Vakcīnu pret maluzvejniecību meklējot

Reidā izņemto tīklu kopgarums ir aptuveni pieci kilometri Foto: Jānis Balodis

Ar zvejas tīkliem, kas pērn atsavināti maluzvejniekiem, varētu noklāt autoceļu no Rīgas līdz Daugavpilij, tālāk līdz Krāslavai un visbeidzot līdz Latvijas – Krievijas robežai. Kopumā aptuveni seši tūkstoši tīklu vairāk nekā trīssimt kilometru kopgarumā. Iespaidīgi skaitļi, taču tā ir tikai aisberga virsotne, jo atsavināta tiek samērā niecīga daļa. Zivju resursu izlaupīšana Latvijā kļuvusi par epidēmiju, bet zāles pret to vēl tiek meklētas.

Nārstojošo zivju aizsardzībai no 16.aprīļa ir spēkā liegums zvejai ar tīkliem un makšķerēšanai no laivas. Liegums zvejai ar tīkliem būs spēkā līdz 20.jūnijam, bet makšķerēšanai no laivas – līdz 31.maijam. Vides valsts inspekcijas (VVI) un reģionālo vides pārvalžu darbinieku iespējas nosargāt ūdens iemītnieces ir līdzvērtīgas Dāvida cīņai pret Goliātu, kad pirmā rīcībā nav linga. Protams, ik dienas izskan ziņas par nelikumīgi izmantotu zvejas rīku atsavināšanu, taču tas ir piliens jūrā. Aprīļa vidū Valsts policijas priekšnieks Jānis Zaščirinskis pat speciāli uzdeva policijai iespēju robežās iet talkā vides inspektoriem.

Lēto tīklu iegādes bums

VVI apkopotie dati par pērn atsavināto tīklu skaitu skaidri rāda, cik lielu postu videi paši savām rokām nodara Latvijas iedzīvotāji. Šogad situācija būs vēl ļaunāka, skumji rezumē VVI Dabas aizsardzības un uzraudzības departamenta Ūdens bioloģisko resursu aizsardzības daļas vadītājs Jānis Balodis. Šo prognozi apliecina tīklu izpirkšanas bums. J.Balodis teic, ka, piemēram, pavasarī Latgalē izpirkti visi tīkli, piedāvājums pat nav spējis apmierināt pieprasījumu. “Tīkli ir ļoti lēti. Un tie sevi ātri atpelna. Pietiek ar vienu lomu, lai maluzvejnieka izdevumi par tīkla iegādi būtu segti,” stāsta VVI speciālists. J.Balodis kā piemēru min Lietuvu, tur, lai iegādātos tīklu, jāuzrāda licence.
Maluzvejniecība rūpnieciskos apmēros ir tik izplatīta, ka nopietni apdraud zivju resursus. Nereti zivis izķer pa tīro veselā ezerā. Kad tīklos ar lielākām acīm zivju vairs nav, lietā tiek likti tīkli ar mazākām. Turklāt tiek lietotas izteikti negausīgas metodes, piemēram, nelielos ezeros, kas tīklu ieskauti, vīri virzās gar krastu, ar bozi dauzot pa meldriem, šādi dzenot ūdens iemītnieces tīklos.

Pārdošanā nelegālas izcelsmes ikri Foto: Rolands Lebuss

Slimība viena, sirgstošie dažādi

Maluzvejnieki ir dažādi ļaudis, kurus uz šo nodarbi provocē atšķirīga pašizdomāta motivācija. Taču vispārinot var izdalīt trīs lielākās kategorijas. Vieni zvejo iztikai, īpaši tas izplatīts Latgalē. Rūpnieciskos apmēros iegūtās zivis, protams, arī cenšas pārdot vai daudzos gadījumos vismaz iemainīt pret grādīgo. Dažkārt zivju ir tik daudz, ka tās nepagūst pārdot vai, precīzāk, apkārtnē nav pircēju. Un zivis sapūst. “Bezdarbnieks Latgalē. Pieķeram viņu maluzvejniecībā. Minimālais sods – trīsdesmit latu. Viņam tā ir milzu nauda, un skaidrs, ka cilvēks to nesamaksā. Cita situācija. Pavasarī plūdu laikā braucam reidā. Kādā mājā ūdens sniedzas līdz pašam slieksnim. Tīklus ieraugām izliktus turpat pagalmā… Pēc likuma mums jākonfiscē ne tikai tīkli, bet arī laiva. Kā lai šādā situācijā atsavina laivu, ja mājas iemītniekiem tā ir vienīgā, bet plūdi pieņemas spēkā?” retoriski vaicā J.Balodis.
Otra lielā kategorija ir tie cilvēki, kas zveju uzskata par Latvijai tradicionālu. Viņuprāt, ja ar to nodarbojušies tēvutēvi, nodarbes pārmantošana, par spīti dažādiem aizliegumiem, ir tikpat pašsaprotama kā bekošana rudenī. Šādas loģikas vadīto maluzvejnieku skaits pieaug un nodarbe kļuvusi par modes lietu. Vērtību skalā dabas aizsardzības normu ievērošana nav iekļauta – zivis taču ir, un tātad tās var ķert.
Trešās maluzvejnieku kategorijas loģika iet roku rokā ar iepriekšminēto. Proti, tie ir cilvēki, kas zvejo sporta vai drīzāk izklaides pēc. Īpaši tas raksturīgs pilsētniekiem. Princips – citi tā dara, man arī vajag. Dodoties pie dabas atpūsties, nav grūti paķert līdzi tīklu. Un, ja vēl tajā iemaldās zivs, svētki lieli. Plus vēl labs sižets makšķerniekstāstam.

Inspektoru deficīts

Cik zivju gadā nelikumīgi tiek nozvejots, tas, protams, nav precīzi zināms, taču, kā spriež J.Balodis, šādi nozvejo vismaz tikpat, cik licencētā zvejā. Maluzvejniecības popularitātes noslēpums sakņojas iedzīvotāju domāšanā. Pašreizējā situācija izkristalizē atziņu, ka nav gana iedarbīgu instrumentu, ar kuriem izskaust vai vismaz jūtami ierobežot problēmas izplatību. Kā vienu no būtiskākajiem iemesliem, kas liedz sekmīgāk kontrolēt to, lai ūdenstilpēs nenotiktu nelikumības, VVI speciālists min inspektoru mazo skaitu. Latvijā reģionālo vides pārvalžu inspektoru ir piecdesmit. Plus vēl daži VVI darbinieki. Problēma it kā vispārzināma, taču varbūt ne līdz galam izprasta. Lūk, piemērs, kas ilustrē maluzvejnieku un dabas sargu spēku samēru. Daugavpils reģionālajā vides pārvaldē ir seši inspektori, kuru darbalauks aptver četrus rajonus. Tajos kopumā ir aptuveni trīs simti ezeru un attiecīgais Daugavas posms. Cik dienu nepieciešams, lai pie visām ūdenstilpēm vismaz kaut reizi piebrauktu, turklāt ja ņem vērā, ka nereti trūkst benzīna? Tajā pašā laikā maluzvejnieki rosās neskaitāmās vietās uzreiz. Te vietā minēt otru vispārzināmo patiesību – inspektoriem par darbu naktīs un brīvdienās nekāda papildu samaksa nepienākas. “Pērn konkrētās ūdenstilpēs sestdienās, svētdienās un svētku dienās tika aizliegta zveja. Tas labi. Taču nevienai reģionālajai vides pārvaldei nav iedalīti līdzekļi, lai kontrolētu, vai aizliegumi tiek ievēroti. Sabiedrība vēlas, lai ievieš vēl dažādus aizliegumus. Taču ko tas līdz, ja nav kas to visu kontrolē?” jautā J.Balodis.

Zaļā gaisma
jomas sakārtošanai

Maluzvejniecības problēmas risināšanai šobrīd pievērsta uzmanība augstākajā līmenī. Aprīļa beigās vides ministrs Raimonds Vējonis ierosināja izveidot darba grupu. Tā izstrādā priekšlikumus stingrākai zivju resursu aizsardzībai. Šādu iniciatīvu atbalstīja arī Ministru prezidents Indulis Emsis. Speciālisti īpašu uzmanību veltīs zvejas tīklu tirdzniecības ierobežošanai un soda naudas palielināšanai par nelikumīgi noķertām zivīm. Tikšot pārskatītas arī iespējas zvejot zinātniskās izpētes nolūkos un citi nozvejas jautājumi. Tātad dota zaļā gaisma jomas sakārtošanai. Kā veiksies, rādīs laiks.
Arī Latvijas Makšķernieku asociācija nopietni ķērusies pie problēmas izskaušanas. Nule tās izveidotā darba grupa izstrādājusi priekšlikumus stingrākai zivju resursu aizsardzībai. Sagatavots risinājumu komplekss. Priekšlikumi paredz grozījumus Zvejniecības likumā, protams, veicot attiecīgus grozījumus arī Administratīvi procesuālajā kodeksā. Būtiskākais jauninājums – zivju resursu uzraudzību varētu veikt arī VVI pilnvarotas personas. Tātad pavērtos plašākas kontroles iespējas. Tāpēc darba grupa paralēli izstrādājusi priekšlikumus zivju resursu aizsardzības un uzraudzības kontroles darba efektīvai uzlabošanai Vides ministrijas ietvaros. Piedāvātie risinājumi, kas paredz kardinālas pārmaiņas, ir divi. Pirmais variants – uz esošo dienestu attiecīgo bāzes (VVI, reģionālo pārvalžu un Jūras vides pārvaldes bioloģisko resursu kontroles inspektori) izveidot iekšējo un piekrastes ūdeņu zivju resursu valsts uzraudzības dienestu kā atsevišķu Vides ministrijas struktūru. Otrs risinājuma variants paredz Jūras vides pārvaldei pievienot reģionālo vides pārvalžu un VVI ūdens bioloģisko resursu kontroles daļas vides inspektorus. Darba grupa atzīst, ka šim variantam salīdzinājumā ar iepriekšējo ir vairāk mehānisks raksturs, jo netiek izveidota patstāvīga struktūra.

Sašaurināt bezdibeni
starp dabu un cilvēkiem

Viens no Latvijas Makšķernieku asociācijas izveidotās darba grupas speciālistiem Alvis Birkovs, Salacgrīvas pašvaldības domes makšķerēšanas un zvejniecības lietu speciālists, komentē kardinālu izmaiņu nepieciešamību zivju resursu aizsardzībā:
“Diemžēl Latvijā par to, kas ir tūrisms, valda stereotipisks priekšstats. Tūristi ir cilvēki ar fotoaparātu un mugursomu, kuri braukā apkārt... Taču pastāv dažādi tūrisma veidi. Arī makšķerēšanas. Gluži tāpat kā ūdens tūrisms, putnu vērotāju vai medniecības tūrisms. Pasaulē konkrētās jomās praktizē arī nākotnes redzējumu. Tā ir nākotnes modelēšana, izpētot iespējamos attīstības variantus...
Ekonomikas ministrs Juris Lujāns akcentē nepieciešamību attīstīt mazo un vidējo uzņēmējdarbību. Katrs no minētajiem tūrisma veidiem būtu pateicīga joma, kurā darboties un attīstīties specifiskai uzņēmējdarbībai. Bet… Te sākas problēmas. Katram no šiem tūrisma virzieniem ir savi priekšnoteikumi. Kā var aicināt vērot putnus, ja to nav? Ar makšķerēšanu tas pats. Zivīm jābūt. Bet maluzvejniecība apdraud zivju resursus. Turklāt ārvalstu makšķerēšanas tūristus uz Latviju nevar aicināt to pašu tīklu dēļ. Ja ārzemnieks atbrauc makšķerēt, bet priekšā tīkls, pirmajā reizē viņš to uztver ar humoru. Taču ja tas notiek sistemātiski? Un ziņas par barbarisko situāciju Latvijā makšķernieku aprindās izplatās vēja ātrumā pa visu pasauli. Tā ir autoritatīva informācija profesionāļu aprindās. Varam gari un plaši skaidrot, ka Latvija gaida tūristus, bet tie nebrauks. Aptraipīties vienkārši, bet nomazgāties gandrīz neiespējami. Tādēļ vispirms mums jāsaprot, ka makšķerēšanas tūrisms ir pašu labklājības interesēs. Tas varētu kļūt par stabili funkcionējošu tautsaimniecības sastāvdaļu, kas ļoti palīdzētu lauku cilvēkiem. Izvērtējot situāciju, skaidrs, ka piedāvājam strikti ierobežot zveju iekšējos ūdeņos. Izplatītākais pretarguments – cilvēkiem, kas izliek tīklus, tas ir vienīgais iztikas avots. Manuprāt, muļķības. Tādēļ, ka nedrīkstēs ķert zivis, kur un kad iegribas, neviens badā nenomirs. Turklāt jau šobrīd to, kas oficiāli iekšējos ūdeņos nodarbojas ar zveju, nav daudz. Piešķirot tīklu limitus pašvaldībām, tās ir tiesīgas atteikties no tīkliem. Dažas atsakās. Bet vairums ne. Zinām gadījumus, kad paši pašvaldību deputāti vai to draugi un radi šādi tiek pie atļaujas izmantot tīklus. Vai tas ir pareizi?
Vēl kāds aspekts. Ārzemniekiem nespēju ieskaidrot, ka simt metrus garš tīkls maksā 15 latu. Tāpat nevar ieskaidrot, ka makšķernieka gada karte maksā trīs latus. Makšķerēšanas tūrisma organizētāji Eiropā tam netic. Viņi parasti jautā – jūs laikam esat zivju resursiem visbagātākā valsts, ja varat ko tādu atļauties? Tā, lūk, izpaužas mūsu pārprastā demokrātija dabas resursu izmantošanā. Tā, lūk, zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Latvijā parasti iebilst, ka cilvēkiem taču nav naudas. Bet es saku, ka neviens nevienam nespiež nodarboties ar makšķerēšanu vai zveju. Tās nav klaušas. Ja grib ar to nodarboties, jārēķinās ar zināmiem noteikumiem un līdzekļiem.
Tāpēc arī sagatavojām priekšlikumus, ka jāpalielina sodi par nelegāli noķertām zivīm. Kad dabai var darīt pāri un par to nav adekvāta soda, sabiedrībā rodas priekšstats, ka esam ar zivju resursiem pārbagāti. Taču tā nebūt nav. Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad kļuva pieejami kvalitatīvāki makšķerēšanas rīki, spiediens uz ūdeņiem pieaudzis vairāk nekā desmit reizes. Tas pieaug ar katru gadu. Bet cik ilgi zivju resursi spēs izturēt šādu slodzi? Un noteikumus ievēro reti kurš. Par zivju minimālo garumu aizmirsuši teju visi. Dīvaini, ka tauta, kuras tautasdziesmās ietverts ētikas kodekss attiecībā pret dabu, šo attieksmi pret visu dzīvo pazaudējusi.
Latvijas nelaime zivju resursu un vispār vides aizsardzībā ir tā, ka nepārtraukti cīnāmies ar sekām. Tādēļ izpildvara zivju resursu un vides aizsardzībai kopumā atrodas progresējošā depresijas stāvoklī. Pašreiz gan izveidojusies labvēlīga situācija, ka visi, sākot ar premjeru, grib kaut ko lietas labā darīt. Labā griba ir galvenais priekšnoteikums, lai beidzot Latvijā radītu situāciju, ka maluzvejniecība nav iespējama.
Mūsuprāt, kardināli jāmaina ne tikai sodu sistēma, bet jāpanāk sabiedrības attieksmes maiņa. Pareizi modelējot makšķerēšanas nākotnes redzējumu un precīzi pārstrukturējot mehānismu zivju resursu uzraudzībai un aizsardzībai, varam iegūt ļoti daudz. Jo šobrīd lielākais mīnuss ir tas, ka sabiedrība vides aizsardzībā faktiski netiek iesaistīta, tādēļ arī rodas šī nihilistiskā attieksme. Taču, palielinot sabiedrības līdzdalību un ļaujot cilvēkiem izjust, ka viņi atbildīgi par vidi, kurā dzīvo, varam novērst daudzas nejēdzības. Eiropas Komisijas “Ūdens struktūrdirektīvā” un Latvijas Ūdens apsaimniekošanas likumā jau ierādīta ļoti būtiska loma sabiedrības līdzdalībai upju baseinu apsaimniekošanā un lēmumu pieņemšanā. Ar savu priekšlikumu par Zivju resursu valsts uzraudzības dienesta izveidi ceram iedzīvināt šo ieceri. Šādi varētu panākt to, ka zivju resursu aizsardzība ir sistemātiska un Latviju visaptveroša. Un tad par zivīm vairums neaizdomātos tikai kārtējās kampaņas laikā, jo labvēlīga attieksme pret savas valsts bagātībām būtu tautai asinīs.”

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv