Skatītāju mīlestībai nolemtajam — 60

Vakar, 10. jūnijā, skatuves mākslinieka Ģirta Jakovļeva 60 gadu jubilejā tika atvērta Gunas Zeltiņas grāmata "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu"

Vakar grāmatas atvēršanas svētkos: Nacionālā teātra skatuves mākslinieks Ģirts Jakovļevs un apgādā "Likteņstāsti" izdotās grāmatas "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu" autore Guna Zeltiņa          Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vakar, 10. jūlijā, kad Latvijas Nacionālā teātra ilggadējam premjeram Ģirtam Jakovļevam apritēja pirmie sešdesmit, Grāmatu bāzes jaunajā grāmatnīcā tika atvērta Gunas Zeltiņas grāmata "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu". Šī ir viena no apjomīgākajām un arī bilžainākajām, Anitas Mellupes apgādā "Likteņstāsti" izdotajām monogrāfijām. Un viņš to visnotaļ pelnījis, būdams gan Aktieris, gan Cilvēks, kuru draugi mēdz salīdzināt ar ātro palīdzību. Vienmēr un visiem dzīvē viņš ir palīdzīgs.

Teātra kritiķe Lilija Dzene par šo notikumu teic: "Ģirtam mākslā ir laimējies kā reti kādam. Viņš nonāca īstajā teātrī un satika savu režisoru — Alfrēdu Jaunušanu. Viņam bija ideāla partnere Astrīda Kairiša un pārinieks, draugs Uldis Dumpis, ar kuru radoši līdzināties. Ar savu cilvēcisko pievilcību un artistisko šarmu Ģirts ir nolemts skatītāju mīlestībai, un tajā viņš paliks. Un visbeidzot — viņam ir ļoti veicies, ka šo grāmatu ir uzrakstījusi Guna, smalkjūtīga portretiste. Šajā apmākslas banalizētajā laikā viņa spējusi uzturēt teātra pētnieces profesionālo pašcieņu, atklājot Ģirtu kā lielu aktieri un nozīmīgu personību latviešu teātrī."

Kolēģu, radu un draugu gaidīts. Krāšņu puķu gaidīts. Pēc liela skrējiena, nepaguvis atvilkt elpu, Mākslinieks ir klāt. Jau paguvis apmeklēt kapos savus tuvējos, no Talsu tipogrāfijas atvest grāmatas pirmos eksemplārus (visa tirāža būs vēlāk), tagad teic visiem paldies. Un sola, ka centīšoties "muti vaļā nevērt". Anita Mellupe saka: "Būtu grūti noticēt, ka jubilejas sakarā kāds cits visu darītu. Vienmēr ir pierasts, ka to dara pats Ģirts — par godu saviem vismīļākajiem kolēģiem, radiem un draugiem. Un ja kādam cilvēkam, uz ielas vai kaut kur citur, vajag palīdzēt, tad tas vienmēr ir Ģirts. Atļaujos teikt, ka Ģirtu ir grūti ar kādu salīdzināt. Jo pasaulē viņš ir vienā eksemplārā. Tāpat kā Elza Radziņa, Kārlis Sebris un Alfrēds Jaunušans. Bet Ģirts vēl piedevām ir kā tāda reanimācijas brigāde, kas var darīt visu. Ja vajadzīgs — iepūst cilvēkam dzīvību, ja vien tas būs iespējams. Un palīdzēt, un celt, un nest, un darīt. Arī šodien, savā dzimšanas dienā, viņš pats atbrauca ar savām grāmatām."

	Svinīgajā un priekpilnajā brīdī: tuvākie kolēģi, skatuves mākslinieki Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Alfrēds Jaunušans ...		... kā arī daudzie Ģirta Jakovļeva meistarības cienītāji Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

No tā, ko jaunajā tikšanās reizē sacīja klātesošie, šķiet, varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu. Labo atmiņu grāmatu. Turklāt patiesu un neizpušķotu. Piezemētu. Vienkāršu. Tādu, kāds ir Ģirts Jakovļevs. Klausoties visu sacītajā, mākslinieks gan teica, ka tikai viņam nepieaugot spārni. Nepieaugs! Ar Ģirtu Jakovļevu tā notikt nevar. Tad jau sen šie spārni būtu izauguši. Jo slavas un panākumu bijis pārpārēm. Un skatītāju mīlestības — tāpat. Un arī humora viņam vienmēr bijis papilnam. Tie, kas mākslinieku nepazīst, varējuši mulst un ticēt viņa reizumis patiešām lielajiem jokiem.

Ģirts savulaik allaž bijis klāt manu grāmatu atvēršanas reizēs un arī tiekoties ar manu aprakstu varoņiem. Viņš ir bijis līdzdarbīgs un piekodinājis, lai bez viņa klātbūtnes netiktu atvērta mana nākamā grāmata. Apsolīju. Un vārds būs jātur, tāpat, kā to dara Ģirts.

Jāpiekrīt Anitai Mellupei, ka Ģirts uz pasaules ir vienīgais eksemplārs. Un jāpriecājas, ka ir izdevies viņu pierunāt kļūt par grāmatas varoni un ka šo portretējumu Guna Zeltiņa ir veikusi ar lielu pietāti.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente

Ar izdevēja un autores piekrišanu: fragmenti no vakar atvērtās Gunas Zeltiņas grāmatas "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu"

Ģirta Jakovļeva valkanajā aktieriskajā un cilvēciskajā uztverē katra jauna loma un pieredze kārtu pa kārtai audzēja to slāni, kas viņa personībai piešķīra apjomu un interesantumu, papildinot dabas doto pievilcību. Aktieris arī strādāja kā apmāts, uzskatīdams, ka iedvesma no zila gaisa nekrīt, ka ar katru gadu viss šajā profesijā kļūst sarežģītāk, ne vieglāk, bet ka ir vienkārši jāstrādā. Un pamazām ar saviem varoņiem — veiksminiekiem (īpaši teātrī) radīja priekšstatu un pat sava veida kolektīvu ilūziju, ka mākslas realitātē viņš ir tas, kurš visu piepildīs, veiks, atrisinās. Tas, kurš pastieps roku vājākajiem un mierinās noskumušos, un izdzīvos to dzīvi, kas eksistē tikai mūsu sapņos.

Harizmātiska personība? — Te tā ir gandrīz tīrā veidā: Ģirts Jakovļevs, kura uznāciens vien jau suģestēja skatītāju zāli. Aktieris, kuram izdevies piepildīt skatītāju kolektīvo ideālu, vieniem sniedzot līdzpārdzīvojuma iespēju un pleca izjūtu, citiem — teatrālu baudu, izklaidi un atslodzi, vēl citiem — patvērumu un mierinājumu. Aktieris, kas gandrīz vienmēr iet "pats ar savu vēju" — īpašu enerģijas plūsmu. Gandrīz — jo arī viņa vitalitātes rezerves nav neizsmeļamas.

Jau 70.gados, vērojot Ģirta garīgi izšķērdīgo dzīvošanu, pušu plēšanos starp daudzajiem darbiem, sabiedriskajiem pienākumiem un tikšanās reizēm ar skatītājiem, Jaunušans viņu brīdināja no garīgas izkliedēšanās. Arī citi vēroja: aktieris visiem dāļā, dāļā sevi, lien vai no ādas laukā, bet kas tad paliks pašam? Pavisam plāna kļūst tā aizsargkārtiņa, caur kuru tevī gāžas iekšā visa pasaule, gan piepildīdama, gan pazudinādama. "Nelaid ūdeni laivā," saka indieši.

Bet toreiz Ģirts tik droši vadīja savu laivu, bija ieguvis veselīgu pašapziņu un vienā brīdī, kā likās, bija savā profesijā sasniedzis gandrīz virsotnes. Gandrīz — jo nekas nav pilnīgs šajā nepilnīgajā no mums zināmajām pasaulēm. Tas bija tad, kad vienas smailes ass vēl skāra Uldi, Liliomu un Lorencačo. Un arī viņa Dūdaru — lomu, no kuras neviens nekad nebija gaidījis īpašus pārsteigumus.

Jaunākajā — režisora Viestura Kairiša "Skroderdienas Silmačos" interpretācijā Jaunajā Rīgas teātrī Armanda Reinfelda Dūdars (tagad šo lomu spēlē Vigo Roga) uz skatuves uznāca domīgs, lēnīgs un pieticīgs. Slāpētā vīrišķība un jūtas pret Antoniju viņā tikai pa reizei izšāvās augšup kā karsta ūdens šalts no kāda slepena avota. Viņa varonis nēsāja savu sāpi un pašcieņu kā milzu adatu, kas iedurta svārku atlokā, un šī Dūdara realizētā Antonijas pieradināšana finālā — īpaši tādēļ, ka tā ir Gunas Zariņas viesulīgā un palaikam pat gluži nešpetnā Silmacīša, — lika atcerēties stāstu par mazo cinīti, kurš gāž lielu vezumu.

Kāds kontrasts ar Ģirta Jakovļeva Dūdaru un Astrīdas Kairišas Antoniju! Ar visu Alfrēda Jaunušana 1975.gada jauniestudējuma ieceri, kad režisors paziņoja, ka lugā galvenā ir skroderu būšana un Dūdars un tādēļ vadības grožus atdošot viņam.

Gunāra Zemgala zīmētajā "Skroderdienu" afišā milzīgs appuķots gludeklis līgoja kā košs svētku kuģis. Un likās, ka Ģirta Jakovļeva Dūdars ir kapteinis, kurš tikko nokāpis no sava kuģa: tik spilgts, svētdienīgs un pašapzinīgs viņš ienāca Silmačos. Elegantā brūnā uzvalkā, švītīgām, ūsiņām (atkal) un kinoaktiera smaidu, šis Dūdars bija mazdrusciņ līdzīgs Johanam Štrausam. Nekā šajā vīrā nebija no bikla skrodermeistara, kurš visas cerības sasējis pauniņā un nolicis lādes dibenā. Te nāca nepiekāpīgs iekarotājs, kurš pieteica savas tiesības uz reiz viņam vardarbīgi atrauto laimes daļu.

Daudzi nepieņēma šādu traktējumu: "Vai tad tas ir Dūdars?!" Bet režisoram un aktierim bija savs pamatojums. Dzīvi jo dzīvi Jaunušans iztēlojās Antonijas un Dūdara agrāko mīlestību. Tā bijusi tik karsta, ka reiz Lieldienās, Antonijai acīs skatīdamies un pēc viņas kā neprātā tvīkdams, Dūdars kritis no šūpolēm un tā to kāju savainojis. Bet viņa ņem un apprec citu! Vai tur nav rupji jānolamājas, vai jābrēc pret debesīm pēc atriebes, pēc gandarījuma? Kur Antonija tīši noniecinājusi, nodevusi, pazemojusi viņa vīrieša pašcieņu? Dūdars ir ilgi klusējis, cietis, bet nu viņa mērs ir pilns. Un gadījums (liktenis?) ir atkal atvedis viņu uz Silmačiem.

Alfrēds Jaunušans pirmais mēģināja pierādīt, ka šīs lomas var spēlēt arī jaunāki aktieri, ne tikai trupas vadošie mākslinieki jau cienījamā vecumā: viņaprāt, vecais Silmačs ir Antoniju apprecējis kā septiņpadsmitgadīgu meiteni, un arī Dūdars ir kāju sagandējis vēl kā puisis. Pilnīgi jauns moments ir skrodermeistara sacensība ar Aleksi, tas, ka Dūdars sāk vērpt intrigu. Negaidītas nianses iespraucās arī veceņu raksturojumā, jo, piemēram, Tomuļmāte, režisorprāt, esot pirmā latviešu seksbumba. Piebalgā viņam parādīta prototipa bilde: ļoti štrama sieva, tāda patiesi varēja pirtī ar zālītēm apmācīt mīlas mākslā puišus, kas nezināja, ko iesākt ar meitām, — kā "Dafnī un Hlojā". "Un vai tikai Bebene nav mūsu pirmā narkomāne?" min režisors, pieminot, ka arī Pindacīšai vēl jābūt gluži jauneklīgai, jo taču ne jau kā vecenei viņai piedzimusi meita.

Šādās negaidībās vērās vaļā vecā luga, kur katram bija sava vēlme un intridziņa, lai gan daža laba laimīte te bija tik vien kā pāris katūna lakatiņu vērta. Bet Ģirta Jakovļeva Dūdars stāvēja bangojošajās vēlmju brāzmās un brāzieniņos kā klints, nogaidošs kā gudrs stratēģis, apzinādamies, ka viņš uz spēles ir licis daudz, daudz vairāk. Apzinādamies savu vērtību, pievilcību un svaru vietējā pagasta dzīvē, laizdams pār galvu Antonijas spurošanos un kaprīzes un lēni griezdams notikumu gaitu sev par labu.

* * *

Kā klasiskais varonis — romantiķis Ģirts Jakovļevs ir šķietami tāls tam latviskuma simbolam, ko mūsu dzīvē un mākslā iemieso Kārlis Sebris un Eduards Pāvuls. Taču latviskais Nacionālajā teātrī būtu krietni blāvāks bez tā spraiguma, enerģijas un vīrišķīgās pašcieņas, ko tajā ienesuši tādi Ģirta radītie tēli kā Raiņa Uldis, Blaumaņa Dūdars un "Mērnieku laiku" Kaspars. Alfrēds Videnieks, Ģirta varoņa tēvs uzvedumā "Mērnieku laiki", ir teicis: "Kad mūsu rokas saskaras, es jūtu, kā viņa vitalitāte ieplūst manī." Šādu vitalitāti, lielāku dinamismu un atvērtību aktieris piešķīra arī latviskajam temperamentam, it kā izgriežot uz āru latvisko "mēteli" un ļaujot ieraudzīt tā spilgto, krāsaino oderi.

Reti un īpašas svētības iezīmēti ir tie brīži, kad aktierim lemts izjust piepildītu klusumu skatītāju zālē. Bet kā dēvēt to īpašo sajūtu, kad Druvienā vasaras saulgriežos starp skatītāju tūkstošiem tu esi jāņuzālēm nomeijots no galvas līdz kājām un stāvi pašā vasaras, tautas mīlestības un kopības izjūtas viducī?

Vai arī Piebalgā, ezera krastā, kur teātris ar "Mērnieku laikiem" 80.gados atklāja sezonu, — kad ir izskanējušas gan Kaudzītes Matīsa "Tautas mīlestības" rindas: "Bet teic, ka esi viņas dēls." — gan kopīgi ar skatītājiem dziedātais "Brūklenājs"? Visi ir sacēlušies kājās, un uz estrādi meklē ceļu asteru un gladiolu straumes, lai plūstu pār Lienu, Kasparu un pārējiem. Kā citādi to lai sauc, ja ne par aktiera laimi?

Bet kas nu par dzīves baudīšanu, kad darbs dzen darbu! Viņa režisora — Jaunušana radošās kulminācijas laikā Ģirtam ir tik daudz lomu, ka viņiem ar Uldi Dumpi izdodas jaunajam aktierim Jurim Āboliņam iestāstīt, ka viņi režisoram par tām lomām maksā. Kolēģis ir satriekts: "Jūs jau filmējaties, jums ir, ar ko maksāt. Bet ko lai es daru? Nevienu kapeiku, nevienu kapeiku viņi no manis nedabūs!" Režisoru kritizēšanā Ģirts nav oriģināls, bet viņa apsūdzības punkts ir individuāls: viņaprāt, režisori gan runā par aktieru štampiem, bet neredz tos, nedzird intonācijas, nianses. Aktieris atgādina Bertas Rūmnieces teicienu: "Režisor, es viņam nevaru atbildēt, jo viņš jau man nepajautā!" Ģirts prot pajautāt, un tas lielā mērā ir Jaunušana nopelns, kurš nebūt nav mīļais, labais čabulītis un ne vienreiz vien visu uzveduma ansambli ir iedzinis šausmās, dricelēdams no vārdiņa uz vārdiņu, no punktiņa un punktiņu.

Visaugstāk Ģirts vērtē to, ka Jaunušana režijās ir liela skaidrība: aktieris zina, ko viņš grib pateikt ar katru teikumu, zina, kāda ir viņa iekšējā darbība un mērķdarbība, un tas viss ir "iestādīts iekšā programmā". Aktiera darbu Ģirts salīdzina ar skaitļojamo mašīnu: dienā aktieri var vajāt iesnas, klepus un nelāgas jušanas, bet, tiklīdz viņš nonāk uz skatuves, it kā ieslēdzas kāda zināma šīs lomas "programma" — un visas vainas gaist.

 

* * *

 

Radio

Ja palaistu vaļā Ģirta Jakovļeva radiobalsis, tas būtu vēja mezglu atbrīvošanai līdzīgs efekts: tās droši varētu pieskanēt ēteru vairākus mēnešus, varbūt pat gadus no vietas. Tur ir gan mazi darbiņi, dzejas kompozīcijas un stāstu lasījumi, gan Raiņa dienasgrāmatas un lielas dramatiskas lomas vairāku raidījumu cikla garunā— kā Jānis Robežnieks A.Upīša "Robežnieku" triloģijas radiovariantā. Gan viegli radiosmaidi, gan Ļeva Tolstoja Fjodors Protasovs, Raiņa "Krauklīša" Svešzemnieks, Jūlijs Cēzars Šekspīra "Antonijā un Kleopatrā", Sintrams Lāgerlēvas "Gēsta Berlingā", ekstravagantais Džeksons —Jēkabsons V.J.Gregri "Latvijas karaļa" radiolasījumā vai Grētas Garbo radītājs režisors Morics Stillers. Visdažādāko laiku, laikmetu, autoru un varoņu buķete.

Radio režisori atzīst, ka pat visapzinīgākie un labestīgākie aktieri parasti radio sevi pilnīgi neatdod, daudziem tie ir tikai tādi pārskrējiena darbiņi no viena mēģinājuma vai izrādes uz otru. Ģirts ir tas, kurš sevi radio ierakstos atdod pilnīgi visu, un ar viņu strādāt esot svētki un bauda. Radio režisore Irēna Cērmane uzsver aktiera ārkārtīgo godīgumu: pat tad, ja viņam jānorunā tikai pusotrs dzejolītis, Ģirts attieksies pret to kā pret lielu lomu. Režisori mierinot: "Mēs taču pārrakstīsim, ja kaut kas nebūs tā, kā vajag." Bet viņš: "Nē, nē! Viss jāizdara precīzi uz mata!"

Arī radio Ģirts vienmēr ir vairāk izcēlis partnerus, ne sevi. Radio ir cita specifika, te jāiekļaujas striktos laika rāmjos: ieraksts no tikiem līdz tikiem. Tādēļ režisori bieži izmanto tipāžus, citreiz — riskē, iedodot aktierim pilnīgi pretēja rakstura lomu. Ģirts šādos riska un uzticēšanās gadījumos nepieviļ. Varbūt tādēļ, ka ir intuīcijas aktieris, nevis "štukotājs"?

Režisors Andrejs Migla ir pārliecināts, ka radio pastiprina aktiera dvēseles izpausmes — ja tās ir, bet, ja to nav, tad šo "kailumu" atklāj bez žēlastības. Uz skatuves vēl var apmānīt skatītāju: izmantot savā labā vizuālos momentus, kostīmus, gaismas. Radio tas nav iespējams, viss prasa tiešu, dzīvu nervu. Ģirtam piemīt spēja momentā iekļauties attiecīgās lugas noskaņā, viņa ķermenis, dvēsele, psihe ir sagatavoti šim uzdevumam, un viņš profesionāli apzinīgi virzās uz kopējo rezultātu — atzīst režisors. Šim aktierim cilvēki uzticas, un tāpēc starp viņu un klausītājiem gandrīz acumirklī nodibinās tā intīmā saikne, kas radio ir tik būtiska.

Kad radioteātris iziet brīvā dabā, spēles noteikumi mainās. Tā Ričarda Konnela darba "Visbīstamākais medījums" ieraksts top Tukuma apkārtnē, un Ģirts tur tēlo jūrnieku, kurš pārkrīt pār bortu, bet Juris Strenga — izcilu mednieku, kuram apnicis medīt zvērus un kurš tagad par savu mērķi izraugās Ģirta varoni. Vietējie brīnās nenobrīdinīdamies, kā aktieri tur vārtās un rij smiltis, un, protams, visi dzīvo līdzi Strengas vajātajam mīlulim.

Ja režisoram izdodas Ģirtu pārliecināt, ka te nu ir jāmīl un jāskūpstās pa īstam, nevis tā, kā parasti pie mikrofona: nošmīkstina vai nobučo roku, viņš arī "rauj vaļā" un netaupa ne sevi, ne partneri. Reiz ar Dinu Kveldi spēlējot jaunus mīlētājus, tā provocē Antonija Apele, un Ģirts pēc tam baras: "Kāpēc tu man pirms tam nepateici, ka viss būs jādara pa īstam? Paskaties, kādi tai Dinai tagad vaigi! Es taču atnācu nenoskuvies..."

Barikāžu laikā Ģirts ir viens no tiem, kas nāk uz radio lasīt dzeju. Un dara to tik atdevīgi, ka radio darbinieki domā: viņš ir tas, kuram pēc būtības pienāktos barikāžu laika medaļa. Tādu aktieru, kuri patiešām spēj cilvēkus iedrošināt, uzmundrināt, elektrizēt, ir maz. Ģirtam tas ir dots, un viņa jūtīgā, izkoptā, neparasti izteiksmīgā balss ir radio zelta fondā.

… Es atveru logu, un istabā ielido balss. Tai ir gan dabisks, gan mazliet, mazlietiņ teatrāls tonis un patīkams tembrs, kurā pēc nepieciešamības var skanēt visas trīs — zelta, sudraba un vara — krāsas, un runā ir izakcentētas visas vārdu galotnes, pārejas un kritinājumi. Balss smejas, šņukst, dīc, pīkst, krekšķina, ķircinās, brēc, šņāc, murmina, bubina, gavilē, krāc, ķērc, šmīkstina, čūkstina, mīksti izlokās, cienīgi izgrozās un laiž vaļā īstas Pastardienas bazūnes. Tad, apmierināta ar radio efektu, pašaudās un palidinās pa istabu, izdzied dažus šķībus belcanto (jo ne pārāk sen viesojusies Plasido Domingo "ādā") un izšaujas laukā pa logu.

 

* * *

 

Un mājās

Ģirta Jakovļeva privātā dzīve — tā ir dzīve gandrīz trīsdesmit gadu garumā ar Daci, Lieni un Reini. Un tā ir dzīve kopš 90.gadu vidus kopā ar Ingu, Jorenu un tagad arī Justu. Pēdējā laikā Ģirts mīl uzsvērt, ka viņam ir trīs dēli un viena meita. Un abas šīs dzīves nereti krustojas un pārklājas viena ar otru, jo pieaugušie bērni viesojas tēva jaunajā ģimenē, bet savukārt Ģirts ir klāt visos svarīgākajos Lienes un Reiņa dzīves notikumos.

Ģirta un Daces mājās goda vietā bija dziedāšana. Ar veltījumiem ģimenes jubilāriem, ar kulminācijām godībās, radu sanākšanās un augstāko vilni Piebalgā, ar riņķu riņķiem turpat Vienības gatvē un Valdemāra ielas dzīvoklī. Tādēļ Lienes izvēle — Dārziņskola, koris "Dzintars", tad "Ave Sol" un klasiskās mūzikas programmu vadīšana radio "Amadeus" — šķiet dabiska. Reinis — tagad jau Latvijas bankas valdes loceklis un Juridiskās pārvaldes vadītājs — smejas, ka viņš gan esot rūcējs tāpat kā tēvs.

Ģimenes mūzikā etīdes un vingrinājumus diriģēja Dace, bet improvizācijas un ekspromtus — Ģirts.

Vai viņš būtu varējis tikt galā ar savu lomu slodzi teātrī, braukāt apkārt filmējoties, pavilkt pamazām uzblīdušo sabiedrisko pienākumu vezumu un vēl izskraidīt neskaitāmās tikšanās ar skatītājiem, ja nejustu drošu aizmuguri ģimenē? Jāšaubās. Aktiera lomas teātrī vien, kā savulaik četras piecas vadošās lomas vienā pašā sezonā, viņam kaut nedaudz palaižot nervus pa gaisu, varēja iedzīt klusā ārprātā visus mājiniekus.

Daži aktieri domā, ka teātrī būtu jābūt psihologam, kurš palīdz "tikt ārā no lomas", Ģirts ar Uldi Dumpi smejas, ka vajadzētu būt psihologam, kurš palīdzētu lomā "tikt iekšā". Strādājot pie savas lomas Andrejeva lugā, Ģirts ir gājis pie psihologa, taču tas ir atzinis, ka aktieris šai lietai īsti netic un tas tips, kas pakļausies, — esot pārāk veselīgs un bļausteklīgs.

Ģimenē, protams, juta viņa darba stresus, bet mājas dzīvi Dace bija stingri saņēmusi savās rokās un vadīja to ar piebaldzēnisku pamatīgumu un akurātību. Ģirts tikai brīnījās, kā tie bērni aug. Liene bērnībā ilgi bijusi kā pūciņa— ļoti ēteriska, bet Reinis — īsts sāpju bērns, izslimojies par viņiem visiem: agrā bērnībā aklās zarnas plīsums, gūžas locītavas iekaisums un ilgstoša ārstēšanās slimnīcā, līdz Dace viņu izraudājusi no turienes laukā...

Liene ar Reini tiek vadāti uz Pionieru pils kori, lai viņi kā "mājas bērni" neizaugtu pārāk nesabiedriski. Skolas eglīšu un citu svētku reizēs Ģirts izpalīdz jaunajiem aktieriem ar kostīmiem un rekvizītiem vai, ļaudamies pēkšņai iedvesmai, pats uzzīmē Lienei lielisku cūkas šņukuru. Reinis, gan kopš māsas skolas eglītē ieraudzījis Salavecim tēva kurpes, Jaungada brīnumiem vairs nav ticējis. Kā kulminācija Reiņa nedienām ir galvaskausa lūzums, kad viņš skolas slēpošanas dienā ietriecas kokā. Ģirts todien vada Gorbačovam veltītu koncertu Rīgā, drāžas pa pilsētu uz slimnīcu kā traks, iedauzīdams mašīnu. Reinis atzīst, ka toreiz tēvs viņam palīdzējis pāri saviem spēkiem: visi operācijas un pēcoperācijas uztraukumi, ārsti, zāles, braukāšanas, izvadāšanas... Pēc operācijas Reinis togad mācās pēc individuālās programmas mājās, taču dziednīcās izciestās stundas viņu vēlāk neatbaida no sanitāra darba bērnu slimnīcā trīs vasaras pēc kārtas.

Dace pus pa jokam, pus nopietni ir izteikusi pieņēmumu, ka vīrs bieži nav zinājis, kurā klasē kurš bērns mācās. Ģirts iebilst, ka tik traki gan nekad neesot bijis, taču atzīst, ka bail esot pat iedomāties par to, kādi būtu izauguši bērni, ja viņiem nebūtu tādas mammas kā Dace, kas turklāt arī viņu pašu ir uzaudzinājusi. Taču aktieris arī nekad nav zvilnējis ar avīzi zem abažūra, ja mājās ir bijis kas darāms. Ģirta pārmērīgās rosības dēļ virtuvē nav kur apgriezties, un viņš no turienes tiek raidīts ārā, taču tad savs prieks tiek bērniem: tēvs ar viņiem jārējas līdz pagurumam, līdz aizsmakumam. Vaļasprieks? Tāda aktierim nav, jo vienkārši vaļas nekad nav bijis.

Ģirtam patīk labi paēst, un viņš prot gatavot gan vistu ķīniešu gaumē ar ananasu, gan citas gardas lietas. Teātra "Kabata" kafejnīcā, kur savulaik tapa sēņu omlete Vijas Artmanes gaumē un Ineses Ķirsones augļu salāti "Āfrikas skūpsts", varēja nogaršot īpaši gatavotu "cūkgaļu, kas atrasta kāpostos" vīna mērcē — pēc Jakovļeva receptes. Metoties šajās baudās bez sāta, Ģirtam gadās arī pārēsties, un pēc tam viņš lamā sevi, kādēļ nezinājis mēra. Tas pats esot arī ar šņabi: gadoties pāršaut pār strīpu un tad nākamajā dienā nevarot atkauties no sirdsapziņas pārmetumiem. Alfrēds Jaunušans domā, ka, būtu bijis Ģirts dūšīgāks, viņš lieliski varētu nospēlēt Falstafu.

Aktieris pats nereti ir brīnījies, ka viņam izdevies radīt par sevi priekšstatu kā par ārkārtīgi kārtīgu, rūpīgu un ģimenē nez ko darošu cilvēku. Reinis saka neesot izjutis to, ka tēvs būtu ko atteicis ģimenei darba dēļ. Protams, viņa darba dēļ ģimene ir cietusi, taču tāpat viņi būtu jutuši to, — kā dēls domā, — ja tēvs būtu strādājis fabrikā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

"Mūsu mātes nozīme viņa dzīvē ir milzīga," uzsver Reinis. "Tie neapskaužamie apstākļi, kādos dzīvojām, mammas pacietība, rūpes par ikdienišķām lietā un vajadzībām... Normāla tāda ģimenes dzīve, kur ir absolūti neprognozējams režīms, jau nav. Tēvam ģimenē viss bija kārtībā, sabiedrībā visi glaudīja pa spalvai, tādēļ arī viņš darbā sasniedza virsotnes.

Jauki bija mūsu kopīgie jubileju rituāli: no rīta visi atnāk pie jubilāra gultas, sveic ar ziediem, dāvaniņu. Bērnu balles, Ziemassvētki, kurus vienmēr esam svinējuši, neklājot ciet logus ar segām. Viens no pirmajiem vārdiem, ko es bērnībā teicu, bija "ola", un es kaut kā īpaši izjutu Lieldienas, kad nesām dārzā grozus, kur Lieldienu zaķis lika nevis olas, bet mantas. Un Lieldienu brokastis, un varenā kaušanās ar olām!

Sestdienu un svētdienu kopīgajās brokastīs parasti visu pārrunājām, sakoordinējām. Kopīgā dzīve ar Ulda Dumpja ģimeni Vecāķos, braucieni pa Latviju kopā ar viņiem divās mašīnās — pa Latgali, Malienu... Mans tēvs un Dumpis — ārkārtīgi labestīgs, asprātīgs, bija interesanti jebkurā vietā, jebkurā sabiedrībā.

Kad tēvs filmējās Sāmsalā, viens no mūsu lielākajiem bērnības ceļojumiem bija uz turieni. Kad Viļņā uzņēma filmu "Maiņa", viņš man dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Lietuvu, kad filmējās Pēterburgā, visi trīs aizbraucām uz turieni. Un tur visur tēvam bija cilvēki, kas mūs uzņēma kā savējos.

Respekts man no tēva bija, un liecību vienmēr parakstīja viņš. Vakaros regulāri zvanīja no teātra: "Kā iet, ko darāt?" Bet sīkumos mums nesekoja un nedricelēja, vakaros mājas darbus nepārbaudīja. Tā bija iegājies, ka katram savs darbs jāpadara, un tā bija normāla pašorganizācija, kas attīstījās no līdzcilvēku vērošanas. Vecāki ar bučām nav skopojušies, ar žagariem — gan. Lutināti ar mantām netikām, arī rocība nebija nekāda īpašā, lai gan lielāka nekā citiem. Tēvs filmējās, lai varētu mūs nodrošināt, lai varētu Lienei nopirkt klavieres, ģimenei mašīnu.

Esmu mantojis no tēva viņa izpalīdzības tieksmi. Tas, ko no tēva neesmu pārņēmis, ir viņa neprasme pateikt "nē". No vienas puses, viņš ļoti negribēja būt tajās partijas komitejās, no otras puses — teica, ka viņam jādomā arī par mums, jo pateikt "nē" jau ir ļoti vienkārši.

Esmu apmierināts, ka neesmu aizgājis tēva pēdās, lai gan pāris gadu nopietni darbojos Veras Singajevskas Radio bērnu ansamblī. Mājās lasījām tēvam pretī lomas, kas man no sākuma briesmīgi nepatika, bet vēlāk iepatikās. Mani tracināja tas, ka skolā tika īpaši pieminēts, ka esmu Ģirta Jakovļeva dēls. Tēvs nekad to nav gribējis vai pieļāvis. Cita lieta, ka Teātra dienās mēs ar Lieni gājām kopā ar teātri gājienā, nevis stāvējām uz ielas, gājām uz Mākslas dienām Doma laukumā, ciemojāmies pie Jāņa Zemīša, Birutas Baumanes, kopā ar tēvu gājām uz franču filmām — uz tām toreiz bija tādas rindas kā tagad uz amerikāņu grāvējiem.

Esmu iespaidojies no tēva precizitātes: nekad neesmu kavējis ne skolu, ne darbu. Tēva pedantisms mūsos ir palicis kā norma saprātīgākās robežās. Viņš visu gribēja izdarīt ārkārtīgi pareizi un glīti: avīzēm bija jābūt uz galda kārtīgās čupiņās, saimniecības lietās visam bija jābūt septiņreiz nomērītam, lai nekur nebūtu nekādu šķībumiņu, dvieli nedrīkstēja pavirši salocīt. Maizi un jebko citu tēvs sagrieza perfektās šķēlītēs, drupačas saslaucīja kaudzītēs. Nekārtību mājās nekad netiku redzējis, nekur nemētājās drēbju kalni, neraugoties uz to, ka mums nebija vannasistabas. Tiklīdz tēvs redzēja, ka pūkas lido pa gaisu, ņēma rokās slotu un slaucīja, lai cik maz laika viņam bija." Vai tā mūžīgā klātbūšana vienmēr ir tik būtiska? Kad Ģirts bija kopā ar savējiem, viņa klātbūtne tūlīt pārpludināja visu dzīvokli, visu māju. "Es nekad neesmu jutusies kā nabaga nelaimīgs bērniņš, kam tēva bieži nav mājās, ne raudājusi gaužas asaras, lai gan viņš mūžīgi bija izbraukumos un netika ne uz manu skolas izlaidumu, jo Druvienā spēlēja "Skroderdienas", ne uz Konservatorijas izlaidumu," saka Liene. "No teātra mēs apzināti tikām turēti pa gabalu, neesam tur uzauguši, maisījušies un grimu saelpojušies kā citu aktieru bērni, lai gan man tur ļoti patika. Bet tēvs nekad neņēma bērnus līdzi tur, kur notika kādas pieaugušo lietas, un vēlāk tikai skatījās, kā es koķetēju ar aktieriem.

Sāmsalā mēs viņu iesaucām par Mikiju, tad par Vāveri un Sērkociņu, bet vislabāk tēvam piedien tā Vāvere — viņa ziņkārības dēļ. Man ir iesauka Ezis, Reinim — Rūķis, bet mammai — Žurciņa — no kaut kā maza un mīļa. Mamma tēvam mēdza teikt: "Tu jau esi teātra slota!" — jo viņš visādās saiešanās allaž palika pēdējais un gribēja visu nokārtot. Tā tas bija arī mājās, kur dažkārt putekļi tika sūkti nakts vidū, viss glīti novākts, norindots. Mēs tikām audzināti katru darbiņu padarīt kārtīgi, un to vajadzēja ievērot gan pie malkas kraušanas, gan visām nokopšanām, gan ogu lasīšanas Piebalgā.

Varbūt, tāpat kā tēvs, es esmu ļāvusies plūdumam: no septiņu gadu vecuma man ir bijusi mūzika, pēc tam — kori, nekad neesmu cīnījusies ne par darbiem, ne par vietām. Tāpat kā viņš, es nelaužos slēgtās durvīs, viss manā dzīvē ir dabiski noticis, un es paļaujos, ka tā arī būs."

Jakovļevu ģimenē ir vēl viens ģimenes loceklis — Čiepa. 1980. gadā Ģirts un Dace Jauno gadu sagaida Teātra biedrībā kopā ar Sanfrancisko Mazā teātra aktieriem. Visi ir sanesuši dāvaniņas loterijai, un Ģirts laimē mīlīgu, piepūšamu gumijas vardīti. Visu nakti par to priecājas, nonēsā sev līdzi uz pleca, bet nākamajā rītā smaidīgā Čiepa tiek pieņemta ģimenē. Viņa iet gulēt reizē ar bērniem, tiek ņemta brokastīs, brauc līdzi uz Piebalgu, Vecāķiem, iemanto čiepstošu balsi. Nereti, kad visi jau sēž mašīnā, lai kaut kur brauktu, pēkšņi kāds iebrēcas: "Čiepu aizmirsām!" — un mašīna žigli tiek griezta riņķī un jozts mīlulītei pakaļ.

Viens no Ģirta pirmajiem krekliņiem, kas pēc tam vilkti mugurā bērniem, tiek arī Čiepai. Viņai ir arī glīts mētelītis, kleita un sava iedzīve. Un, protams, pašai savi izteici, kā: "Saturi mani, saturi, es ģībstu!" Sākumā Čiepas balsī runāja Reinis, pēc tam Dace. Bet ģimenes mīlule ir arī visai nešpetna: bieži pasaka to, ko cilvēki noklusē.

Reiz Čiepai izplīst kārtīgs robs, un kopš tā laika viņa ir plakana. Lienes krustmāte, labu gribēdama, uzdāvina jaunu vardīti, tieši tādu pašu. Bet Reinis ir briesmīgi apvainojies — it kā nomiruša cilvēka vietā kāds viņam gribētu iedot jaunu. Samurdzītā Čiepa joprojām "dzīvo" Torņakalnā, ir omulīga un smaidīga un uzklausa lielus un mazus noslēpumus.

Čiepa varētu pastāstīt par to, kā tika sarullēta un ņemta līdzi uz teātri. Viņa pastāstītu arī par īpaši gardo skābu kāpostu zupu, ko vārīja pēc Ģirta vecāsmātes receptes — ar daudzām saknītēm un garšaugiem — milzīgā katlā un ēda veselu nedēļu. Arī par to, kā tur marinēti un cepti smagā čuguna pannā tabakcāļi un kā tētiņš stiepis bērniem no teātra kafejnīcas kūciņas "Vecrīga".

Čiepai būtu jāstāsta arī tas, kā Ģirts reiz no teātra aizbaidījis zivju sievu, kas tur nesusi pārdot nēģus. Zvanījis Dacei uz mājām, ko īsti lai ņem, citādi atkal teiks, ka viņš bezjēgā visu ko pērk. Neviens neatbildējis, bet Ģirts, nenoliekot klausuli, sadomā pajokot: "Hallo, vai Iekšlietu daļa? Te jūs traucē no Drāmas teātra. Mums te teātrī notiek tirdzniecība, acīmredzot ar nelikumīgi iegūtām zivīm. Jā, jā, domāju, ka varēšu viņus aizturēt, kamēr ieradīsieties." Protams, tante ar visu nēģu grozu pa durvīm ārā, un kolēģi uz Ģirtu makten ellīgi.

Čiepa varētu vēl pastāstīt, kā Latvijas un Amerikas ciemiņiem vārīts plovs austrumnieku gaumē — pēc mājastēva atgriešanās no Buhāras — un kā Ģirta mamma, nevarēdama izturēt, ka visi ciemiņi turpat pa virtuvi ap garojošo katlu maisās, aizbēgusi pie kaimiņiem. Kā turpat uz virtuves galda Antra Liedskalniņa dejojusi, un kā ārā zem ozola, dziedot un no ciemiņiem vadoties, mājinieki ne vienu vien rīta gaismu sagaidījuši.

Čiepa varētu būt pārplīsusi arī smiedamās, jo ciemošanās reizēs, kad Ģirts improvizē kopā ar Uldi Dumpi, visi ir izsmējušies, kliegdami un gar zemi krizdami. Dace saka: "Es bērniem biju tas strādātājs, bet tēvs — prieks. Nekad neesmu bērnus redzējusi tā smejamies kā par Ģirta jokiem. Visur viņš bērnus veda, gāja, brauca... Es biju tā, kas izcīnīja Jūrmalu, tāpat dīcu par atsevišķu dzīvokli, jo ļoti gribējās kaut ko savu.

Jā, mēs esam skaisti dzīvojuši, skaisti ballējušies. Ir brīži, kad esmu domājusi: "Cik es esmu laimīga!" Tad, kad mums piešķīra Valdemāra ielas dzīvokli, kad bērni beidza skolas, kad viņiem parādījās nopietni draugi. Laikam jau nedrīkst tā domāt... Bet es patiesi esmu bijusi laimīga, kad Doma baznīcā Liene dziedāja kopā ar "Ave Sol", un es domāju: "Ak, Dievs! Un tur, starp tām baltajām kleitām, ir mans bērns!"

Visiem ir tāds priekšstats, ka mūsu dzīvi ir vadījusi Ģirta mamma un ka es to neesmu novērtējusi. Bet es dzīvi vienmēr kārtoju tā, kā pati izdomāju." Ģirts par savu dzīvi gan nevar apgalvot to pašu, un tajā sagriežas virpulis, kurā viņš tiek ierauts kā cilvēks, kurš neprot pateikt "nē".

* * *

Harmonijas apliecinājums aktiera lomās vedina domāt, ka vētru un trauksmes laiks viņa dzīvē ir pagājis. Ģirts ir pieņēmis savu jauno situāciju gan mākslā, gan privātajā dzīvē un mēģina to apdzīvot, harmonizēt.

Aktiera jaunā sieva Inga pēc profesijas ir arhitekte, patlaban vada Talsu tipogrāfijas informācijas un dizaina centru Rīgā, veicot administratīvos un dizaina darbus. Ingas tēvs, Talsu tipogrāfijas īpašnieks Harijs Poļevskis savulaik strādājis žurnālistikā, tad uz gaužām žēlīgas tipogrāfijas tehniskās bāzes radījis mūsdienīgu uzņēmumu un privatizējis to, bet māte bijusi pedagoģe un mākslinieciskā noformētāja Talsu pilsētā un rajonā. Tā ir Ģirta jaunā ģimene, un Talsos itin bieži dzīvojas viņa un Ingas puikas — četrgadīgais Jorens un 1999.gada rudenī Jaunavas zīmē (5.septembrī) dzimušais Justs.

90.gadu sākumā, strādādama tipogrāfijā "Jāņa sēta", Inga iepazinusies ar izdevniecības "Likteņstāsti" redaktori Anitu Mellupi. Reiz Anita lūgusi aizvest Nacionālā teātra aktierus uz tikšanos ar lasītājiem Talsos, un tā sākusies Ingas pazīšanās ar Lāsmu Kugrēnu un Ģirtu. Nejaušība? Likumsakarība?

Lāsma Kugrēna atceras: "Tas brauciens bijis mierīgs un labs. Inga ir ļoti īpatnēja, uz iekšu vērsta, un arī toreiz viņa maz runāja, bet visu laiku tikai smaidīja. Varbūt tādēļ Ģirts viņu noturēja par ārzemju latvieti? Pa ceļam kādā krodziņā mūs gaidīja Ingas tēvs, un arī tas saslēdzās ar tā vakara jauko noskaņu. Talsos mūsu spēlēto "Acālijas" fragmentu Inga nemaz neredzēja, jo aizskrēja kārtot savas lietas. Arī atpakaļceļš bija mierīgs, skanēja skaista mūzika, un tā mēs visi labā noskaņā šķīrāmies.

Ingas birojs ir Skolas ielā, kur tolaik dzīvoju, un es mēdzu pie viņas šad tad iegriezties. Tur jutos ļoti labi, mierīgi, varēju atslābināties, nerunāt, ja man negribējās to darīt. Arī mans Jancis tur gāja skatīties, kā strādā ar kompjūteriem, pats iemēģināt roku. Inga sāka nākt uz mūsu teātra izrādēm, īpaši uz "Acāliju", vest savus kolēģus. Nekad viņa mani neizprašņāja par Ģirtu, kaut gan varēja to darīt. Tikai "Acālijas" 250.izrādē es viņus ieraudzīju kopā un uzzināju, ka Ingai un Ģirtam ir bērniņš."

Inga aktiera dzīvē ienāca brīdī, kad krīze tajā bija sasniegusi gandrīz kritisku masu. Ģirtā it kā plosījās kāds svešinieks — strēmains, agresīvs, nespēdams atrast harmonisku piesaisti ne darbā, ne ģimenē. Tomēr pilnīga izšķiršanās par ierasto apstākļu maiņu no viņa prasīja vēl pāris gadu. Inga: "Ģirts gribēja, lai visiem būtu labi, bet nevar visās situācijās būt labs visiem. Ar šo attiecību stiepšanu garumā bija kā ar sāpošu zobu, kam uzliek kompresi: sāpes uz brīdi pāriet, var staigāt tālāk, bet tas neveselums jau tur iekšā pulsē... Es biju tas iemeslsn kura dēļ šis zobs tika izrauts."

Inga neuzskata sevi par eņģeli, taču domā, ka ar Ģirtu varēja izveidoties pilnīgi neprognozējama situācija, ja viņi nebūtu satikušies un nodibinājuši ģimeni. Leas un Dāvida attiecību modelī uzvedumā "Acālija" Inga redz līdzību ar savām un Ģirta attiecībām. Viņasprāt, daļa Ģirta būtības ir Dāvidā, un cilvēki aktieri arī uztver kā sapņotāju Dāvidu; Lea turpretī ir reāliste.

Inga: "Mēs katrs esam atšķirīgi, bet respektējām šo atšķirību, cienām viens otru. Viņš ir ļoti ekspansīvs, emocionāls, bet arī ļoti precīzs, izdarīgs, es esmu mierīgāka. Mūsu situācija nav vienkārša, zinu, ka Ģirtam ir grūti pieņemt manu lielo aizņemtību darbā. Ģirts man palīdz manos darbos, un viņš praktiski arī vada mūsu sadzīvi, lai gan ļoti uzticas manai izvēlei.

Mans raksturs tomēr ir daudz kategoriskāks, un mēs savā ģimenē nečubināmies, bet esam ļoti atklāti viens pret otru. Izrunājam darba problēmas, jebkuru lietu, un man tas liekas ļoti būtiski, ka nav šo slēgto durvju, tādas melnās istabas, kas otram paliek aizvērta.

Ģirtā ir iekšējs nemiers, ko rada situācija teātrī. Viņš strādā ar cerību, nevar citādi spēlēt kā ar atvērtu sirdi, sevi visu izliekot un plosot, — bet tas nerealizējas, un Ģirts sadeg. Man tas atgādina lidmašīnu, kurai iedod degvielu, lai tā paceļas (lugu), bet lejā aktieris vairs netiek: viņš kaut kā nolaižas ar izpletni, nobrāzies, pussakropļots. Vēl atnāk kritiķis, uzbliež, un tā nu tur tie guļ... Nav režisoru atbildības par aktieru likteņiem, jebkuru talantu var padarīt nevajadzīgu. Viss tiek iedots mēģinājumiem, bet režisors vienā brīdī liek akcentu uz kaut ko vienu, tad — uz kaut ko citu, seko dažas izrādes, bet pēc tam skatītāji vairs nenāk — un tas viss kopumā nesniedz gandarīumu.

Pašreizējā situācijā ģimene un bērni Ģirtam nozīmē ļoti daudz. Brīvdienās gribas būt kopā, mēs nedodam iemeslu žurnālistiem plaši izrakstīties par mūsu privāto dzīvi. Ir cilvēki, kas ar to taisa sev reklāmu, bet mums gribas, lai bērniem būtu sava dzīve, — lai gan ir bijuši piedāvājumi reklāmfilmām un citiem pasākumiem. Man nepatīk intervijas, publiskums, es negrozos sabiedrībā, un tagad arī Ģirts to dara retāk nekā agrāk. Mums ir draugi, bet bieži nečupojamies, ne arī visu laiku sazvanāmies. Stabili draugi ir Dumpji, arhitekts Pēteris Blūms ar sievu — tie ir cilvēki, ar kuriem patīkami būt kopā.

Agrāk to vien dzirdēja: "Ģirtiņ! Ģirtiņ!" Bet viņš nav nekāds Ģirtiņš, ir ļoti labestīgs, izdarīgs, bet ar savu iekšēju sāpi, aizlauztību. Cilvēki ir gribējuši par daudz viņu izdomāt, bet nav vēlējušies saskatīt, kāds Ģirts ir patiesībā. Skatītāji viņu ir mīlējuši, lutinājuši, ļoti ilgs ir bijis šis saudzēšanas posms — arī tāpēc tagad ir grūtāk. Ģirts ir ļoti jūtīgs, viegli ievainojams, bet nu jau vairāk analizē un izvērtē situācijas, nevis skrien ar pieri sienā kā agrāk.

Ko es vēlētu mūsu ģimenei? — Garīgu saprašanos, mieru — iekšējās pašsajūtas ziņā, iespēju atpūsties visiem kopā. Kā pagājušogad, kad bijām slēpot Somijā, kad vasarās braucam uz jūru Talsu pusē, Pitragā... Ģirts dūšīgi darbojas ar dēliem, lasa Jorenam pasakas. Pret Jorenu ir ļoti prasīgs, pat stingrs, lai gan nav pedagogs, vairāk vadās no impulsiem un šo to sasteidz, pieņemdams, ka Jorens jau ir liels."

Neapšaubāmi, ģimenes un māju izjūta Ģirtam patlaban ir būtiska. Tagad viņam beidzot ir laiks izbaudīt, kas tas ir — mazs bērns, un aktieris pedantiski pārzin bērnu barošanu, aprūpi un citas lietas. Viņš ir noskrējies, noņēmies, bet gandarīts un atrod laiku arī veselības kūrēm sev, un piepildījumu un harmoniju meklē vispirms savā mazajā lokā, ģimenē, nevis kliedējoties uz ārpusi, sabiedrībā, kā agrāk. Nu jau sabiedrībā iet viņi visi trīs: Ģirts, Inga un Jorens, un šķiet, ka sabiedrības un ģimenes cilvēks aktierī patlaban ir saskaņā.

"Tikai tagad pamazām esmu atbrīvojies no iekšējā sasprindzinājuma un vainas apziņas," saka Ģirts. "Pagājušogad, 8. jūnijā apprecējāmies. Dēliem jau parādās katram savs raksturs, bet starp viņiem ir tāda jauka sadzīvošana. Justs — kā acis vaļā, tā pļāpā un smaida. Jorens pieskrien, slepus sabučo, sarausta aiz kājas. Justiņam šausmīgi patīk brālis, un, kad viņš sāk ņurkstēt, pietiek tikai abus salikt kopā, lai būtu miers. Jorens iet bērnudārziņā, viņam esmu izlasījis un lasu bērnu grāmatiņas krustām šķērsām."

Aktierī joprojām mutuļo tikai viņam raksturīgā, neparastā enerģija, taču tagad tā šķiet izlīdzinātāka, ne vairs zili melnus zibšņus raidoša — kā šad tad agrāk. "Kā Ģirts tagad skrien ar tiem abiem mazuļiem, mīļajiem "šneciņiem", ar Ingu! Puikas tiek vesti uz teātri, Jorens — pat uz izrādēm. Teātris un ģimene principā nav savienojami, bet Ģirts tomēr mēģina to savienot. Un pagūst," domā Ints Burāns.

Draugi, ģimene, bērni — tās ir vērtības, uz kurām aktieris patlaban paļaujas visvairāk. Nu jau Ģirts ir arī laimīgs vectētiņš: 1999. gada 2. janvārī ir piedzimusi Lienes un kordiriģenta Guntara Felsberga meita Katrīna Paula, bet šogad 18. janvārī — Reiņa un Diānas meita Estere Karlīna.

Aktieris stāsta par savu vedeklu Diānu, kura izstudējusi bibliotēku zinības, strādā Uzņēmumu reģistrā, bet šobrīd "oficiāli" audzina meitiņu. Par tumšmati Katrīnu, kuras dēļ ķircinājis Lieni par "bērna samainīšanu" un kura ripinās pa tamborētu sedziņu, kas savulaik sildījusi viņu pašu, Lieni un Reini. Par to, kā viņi ar Jorenu braukuši uz Vienības gatvi, uz Katrīnas gada jubileju…

Un Ģirtā nejūt to egocentrisko distancīti, kas aktierus nereti šķir pat no viņu tuvākajiem un mīļākajiem. Acis mirdz, enerģija plūst, un jūtams, ka viņš ir dziļdziļi iekšā savos bērnos un mazbērnos. Ģirts ir laimīgs par lielajiem bērniem, kuri ir tur, kur viņi ir, — abi labā darbā, abiem savas ģimenes. Liene ar koriem izbraukājusi vai puspasaules — un, protams, noraizējies par mazajiem, kuriem viss vēl priekšā. Bet vai tad astotās dienas bērna veiksme viņus nesargās?

 

* * *

 

Ko teic kolēģi

"Radoši Ģirts pašlaik pārdzīvo ļoti sarežģītu periodu. Būtiskākais — vai viņš gribēs riskēt, atsakoties no jau ierastajiem spēles paņēmieniem un meklēs ceļu uz pavisam citu savas aktieriskās eksistences veidu. Ka Ģirts to spēj, liecina viņa Čārlijs uzvedumā "Ceļojošā komija gals": aktierdarbs — tīrradnis, patiesi jūtīgs un cilvēciski atvērts."

Astrīda Kairiša atzīst, ka Ģirts ir ļoti labestīgs, iejūtīgs kā partneris: "Es esmu lēna strādātāja, viņš — ļoti ātrs, bet vienmēr ir pacietīgi gaidījis, kamēr es nonākšu pie rezultāta. Dod priekšroku partnerim, nevis centrējas uz sevi, — par to es viņam esmu pateicīga.

Ģirts par maz uzticas sev, bet dažkārt pārāk paļāvīgi atdod sevi režisora rokās, noniecinādams savu galvu, savu domu. Viņš ir meistars ne tikai varoņu un mīlētāju, bet arī raksturu lomās. Varbūt dažreiz, raksturus veidojot, forma dominē pār tēla iekšējo saturu, bet ne varoņus vai mīlētājus spēlējot. Domāju, ka pāreja uz raksturiem Ģirtam nebija problēma vai krīze, raksturus viņš spēlē profesionāli interesanti.

Dzīvi nevar nodzīvot viegli. Arī aktieris ir tikai cilvēks, kam ir sava personīgā likteņa nolemtība. Jāpiedzīvo dažādi grūti brīži, kas ieilgst pat gadu garumā. Arī Ģirts no tā nav ticis pasargāts — no sevis pazaudēšanas, iekšējas disharmonijas. Viņš tika galā — un pats, jo draugi var palīdzēt tikai līdz zināmai robežai.

Tagad viņš vismaz ir brīvs no tā ārprāta — sabiedriskās darbības, kas bija! Citiem Ģirtam vienmēr bija laiks, sev — nekad . Liekas, ka dažkārt viņš taisni meklē, kur te kādam ir jāpalīdz. Nevar jau sevi arī tā sataupīt, taču Ģirtam, kas allaž dzinies un skrējis bez izvēles un apstājas, bija jāatpūšas, jāatrod arī sava vieta cilvēkos un attiecībās ar tiem.

Ģirts savā paaudzē ir ļoti nozīmīgs. Ne jau tikai talants nosaka mākslinieka likteni, katram ir arī sava laimes zvaigznīte. Žerāram Filipam viņa laimes zvaigznīte bija lēmusi būt pasaulē, Ģirta zvaigznīte nav tik liela. Lomas viņam ir nākušas viegli, bet viegli strādājis viņš nav. Ģirta māžeklības un jokus dažkārt var pārprast, bet pēc savas būtības viņš nav ārišķīgs. Daba šo aktieri apveltījusi ar to īstumu un šarmu, kas paglābj pat neveiksmē uz skatuves dēļiem.

Ģirts spēj uzreiz paņemt cilvēkus savā varā, un viņam vienmēr ir bijusi laime vai varbūt nelaime patikt visu vecumu sievietēm. Es domāju, ka Ģirtam nav jābaidās no tā, ka tuvojas vecums, ka teātrī ienāk jaunas paaudzes, mainās vērtējuma kritēriji, ja ir īsts mākslinieks, viņš nevar būt vecmodīgs vai jaunmodīgs."

Ints Burāns: "Ģirts bija, ir un būs dinamīts, un citādāks viņš nekad nav bijis. Viņš visu uzspridzina — jebkurā situācijā, jebkurā vietā un laika posmā. Mēs katrs esam pārvērtušies, bet Ģirts citāds nevar būt.

Vecāki viņu ir ļoti godīgi audzinājuši. Ģirts nevar paciest nekādu netaisnību — tas viņu padara gluži traku. Strikti ievēro nerakstītos likumus teātrī, tos nekad nepārkāpj. Allaž bijis tīrības un sakoptības piemērs, un arī viņa vienkāršā māja Vienības gatvē izskatījās tik tīra un spodra, bez neviena puteklīša. Esmu ārkārtīgi daudz no Ģirta mācījies kārtīgumu, precizitātes un godīguma ziņā.

Ne viss viņam ir izdevies, bet savam darbam viņš ir piegājis ar visliekālo precizitāti, arī ar mokām. Tajā pašā laikā vienmēr bijis humora pilns; ja arī ir atnācis sašļucis, prot tūlīt sapurināties. Viņa enerģija ir tikusi iztērēta arī nevērtīgiem darbiem. Ja nebūtu izcūkots padomju laikos, kad bieži iestudēja viduvēju materiālu, bet teātrim bija vajadzīga viņa skatuviskā pievilcība un elegance, — būtu mūsu Smoktunovskis.

Teātrī sākumā viņš visus paņēma ar savu šarmu — bet to jau nevar tikai ar izskatu, viņam ir "iekšas". Visas tās lomas teātrī, kino, visas tās sēdes, dziesmu svētki, pasākumu vadīšanas — tas taču ir vājprāts, ko viņš pārdzīvojis! Bet Ģirtā ir volumens — kā režisori to sauc.

Jā, Ģirts ir skatītāju mīlēts kā neviens. Bet vai tad viņam tas viegli nāca? Gan uz skatuves, gan dzenoties pa visu Latviju? Vai tad viņam gribējās sēdēt pie tām rasola bļodām un glāzītēm? Nē, viņam gribējās mājās, lai nākamajā dienā varētu laikā tikt uz mēģinājumu, taču viņš neprata pateikt "nē".

Ģirts sevi visu ir atdevis un dod joprojām. Piezīmju grāmatiņā viņam ir pierakstītas visas vārda un dzimšanas dienas, un Ģirts visus apsveic. Kā viņš prot iesaiņot dāvaniņas! Kā ir rūpējies par mūsu ģērbtuvi!

Ģirtā joprojām ir kaut kas fascinējošs, viņš nepakļaujas. Joprojām viņš skrien amoka skrējienā, un vienīgais, ko varētu novēlēt, ir: saglabāt šo sprādziena dinamisma izjūtu."

Lāsma Kugrēna: "Ģirts ir manas dzīves neatņemama daļa. Abi esam krustvecāki mana brāļa dēlam Ģirtam, kuru savulaik lielais Ģirts ir "tiranizējis" savā ierastajā stilā, abus ar manu Janci bārdams un strostēdams, ka skan vien.

Kad es ienācu teātrī, man likās, ka ir divi cilvēki, pie kuriem es varētu iet, ja man būtu vajadzīga palīdzība: Ģirts un Ints. Ģirts ar Daci man piestājās blakus un bija atbalsts pēc Jāņa (Lāsmas Kugrēnas pirmais vīrs Jānis Mūrnieks — G.Z.) nāves.

Esmu dzīvojusi līdzi visām Ģirta peripetijām, un man ļoti gribas, lai viņam viss būtu labi. Kā partneris Ģirts nav vienkāršs: viņš ir ļoti nepacietīgs, viņam nepatīk, kad kaut ko ilgi staipa un stiepj. Man savukārt gribas izdomāties un izsapņoties, iedziļināties tajā visā, bet Ģirts tikai bukņī: "Kas tad te būs? Runās vai nerunās?"

Taču garlaicīgi ar viņu nav ne mirkli. Ģirts ir ļoti jūtīgs, ļoti precīzs — arī teksta ziņā: necieš, ja putrojas ar tekstiem. Man ļoti žēl, ka mēs jau agrāk nespēlējām kopā, jo "Kaktusa ziedā" es jutu, kā zāle aizšalc, kad mēs ar Ģirtu sākam saspēli. Tagad es varu ar viņu labāk sabalansēties, izlīdzināt viņa straujumu.

Bija viens periods, kad Ģirts ar savu neprognozējamību teātra kolektīvā bija nonācis kaut kādā izolācijā. Tagad viņš ir atradis pamatu zem kājām, un es viņam tikai un viennozīmīgi vēlu: dvēseles mieru, harmoniju."

Māra Zemdega: "Ģirts bija un joprojām ir talants, talants, kas jaunībā apvienojās ar romantisku ārieni, izcilu skatuvisko pievilcību un šarmu. Ja aktieris visā savā mūžā būtu nospēlējis kaut tikai vienu tādu lomu kā Lorencačo, jau tad viņa aktiera sūtība būtu piepildīta. Kā rakstniekam, kurš uz mūžu kļūst slavens ar vienu vienīgu aizraujoši sarakstītu grāmatu.

Kaut Ģirts ir spilgts raksturotājs, savā laikā viņš pārtrumpoja visus mīlētājus. Ne velti viņu dēvēja par latviešu Žerāru Filipu. Skaistulītis!

Atbruņojoša ir Ģirta cilvēciskā atvērtība; viņš nāk tev pretī kā bērns, neiedomādams, ka kāds viņu varētu arī nepieņemt. Cik nācās būt ar Ģirtu sabiedrībā, saviesīgā dzīvē, nekad negadījās dzirdēt aizvainojošas piezīmes vai vaļības, — viņa vīrišķīgā atbildības sajūta to vienkārši nepieļāva.

Ģirts ir apveltīts ar brīnišķīgām rakstura īpašībām — milzu viesmīlību un artistisku, azartisku humoru. Manā piecdesmitajā dzimšanas dienā viņi abi ar Uldi Dumpi sveica mani no Sarkandaugavas "īpašās iestādes", tērpušies baltos kreklos, īsās tumšās bikšelēs, sarkanos kaklautos. Viņi darbojās tik mīļi, aizkustinoši un zvērīgi nopietni, ka mēs vai ļimām aiz smiekliem.

Ģirta izpalīdzība un atsaucība ir fantastiska: šķiet, viņš vispār nespēj atteikt nevienam lūgumam. Tas dažkārt kļuvis par viņa vājo punktu, tāpat kā slavinājumi, īpaši jaunībā, un daudz ko izskaidro viņa sabiedriskajā darbībā. Ar Ģirtu varēja notikt tā, kā ar filmas "Mefisto" varoni: "Tur būs augsta sabiedrība, tev jāuzstājas. Tauta tevi mīl, jūsmo, gaida!" Un viņš ļāvās šim vilinājumam, neiedziļinādamies un neiedomādams, ka, it kā pildot tikai savu aktiera pienākumu, viņš piedalās valdības slavināšanā, turklāt sevi izdāļā un iztukšo.

Tas laiks radīja Ģirtā arī maldinošu visatļautības sajūtu. Arī iekšēju disharmoniju: viņu it kā sāka ārdīt kādi iekšēji spēki, gaišais Ģirts kļuva neiecietīgs, pat rupjš, maldīgi meklēja līdzsvaru alkoholā.

Un tomēr mākslinieka stihija Ģirtā dominē pāri visam, un savam teātrim viņš ir vajadzīgs. Pašlaik Ģirts ir nonācis uz pārdomu un pārmaiņu, uz iekšējas harmonijas ceļa. Lai viņam izdodas!"

Bet teātrī ir daudz kas mainījies. "Kad mēs beidzām studijas, spožām actiņām himnas dziedājām. Pa celiņu gar pašu mūsu teātra ēku tu nedrīkstēji iet, ja vēl nebiji īsts aktieris, bija jāstaigā pa ietvi. Tagad? Jaunajiem — nekā tamlīdzīga!" stāsta aktieris.

Tagad, Ģirtaprāt, aktieru garderobes ir kā atsevišķas mikropasaules, un nepieciešamība skraidīt apkārt, naudu pelnot, kopā turēšanos griež kā ar nazi. Viņš joprojām ir divpadsmitajā garderobē kopā ar Uldi Dumpi, Intu Burānu, Robertu Ceplīti, Rolandu Zagorski, Arno Upenieku, Uldi Norenbergu, Juri Lisneru un Uldi Anži. Ģirtam ir piedāvāts iet uz premjeru ģērbtuvēm, bet viņš ir palicis turpat, demokrātiskā bariņā. "Mūsu garderobe kļuva slavena tad, kad bija grūti un dārgi laiki ar šņabja dabūšanu," Ģirts stāsta. "Mēs pasūtījām pie galdnieka īpašu skapīti, nopirkām kasti šņabja, iekārtojām burtnīcu, atslēgu. Varēja pierakstīties un to mantu dabūt, kad vajag. Ja 48 stundu laikā ņēmējs neatlika atpakaļ, bija jāliek vietā divas pudeles. Vai, kā mēs ņēmāmies arī ar svēršanos un zolīšu turnīriem, ar soda naudas iekasēšanu par lamuvārdiem! Par pasprukušu latviešu lamuvārdu maksājām divdesmit kapeikas, par krievu — piecdesmit, šad tad sanāca tīri smuka naudiņa."

Arī savā garderobē Ģirts, kurš agrāk nemitīgi "burbuļoja" un "vārījās", ir pieklusis. "Kādreiz jaunībā mēs viņu sējām klāt pie krēsla, lai nomierinās. Tagad palicis klusāks par klusu," teic Uldis Dumpis. Viņiem abiem nav nekādu problēmu saprasties ar jaunajiem, taču ir jūtams, ka teātrī toni nosaka jau cita paaudze. Tomēr savus patiesos draugus ne teātrī, ne ārpus tā Ģirts nav zaudējis. Daina Dumpe, kura viņu ļoti augstu vērtē kā cilvēku, atzīst, ka Ģirts allaž ir neuzkrītoši bijis klāt gan draugu labajos, gan ļaunajos dzīves brīžos, būdams tas, uz kuru var paļauties: "Es zinu: ja man būs vajadzīga palīdzība un es piezvanīšu viņam kaut nakts vidū, Ģirts man palīdzēs."

Turpmāk — vēl