no nacistu izdarīto noziegumu izmeklēšanas un "zaimojošā" veidā koncentrējoties uz šķietamajiem komunistu noziegumiem, tā tas izskanēja Krievijas Ārlietu ministrijas izteiktajā viedoklī. Tādējādi Maskava protestēja pret Vasilija Kononova notiesāšanu, kuram Latvijas tiesa pārmeta dalību deportāciju un noziegumu veikšanā pret civiliedzīvotājiem pirms un pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā 1944.gadā. Kononovs, kas tika notiesāts uz sešiem gadiem cietumsoda, kā padomju partizāns cīnījies pret vācu karaspēka veikto Latvijas okupāciju.

Krievija Kononova notiesāšanu apzīmēja kā bezprecedenta gadījumu, jo pirmo reizi esot notiesāts cilvēks par to, ka "viņš cīnījies pret fašismu". Spriedums esot pliķis sejā visiem, kuri cīnījušies antihitleriskās koalīcijas pusē. Latvijas valdība pārmetumus noraidīja kā "pilnīgi neakceptējamus". Latvijas Ārlietu ministrija Maskavai pārmeta, ka tā nevēlas atzīt, ka Padomju Savienība Latviju esot okupējusi. Latvija esot diskreditēta starptautiskās sabiedrības acīs. Tas piederot Krievijas taktikai, šādā veidā tā kavējot Latvijas integrāciju starptautiskajās organizācijās. Tādējādi Ārlietu ministrija Rīgā aplinkus norāda uz Maskavas izteikto kritiku pret ES iestāšanās sarunu sākšanu ar Latviju. Maskava esot aicinājusi ES, lai tā pārskata savu lēmumu par iestāšanās sarunu sākumu ar Latviju tāpēc, ka Latvija pārkāpjot cilvēktiesības.

"Latvija reabilitē noziedzniekus"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.01.

Antisemītisma tradīcijas ir dzīvas neatkarīgajā republikā.

Nesenajā starptautiskajā holokausta konferencē Stokholmā Latvijas prezidente Vaira Vīķe—Freiberga sacīja runu, ko augstu novērtēja klātesošie, piemēram, ASV finansu ministra vietnieks Stjuarts Eizenštats. Tiesa, savā uzrunā forumā Vīķe—Freibergas kundze ne ar vārdu nepieminēja, ka Latvijas varas iestādes bez lieka trokšņa ne tikai reabilitēja dažus 1941. gada ziemas asiņainā nāvessoda dalībniekus pret 30 tūkstošiem Rīgas ebreju, bet arī piešķīra viņiem pielikumu pie pensijas un sociālo pabalstu.

Pēc Vīzentāla centra pārstāvja Efraima Zurofa vārdiem, viņa rīcībā ir "vairāk nekā 40 cilvēku vārdi, kas notiesāti par šausminošiem noziegumiem, bet ko dažos pēdējos gados reabilitēja Latvijas varas iestādes". Šaubīties par to, ka šie fakti bija vietā, nenākas. Latvija ir valsts, kur, pēc aprēķiniem, kara laikā, skaitot uz vienu iedzīvotāju, bojā gāja vairāk vietējo ebreju nekā jebkur citur pasaulē. Piedevām tieši Latviju Hitlers izvēlējās kā vietu, kur iznīcināt Eiropas ebrejus. Uz šejieni devās ešeloni ar nelaimīgajiem no Austrijas, Vācijas, Beļģijas, Holandes, Čehoslovākijas, Francijas. Pašā Latvijā lielākajās pilsētās – Rīgā, Liepājā un Daugavpilī – izveidoja ebreju geto. Republikas apdzīvotajos punktos parādījās uzraksti "judenfrei" ("tīrs no ebrejiem"). Turklāt ebreju iznīcināšana notika ar latviešu Arāja un Cukura soda komandām.

Latvija, tiesa, nevēlas uzņemties atbildību par savu tautiešu noziegumiem pret cilvēci. Praktiski oficiāls ir apgalvojums, ka Otrā pasaules kara laikā republika bija okupēta, tas nozīmē, ka visa vaina tiek uzvelta agresoriem – PSRS un Vācijai. Dīvaini tikai, ka padomju partizāns Vasilijs Kononovs, kas karoja ar fašistiem, tagad Latvijā ir notiesāts uz sešiem gadiem, bet Rīgas bende Konrāds Kalējs mierīgi dzīvo Austrālijā, jo Latvijas tieslietu sistēma neredz pamatojumu, lai pieprasītu viņa izdošanu.

"Pēc Rīgas atbrīvošanas 1944. gadā," "ŅG" korespondentam paziņoja daudzu grāmatu autors par holokaustu Leonīds Kovaļs, "no 80 tūkstošiem Latvijas ebreju dzīvi palika 162 cilvēki… Nebūtu arī šīs saujiņas, ja tajā laikā Rīgā nebūtu latviešu dokera Žaņa Lipkes ģimenes. Viņi izglāba 55 ebreju dzīvības". 2000. gada 1. februārī Lipkem, pirmajam Latvijā, kas no Izraēlas saņēmis Pasaules Taisnīgā cilvēka titulu, būtu apritējuši 100 gadi. Nekādi oficiāli pasākumi šajā dienā nav paredzēti.

Andrejs Riskins

"Drosmīgie igauņi"

"Financial Times"

— 2000.01.12.

Banku augstākās amatpersonas uzskata, ka eiro pieņemšana ne tikai pamudinātu investorus, bet arī izraisītu lielu publicitāti.

Iedrošināti no savas pirmās bijušās padomju valsts pieredzes, kura atteicās no rubļa un tā vietā ieviesa stingru vācu markai piesaistītu valūtas režīmu, daži igauņi tagad cer padarīt savu valsti par pirmo bijušo komunistisko valsti, kas iestātos eiro zonā.

Priekšlikumā, kas ir izraisījis šķelšanos mazās Baltijas valsts politiskajā un biznesa elitē, daži nozīmīgākie baņķieri izvirza ideju par Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešanu, pirms Igaunija aptuveni trīs nākamo gadu laikā kļūst par ES dalībvalsti.

Aizmirstiet divu gadu pārbaudes periodu, ko Brisele sagaida no savām jaunajām dalībvalstīm vai ES bažas, ka agrīna eiro ieviešana varētu nodarīt kaitējumu kandidātvalsts centieniem pārstrukturēt un reformēt savu saimniecību. Igaunija, kas ir pirmajā ES iestāšanās kandidātu grupā un kuras iestāšanās tiek plānota agrākais 2003.gadā, vēlas apiet visus šos Eiropas birokrātiskos šķēršļus un pievienoties nekavējoties, tiklīdz kopīgā valūta kļūs par reālu papīra naudu 2002.gada janvārī.

"Tā ir lieliska ideja," uzskata Baltijas valstu lielākās bankas "Hansabank" vadītājs Indreks Neivelts, kas ir arī straujas eiro ieviešanas idejas stingrs atbalstītājs. "Eiro pazeminās procentu likmes, tas padarīs mūsu valsti labāk pārskatāmu ārvalstu investoriem — un daži no tiem saausīsies un mūs ievēros."

Kopā ar citiem baņķieriem un dažiem politiķiem Neivelts sabiedrībā ir izraisījis debates par šo tēmu. Tā kā Igaunijas krona — kopš savas ieviešanas 1992.gadā ir cieši piesaistīta vācu markai saskaņā ar stingrajiem valūtas padomes noteikumiem, tad šāds solis būtu dabisks turpinājums Igaunijas monetārajai politikai brīdī, kad vācu marka izbeigs eksistēt.

"Mēs varētu vai nu atkal piesaistīt savu valūtu eiro 2001.gadā, vai arī vienkārši pārņemt eiro, kas būtu daudz interesantāk," saka Neivelts.

Pēc Neivelta un viņa kolēģu domām, viens no ieguvumiem būtu zemākas procentu likmes. Kamēr eksistē ar valūtu saistīti riski, procentu likmes apdraud baumas par devalvāciju, kā jau noticis divas reizes pēdējos divos gados. Pēc biržas kraha 1997.gadā un pēc Krievijas krīzes procentu likmes strauji pieauga vairāk nekā par 20 procentiem, ierobežojot kredītu un novedot pie IKP samazināšanās šajā gadā.

Eiro ieviešana padarītu Igauniju caurredzamāku ārvalstu investoriem. Un, lai gan Neivelts atklāti to nesaka, veiksmīga eiro ieviešana būtu arī lielisks reklāmas triks Igaunijai.

"Tā garantētu mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā," uzskata ekonomikas eksperts un bijušais premjerministra padomnieks Hardo Pajula. Tas varētu būt iemesls, kāpēc lielākā daļa vadošo politiķu ir vai nu klusībā atbalstījuši šo ideju, vai arī atteikušies to kritizēt.

Reformatoriski noskaņotais premjerministrs Marts Lārs ir izteicies, ka viņš vēl neesot pieņēmis nekādu lēmumu un esot nepieciešams situāciju izvērtēt detalizētāk. Citi ietekmīgi politiķi, ieskaitot ārlietu ministru Tomasu Ilvesu, principā atbalsta eiro ieviešanas ideju. "Tā ir laba doma," saka Ilvess. "Ir nepieciešams to plašāk apspriest."

Vienīgais skaļais idejas kritiķis ir finansu ministrs Sīms Kallass, kas tiek uzskatīts par "Igaunijas kronas vectētiņu". Viņš uzskata, ka priekšlikums ir pārsteidzīgs un ka pārāk ātra monetārās kontroles zaudēšana varētu izrādīties bīstama. Kallasa uzskatu kritiķi norāda, ka Igaunija pretēji Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumam 1992.gadā izveidojot savu valūtas padomes sistēmu, jau tā esot zaudējusi lielu daļu no kontroles pār savu valūtu. Tomēr nesenā interneta aptauja ir parādījusi, ka gandrīz 80 procentu igauņu iebilst pret atteikšanos no kronas, kas tiek uzskatīta par Igaunijas straujās ekonomiskās attīstības simbolu.

Jautājums par strauju pāreju uz eiro varētu tikt izvirzīts referendumā. Ņemot vērā, ka saskaņā ar nesenajām aptaujām atbalsts iekļūšanai ES ir zemāks par 50 procentiem, atteikšanās no kronas varētu nemaz nebūt tik viegla.

Tā kā arī citas pirmās rindas valstis, piemēram, Slovēnija un Polija, ir izteikušas vēlmi strauji ieviest eiro, ES ir sākusi bažīties. Ikgadējā pārskatā par paplašināšanās procesu, kas tika publicēts septembrī, ES brīdina, ka "centieni pārāk agri ieviest eiro" var izrādīties "ļoti postoši".

ES vēstnieks Igaunijā Arhi Palosuo uzskata, ka, lai gan Igaunijai ir iespējams ieviest eiro vienpusēji tāpat kā dažas valstis ir pieņēmušas dolāru, Savienība nemudināšot to "uz pārsteidzīgu rīcību".

Pat šādi brīdinājumi nespēj atturēt pašus neatlaidīgākos cīnītājus par eiro. "Man šķiet, ka mēs tomēr varam virzīties uz priekšu," smaidot saka Neivelts. "Jautājums ir tikai par to, vai viņi mūs var apturēt".

Vidžai Mahešvari

"Putins ir džentlmenis"

"Der Spiegel"

— 200.0 01.31. - Nr. 5

Finansu magnāts Boriss Berezovskis par savas valsts prezidenta amata izpildītāju, par labējo varas apvienību un karu Čečenijā.

Zinātnisko grādu ieguvušais Berezovskis, 54, pēcpadomju privatizācijas laikā kļuva par bagātāko un ietekmīgāko vīru Krievijā. Ar ieguldītajām akcijām bankās, naftas kompānijās un medijos viņš uzkrājis īpašumu, kas vērtējams aptuveni trīs miljardu dolāru apmērā. Jeļcina vadībā Berezovskis laiku pa laikam bija NVS Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks un koordinators.

Sp.:

Boris Abramovič, ko jūs domājat par Putinu?

Berezovskis:

Es ar viņu neesmu bieži ticies, tomēr zinu, kā viņš rīkojies sarežģītās situācijās. Un šajā faktā viņš atšķiras no visiem potenciālajiem kandidātiem uz prezidenta posteni - viņš nemaz nekāroja pēc varas.

Sp.:

Viņu varai piekomandēja.

B.:

Apstākļi tā sagadījās. Tomēr tas neizslēdz to, ka viņš ir pareizais vīrs šajā Krievijai tik grūtajā laikā.

Sp.:

Daudzi baidās no tā, ka Putins varētu izveidot jaunu totalitāru režīmu.

B.:

Tas nav atkarīgs no pašreizējā prezidenta rakstura. Līdz šim mums vienkārši trūka līdzsvara, sabiedrisko institūciju, kas kavē ieslīdēšanu diktatūrā.

Sp.:

Spriežot pēc tā, briesmas pastāv?

B.:

Tik ilgi kamēr mūsu politiskā sistēma būs nepilnīga, - jā.

Sp.:

Kas Jums patīk Putinā?

B.:

Viņš ir godavīrs. 1996.gadā pēc St. Pēterburgas mēra Sobčaka sakāves, kura vietnieks viņš bija, Putins atraidīja visus piedāvājumus kalpot viņa sekotājam. Viņš labāk vairākus mēnešus palika bez darba. Arī izvirzoties Maskavā, viņš nevienu negodīgi neapgāja vai nenostūma malā.

Sp.:

Tas ir ļoti neparasti.

B.:

Man ar Putinu bija daži konflikti laikā, kad premjers bija Primakovs, bet Putins Drošības dienesta vadītājs. Es labi zinu, ka Primakovs izdarīja spiedienu uz prezidentu Jeļcinu, lai Putinu nomainītu slependienesta vadītāja amatā. Arī šajā situācijā Putins saglabāja pieklājību. Viņš necīnījās par savu posteni, nenomelnoja Primakovu. Viņš ir džentlmenis.

Sp.:

Kādas ir Jūsu attiecības ar Putinu šodien?

B.:

Es ar viņu runāju par karu Čečenijā. Mūsu viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Parlamenta vēlēšanu laikā mums bija tieši kontakti, tad mums bija ievērojami vairāk kopējā attiecībā uz vēlamo vēlēšanu rezultātu.

Sp.:

Ko Jūs domājat par Putina jauno koalīciju ar komunistiem?

B.:

Pirmkārt, tā nav īsta koalīcija, otrkārt, tā nav Putina koalīcija. Kopš decembrī notikušajām Domes vēlēšanām mums darīšana ir ar pavisam citu KP, nekā bija iepriekš.

Sp.:

Ar tādu, kura vairs nav aizliegta, kā Jūs to agrāk pieprasījāt?

B.:

Kad 1996.gadā Jeļcins uzvarēja prezidenta vēlēšanās, komunisti vēl domāja par revanšu. Kopš pēdējām Domes vēlēšanām viņi šādas cerības vairs nevar lolot.

Sp.:

Vai tāpēc, ka lielākais krievu vairākums vairs nebalsoja par komunistiem?

B.:

Dome piedzīvoja izteiktu nobīdi pa labi, to tagad vajadzētu saprast arī komunistiem. Es vairs nesaskatu tādus draudus, ka viņi varētu nākt pie varas. Vēl pirms 1999.gada vēlēšanām šādi draudi virmoja, arī doma par varas sagrābšanu no Primakova un Maskavas mēra Lužkova puses.

Sp.:

Vai jaunā Dome un jaunais prezidents labāk izpratīs krievu uzņēmēju intereses?

B.:

Jā, es Putinu uzskatu par tirgus ekonomikas piekritēju un politiskās brīvības aizstāvi.

Sp.:

Valdības interneta mājas lapā viņš runā par spēcīgu valsti.

B.:

Sarunā par situāciju Kaukāzā es tieši šo jautājumu skāru. Valsts nedrīkst iedragāt katra indivīda personiskās tiesības, tām jābauda augstākā prioritāte. Mani ļoti iepriecināja tas, ka Putins pilnībā piekrīt manai izpratnei. Viņš ir reformators, kas tikai nesen ir politikā. Tāpēc tagad runa ir par to, kādus līdzstrādniekus viņš izvēlēsies.

Sp.:

Vai jūs piederat pie viņiem?

B.:

Es vienmēr esmu bijis pārliecināts ekstrēmists, vismaz līdz šim. Es ņēmu vērā, ka Krievija atradās īpaši kritiskā revolūcijas fāzē. Šādā laikā nav pieļaujami pārāk lieli kompromisi. Iespējams, Putins domā, ka mēs esam radījuši pāreju uz evolūcijas fāzi. Šeit tādi radikāļi kā Berezovskis varētu nākt tikai par ļaunu.

Sp.:

Kam jānotiek, lai ekonomika stabilizētos?

B.:

Vispār nepastāv neviens tīri ekonomisks šķērslis. Svarīgākais stabilizēt situāciju Krievijā.

Sp.:

Vai tas tagad ir noticis?

B.:

Jā. Primakovs gribēja varu konsolidēt, tikai kreisajā spārnā. Mēs tam nepiekritām. Mēs tāpat vēlējāmies konsolidāciju, tikai labējā spārnā. Tāpēc es personīgi darīju visu, lai Primakova nodomi šķeltos. Viņš Krieviju, labākajā gadījumā, būtu novirzījis uz rezerves sliedēm, varbūt pat uz ceļa, kas ved atpakaļ.

Sp.:

Vai jūs tagad jūtaties kā uzvarētājs?

B.:

Mums tagad ir labējo valdība, mēs, iespējams, iegūsim prezidentu, kas atbalsta labējos, un mūsu rīcībā ir Dome, kas ir spēcīga un arī novirzīta pa labi. Gubernatori valstī šai situācijai sekmīgi piemērojušies.

Sp.:

Jūsu jaukajam konceptam par mieru visās frontēs traucē karš Čečenijā.

B.:

Ja drīzumā šī samilzusī problēma netiks atrisināta, tad tā Krievijai var pāraugt liktenīgos draudos. Par nākotni rodas jautājums: vai politiski un ekonomiski liberāla Krievija kā vienota valsts var pastāvēt, ja tajā ir milzīgs terorisms?

Sp.:

Jūsu atbilde?

B.:

Man nav atbildes. Tirgus ekonomika un liberāla politiska sistēma, turklāt tieši ievēlētie reģionu gubernatori modina lielus centrbēdzes spēkus. Ja tiem pievienojas neatrisinātas nacionalitātes problēmas, tad jānotiek eksplozijai. To mēs piedzīvojam Čečenijā.

Sp.:

Tikai ļoti maza Krievijas minoritāte tic, ka liberāla ekonomiskā un valstiskā iekārta Krievijā varētu nodrošināt integritāti.

B.:

Tur Jūs kļūdāties: cilvēkus, kuri par to domā, es vēl neesmu saticis.

Sp.:

Kur ir atšķirības jūsu un Putina nostājā par karu Čečenijā?

B.:

Kad mēs par to runājām, Putins Čečeniju aplūkoja kā atsevišķu problēmu. Viņa nostāja bija stingrāka par manu. Pirms pusgada vairākums Čečenijas sabiedrības vēlējās suverenitāti un to uzskatīja par realizējamu. Šodien, tāpat kā agrāk, lielākā daļa čečenu grib būt neatkarīgi, tomēr 90% šo mērķi uzskata par nerealizējamu. Šodien kara reģionā karo cilvēki, kuri grib glābt savu dzīvību.

Sp.:

Tad taču nav saprātīgi meklēt militāru risinājumu.

B.:

Jāmeklē politisks risinājums, jo lielāka daļa domās jau pieļāvusi kapitulāciju. Kāpēc lietot vardarbību? Es centos Putinam to ieskaidrot.

Sp.:

Šajā punktā jums, iespējams, nav daudz sabiedroto?

B.:

Pirmajā Čečenijas karā, kas norisinājās no 1994. līdz 1996.gadam Krievija piedzīvoja sakāvi. Liela daļa krievu jūtas pazemoti. Šo stāvokli iespējams pārvarēt divējādi: ar laiku - tālab vajadzīgas divas paaudzes - vai ar revanšu. Tas jau ir panākts, un ir zināms, ka uzvara ir garantēta. Groznija vairs nav jāiekaro.

Sp.:

Sākoties karadarbībai, Putins teica, ka tāda situācija, kāda tā ir Čečenijā, vieno nāciju.

B.:

Tas taču jau ir noticis. Jau pirms sešām nedēļām politiskajam risinājumam bija jābūt pirms militārā. Čečenijai vairs nav cita risinājuma, ja tam nepiekristu čečenu tauta. Risinājumu, ko raksturo vardarbība, čečeni nekad nepieņems.

Sp.:

Vai jūs iesakāt pārtraukt militārās operācija?

B.:

Es runāju tikai par prioritāšu maiņu: pirmajā vietā būtu jābūt politiskajām sarunām, tikai pēc tam militārajam spiedienam. Ja tas nenotiks, Krievija atkritīs atpakaļ savā mazvērtības kompleksā.

Sp.:

Tāpēc, ka tā zaudēs arī šajā karā?

B.:

Militārā ziņā mēs nevaram sasniegt pilnīgu uzvaru. Es zinu, ka arī Putins tagad mēģina pulcināt cilvēkus pie sarunu galda.

Sp.:

Ja jūs varētu izvēlēties, - kādu politisko funkciju jūs tagad veiktu?

B.:

Svarīgākie politiskie uzdevumi, kurus es sev esmu izvirzījis kopš 1995.gada, ir atrisināti. Mēs tagad dzīvojam citā valstī.

Sp.:

Vai patiesi svarīgākie mērķi jau sasniegti?

B.:

Pēc revolucionārajām attīstības tendencēm seko ilgstošs evolūcijas periods, kas Krieviju nešaubīgi padarīs par ziedošu sabiedrību. Ja godīgi jāsaka: man tas šķiet mazliet garlaicīgi.

Jorgs R. Metke,

Fritjofs Meiers

 

"Pēc neuzkrītošās VDK karjeras

Putins strauji kāpa politikā"

"International Herald Tribune"

—2000.02.01.

Aukstā kara beigās Vladimirs Putins atradās uz Austrumu un Rietumu konfrontācijas robežas, un gūtās mācības bija pašsaprotamas.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs un iespējamais nākamais Krievijas prezidents, 17 gadu pavadīja kā VDK aģents, turklāt vairāki no šiem gadiem pagāja Austrumvācijā.

Karjeras izpēte rāda: Putinam bija jāpamana, ka sistēma vairs nedarbojas. Ja Putins nebija muļķis, viņam bija jāievēro, ka austrumvācieši ir ekonomiskās vēstures zaudētāji."

Kad Putins atgriezās St.Pēterburgā, viņš uz pusotru gadu kļuva par universitātes rektora vietnieku "starptautisko attiecību" jomā. Tomēr tas bija tikai aizsegs. Patiesībā Putins strādāja VDK, vervējot vai izspiegojot studentus. Nesen viņš atzina, ka esot bijis "VDK virsnieks zem jumta" uzsverot, ka rektors esot zinājis par viņa slēptajām aktivitātēm. Putins tajā laikā izteicās, ka vēloties rakstīt disertāciju "par jomu, kuru es labi pazinu un izpratu - starptautisko privāto likumu." Toreizējais lektors Valērijs Musins pastāstīja, ka Putins esot ar viņu apspriedies par disertācijas sagatavošanu, taču vēlāk esot no šīs idejas atteicies, kad no jauna iepazinās ar savu kādreizējo tieslietu pasniedzēju Anatoliju Sobčaku. Demokrātisko reformatoru pirmā viļņa līderis Mihaila Gorbačova laikā tika ievēlēts par padomju laika Ļeņingradas padomes vadītāju. Putins aizgāja no VDK, lai strādātu par Sobčaka palīgu. 1991.gadā tika mainīta pilsētas pārvaldes sistēma un Sobčaks kļuva par St.Pēterburgas mēru.

1991.gada apvērsuma mēģinājumā Putinam blakus Sobčakam bija nozīmīga loma. Sobčaks, kas tajā laikā atradās Maskavā, solīja aizstāvēt Jeļcinu un cīnīties pret apvērsumu, tādēļ uzņēmās risku un devās atpakaļ uz savu pilsētu, lai stātos pretī pučam. Putins, kam bija labi sakari vietējos drošības dienestos, lidostā ieradās ar bruņotiem sargiem, lai aizstāvētu Sobčaku.

Putins, kas prot vācu valodu, iesaistīja St.Pēterburgā dažas vācu kompānijas, arī Vācijas bankas. Sāka valūtas maiņu, un tika privatizētas viesnīcas.

Bijušais mēra vietnieks un vēlāk Krievijas parlamenta loceklis Sergejs Beļajevs atceras: "Visas darbības, ko veica privatizācijas jomā, atbalstīja Putins."

Tomēr St.Pēterburgai neizdevās īstenot Sobčaka sapni par starptautisko finansu centru. Maskava piesaistīja daudz vairāk ārvalstu investīciju.

Pēc tam, kad 1996.gada mēra vēlēšanās Sobčaks zaudēja, Putins devās uz Maskavu. Tur nezināmu iemeslu dēļ viņa kāpums karjerā kļuva negaidīti straujš. Pēc darbības Kremlī viņš kļuva par Federālā drošības dienesta — VDK pēcteča - direktoru, un vēlāk viņš uzņēmās arī Kremļa Drošības padomes vadītāja pienākumus. Augustā viņš tika izraudzīts premjerministra postenim, jo Putins, iespējams, bija atstājis iespaidu uz Jeļcinam tuvajām aprindām un magnātiem, kuri centās izvēlēties premjerministru un potenciālo Jeļcina pēcteci.

Šajā laikā Putins atrada laiku, lai pabeigtu savu disertāciju. Doktora grādu viņam 1997.gadā piešķīra St.Pēterburgas Kalnrūpniecības institūts.

Sākotnēji Putins bija apgalvojis, ka vēloties izpētīt starptautisko privāto likumu, taču viņa 218 lappušu disertācija izrādījās gluži citāda. Tās nosaukums bija "Reģiona minerālu izejvielu bāzes stratēģiskā plānošana tirgus attiecību veidošanās apstākļos."

Lai gan Putins ir solījis saglabāt Krievijas tirgus virzienu, viņa kritiķi ir nobažījušies par viņa uzticību Krievijas jaunajai demokrātijai. Pilsoniskās sabiedrības institūcijas - prese, politiskās partijas, brīvās asociācijas un citas - pagaidām ir nepietiekami attīstītas. Likuma vara nav stabili iesakņojusies. Un šāds vājums daļēji ir Putina agrākās karjeras padomju policejiskās valsts mantojums, kad komunistiskajai partijai bija monopoltiesības uz varu.

Sarunā ar Maskavas rakstnieku grupu Putins centās izvairīties no jautājuma par VDK lomu lielajā terorā - komunistiskās partijas amatpersonu un pārējo arestos, spīdzināšanās un noslepkavošanā, kas savu kulmināciju sasniedza 1937.gadā. Jautājumā par teroru, kura laikā miljoniem cilvēku tika nosūtīti uz soda nometnēm un nāvē, Putins sacīja: "Protams, mēs nedrīkstam aizmirst 1937.gadu, tomēr nevajadzētu turēties vienīgi pie šiem notikumiem, izliekoties, ka mums nav nepieciešamas valsts drošības institūcijas, tādas kā VDK. 17 mani darba gadi bijuši saistīti ar šo organizāciju. Nebūtu godīgi, ja es apgalvotu, ka nevēlos to aizstāvēt."

Tajā reizē viņš sniedza dīvainu skaidrojumu par Staļina grautiņiem, lai izvairītos no VDK kritizēšanas: "Valsts drošības institūcijas nevajadzētu uzlūkot kā institūciju, kas darbojas pret sabiedrību un valsti; būtu jāsaprot, kas spiež viņus vērsties pret saviem iedzīvotājiem. Atsaucot atmiņā šo smago laiku, kas ir saistīts ar drošības institūciju aktivitātēm un to nodarīto ļaunumu sabiedrībai, būtu jāatceras arī tas, kas tā bija par sabiedrību. Tā taču bija pavisam cita valsts. Un šāda valsts veidoja šādas drošības institūcijas."

Putins piebilda, ka tādā gadījumā, ja Krievija "godās tos pilsoniskās sabiedrības elementus, kādus esam ieguvuši, tad pakāpeniski spēsim radīt tādus apstākļus, kādos tālaika šausminošās drošības institūcijas vairs nekad nespēs atdzimt."

Ir asi kritizēta arī Putina loma maldinošas informācijas sniegšanā par Čečenijas ofensīvu. Viņa leģendu radīšanas spējas spilgti parādās Putina skaidrojumos par šo karu. Piemēram, rakstnieku grupai Putins apgalvoja, ka armija esot bijusi atklāta pret masu informācijas līdzekļiem, lai gan militāristi patiesībā ir slēpuši reālo bojāgājušo skaitu, uzbrukumus civiliedzīvotājiem, mērķiem un metodēm.

Rakstnieks Fēlikss Svetovs, kas bērna gados bijis ieslodzīts Staļina nometnēs un terora gados zaudējis savu tēvu, arī piedalījās rakstnieku sanāksmē. Viņš apgalvoja, ka Putina izteikumi "neatbilst patiesībai." Viņš paskaidroja, ka Putins esot tipisks VDK darbinieks: "Ja snigs sniegs, viņi apgalvos, ka spīd saule."

Deivids Hofmans

"Putins vēršas pret "humāno intervenci""

"Die Presse"

— 2000.02.02.

Tuvo Austrumu konference. Pirmā jaunā stiprā vīra uzstāšanās vienā no lielākajiem starptautiskajiem raundiem.

Maskava

. Maskavā otrdien - pēc trīs gadu ilga pārtraukuma - sākās jauns daudzpusējais Tuvo Austrumu miera sarunu raunds. Sarunu organizētājas ir abas Tuvo Austrumu miera sarunu procesa sponsores ASV un Krievija. Prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins runā Tuvo Austrumu galotņu konferencē principā paziņoja, ka nevar akceptēt to, ka ar "humānajām intervencēm" tiek pārkāpti starptautisko tiesību, nacionālās suverenitātes un teritoriālās integritātes principi. Acīmredzot Putins ar to domājis Rietumu krievu militārajām operācijām Čečenijā adresēto kritiku.

ASV ārlietu ministres un konferences priekšsēdētājas Madlēnas Olbraitas paldies Putinam par ziņojumu bija diezgan sauss. Amerikāniete Maskavu neatlaidīgi brīdināja, ka Krievija dēļ kara Čečenijā var nonākt starptautiskā izolācijā.

Putins konferences atklāšanas runā izteicās par Tuvo Austrumu miera sarunu atsākšanu. Taču Maskava reāli nerēķinās ar to, ka spēs būtiski ietekmēt attīstību reģionā, jo tās dalībnieki galvenokārt paļaujas uz bilateriālajiem kontaktiem.

Tomēr Maskavas Tuvo Austrumu konference daudzajiem augsta ranga dalībniekiem deva iespēju iepazīt Krievijas jauno stipro vīru. Īpaši svarīga bija Putina un Olbraitas tikšanās. Ārlietu ministrijas pārstāvis Džeimss Rubins paziņoja, ka ASV un Krievijas galotņu sanāksme varētu notikt, agrākais, pēc prezidenta vēlēšanām Krievijā 26. martā.

Aleksejs Dubatovs

"Groznijas krišana ir fiktīva uzvara"

"Die Welt"

— 2000.02.02.

Viņi dara to, ko pēc krievu pārliecības patiesībā ne drīkstētu, ne arī vajadzētu darīt: čečenu kaujinieki atstāj jau vairākas nedēļas sīvi aizsargāto Grozniju.

Patiesībā prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins gribēja viņus "atvēsināt, lai arī kur viņi uzturētos, nepieciešamības gadījumā arī atkāpjoties."

Civiliedzīvotāji kauju karstumā ir pilnīgi aizmirsti. Un arī nākamais Krievijas militāristu solījums izrādījies blefs. Hermētiskais loks, kam bija jāaizkavē kaujinieku aiziešana kalnos, tik hermētisks nemaz nav. Čečenu kaujinieki aiziet, jo viņi to uzskata par lietderīgu militāru iemeslu dēļ. Viņi visu laiku ir apgalvojuši, ka Groznija ir tikai sekundārs kaujas lauks, salīdzinājumā ar to, kas tagad turpināsies kalnos. Saprātīgi domājošie krievu militārie analītiķi tam piekrīt.

Arī tad, ja virs Groznijas plīvos Krievijas karogs, karš turpināsies un uzvara būs tikai fiktīva, nemaz nerunājot par konflikta atrisinājumu.

Manfrēds Kvirings

"Krievijas impērijas noriets"

"The Economist"

— 2000.01.29./02.04.

Atkarībā no jūsu redzes leņķa Krievija ir vai nu skrandaina atstumtā, vai arī varena lielvalsts.

Tieši tajā brīdī, kad starptautiskā sabiedrība beidzot pieņēma kaut kādas vieglas sankcijas pret Krieviju par karu Čečenijā, Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins šonedēļ Maskavā sveica vienpadsmit līderu no valstīm, kas ir vēl trūcīgākas un vājākas nekā Krievija, vārdos pauž vēlēšanos nostiprināt draudzību. Putina pārliecinošā uzstāšanās šajā sanākšanas reizē spilgti kontrastēja ar pēdējā laikā ierasto Borisa Jeļcina nepārliecinošo uzstāšanos šādos gadījumos.

Pēdējās Neatkarīgo Valstu Savienības galotņu sanāksmes rezultāts, gluži tāpat kā visu iepriekšējo divdesmit divi tikšanos rezultāti kopš tās dibināšanas 1991.gadā, bija kārtējais deklarāciju blāķis. Taču Putins acīmredzot vēlas kaut kā nostiprināt šo ne pārāk veselīgo veidojumu. Viņš apgāja sarežģītos jautājumus par brīvās tirdzniecības zonas izveidošanas bezgalīgo kavēšanos un veikli pārvirzīja diskusiju no Čečenijas jautājuma apspriešanas uz nepieciešamību izveidot "kopīgu antiterorisma centru". Ja šo projektu kaut kad īstenos, tad līdz ar to tiks izveidota pirmā kopīgā iekšējās drošības organizācija kopš Padomju Savienības sabrukuma laikiem. Tas būs arī solis, kas izraisīs ļaunu vēstošas asociācijas tiem, kuriem ir bēdīgas atmiņas par VDK. Putinam, kas pats ir izbijis VDK darbinieks, par pagātni ir visai pozitīvas domas. Viņš vēlas, lai NVS saglabātu "visu to labāko", kas bija Padomju Savienībā.

Kas gan būtu šis "labākais", joprojām paliek atklāts jautājums. Putina galvenā prioritāte tagad ir 26.marta vēlēšanas Krievijā, kurās, saglabājot pašreizējo formu (apmēram 60 procentu atbalsta kādā no pēdējām aptaujām), viņš uzvarēs pārliecinoši. Taču nākamā NVS galotņu sanāksme šā gada aprīlī parādīs, vai Putina administrācijas vēlēšanās padarīt šo institūciju "mazāk teatrālu un vairāk lietišķu", kā izsakās viens no viņa padomniekiem, ir kaut kas vairāk nekā tikai tukši vārdi.

Putins citā frontē pasludināja, viņa paša vārdiem izsakoties, "vēsturisku" notikumu, svinīgi atzīmējot Krievijas un tās vislojālākās sabiedrotās Baltkrievijas apvienošanās līguma ratifikāciju. Līgums paredz arī kopīga parlamenta vēlēšanas šī gada septembrī. Jaunās Krievijas un Baltkrievijas Savienības galvaspilsēta varētu būt Smoļenska - Krievijas apgabala centrs pusceļā starp abu valstu galvaspilsētām.

Arī šī plāna realizācijas iespējas ir miglā tītas. "Savienība" ar Baltkrieviju var izrādīties vienīgi veids krievu vēlētāju pašapziņas uzkurināšanai par savas valsts varenību, kuru būs iespējams izdevīgā brīdī atmest. Iespējams, ka Putins to vēlas izmantot kā līdzekli Krievijas ekspansijai rietumu virzienā. Viņš šo notikumu pat varētu uzskatīt par iesākumu Krievijas apvienošanai ar visām pārējām bijušās Padomju Savienības republikām. Jāpiebilst, ka neviens no šiem skaidrojumiem nevarētu pārlieku iepriecināt Baltkrievijas dīvaino līderi Aleksandru Lukašenko, kas loloja pats savas cerības par augstākā amata ieņemšanu jaunizveidotajā valstī, kuras tagad ir saplakušas līdz ar Putina nākšanu pie varas.

Krievijas ietekme dažās NVS kaimiņvalstīs ir pietiekami nopietna un tā var augt vēl vairāk. Daudzi baltkrievi jūtas labāk Krievijā nekā paši savā nelaimju piemeklētajā valstī. Starp Turciju un Azerbaidžānu iespiestā Armēnija Krieviju uzskata par savu aizstāvi. Bijušās Padomju Savienības nabadzīgākās valsts Tadžikistānas valdībai ir nepieciešami krievu karavīri, kas to aizsargātu pret islamistu nemierniekiem. Attiecībās ar Rietumiem radušās problēmas varētu likt Ukrainas atkalievēlētajam prezidentam Leonīdam Kučmam meklēt lielāku tuvību ar lielo slāvu brāli.

Taču lielākajā daļā pārējo valstu interese par Krieviju aprobežojas vienīgi ar jautājumu par naftu un gāzi: vai nu ar iespēju energonesējus lēti iegādāties Krievijā, vai arī ar Krievijas cauruļvadu izmantošanu sava eksporta vajadzībām. Ar gāzi bagātā diktatoriskā Turkmēnija nesen parakstīja lielu gāzes eksporta līgumu ar Krieviju, jo sarunas ar Irānu netika devušas nekādus rezultātus. Trūcīgā Kirgizstāna kalnos pie Ķīnas robežām izmantoja galotņu konferenci, lai izlūgtos sava 133 miljonus dolāru lielā enerģētiskā parāda restrukturēšanu Krievijai.

Vissarežģītākās attiecības Krievijai ir ar nelielo Gruziju, kas atrodas uz robežas ar Čečeniju. Gruzija iebilst pret Krievijas karu Čečenijā, vēlas iestāties NATO un patlaban koķetē ar Turciju. Gruzijas viltīgais un izveicīgais prezidents Eduards Ševardnadze teica, ka NVS sanāksmē "aktīvi tika apspriesta" reģionālā drošība, izstrādājot "konkrētus priekšlikumus" - tā ir parastā maskēšanās frāze, lai apzīmētu vētrainus strīdus. Ja NVS patiešām sāks darboties nopietni, tad viens no šādas darbības rezultātiem varētu būt Gruzijas drīza izstāšanās no organizācijas. Protams, ja vien Krievija to pieļaus.

"Maskava samazinās atomieroču potenciālu,

ja ASV atteiksies no aizsardzības"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.01.27.

Slepenās sarunas Ženēvā par START līgumiem. Krievija ir gatava stratēģisko kodolgalviņu skaitu samazināt līdz 1500.

Krievija ir gatava pašreizējo stratēģisko kodolgalviņu skaitu samazināt no gandrīz 4000 līdz 1500, ja ASV atteiksies no plāna izveidot nacionālu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Šāda informācija pēc abu valstu slepenajām sarunām Ženēvā tika iegūta no Krievijas informācijas avotiem.

Nākamajā nedēļā ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita Maskavā tiksies ar krievu kolēģi Igoru Ivanovu. Lai sagatavotu šo tikšanos, pagājušajā nedēļā Ženēvā tikās ASV Atbruņošanās dienesta vadītājs Džons Holems (Holum ) un viens no Krievijas Ārlietu ministrijas vadošajiem ierēdņiem Jurijs Kapralovs. Abas delegācijas vienojās par trīs dienu ilgo sarunu saturu. Tomēr " Frankfurter Rundschau" izdevās uzzināt Krievijas attieksmi pret nākamajiem atbruņošanās soļiem.

Šķiet, ka Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins grib panākt, lai parlaments ratificētu 1993. gadā parakstīto START II vienošanos ar ASV par stratēģiskā bruņojuma samazināšanu. START II ir paredzēts samazināt ASV un Krievijas stratēģisko atomieroču augšējo robežu, kas pašreiz ir 3500 kodolgalviņu. Bruņošanās sacensības kulminācijas laikā abām valstīm katrai bija 11 000 kodolgalviņu ar starpkontinentālu aizsniedzamību.

Lai gan līdz šim START–II līgumu ir ratificējušas tikai ASV, pakāpeniskā atbruņošanās ir jārealizē abām pusēm. Pašreiz Krievijā, pēc pašas informācijas, ir 3385 uz sauszemes izvietotas kodolgalviņas. Te vēl ir jāpieskaita 26 atomzemūdenes un 100 lidmašīnas, uz kurām ir atomieroči un kuras spēj veikt tālus lidojumus.

Tagad Krievijas valdība piedāvā pēc iespējas drīzāk sākt sarunas par tālāku atomieroču skaita samazināšanu (START III). Maskavas priekšlikums abām pusēm kodolgalviņu skaitu samazināt līdz 1500 sakrīt ar Vašingtonas priekšstatiem. Taču ASV izvairās akceptēt Krievijas noteikumu: atteikties no ieplānotās "nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas" (NMD).

ASV apgalvo, ka NMD nebūs vērsta pret Krieviju vai Ķīnu, bet pret "nelietīgām valstīm", kas varētu uzbrukt Amerikai ar atsevišķām raķetēm. Esot paredzēts uzstādīt tikai 100 uztveršanas raķešu, kas neapdraudētu stratēģisko līdzsvaru ar Krieviju.

Pēc Krievijas domām, ASV plāns pārkāpj ABM līguma 1. pantu. Šajā līgumā ASV un Padomju Savienība 1972. gadā stabilitātes apsvērumu dēļ vienojās abpusēji ierobežot pretraķešu aizsardzības sistēmas. Kapralovs Ženēvā apsūdzēja ASV, ka tā apšauba līdzšinējā darba pamatu un atbruņošanās principus. Gadījumā, ja ASV realizēs nacionālās pretraķešu aizsardzības projektu, tā bezjēdzīgu padarīšot ne tikai sarunu sākšanu par START–III , bet arī START–I un START–II līgumu ieviešanu. Krievija tad būšot spiesta pastiprināt savu kodolpotenciālu.

ASV pretraķešu aizsardzības plāni pagājušajā nedēļā cieta neveiksmi, kad neizdevās tests reālos apstākļos. Klintona valdība grib projektā investēt 12,5 miljardus dolāru un vasarā pieņemt lēmumu par to, vai tiks būvēta NMD. Krievija kā atbildi uz to attīstīs atomraķeti ar nosaukumu Topoļ–M , kas it kā esot spējīga apiet visas iespējamās aizsardzības sistēmas.

Pjērs Simoničs

"Tas nav karš pret bandītiem"

"Die Welt"

— 2000.01.31.

SPD politiķis Šērers: runa galvenokārt ir par piekļūšanu Kaspijas naftai.

Berlīne. Pēc SPD Bundestāga deputāta Hermaņa Šērera domām, Čečenijas konflikts ir resursu kara priekšvēstnesis. Nepārtrauktā resursu samazināšanos un arvien lielākā nepieciešamība pēc enerģijas visā pasaulē spiež valstis cīnīties par izdzīvošanu To apstiprina arī NATO stratēģija, kuras uzmanības centrā ir enerģijas un izejvielu nodrošināšana pasaulē. Ar Šēreru, kas pagājušajā gadā Stokholmā tika apbalvots par "nenogurstošu saules enerģijas izmantošanas veicināšanu", sarunājās Ļena Pavlovska.

Die Welt

: Šērera kungs, jūs krievu vienību kaujas Čečenijā vairāk vērtējat kā cīņu par resursiem, nevis kā karu pret bandītiem un slepkavām?

Hermanis Šērers

: Karš Čečenijā ir daļa no konflikta par resursiem, kas pastiprinās arvien vairāk. Tā bija jau pirmajā Čečenijas karā. Arī toreiz runāt par mazas tautas atbrīvošanas cīņu pret lielu tautu nozīmēja lietas vienkāršot. Runa galvenokārt bija par jautājumu, kā kontrolē atradīsies naftas vads, kas iet cauri Groznijai, un līdz ar to par piedalīšanos ieņēmumu sadalē.

Welt

: Un šodien?

Šērers

: Tas, kas notiek Čečenijā pašreiz, izskatās pēc politiskā islamisma uzliesmojuma. Taču tas ir uzkurināts mākslīgi. Šāds noskaņojums ir izdevīgs nodomam, priviliģēti apgūt Kaukāza un Aizkaukāza naftas un gāzes atradnes - izslēdzot Krievijas intereses. Jaunākais piemērs pašreiz ir starp ASV prezidentu Bilu Klintonu un Turciju, Azerbaidžānu un Grūziju noslēgtais līgums par cauruļvada būvi no Baku uz Ceihanu.

Welt

: Kazahstāna un Turkmenistāna EDSO galotņu sanāksmē Stambulā apgalvoja, ka savu naftu piegādās pa šo cauruļvadu.

Šērers

: Ja Krievija tiks pilnībā izslēgta no spēles, ja tās cauruļvadi vairs netiks izmantoti un tā zaudēs ienākumus, tad tas novedīs līdz traucējumiem attiecībās ar Krieviju. Līdz ar to reģioni, kas agrāk piederēja Padomju Savienībai, tiks definēti kā Rietumu interešu apgabali, jo tur ir resursi, un šīs valstis tad vairs nebūs atkarīgas no Krievijas valdības. Jau tagad naftas un gāzes ieguvējas valstis Kaukāzā un Aizkaukāzā sadarbojas ar NATO - ar izredzēm vēlāk kļūt par dalībvalstīm. Tas viss Krieviju ir novedis radikalizētās pozīcijās.

Welt

: Līdz ar to reģions ap Kaspijas jūru, kur ar 200 miljardiem barelu atrodas pasaules lielākās naftas atradnes, slēpj ievērojamu konfliktu potenciālu.

Šērers

: To parādīja jau starpgadījumi Gruzijā, starp Azerbaidžānu un Armēniju par Kalnu Karabahas anklāvu un Tadžikistānā, kur divi klani cīnās par varu. Tur jau sen runa ir par resursiem. Tiek radīts iespaids, ka tur par politisko varu cīnās daži neracionāli ticības līderi un pāris ortodoksālo veckomunistu. Aiz visiem šiem konfliktiem slēpjas cīņa par piedalīšanos darījumos ar resursiem, par lielākajiem darījumiem pasaulē.

Welt

: Kur vēl draud briesmas?

Šērers

: Čečenijas karš ir tikai nākošo konfliktu par resursiem priekšvēstnesis. Paredzams, ka arvien mazāko rīcībā esošo resursu un globālā patēriņa pieauguma līknes krustosies no 2030. gada līdz 2040. gadam. Tas būs viens no pasaules krīzes punktiem. Ir jādara viss, lai mēs šo punktu nesasniegtu. Pretējā gadījumā nonāks līdz neskaitāmiem lokāliem konfliktiem, kas vienu reģionu pēc reģiona iegrūstu haosā. Arī Ķīna un Indija, kurās abās kopā ir vairāk nekā trešā daļa no pasaules iedzīvotājiem un kurām ir milzīga nepieciešamība pēc enerģijas, nepieļaus, ka Rietumeiropas valstis un ASV, kas jau šodien uz 10% iedzīvotāju patērē 75% no pasaules resursiem, viņu durvju priekšā apgūst vēl atlikušos resursus.

Tad Ķīna un Indija mēģinās veidot varas faktoru kopā ar Krieviju. Tās ir trīs atomvaras, kurās kopā ir 40% no pasaules iedzīvotājiem. Es jau kopš vairākiem gadiem baidos no šo triju valstu savienības izveidošanas. Pirms dažiem mēnešiem šādu priekšlikumu izteica Primakovs. Kā loģiska konsekvence varētu būt Āzijas virzienā pārbīdīta jauna bloku konfrontācija starp Ameriku un Eiropu no vienas puses un eirāzisko reģionu no otras puses, un tas varētu kļūt par galveno kaujas lauku.

"NVS valstīm ir jāgaida pārsteigumi no Krievijas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.25.

Maskavas un tās vadības bezprecedenta politiskā aktivitāte liek mūsu kaimiņiem rēķināties ar Krieviju nopietni.

Šodien savu darbu sāk Sadraudzības valstu galvu sanāksme, un neatkarīgi no jautājumu skaita, kas tur tiks izskatīti, galvenais NVS līderu jautājums ir pats Vladimirs Putins, Krievijas premjers un Krievijas prezidenta vietas izpildītājs, kura parādīšanos starptautiskajā arēnā daži līderi tuvajās un tālajās ārzemēs sagaidījuši ar piesardzību. Un tas ir saprotami: prezidenta pasēdēšanu laikmets "bez kaklasaitēm", kad pie godājamās publikas pēkšņi iznāca divi prezidenti, pie tējas glāzes "parisinot" sarežģītākos ekonomiskos un politiskos jautājumus un paziņojot kaut ko revolucionāru (šausminot ekonomistus un kvalificētus padomniekus), beigusies ar Borisa Jeļcina aiziešanu. Pienācīgi novērtējot pirmo Krievijas prezidentu Borisu Nikolajeviču, tomēr teiksim, ka pēdējā laikā prezidenta varas kā arī vispār valsts varas, vājums Krievijā negatīvi atsaucies uz Krievijas prestižu – un pirmām kārtām attiecībās ar NVS līderiem. Protams, daži līderi to izmantojuši pilnīgi atklāti, pieļujot savas valsts iekšienē – "iekšējai lietošanai" – antikrievisku retoriku, vienlaikus, iztirgojot no "impēriskās" Krievijas praktiski beztermiņa kredītus, kas pāriet parādos, kurus, atklāti sakot, neviens maksāt – līdz šodienai – nemaz nav domājis, kaut arī NVS valstis bija mums parādā kopumā vairāk nekā 4 miljardus dolāru.

Ņemot vērā Krievijas parādu restrukturizāciju, savstarpējā tirdzniecības apgrozījuma kritumu NVS robežās, dažu Sadraudzības partneru "suverēnos" lēmumus savu preču aizsardzībai no Krievijas "uzbrukuma" NVS robežās, ir sakrājies pietiekami liels negatīvais lādiņš arī divpusējās attiecībās. Tam par piemēru var kalpot pastāvīgie skandāli, ko inscenē Gruzija un kas 1999. gada beigās piespieda Krievijas Ārlietu ministriju uzstāties ar noteiktu paziņojumu pret oficiālās Tbilisi antikrieviskajiem uzbrukumiem sakarā ar Krievijas pozīciju Čečenijā, kas ar mūsu ārpolitisko resoru notiek visai reti. Ar visām šīm problēmām (ietverot oficiāli nenosauktos zemūdens rifus) Vladimiram Putinam nāksies saskarties, bet jau tagad ar neapbruņotu aci ir redzams, ka turpmāk Krievija nav paredzējusi tirgot savas politiskās un ekonomiskās intereses ar bijušo padomju partijas nomenklatūru, kas bijušajās padomju republikās līgani pārsēdās īsteno demokrātijas un "nacionālās atbrīvošanas kustības" vadoņu krēslos. Vladimirs Putins ir citas paaudzes cilvēks, viņš nekādā veidā nav saistīts ar Borisa Jeļcina vecā kaluma bijušajiem kolēģiem, un vēl jo vairāk nav viņiem parādā. Pagaidām Krievijas politiskajā skatuvē viņš darbojas elastīgi un stingri, nepieļaujot nopietnas kļūdas un neļaujot sevi ievilkt šauros partijas skandālos. Nesenie Vladimira Putina izteikumi, ka Krievijas valstij un valstiskajiem institūtiem sabiedrībai ir jāpiedāvā vienoti spēles noteikumi ekonomikā un politikā, ekstrapolēt postsovjetiskajā NVS telpā, liecina, ka ir jāgaida daži pārsteigumi, jo mūsu partneri no jebkādiem noteikumiem ir atraduši (vēl jo vairāk, ka tos dažreiz neievēroja arī pati Krievija).

Dažas Krievijas akcijas pirms sanāksmes par parādu atgriešanu no NVS partneru puses ļauj formulēt arī mūsu Tēvijai politikā sen zināmos noteikumus par pastāvīgajiem draugiem un pastāvīgajām interesēm. Šodien ir kaut kāda cerība, ka dažādas diplomātiskās un politiskās formulas, kas apzīmē jaunu posmu NVS attīstībā, balstīsies arī uz parastu dzīves principu: "Draudzība ir draudzība, bet tabaciņu lietosim katrs savu". Krievija sasniegusi tādu slieksni savstarpējās attiecībās ar NVS valstīm, ka, saglabājot interešu paritāti, ir laiks aizstāvēt Krievijas prioritātes.

Vai kādam patīk Vladimirs Putins, vai ne, tieši ar viņu tagad ir jāsadarbojas NVS līderiem un valdību vadītājiem, bet janvāra sanāksmes priekšvakarā nācās atdot Krievijai "tabaciņu" vai vismaz apgalvot, ka to atdos. Šajā ziņā, acīmredzot, tādiem "pārrunu uzturētājiem" kā Anatolijs Čubaiss un Mihails Kasjanovs nav līdzīgu. Anatolijs Čubaiss tikās ar ievērojamo demokrātu un slēpto padomju disidentu Eduardu Ševardnadzi, kas NVS sanāksmes priekšvakarā tomēr nolēma atzīt Gruzijas parādus par Krievijas piegādāto enerģiju (tie ir 46 miljoni dolāru) kā valsts parādu. Eduards Ševardnadze, kā vienmēr, ir pārliecināts par sevi, apliecinot Krievijai kārtējo reizi gatavību uz "konstruktīvu dialogu" pēc antikrieviskām akcijām un parakstot ar Turciju vienošanos par drošību Kaukāzā, kur būtībā ir Krievijas vadošā loma reģionā ir ar jautājuma zīmi (diez vai tāda "elastība" apmierinās jauno Krievijas premjeru?).

Kā zināms, KF pirmais vicepremjers Mihails Kasjanovs vadīja grūtas pārrunas ar Ukrainu, kas Krievijai ir parādā, pēc dažādiem novērtējumiem, no 1 līdz 3 miljardiem dolāru. Kas attiecas uz Kazahstānu, tad, pēc Mihaila Kasjanova vārdiem, Kazahstānas parāds Krievijai par piegādāto elektroenerģiju (tie ir 239 miljoni dolāru) tiks segts ar Kazahstānas republikas enerģētiskās kompānijas akciju paketes nodošanu Krievijas enerģētikas kompānijai un tiks izveidota publiska akciju sabiedrība. Krievija un Kazahstāna uzskata, ka nekas nevar traucēt veiksmīgai Kaspijas cauruļvadu projekta būvei, ko paredzēts pabeigt 2001. gada vasarā.

Krievu iedzīvotāju tiesības NVS valstīs ir vissāpīgākais temats mūsu savstarpējās attiecībās ar sadraudzības partneriem. Šeit ir jāuzteic Vladimirs Putins, jo savas vizītes laikā Uzbekistānā vēl kā Krievijas premjers viņš pirmoreiz tikās ar krievu kopienas pārstāvjiem un izrādījās pirmais Krievijas līderis kopš 1991. gada, kurš spēris šo soli — visus šos gadus Krievijas vadītāji paniski baidījās no mūsu demokrātu un tiesību sargātāju apvainojumiem par šāda soļa "nedemokrātiskumu".

Pirms NVS sanāksmes atklājās interesanta likumsakarība: ja partneris ir pietiekami patstāvīgs un spēcīgs (kā, piemēram, šodienas Uzbekistāna), tad viņš ir ieinteresēts spēcīgā un stabilā Krievijā, ja NVS partneris subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ cer tikai uz Rietumu palīdzību, kā, piemēram, Moldāvija vai Gruzija, tad to, protams, vispirms apmierinātu vāja Krievija, kam neko nenozīmē pretenzijas. Enerģija, kas tik efektīvi ir demonstrēta pirms šī sanāksmes sākuma, kārtējo reizi parādīja, ka Krievijai, lai tā būtu spēcīga, nav vajadzīgi ne tanki, ne lidmašīnas – tai ir pietiekami daudz ekonomisko sviru (nemaz jau nerunājot par politiskajām), lai skaidri paskaidrotu aizmāršīgajiem partneriem, kā tieši tā ir paredzējusi aizstāvēt savas intereses.

Jaunā gadsimta sākumā Krievija, acīmredzot, saviem partneriem piedāvās arī jaunus spēles noteikumus. Valstis, uz kurām Maskava var cerēt kā uz sabiedrotajiem svarīgākajos jautājumos, cer uz vienu statusu, savukārt valstis, kas pagaidām plāno aprobežoties tikai ar ekonomisko sadarbību, tāpat var cerēt uz adekvātu attieksmi pret sevi. Bez tam, Krievijai un Baltkrievijai būs jāveic vēsturisks eksperiments jāizveido savienotu valstu modelis, kurš darbojas un kura reālās efektivitātes daudz ko nosaka postsovjetiskajā telpā.

Natalja Airapetova

"Arī Kučma grib kļūt

par autoritatīvu reformatoru"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.26.

Ukrainas prezidents sācis savu karagājienu pret parlamentu.

Ukraina, lielākā līdzenuma valsts Eiropā, ir bagāta. Pašreiz tai ir pat divi parlamenti. Viens sastāv no labējo vairākuma vienpadsmit frakcijām, kas atbalsta prezidentu Kučmu - tajā ietilpst aptuveni 240 deputātu. Otrs veido kreiso mazākuma pamatparlamentu, kas sastāv no četrām komunistiskajām un sociālistiskajām frakcijām, kurā ir aptuveni 170 deputātu, kuri pret Kučmu noskaņoti izteikti negatīvi. Kreisie joprojām savas sēdes notur parlamenta celtnē, bet labējie ir pārvākušies - tieši uz bijušo Ļeņina muzeju Kijevā. Ukrainas parlamenta Verhovna Rada sašķelšanās notika pirms nedēļas, kad parlamenta prezidentam Aleksandram Tkačenko tuvu stāvošo vairākums gribēja gāzt kādu kreisās Lauksaimnieku partijas pārstāvi. Tomēr viņš - iespējams pirmo reizi kopš savas stāšanās amatā - uzmanību pievērsa darba kārtībai un kā trūkumu atzina to, ka vienpadsmit klātneesoši vairākuma deputāti balsojuši, pārkāpjot noteiktās normas, jo viņu kolēģi frakcijā nobalsojuši par viņiem, izmantojot līdzatnestās šo deputātu elektroniskās balsošanas kartes.

Burzma zālē bija perfekta. Nonāca līdz pat roku palaišanai, kreisie ar pilnu sparu aizstāvēja savu parlamenta prezidenta posteni un viņa mikrofonu, labējie no savām vietām reaģēja ar megafonu. Krīze Ukrainas parlamentā bija sākusies.

To sāka pats prezidents Kučma. Viņš novembra prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā ar lielu pārsvaru uzvarēja savu pretinieku komunistiskās līnijas piekritēju Simoņenko pēc tam, kad viņa prezidenta aparāts ar visādām manipulācijām un trikiem bija panācis savu — no centriskajām un mēreni kreisajām partijām nākošo pretinieku sakāvi. Jau pirms vēlēšanām Kučma paziņoja, ka nepakļāvīgais parlaments pēc viņa uzvaras tiks vests pie prāta. Lai to izdarītu, viņš izdomāja tautas nobalsošanu, ar kuras palīdzību viņš varētu realizēt Konstitūcijas pārveidi, atceļot deputātu imunitāti un vienas palātas parlamentu aizstāt ar divu palātu parlamentu. Visa šī nodoma dēļ, ja tas izdosies, parlaments tiktu pavājināts, savukārt prezidenta pozīcija vēl vairāk nostiprināta. Ar ukazu un trīs miljonu vēlētāju parakstu atbalstu Kučma par referenduma datumu noteicis 16.aprīli.

Kučma savu vēlmi veikt šādu plebiscītu pamatoja ar to, ka citādi neesot iespējams veikt solītās reformas, jo viņš Ukrainas rūpniecību beidzot gribot pārveidot tā, lai tā nepiederētu valstij, lielu daļu lauksaimniecības privatizēt, kā arī efektīvi samazināt "uzpūsto" pārvaldes aparātu. Tāpēc viņš parlamentā iedabūja reformatoru un bijušo Nacionālās bankas vadītāju Viktoru Juščenko. Citādi, tā argumentēja Kučma, Rietumi parādos esošās Ukrainas dēļ zaudēšot pacietību. Beigu beigās valstij šajā gadā jāatmaksā aptuveni 3,5 miljardi dolāru liels parāds.

Tomēr šis panākums vēl nenozīmēja prezidenta uzvaru, jo stiprās kreisās frakcijas jau gadiem bremzē un boikotē reformas. Nesen deputāti atkārtoti noraidīja valdības izstrādāto budžeta projektu. Ja tas netiks pieņemts, tad arī Starptautiskais valūtas fonds savu rudenī iesaldēto kredītu vairs neatjaunos. Kučma šo likumdevēju rīcību sauc par bezatbildīgu.

Neatkarīgie parlamentārieši prezidentam rada arī citādas bažas. Viņi uzdod nepieņemamus jautājumus par korupciju Kučmam tuvo aprindu vidū vai par viņu saistību ar bijušā ministru prezidenta Pavlo Lazarenko lietu, kas, piesavinājies vairākus miljonus, nu jau gandrīz gadu uzturas trimdā Amerikā. Deputāti vērsās pat pie Amerikas kongresa, lai kaut ko uzzinātu par Lazarenko izteikumiem saistībā ar prezidentu. Otrā palāta, ko vēlas Kučma, Ukrainas gadījumā būtu prezidentam īpaši izdevīga institūcija, jo Ukraina nav federāla, bet gan vienota valsts, reģionāla gubernatoru pārstāvniecība, kura atšķirībā no Krievijas nav tautas ievēlēta, bet gan prezidenta iecelta, nebūtu nekas cits kā pagarināta prezidenta roka.

Kijevas deputāti Kučmam pārmet, ka viņš ar savu karagājienu pret parlamentu gribot izveidot autoritatīvu prezidenta režīmu. Kreisie deputāti grib griezties pie Konstitucionālās tiesas, lai atceltu Kučmas tautas nobalsošanu. Konstitūcija gan tautai paredz tiesības pieņemt lēmumus, bet neesot atbilstošu likumu to realizēšanai. Tāpēc parlaments nolēmis par moratoriju saistībā ar tautas lēmumu, bet to Kučma ignorē. Tieši kreisie, antirietumnieciski orientētie deputāti tagad "atklājuši" demokrātiju un šajā otrdienā aicinājuši Eiropas Padomes Parlamentāro sapulci uz Ukrainu nosūtīt pārstāvjus, kuriem jāpārbauda referenduma likumība.

Kučma līdz šim varēja samierināties ar krīzi parlamentā. Tomēr tagad jau tiek runāts par priekšlaicīgām Verhovna Rada vēlēšanām. Rietumos Kučma ir ieguvis simpātijas, jo viņš ir aizkavējis komunistu revanšu. Tomēr, aizbildinoties ar to, ka viņš viens pats vēršas pret kreiso partiju reformu pretiniekiem, viņš ieplānoto likumdevējvaras pavājināšanu attēlo kā neizbēgamu ļaunumu, bez kura viņš nevarot realizēt nokavētās reformas. Tomēr cīņā par varu, ko prezidents pēkšņi sācis, reformu process atkal varētu apstāties.

Markuss Vēners

"Tam, kas palīdz mums, ir jāpalīdz arī kaimiņiem"

"Die Welt"

— 2000.01.31.

Dokumentācija: ASV prezidenta Bila Klintona runa un diskusijas par Eiropas nākotni.

Šodien, jaunā gadsimta sākumā, visa pasaule ir nonākusi pie ceļa, ko patiesībā var apzīmēt par krustcelēm. Globalizācija revolucionizē darbu, kā mēs strādājam, kā mēs dzīvojam un – kas, iespējams, ir pat vēl svarīgāk – veidu, kā mēs veidojam saites pāri valstu robežām. Robežas tiek nojauktas un izveidots tīkls starp nācijām un atsevišķām personām, starp ekonomikām un kultūrām.

Acīmredzamās sekas ir tādas, ka nākotnē mēs arvien vairāk būsim atkarīgi viens no otra, ka mums vajadzēs piederēt vienam tīklam, un ka ar to jāsaprot, ka mēs nespējam veidot paši savu nākotni, nepalīdzot citiem veidot viņu nākotni ... Taču šodien vēl eksistē cilvēki, kuriem ir jādzīvo ar mazāk nekā vienu dolāru dienā, un viņi dzīvo briesmīgos, katastrofālos apstākļos. Arī šie cilvēki ir daļa no globalizētās pasaules ...

Mums ir viennozīmīgi jāapstiprina, ka atvērtie tirgi un tirdzniecība (darījumi) ir labākais motors, lai paaugstinātu dzīves standartu, lai mazāk tiktu piesārņota apkārtējā vide un lai mēs varētu tiekties pēc kopējas labklājības. Tas ir pareizi, vienalga, vai mēs dzīvojam Detroita, Davosā vai Dakārā. Visā pasaulē atvērtie tirgi ir tie, kas rada darbaspēku, kas dod lielākus ienākumus un izplata jaunas tehnoloģijas ... Ideja, ka mums varētu klāties labāk, ja tirdzniecība tiktu ierobežota ..., ka mums klātos labāk, ja mēs vairs nemeklētu labākus sadarbības ceļus. Tas, kurš šādi domā, maldās ... Man īpaši svarīgi ir tas, lai Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) tiktu iesaistīta Ķīna, lai saņemtu garantijas, ka Ķīnas tirgi mums būs atvērti tāpat kā mēs savējos atveram ķīniešiem. Līdz ar to uzlabosies arī iespēja Ķīnā īstenot pozitīvas izmaiņas.

Protams, ka tirdzniecība īpaši svarīga ir attīstības valstīm .. Tas ir kaut kas tāds, par ko vajadzētu padomāt arī Pasaules tirdzniecības organizācijas pretiniekiem. Deviņdesmitajos gados attīstības valstis, kas atvērās pasaules tirdzniecībai, piedzīvoja divas reizes straujāku ekonomisko attīstību nekā tās attīstības valstis, kuras uzcēla tirdzniecības barjeras. Tirdzniecībai atvērtajās valstīs pat tika sasniegta sešas reizes lielāka ekonomiskā attīstība ...

Kas bez iespējas lauksaimniecības produktus pārdot citās valstīs notiktu ar laukstrādnieku no Bangladešas vai ceļojošu strādnieku no Meksikas. Protams, ka mēs nedrīkstam aizmirst pajautāt par darba nosacījumiem, bērnu darbu un apkārtējās vides aizsardzību. Taču tad, ja tirdzniecībai vienkārši tiktu pagriezta mugura, daļa no pasaules cilvēku sabiedrības uz visiem laikiem nonāktu uz zemākā sliekšņa ...

Globalizācija funkcionēs tikai tad, kad mēs sapratīsim, ko nozīmē būt vienam no otra atkarīgiem ... Tas nozīmē, ka mēs paši sev varam palīdzēt tikai tad, ja palīdzam arī saviem kaimiņiem.

Bils Klintons

"Bušs un Gors uzvarēja Aiovā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.01.26.

Maza vēlētāju aktivitāte.

Stiprie, reliģiozie, labējie

Vēlēšanu sapulce Aiovā, ar ko tika sākts vēlēšanu gads Amerikā, noritējusi bez lieliem pārsteigumiem. Republikāņu partijā ar 41% balsu uzvarēja Bušs, kas Forbsu apsteidza ar 30, bet Keiju — ar 14%. Makkeins nepiedalījās, bet Baueram un Hečam Aiova nozīmēja vēlēšanu cīņas beigas. Savukārt Demokrātu partijā, apsteidzot bijušo senatoru Bredliju, ar 63% balsu uzvarēja viceprezidents Gors, kas ieguva 35% balsu.

Viņš esot atradies Berlīnē, kad notikusi Berlīnes mūra krišana un atradies līdzās Mihailam Gorbačovam, veselai virknei ar eiroskepsi apbruņotu korespodentu skaidrojis sirmais reportieris. Tomēr, būdams žurnālists, viņš kā svarīgākam notikumam priekšroku dodot Aiovas priekšvēlēšanu sapulcēm. Šeit ļoti tuvu varot piedzīvot politiskās gribas lietošanu praksē.

Viņš noliek savu jaku, noplīkšķina ar bikšturiem un pavicina piezīmju grāmatiņu. Stundas garumā viņš kā ēna seko kandidātam Džordžam V. Bušam un pieraksta, ko viņš runā ar cilvēkiem. Tā var uzzināt, ko tauta var sagaidīt no iespējamā prezidenta un kā viņš reaģēs situcijā, kad viņam līdzās nebūs neviena padomdevēja, kurš padomus iečukst ausī. Demokrātijai pie saknēm? Krustu šķērsu braukājot pa Aiovu, patiesi var iegūt priekšstatu, ka cilvēki brīžiem ir izslāpuši pēc patiesības, kas nenāk no televīzijas ekrāna. Pats par sevi saprotams, ka televīzija ir arī tur, lai fiksētu šos momentus.

 

Bēgšana no laukiem

par spīti labai situācijai

Aiova, štats Rietumu vidienē, kas pats sevi labprāt apzīmē kā Savienoto Valstu sirdi, pēc vecām tradīcijām sāka riņķa danci ap kandidātu izvēli Amerikas prezidenta vēlēšanām. Tas ir 29. ASV štats, pilsoņu karā bija Linkolna pusē un 1803.gadā ar Luizānas līgumu pārpirkts no Napoleona. Ne tikai galvaspilsētas nosaukumam, bet arī Dubukē vai Fantanele ir franciska pieskaņa; turpretim Bitendorfa liecina par vācu ieceļotāju klātbūtni. Aiovā šodien ir 2,8 miljoni iedzīvotāju un par spīti izciliem ekonomiskajiem rādītājiem tajā cīnās pret jaunatnē izplatīto izceļošanas tendenci galvenokārt zemnieku ģimenes uzņēmumos. Pēdējo gadu tautas skaita samazināšanās ir apturēta; ieceļojuši arī vairāki tūkstoši spāniski runājošo. Ekonomikas mugurkaulu veido lauksaimniecība, pārtikas rūpniecības uzņēmumi un apdrošināšanas kompānijas. Laba slava ir arī universitātēm, gan valsts, gan arī privātajām, un sarunās ar studentiem izrādās, ka ne visos mājo ilgas pēc tāluma. Aiovas pirmsvēlēšanu sapulces sastāv no neskaitāmām atsevišķām vēlēšanu sapulcēm un atšķirībā no priekšvēlēšanām pieprasa personīgu dalību. Tās tautai ir tuvākas nekā kandidātu izvirzīšanas sapulce. Nedēļām ilgi kandidāti Bušs, Forbss, Keijs, Bauers un Hečs no labējiem, Gors un Bredlijs no kreiso partiju puses mēģinājuši iegūt cilvēku atbalstu saviem uzskatiem. Mediji tikai uzlec uz tramplīna dēlīša, paceļ kandidātus debesīs un, tiklīdz jūtama sakāve, nogrūž bezdibenī. Kas kandidātiem izmaksā miljoniem dolāru, tas telestudijām un žurnālistiem ir ienesīgs bizness. Augu, lai to četros gados varētu uzziedināt, kopj saudzīgi. Turklāt pamatos demokrātiskais pasākumu saturs nav apšaubāms, un eiropiešiem pēc partiju ziedojumu skandāliem Vācijā, Itālijā un citās valstīs nav iemesla amerikāņu sistēmas apšaubāmo blakusaspektu dēļ uz to raudzīties nievājoši.

 

Viennozīmīgas favorītu

uzvaras un pirmie upuri

No republikāņu priekšvēlēšanu sapulces, kā jau bija gaidāms, uzvarēja prezidenta dēls un gubernators no Teksasas Džordžs V.Bušs. Viņš ar 41% balsu uzvarēja uzņēmēju Stīvu Forbsu, kas ieguva 30%. Forbss un melnādainais bijušais Reigana līdzstrādnieks Alans Keijs (14%) guva labākus rezultātus, nekā bija gaidīts. Savukārt sliktākus rezultātus, nekā plānots, ieguva kāds cits Reigana līdzstrādnieks Garijs Bauers — tikai 8%. Bauers visas savas cerības lika uz šo štatu, jo šeit abortu pretiniekiem un sevi par morāles atjaunotājiem saucošajiem ir laba bāze, tomēr pretstatā Keijam un Forbsam viņam nepiemīt lielas retorikas dotības. Hečs, pieredzējušais Jūtas senators, ieguvis 1% balsu. Viņam un Baueram prezidenta vēlēšanu dēka ir galā. Džonam Makkeinam, kas Aiovā nepiedalījās, cīņa sāksies tikai nākamajā otrdienā Ņūhempšīrā, kur viņam, ja viņš grib piedalīties sacensībās, jāuzvar. Demokrātu pusē viceprezidenta Ala Gora pārsvars ar 63% bija ievērojams salīdzinājumā ar Bila Bredlija 35%.

Vēlēšanu vakarā no mediju puses savas bieži neveiklās uzstāšanās dēļ nopaļātais Gors baudīja zibspuldžu lietu un pilnīgu televīzijas ļaužu uzmanību. Bredlijs domāja filozofiskās kategorijās, viņam ir iemesls justies pazemotam, bet ne krist izmisumā. Viņš Ņūhempšīrā gribot sākt visu no jauna. Katrā ziņā nesenās aptaujas rāda, ka Bredlijs Ņūhempšīrā zaudējis vadošo stāvokli kopš Gors tur iegulda visus sava personāla spēkus. Bijušajam basketbola profesionālim gan patīk atcerēties jaunību, tomēr savos ar politiku saistītos nodomos viņš nav tik konkrēts kā republikānis Gors un sliecas uz sociāliem eksperimentiem, savukārt Gors, pirmkārt, vēlas drošību vēlētājiem. Bredlijs ar šarmu un humoru spēlē autsaidera lomu, tāpēc viņu ir grūti uztvert nopietni. Pēc nedēļas būs vieglāk pateikt kaut ko konkrētu par viņa nākotni.

 

Tuvība tautai un triki

Grāmatas, kas Aiovā sarakstītas par pirmsvēlēšanu sistēmu, nevajadzētu pirkt nevienam, kam tajā dienā kas cits vēl darāms. Vienkāršā vēlēšanu sapulces sistēma par delegātu izzināšanu ir pilna ar daudziem trikiem, galvenokārt tajā veidolā, ko tiem piešķīrusi demokrātija. Republikāņi vēlēšanu sapulcēs savas balsis nodod rakstiski. Tad tās tiek saskaitītas, un uz to bāzes seko mandātu sadale. Demokrāti savukārt tā saucamajos vēlēšanu iecirkņos, kas izvietoti skolu, viesnīcu ēkās, sporta zālēs, izsaka savu atbalstu vienam vai otram kandidātam; tad delegāti tiek sadalīti atsevišķās mazākās sapulcēs. No vairākiem tūkstošiem 24.janvārī ievēlēto delegātu trīs pakāpju procesā tad tiek ievēlēti tie 56, kuri Demokrātiskās partijas konventā augusta sākumā nosaka oficiālo prezidenta kandidātu.

Zinātnieki esot secinājuši, ka partijas līderi slēgtajās sapulcēs pirms vēlēšanām ir vecāki, politiski pieredzējušāki nekā parasti partijas dalībnieki. Aiovā reliģiski labējie ir īpaši spēcīgi, ar ko skaidrojams Alana Keija labais sasniegums, kas izlikās par morāles atjaunotāju. Arī izdevējs Stīvs Forbss Aiovā nepiešķīra prioritāti savai mīļākajai tēmai — nodokļu pieauguma novēršanai —, bet gan cīņai pret abortiem. Pat bez priekšzināšanām socioloģijā var konstatēt, ka piedalīšanās pirmsvēlēšanu sapulcēs ar 15% vēlētāju balsīm bijusi maza. Un tas viss vēl notika pēc tam, kad nacionālie telekanāli savus lielākos spēkus pārcēla uz šo štatu un laikraksti gan Aiovā, gan ārpus tās notikumam piešķīra lielu lomu. Ja Aiovā dzīvo viena simtā daļa visu ASV iedzīvotāju un no tiem katrs astotais piedalījies pirmsvēlēšanu sapulcē, tad rezultātu grūti saukt par izšķirošu. Drīzāk tas ir mēģinājums, no kura kandidāti gūs mācību, kā rīkoties lielajās pilsētās.

Īpatnējās un vienreizējās sistēmas nozīme Aiovā ir daudz lielāka nekā štata izmēri, jo katrreiz uzvarētāji no Des Moines , Cedar Rapids un Sioux Falls nesmējās pēdējo reizi. 1980.gadā šeit uzvarēja Džordžs Bušs, savukārt Rolands Reigans kļuva par prezidentu. 1988.gadā Bušs ieguva trešo vietu, tomēr uzvarēja kandidātu izvirzīšanas sacensībā un kļuva par prezidentu.

"Demokrātijas veicināšana"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.25.

ASV prezidents Bils Klintons un viņa padomnieki ir sākuši pie jebkādas izdevības piesaukt vilsonisku retoriku, tomēr viņu demokrātijas veicināšanas centieni ārvalstīs nav bijuši daudz pārliecinošāki par Buša administrācijas centieniem.

Kur demokratizācija aktivizē ASV ekonomiskās un drošības intereses, kā tas ir Latīņamerikā un Austrumeiropā, Klintona komanda ir aktīvi atbalstījusi demokrātiskās pārejas un palīdzējusi novērst apvērsumus.

Taču vietās, kur Klintona administrācija ir pārliecināta, ka demokrātisko izmaiņu veicināšana varētu saniknot autokrātus, kuri ir draudzīgi pret ASV ekonomiskajām un drošības interesēm, kā tas ir Ķīnā, Saūda Arābijā, Ēģiptē, Kazahstānā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citur, viņi demokrātiju tik augstu vairs nevērtē.

Demokrātijas veicināšana nav vienīgi demokrātu aicinājums. Galu galā, tas bija Ronalds Reigans, kurš iznesa šo koncepciju ārpus ASV ārpolitikas haosa. Reiganam demokrātijas nostiprināšana pārējās valstīs nozīmēja atbilstību amerikāņu ietekmei un mērķiem un nevis tikai dekoratīvu elementu.

Uzkrītoša pēdējo 10 gadu pazīme ir tā, ka gandrīz katra lielākā demokrātija, sākot ar Zviedriju un Spāniju, un beidzot ar Vāciju un Kanādu, ir iesaistījusies aktivitātēs, kuru mērķis ir demokrātijas nostiprināšana visā pasaulē, sākot no likuma varas nostiprināšanas Latīņamerikā, un beidzot ar pilsoniskas sabiedrības veidošanu Āfrikā.

Attīstīto demokrātiju kopējā tendence ir tādas politiskās sistēmas izplatība, ka šodien nosaka politiskos panākumus pasaulē. Tā ir vispārējā, vienojošā starptautiskā tendence, un nevis vienīgi kāda amerikāņu tieksme.

Amerikā ir ārkārtīgi nepieciešamas politiskās diskusijas par demokrātijas veicināšanu ārvalstīs, tomēr tajās vajadzētu pievērst uzmanību reāliem jautājumiem - kā ierobežot neatbilstību starp politisko retoriku un realitāti; kā padarīt pašreizējos demokrātijas veicināšanas centienus daudz efektīvākus; kādi resursi būtu izlietojami šī uzdevuma veikšanai.

Tomass Keroterss

"No Jerga Haidera izteikumiem"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.01.

Austrijas Brīvības partijas līderis ir izraisījis pretrunīgu attieksmi ar saviem izteikumiem, mazinot nacistu izdarīto noziegumu nozīmību. Šeit ir atrodami daži no viņa izteikumiem.

1988.gada augustā kādā televīzijas intervijā viņš sacīja: "Jūs tikpat labi kā es zināt, ka austriešu valsts bija neveiksme - ideoloģiska neveiksme."

1990.gada oktobrī, uzrunājot Otrā pasaules kara veterānu sanāksmi: "Mūsu karavīri nebija noziedznieki; viņi labākajā gadījumā bija upuri."

1991.gada jūnijā: "Trešajā Reihā pastāvēja "sakārtota" nodarbinātības politika."

1995.gada februārī parlamenta diskusiju laikā Haiders, runājot par "nacionālsociālisma soda nometnēm", izteicās, ka šajās nometnēs ieslodzītie esot bijuši vainīgi noziegumos. Vēlāk gan viņš apgalvoja, ka neesot ar to domājis "koncentrācijas nometnes."

1995.gada septembrī, uzrunājot veterānus, kuru vidū bija arī bijušie SS dalībnieki: "Vēl arvien ir godājami cilvēki ar lielisku raksturu, kuri piekrīt viņu pārliecībai un līdz pat šai dienai ir palikuši uzticīgi saviem uzskatiem."

1995.gada decembrī: " Waffen SS bija vērmahta sastāvdaļa, tādēļ tā ir pelnījusi armijai pienākošos godu un cieņu sabiedrības dzīvē."

1999.gada novembrī, mēnesi pēc tam, kad Brīvības partija ieguva otro vietu vēlēšanās, Haiders Vīnē atvainojās par saviem agrākajiem izteikumiem: "Agrāk mani izteicieni ir tikuši saistīti ar nacismu. Es to personīgi nožēloju, vispirmām kārtām tādēļ, ka ticu, ka esmu aizskāris to cilvēku jūtas, kuri paši bija kļuvuši par nacisma upuriem vai arī kuru piederīgie par tādiem bija kļuvuši, kā arī tādēļ, ka šie izteikumi nesaskanēja ar manām personīgajām iecietības un cilvēcības vērtībām, kas ir manas politiskās darbības pamatā."

"Politiska Eiropa"

"Le Monde"

— 2000.02.01.

31.janvāris ES vēsturē kļuva par ievērojamu datumu.

ES pirmo reizi ir vienojusies iejaukties vienas savas dalībvalsts iekšpolitikā. 14 ES galvaspilsētas ir paziņojušas 15.dalībvalstij Austrijai, ka tās līdzdalība Eiropā būs atkarīga no tās iekšpolitisko saistību izpildes. Šādai lietai nav precedenta. Tas jau robežojas ar to, ka vienas dalībvalsts suverenitāte ietver arī ierobežojumus attiecībā uz vēlētāju demokrātisko izvēli. Tas neko nenozīmē – un tas nav ietverts līgumos.

Pārsteidzoši emocionāli un ārkārtīgi nopietni Portugāles premjerministrs Antonio Gutjerress paziņoja 14 ES dalībvalstu pozīciju attieksmē pret Austriju. Tomēr izteiktais brīdinājums nav gluži saprotams: ES neatstās bez sekām to, ja Austrija iesaistīs savā valdībā galēji labējo Jerga Haidera partiju. Austrijai nāksies par to samaksāt: pārējās ES dalībvalstis līdz minimumam ierobežos savus oficiālos kontaktus ar Vīni; Austrijas vēstnieki ES dalībvalstīs tiks boikotēti; ES neatbalstīs austriešu kandidatūras atbildīgos starptautiskos posteņos. Tātad Austrija tiks izolēta, un pret to tiks vērsts sava veida politiski diplomātiskais embargo. Pagaidām austriešu konservatīvie ar Volfgangu Šiselu vadībā apsver vairākuma valdības veidošanu kopīgi ar Haidera partiju, nevis ar sociāldemokrātiem, tādēļ ES spiediens pret Vīni ir ārkārtīgi spēcīgs.

Tas ir saprotami. Tomēr tas vienlaikus draud izprovocēt Austrijas nacionālistu dusmu izvirdumus. Jo Jerga Haidera partija nelīdzinās nevienai citai partijai. Tās vadītājs, pleibojisks demagogs, ir slavējis nacistiskās Vācijas nodarbinātības politiku, godinājis Waffen SS piemiņu un aizstāvējis ksenofobiskās pozīcijas. Pastāv zināmi politiskie apstākļi, kas attaisno Gutjerresa iejaukšanos: tā vai citādi Brīvības partijas līdzdalība varētu atsaukties uz visas ES funkcionēšanu; šāda veida partijas iesaistīšanās vienas ES valsts valdībā būtu pretēja Eiropas interesēm. Par parastu lietu ES nevajadzētu kļūt tādas partijas nākšanai pie varas valdības ietvaros, kuras vadītājs pauž nostaļģiju pēc ideoloģijas, kura saplosīja Veco Kontinentu un kuras draudu novēršana ir Eiropas galvenais uzdevums.

Austriešiem ir dota cita alternatīva ārpus Haidera partijas iesaistīšanas valdībā: būt saprātīgiem un izvēlēties Eiropu.

"Pilsoniskā sabiedrība"

"Foreign Policy"

— Winter 1999–2000

Nobeigums.

Sākumu skat. iepriekšējā preses pārskatā

 

Pilsoniskās sabiedrības attīstība

nozīmē valsts varas norietu

Pilnīgi un noteikti — nē. Pilsoniskās sabiedrības attīstība ir likusi dažiem saskatīt nākotni, kas būtu gandrīz pilnībā brīva no valsts varas ietekmes un kur pagaidu un minimālistiska valsts vara arvien vairāk aiziet dibenplānā, bet ietekmīgas nevalstiskās organizācijas ieved jaunu un lielisku pilsonisko kārtību. Šī vīzija ir mirāža. Pilsoniskās sabiedrības grupas var daudz efektīvāk ietekmēt valsts politiku, ja valstij ir pietiekami daudz varas, lai noteiktu un īstenotu sakarīgu politiku. Labi organizēta nevalstiskā organizāciju darbība patiesībā nostiprinās un nevis mazinās valsts lomu. Te labs piemērs ir ASV vides aizsardzības politika. Aktīva pilsoņu uzstāšanās vides aizsardzībā ir tieši palīdzējusi izveidot valdības vides aizsardzības aģentūras, likumus un politikas īstenošanas mehānismus. Nekas vairāk nebremzē pilsoniskās sabiedrības attīstību kā vāja un letarģiska valdība. Austrumeiropā pēc 1989. gada pilsoniskā sabiedrība ir daudz straujāk attīstījusies tajās valstīs, kuru valdības ir izrādījušās relatīvi spējīgas un kompetentas, piemēram, Polijā un Ungārijā, bet to attīstība ir aizkavējusies Rumānijā un daļēji arī Bulgārijā, kur valsts varu raksturoja neefektivitāte un nekompetence. Ja vien valsts nav diktatoriska, tad tai var būt liela nozīme veselīgas pilsoniskās sabiedrības izveidē. Tas ir izdarāms, iedibinot skaidras, darboties spējīgas regulējošas struktūras nevalstiskajam sektoram, izveidojot nodokļu atlaides bezpeļnas organizāciju finansēšanai, pieņemot caurskatāmas procedūras un veidojot partnerattiecības ar nevalstiskajām organizācijām. Pilsoniskā sabiedrība var un tai arī ir jāizaicina, jākaitina un reizēm pat jākonfliktē ar valsti. Taču pilsoniskā sabiedrība un valsts viena otrai ir nepieciešamas, un, vislabākajā gadījumā, tās attīstās abas vienlaikus, nevis viena uz otras rēķina.

 

Pilsoniskā sabiedrība

ir kļuvusi globāla

Ne gluži. Starptautiskās kampaņas par kājnieku mīnu aizliegšanu nesenie panākumi, kuras laikā nevalstisko organizāciju koalīcija (kopā ar dažu citu valstu, jo īpaši Kanādas, valdībām) vērsās pret Savienotajām Valstīm un citām ietekmīgajām valstīm, ir izraisījusi milzīgu interesi par pārnacionālās pilsoniskās sabiedrības ideju. Aktīvisti, zinātnieki, žurnālisti un citu profesiju pārstāvji sāka runāt par pārrobežu aktivitāšu fenomenu. Ir radies iespaids, ka globālā pilsoniskā sabiedrība ir dabisks papildinājums tendencei uz pilsonisko sabiedrību nostiprināšanos valstu iekšienē. Pēc pēdējiem aprēķiniem eksistē vairāk nekā 5000 pārnacionālas nevalstiskās organizācijas — tas ir, tādas organizācijas, kuras, būdamas izveidotas vienā valstī, regulāri darbojas arī citās valstīs.

Šī parādība ir nozīmīga. Dažādu faktoru saplūšana kopā — politisko barjeru pazemināšanās pēc aukstā kara, jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, zemākas transporta izmaksas un demokrātijas izplatīšanās — ir radījusi auglīgu augsni nevalstiskajām grupām, lai tās spētu paplašināt savas darbības rādiusu, veidojot sakarus starp daudzām valstīm, izstrādājot sakaru tīklus un veidojot koalīcijas.

Tomass Karozers

"Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā

slīkst dokumentu jūrā"

"Die Presse"

— 2000.01.26.

Galvenokārt tiesnešus ar sūdzībām noslogo krievi.

Strasbūra. Lēcienveidīgā Eiropas Padomes paplašināšanās līdz 41 dalībvalstij ir atstājusi ietekmi arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Divu gadu laikā sūdzību skaits ir gandrīz divkāršojies; pagājušajā gadā to jau bija 8396. Pasaulē savā veidā vienreizējā komisija strādā uz savu iespēju robežas. Pašreiz ir jāizskata vairāk nekā 12000 iesniegumu.

To, ka Cilvēktiesību tiesa šīs slodzes dēļ nekādā gadījumā nedomā padoties, tagad Strasbūrā apstiprināja arī tās prezidents Luciuss Vildhābers. Pagājušajā gadā tika izteikts spriedums 177 lietās, un kā pierādījumu milzīgajai tiesas spriedumu praksei Vildhābers minēja 120 pret valsti par individuālo cilvēktiesību pārkāpumiem izskatītās sūdzības, kas ir tikušas atzītas par pamatotām.

"Vadošā trio" priekšgalā atrodas Krievija (972 sūdzības), tai seko Itālija (881 sūdzība) un Francija (868). Strasbūrā ir uzklausītas arī 229 sūdzības no Austrijas.

Par pamatotām visvairāk ir atzītas sūdzības pret Itāliju (44 sūdzības par pārāk ilgiem tiesas procesiem), bet Krievija uzmanību ir piesaistījusi ne tikai ar lielo sūdzību skaitu, bet arī ar sūdzību raksturu: krievi cilvēktiesību pārkāpumus galvenokārt saskata algu neizmaksāšanā vai arī banku atteikumos izmaksāt tajās noguldīto naudu. Krievi bieži uzskata, ka tiek ierobežota viņu reliģijas un uzskatu brīvība. Tā Strasbūrā viens no sarežģītākajiem gadījumiem ir kādas krievu tiesneses sūdzība. Viņa tika atlaista par to, kad tiesu sēžu laikā bija lietojusi izteikumu "Dieva vārdā".

Tiesu palātas reformu laikā 1998. gadā likvidēja Cilvēktiesību komisiju, kas darbojās kā filtrs un sūdzībās atdalīja graudus no pelavām. Taču ar pašreizējiem 60 pastāvīgajiem darbiniekiem un 20 juristiem vairs nepietiek, lai 35 dažādās valodās ik dienas izskatītu 600 vēstules un atbildētu uz 200 telefonu zvaniem.

Reinholds Zmonigs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors