Latvijas valstiskuma jaunā kvalitāte

Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Artis Pabriks intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Artis Pabriks Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Nepilna mēneša laikā Latvija kļuva pilntiesīga NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Kā jūs formulētu šo fenomenu: kas tad īsti šopavasar noticis ar Latviju?
– Es domāju, ka ļoti radikāli mainījusies mūsu valsts pozīcija globālā mērogā. Šīs izmaiņas mēs savā apziņā un psiholoģijā ievērosim tikai pēc kāda laika. Iestājoties NATO un ES, Latvija kā valsts ir iegājusi augstākā attīstības stadijā. Ir vairāk institucionalizējusies. Ieguvusi lielāku respektu, lielāku pievilcību gan investoru, gan tūristu vidū. Pēc iestāšanās šajās divās organizācijās ir pieaugusi Latvijas, kaut arī mazas valsts, politiskā ietekme. Ikdienā, protams, cilvēki to tā īpaši nemanīja. Redzējām ES karogus, salūtus un svinīgās runas. Bet tuvākajos piecos, pat agrāk – divos trīs un, protams, desmit gados mēs redzēsim mūsu valsts daudz straujāku izaugsmi un nostiprināšanos. Gan drošības, gan ekonomiskajā un arī sadzīviskajā jomā. Piemēram, Vācijā cilvēki, kas gatavojas braukt vasarā atpūsties, tagad spriež apmēram tā: viens saka: “Es braukšu uz Latviju,” un otrs atbild: “Pareizi! Tagad taču arī uz turieni var braukt!” It kā agrāk nevarētu! Bet cilvēkiem ārzemēs ir tāds priekšstats, ka Latvija ir mainījusies tieši tāpēc, ka mēs esam iestājušies ES. Ka tagad mēs skaitāmies daļa no viņiem. Ka pie mums ir stabilitāte, labklājība, tātad arī pie mums var braukt atpūsties.
Būdams no akadēmiskās izglītības aprindām, mūsu iestāšanos ES un NATO es salīdzinātu ar izlaidumu skolā. Patiesībā īstā dzīve tagad tikai sākas. Viss līdz šim bija gatavošanās. Gan iestājai ES, gan dažādu direktīvu normu pildīšanai mūsu aizsardzības sistēmā. Tagad mēs paši varam sākt veidot politiku. Un arī no mums, politiķiem, tagad pieprasa pavisam citu atbildības pakāpi un citu inovācijas spēju. Vēl pirms pāris mēnešiem izpratne pie mums bija apmēram tāda – ES kādā politikas nozarē saka tā un tā. Līdz ar to mums tam jāsāk piemēroties, lai mēs būtu eiropieši. Tagad tiem pašiem mūsu politiķiem, diplomātiem un ierēdņiem šī nostāja radikāli jāmaina. Jāskatās, kuras ir neatrisinātās vai diskutablās tēmas ES iekšienē, un, negaidot kopīgās pozīcijas izveidošanu, jānāk ar saviem piedāvājumiem, kas vislabāk atbilst mūsu valsts un, protams, ES un cilvēces kopējām interesēm. Bet pirmām kārtām mūsu nacionālajām interesēm. Mums vairs nav kaut kam jāpiemērojas. Nesen es, runājot ar vienu Latvijas ierēdni, jautāju: “Kāda ir mūsu politika jautājumā X?” Viņš atbildēja: “Mūsu pozīcija ir tāda pati kā ES.” “Bet kāda ir ES pozīcija?” Šis ierēdnis atbildēja: “ES pozīcija šai jautājumā vēl nav izveidota.” Līdz ar to mans jautājums atkal ir: “Kāda ir Latvijas pozīcija šajā jautājumā?” Lūk, šāda situācija vairs nedrīkst atkārtoties. Mums jau tagad jāsāk veidot savu nostāju daudzās nozarēs, vai tā ir ES drošības politika, vai tā ir ārpolitika, vai tās ir attiecības ar Krieviju, ar Baltkrieviju. Vai tā ir iekšējā cīņa, naudas pārdale, fondu piesaistīšana, lauksaimniecības politika... – mums visur jāveido kompetents viedoklis un jāsaprot, kas ir mūsu intereses. Iestāšanās ES ir beigusies, tagad mēs cīnāmies Savienības iekšienē.

– Cik gatava, jūsuprāt, Latvijas sabiedrība ir jaunajām iespējām ES? Pirmais nopietnais pārbaudījums šai gatavībai būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

– Mēs esam jaunā situācijā. Bet tas ir arī izaicinājums visai mūsu sabiedrībai. Un es pieļauju, ka katrs indivīds, ja vien vēlēsies, var piedalīties. Taču es negribu pārspīlēt mūsu gatavību. Tāpat kā ieejot politikā, vajag kādu laiciņu, lai iepazītos ar situāciju. Bet esmu pārliecināts, ka mēs ne vien spēsim savas pozīcijas ES nosargāt, bet spēsim arī iekarot sev labāku vietu ES. Par vēlēšanām – mans vienīgais vēlējums būtu, lai cilvēki šajā skaistajā vasaras dienā, 12. jūnijā, padomātu par savu valsti un aizietu nobalsot. Tas, manuprāt, ir pats svarīgākais.

– Vai šajās vēlēšanās partiju cīņas neatstās negatīvu iespaidu uz Latvijas valsts interesēm?

– To mēs redzam jau tagad. Redzam, ka PCTVL izmanto skolu reformu, lai vienkārši kūdītu jaunatni un lai lielā mērā veicinātu savu popularitāti un savu ievēlēšanu Eiropas Parlamentā. Turklāt viņi izvēlējušies, manuprāt, agresīvu lozungu – “Krievi nāk!”. Manā izpratnē, tā tomēr nav tā īstā vieta, kur kūdīt sabiedrību, lai panāktu savus politiskos mērķus.

– Vai, jūsu iespaidā, pati ES ir psiholoģiski apsvērusi jauno situāciju, ka jaunās dalībvalstis ir klāt, ka mēs esam līdzvērtīgas partneres?

– Es domāju, mums gan Ārlietu komisijā, gan Ārlietu ministrijā tagad ir visas iespējas citām valstīm likt par sevi zināt. Mums jākļūst daudz aktīvākiem savu interešu aizstāvētājiem un Eiropas politikas definētājiem. Šeit nav jābaidās no tā, ka esam maza valsts. Mazas valstis ES laiku pa laikam spēj noteikt toni. Mums jāprot atrast savu nišu. Viena no nišām, kurā mums jāmēģina iespiesties un noteikt toni, ir ES Austrumu politika. Attiecības ar Ukrainu, Baltkrieviju sevišķi, arī ar Krieviju, Moldovu, Gruziju... – tā ir joma, kur var noderēt mūsu pieredze. Un, protams, ir virkne ekonomisko jautājumu. Bet galvenais – aktīva politika, jo mēs veidojam viedokli, nevis pievienojamies kādam citu izveidotam viedoklim. Tas ir mūsu mērķis. Nu, redzēsim, kā izdosies. Vēl jau šai valdībai pagājuši tikai divi mēneši.

– Rietumu prese plaši analizē ES attiecības ar Krieviju jaunajā situācijā. Pēdējos mēnešos bijusi arī virkne asu notikumu Latvijas un Krievijas attiecībās. Mani satrauc pastāvīgie Latvijas apmelojumi Krievijas medijos.

– Es domāju, Krievija neveiksmīgi cenšas paust viedokli gan Krievijā, gan arī attiecīgās aprindās Latvijā, ka, par spīti tam, ka Latvija iestājusies NATO un ES, nekas jau nav mainījies. Ka “mēs tāpat kontrolējam situāciju”. Par laimi, tā tas nav. Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, bija vērojama arī lielāka agresivitāte attiecīgās Krievijas aprindās tieši tagad, kad iestājāmies ES un NATO. Es domāju, ar laiku Krievijas attieksmei jāmainās, jo Krievijas prezidents, lai arī cik autoritārs būtu, tomēr ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš grib sadarbību ar ES un līdz ar to arī ar mums. Bet mums nevajadzētu arī dzīvot ilūzijās. Es nedomāju, ka mūsu attiecības uzlabosies strauji un īsā laikā. Bet priekšnosacījumi tam ir izveidoti. Mēs varam sākt runāt viens ar otru no līdztiesīgām pozīcijām.

– Kāda šajā procesā varētu būt parlamentāro attiecību loma?

– Uzturot dialogu ar Krieviju, nav viegli izvēlēties partnerus, jo ir ļoti grūti pateikt, kurš Krievijas pusē tiešām “spēlē”, – varas centralizācija tur tomēr ir augsta. Bet mēs neesam nolaiduši rokas. Nupat man bija tikšanās ar Krievijas Valsts domes pārstāvju politologu delegāciju, un mēs darījām, ko varējām, lai skaidrotu savas pozīcijas. Mēs arī nedrīkstam aizcirst durvis. Jo arī Latvija ir ieinteresēta, lai Krievija būtu demokrātiska, plaukstoša, stabila valsts. Vienalga, kādas ir mūsu pašreizējās attiecības, mums jāturpina sarunas. Ja spēsim panākt kopīgu viedokli kaut dažos jautājumos, būs labi. Kaut vai jautājums par Pededzes robežpunktu, ko Krievija grib vienpusīgi slēgt. Komisija saņēmusi man adresētu vēstuli – mūsu pašvaldības satrauktas, jo tas traucēs viņu ekonomisko attīstību. Mēs to zināmā mērā varam uztvert kā Krievijas ekonomiskā spiediena politiku. Arī “spiegu skandālā” mēs redzam, ka Krievija izvēlas ekonomiskās sviras. Ja mēs izsūtījām Krievijas diplomātu, kurš Latvijā tika noķerts spiegošanā, tad viņi kā atbildes pasākumu izsūtīja Latvijas diplomātu, kurš nodarbojās ar ekonomiskās sadarbības lietām.

– Jūs uzsvērāt, ka jāmainās politiķiem. Diemžēl sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka politiķu prestižs mūsu valstī nav tik augsts, kā gribētos. Un vai šīs lielās valstiskuma pārmaiņas tomēr neaizēno ikdienas pieredze?

– Arī politiķis pieder pie tautas, un arī mana pirmā pieredze pēc 1. maija, uz darbu braucot, bija augstā dīzeļdegvielas cena. Protams, ikdienas dzīvē mēs pievēršam uzmanību, pirmkārt, tam, kas mūs skar uzreiz un tieši. Tas, kāda būs Latvijas politika ES un cik veiksmīgi ES strādās mūsu politiķi, cilvēkam ikdienā paliek nepamanīts. Tas neskar mūs šodien pusdienās vai vakariņās. Degvielas cena skar uzreiz. Bet, runājot par politiķu zemo prestižu un arī masu saziņas līdzekļu ietekmi – tas ir gan objektīvi, gan subjektīvi. Jo ne mūsu sabiedrībā ir augsts politiskās izglītības līmenis, ne arī tas ir augsts starp demokrātiski ievēlētajiem politiķiem. Un diemžēl šis līmenis, manā izpratnē, ir zems arī masu medijos. Es gan skaitos jauns politiķis, jo politikā tagad esmu tikai astoņas nedēļas. Bet man arī neviens nav devis atlaides, lai šajā jaunajā darbā iejustos.

– Latvijas sabiedrībā jūs līdz šim pavasarim bijāt pazīstams kā politologs. Kā jūtaties politikā?

– Īsi sakot, es jūtos labi. Politiku es uztveru kā savas dzīves sastāvdaļu. Jo, manā izpratnē, katram cilvēkam dzīvē ir savs aicinājums, un man šķiet, ka politika – teorija vai prakse – ir tas, ko es mazliet pieprotu. Man nav, protams, pieredzes praktiskajā politikā, bet man ir pieredze akadēmiskajā darbībā, un arī mans dzīves skatījums ir tāds, ka cilvēkam jābūt aktīvam. Ja mēs katrs sēdēsim mājās un neko nedarīsim, tad arī nekas nemainīsies. Mani politika vienmēr ir interesējusi, un jau akadēmiskajā darbībā man izveidojušies labi sakari ar politiķiem un vēstniekiem visā Eiropā un Amerikā. Līdz ar to es šīs lietas pārzinu daļēji jau no iekšpuses. Un man bija un joprojām ir virkne ideju, ko es varbūt varētu bīdīt uz priekšu un realizēt. Mana situācija līdz ar to atšķiras no daudzu citu politiķu situācijas, kuri nupat ir ievēlēti parlamentā – viņiem vispirms ir jāapgūst darba metodes un jāizdomā, ko darīt. Jo parlamentā jau nevienu nespiež strādāt, var arī slinkot. Bet es ar savu darba dienu vēl netieku galā. Viss ir tādā skrējienā, jo visu laiku ir jaunas idejas. Ne visas var īstenot, bet kaut kas ir jādara.

– Jūs esat arī Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Vai darbu augstskolā nācās pamest?

– Nē, es joprojām esmu arī asociētais profesors Vidzemes augstskolā. Paldies Dievam, man pašreiz nav lekciju, jo studenti ir praksē. Līdz ar to man ir pāris mēneši brīvāka laika. Bet es, mazliet varbūt ironizējot, gribētu teikt, ka demokrātiskā sabiedrībā katram pilsonim ir vairāk vai mazāk jāpiedalās politikā. Bet politika ir jāuztver nedaudz arī kā hobijs. Jo demokrātijā viss mainās. Šodien mēs braucam ar “Volvo”’, rīt brauksim ar tramvaju. Tikai autoritārās valstīs vai monarhijās politiķi savā amatā paliek līdz nāvei. Es uzskatu, ka, cik ilgi varēšu, nedrīkstu iet prom no savas augstskolas, jo tā ir mana profesija, tas man ir svarīgākais. Un, otrkārt, man ir ļoti interesanti salīdzināt teoriju ar praksi. Ir ļoti interesanti būt trenerim vai tiesnesim, bet vēl interesantāk ir būt spēlējošajam trenerim. Es gribu paskatīties, kā tas man izdodas.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv