Ekspozīcijā – ar gaismu rakstīti portreti

Kolekcionārs Vilis Inde Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Līdz 12. jūnijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma Viļa Indes (ASV) privātkolekcijas darbu izstāde “Portreti”.
Fotogrāfijas muzejā tā ir pirmā privātkolekcijas darbu izstāde. Mazliet apcerot kolekcionēšanas interesi kā tādu, muzeja direktors Vilnis Auziņš uzsver sakārtotības principu, kas vienmēr vērsts uz kaut ko pozitīvu, jo sakārtotība ir garīga brieduma pazīme.
Izstāde savā būtībā nav, tā sakot, kails portretu kopums, bet lielā mērā sociālu vaibstu atspoguļotāja, kuru uztveramībā fotogrāfiju tapšanas vieta un laiks – Amerikas Savienotās Valstis, 20.gadsimta sākums – nebūt nerada atsvešinātības, pārāk liela attāluma sajūtu, gluži pretēji – izraisa asociācijas par to, kas notiek tepat un tagad. Tas attiecas uz fotouzņēmumiem, kuros portretēts ne vien cilvēks, bet spilgti izpaužas arī vide, apstākļi, kas konkrētajos darbos Doroteja Lange (Dorothea Lange, 1895–1965). Trūcīga migranta bērns. Laukstrādnieku nometne netālu no Sakramento. Kalifornija. 1936.gada novembris. Pols Strands (Paul Strand, 1890–1976). Meksikāņu sievietes portrets. 20.gs.30.gadi ir trūkums, nabadzība. Pats privātkolekcijas īpašnieks, izstādes kurators Vilis Inde šī redzesleņķa portretus ierindo cilvēktiesību jautājumu tematikā un atzīstas, ka viņu vienmēr ir aizkustinājušas to cilvēku dzīves, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nācies būt “malā”.
Akcenta funkcija izstādē ir pasaules slavenību portretiem, starp kuriem nenoliedzami acīs krītošākais ir aktrises Merilinas Monro sejas tuvplāns Filips Halsmans (Phillippe Halsman, 1906–1979). Aktrises Merilinas Monro portrets. 20.gs. 50.gadi. Savukārt aktrises Džesikas Lanžas liriski saulainais portrets Brūss Vēbers (Bruce Weber, 1946). Džesika Lanža. 1984.gads.) dubultuzmanību piesaistīja ar to, ka ir pirmais darbs Viļa Indes fotogrāfiju kolekcijā.
Stāsts par to, kā Vilis Inde kļuva par kolekcionāru ir tāds, ka māksla viņam patikusi un viņš studējis mākslas vēsturi, tomēr galu galā pabeigtas tieslietu studijas, un, strādādams par advokātu Ņujorkā, reiz avīzē izlasījis nelielu rakstu par to, ka kāds vienkāršs pastnieks ar sievu Amerikas Valsts muzejam dāvājuši mākslas darbu kolekciju miljoniem dolāru vērtībā. Šis pārsteidzošais fakts tad arī pamudinājis pievērsties mākslas vērtību kolekcionēšanai, un viņš neslēpj, ka mēdz labāk atsacīties no vakariņām restorānā nekā no privātkolekcijas papildināšanas, kuru, starp citu, neveido tikai portreti. Un arī portreti nav bijusi jau sākotnēji apzināta izvēle, tikai laika gaitā viņš sev par brīnumu konstatējis, ka kolekcijā to īpatsvars pārsniedz piecdesmit procentus.
Jāatzīst magnētisks efekts nav tikai slavenību portretu plejādei, arī tā sauktās nepazīstamās sejas (piemēram, Hjū Hollands (Hugh Holland, 1942) foto Smejošais Dionīss (no sērijas “Grieķu dievi”). 1993.gads intriģē, ne tikai ar savu individuālo ekspresivitāti, bet arī nezināmo dzīvesstāstu, par kuru, šķiet, neviļus iedomājamies, lūkojoties portretos. Katrā ziņā izstāde piedāvā iespaidu dažādību. Kā saka Vilis Inde, viņš rādot publikai savas kolekcijas fotogrāfijas, kas aptver laika posmu no 19.gadsimta līdz mūsdienām, ir gribējis pievērst uzmanību ne tikai portreta žanra specifikai, bet arī tam, cik uzskatāmi fotogrāfija kā mākslas veids ir mainījusies gan tehnoloģiju, gan, protams, sabiedriskās domas attīstības ietekmē. Viņaprāt, starpība ir pamanāmi liela. Un, mūsuprāt?!

Ieva Jaunupe