Kā izskaust aizspriedumus?

Latvijā, pēc Psihiatru asociācijas prezidentes Birutas Kupčas teiktā, kopējā psihiatriskajā aprūpē ir 3,8 procenti no visiem mūsu valsts iedzīvotājiem. Lielākais mīts, kas valda sabiedrībā, ir tas, ka visi cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem nav pieskaitāmi un, jo tālāk viņus tur no “normālajiem”, jo labāk. Taču daudziem no šiem cilvēkiem nav nepieciešama pastāvīga uzturēšanās slimnīcās vai pansionātos, viņi ir spējīgi integrēties sabiedrībā – dzīvot patstāvīgi un arī nopelnīt sev iztiku.

Veikaliņā “Paspārnīte” paši pacienti tirgo savus roku darbus, tādējādi nopelnot sev kabatas naudu Foto: Ēriks Polozovs

Palēnām Latvijā sāk mainīties attieksme pret cilvēkiem ar īpašām fiziskām vajadzībām līdz ar saprotami, ka arī viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Diemžēl attiecībā uz personām ar psihiskās veselības traucējumiem sabiedrības prātus joprojām pārņēmuši no viduslaikiem nākošie aizspriedumi un bailes. Lielā mērā to veicinājis arī tas, ka Latvijā visus neatkarības gadus nevarēja runāt par nopietnu šo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū. Faktiski viņi dzīvoja izolētā stacionārā aprūpē.

Lielākais uzdevums psihiatrijā – alternatīvās aprūpes izveide

Eiropā jau daudzus gadus, atšķirībā no Latvijas, psihiatrijā dominē ambulatorā jeb alternatīvā aprūpe. Tas nozīmē, ka cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem dzīvo vai nu patstāvīgi, vai grupu dzīvokļos un par viņiem rūpējas tā sauktā multidisciplinārā speciālistu komanda ārsta psihiatra vadībā, kurā ietilpst arī medmāsa, psihologs un sociālais darbinieks. Jāuzsver, ka šie pacienti nav viendabīgi, to vajadzības ir ļoti dažādas. Kādam jāpalīdz apgūt vienkāršu profesiju, kādam jāparāda, kā apieties ar gāzes plīti un uzcept sev kartupeļus vai kā iepirkties veikalā. Latvija ir sākusi spert pirmos soļus ceļā uz ambulatoro aprūpi, jo, kā “Latvijas Vēstnesim” atzīst Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktora vietnieks Ainars Čivčs, pašreiz viens no psihiatrijas pamatuzdevumiem ir nodrošināt iespēju pacientiem dzīvot vidē, kura viņus minimāli ierobežo, tajā pašā laikā nodrošinot viņiem nepieciešamo palīdzību. Jo, kā uzsver Psihiatru asociācijas prezidente B. Kupča, bez adekvātas ambulatorās aprūpes no slimnīcas izrakstītajiem pacientiem neizbēgami seko slimības saasinājums (kuru vistiešākajā veidā ietekmē arī nenokārtota sadzīve) un atgriešanās slimnīcā.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (LCESC) Personu ar psihiskās veselības traucējumiem interešu aizstāvības programmas direktore Ieva Leimane-Veldmeijere, tieši vāji attīstītā alternatīvā aprūpe ir lielākais pārmetums psihiatrijai Latvijā, jo tādējādi tiek pārkāptas cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem tiesības uz

Aknīstes slimnīcas pacientu padomes izdevums “Pulss”

integrētu dzīvi sabiedrībā. Nopietna problēma ir arī tā, ka vēl aizvien Latvijā nav likuma par psihiatrisko palīdzību. Cilvēktiesību ievērošana psihiatrijā ir centra uzmanības lokā jau kopš tā dibināšanas 1995. gadā. LCESC regulāri veic cilvēktiesību monitoringu psihiskās aprūpes stacionāros un pansionātos. Galvenā uzmanība tiek pievērsta pacientu iespējām saņemt informāciju par savu veselības stāvokli, par viņu tiesībām uz privāto dzīvi un sadzīves apstākļiem institūcijā. Kā uzsver I. Leimane-Veldmeijere, izvērtējot deviņu gadu pieredzi, vērojama cieša saistība starp valsts sociāli ekonomisko stāvokli un situāciju ārstniecības iestādēs un pansionātos. Lūgta raksturot psihiskās aprūpes pēdējo gadu tendences, I. Leimane-Veldmeijere atzīst, ka situācija nav viendabīga. Latvijā ir deviņas psihiatriskās slimnīcas un 29 sociālās aprūpes centri personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuru attīstība ir ļoti dažāda. Daudzviet, piemēram, Strenču psihiatriskajā slimnīcā vai Aknīstes psihiatriskajā slimnīcā, situācija ir ļoti uzlabojusies, taču daudzās vietās diemžēl valda stagnācija. Strenču psihiatriskā slimnīca ir uzsākusi veiksmīgu pilotprojektu alternatīvajā aprūpē, piesaistot gan slimnīcas ietaupītos finanšu līdzekļus, gan Sorosa fonda un LCESC naudu. Aknīstes slimnīcā ārstējas ilgtermiņa slimnieki, kuri tajā spiesti pavadīti 10, 15 gadus, citos gadījumos pat visu mūžu. Kā stāsta I. Leimane-Veldmeijere, lai gan, no malas raugoties, situācija slimnīcā varētu šķist bezcerīga, jo tā ir ļoti nomaļa vieta ar slikti izbraucamiem ceļiem un ārkārtīgi retu autobusu satiksmi, patiesā aina ir pavisam cita. Slimnīcas galvenā vērtība ir ļoti atvērts personāls. Aknīste ir vienīgā slimnīca Latvijā, kurā darbojas pacientu padome, kura izdod savu avīzīti “Pulss”. Tajā ir pacientu rakstīti stāstiņi, kā arī pašu fotografētas bildes. Pacientu padomei ir arī zināma ietekme uz slimnīcas administrāciju. Piemēram, par izmaiņām dienas režīmā. Padome panāca, ka no autobusu pieturas pie ceļa, kas iegriežas uz slimnīcu, tika noņemts piestātnes nosaukums “psihoneiroloģiskā slimnīca”, jo pacienti uzskatīja, ka tas viņus nevajadzīgi diskriminē. LCESC sniedz savu atbalstu šo pacientu rehabilitācijai, jo daudzi no viņiem, baudot attiecīgu aprūpi, būtu spējīgi dzīvot arī ārpus slimnīcas sienām. Problēma, ar kuru saskaras gandrīz visi pacienti, ir tā, ka pēc iznākšanas no slimnīcas, īpaši ja tajā pavadīti vairāki gadi, viņiem nav kur atgriezties. Saikne ar ģimeni ir zudusi, nereti piederīgo vispār nav. Pašvaldības arī īpaši netiecas šiem cilvēkiem ierādīt dzīvokļus. Tāpēc LCESC šobrīd cenšas dabūt finansējumu, lai izveidotu pirmo grupu māju, kas atradīsies Gārsenes pagasta centrā. Tāpat pie Aknīstes slimnīcas ar LCESC un Sorosa fonda atbalstu ir izveidots veikaliņš “Paspārnīte”, kurā paši pacienti tirgo savus roku darbus, tādējādi nopelnot sev kabatas naudu.

Tapis Psihiatriskās palīdzības likumprojekts

Kā uzsver LCESC speciāliste, psihiatriskajā aprūpē Latvija vēl aizvien pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.pantu. Tajā noteikts, ka cilvēku aizturēšanai (gan policijā, gan nelegālo imigrantu izvietošanas nometnēs, gan psihiatriskajās slimnīcās) ir jābūt likumīgai. Diemžēl Latvijā ir gadījumi, kad cilvēki pret viņu gribu tiek hospitalizēti. Saskaņā ar pašreizējo Ārstniecības likumu to sauc par neatliekamo ārstēšanu, kuru piemēro tad, ja cilvēks rada draudus sev vai sabiedrībai. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pants paredz, ka arī šādos gadījumos cilvēkam ir jābūt iespējām šo lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā, objektīvā tiesā. Latvija vēl aizvien šo iespēju nav nodrošinājusi. Bez tam arī akūtu psihožu gadījumos lēmums par piespiedu hospitalizēšanu ir jāpieņem tiesai. Kā skaidro Veselības ministrijā, ir sagatavots Psihiatriskās palīdzības likuma projekts, kurā noteikts, ka, sniedzot psihiatrisko palīdzību, jāievēro personas autonomijas princips, nediskriminācija, brīvprātība, atbilstības un nepārtrauktības princips, informācijas konfidencialitātes un humānisma princips. Lēmums par piespiedu ievietošanu ārstniecības iestādē būs jāpieņem tiesai 72 stundas pēc hospitalizācijas.
Veselības ministrija arī apturējusi psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistra darbību. Paredzēts, ka nākotnē tajā tiks reģistrēti tikai par bīstamiem uzskatāmie pacienti.

Eiropas nauda alternatīvajai aprūpei

Kā atzīst Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu departamenta direktore Sandra Baltiņa, 4 procenti no specializētajos valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošajiem varētu saņemt alternatīvos pakalpojumus – aprūpi mājās vai dienas centrā, viņiem būtu iespējams dzīvot grupu dzīvokļos un strādāt specializētās darbnīcās. Ambulatorā aprūpe izmaksā daudz lētāk. Institucionālajā sociālajā aprūpē izmaksas vidēji uz vienu klientu mēnesī ir 157 lati, bet dienas centros – 99 lati. Piekrītot izmaksu efektivitātei, Veselības ministrijas pārstāvji norāda, ka problemātiski ir alternatīvo aprūpi ieviest pilnā apjomā visā valstī, jo šobrīd tam trūkst gan cilvēkresursu, gan finanšu. Kā norāda S. Baltiņa, lielu ieguldījumu alternatīvās aprūpes attīstībā sniegs struktūrfondi – gan Eiropas Sociālais fonds (ESF), kas paredz arī personu ar psihiskās veselības traucējumiem sociālo rehabilitāciju, gan Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF). ERAF projektu ietvaros Labklājības ministrija kopā ar reģionālajām aģentūrām ir identificējusi piecu lielu sociālo aprūpes centru izveidi valstī. Šobrīd tiek veidota valsts aģentūra “Sociālās integrācijas centrs”, kas varēs pretendēt uz struktūrfondiem tieši personu ar garīgo atpalicību rehabilitācijai.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv