Jasmuižas jauno sezonu atklāj Latgales podnieki

Aivars Ušpelis Foto: Aleksandrs Lebeds

Staņislavs Viļums Foto: Aleksandrs Lebeds

Jau piecus gadus Raiņa muzejs Jasmuižā draudzīgi sadzīvo ar podnieku cepli, kas Jašas krastā tika uzbūvēts pēc leģendārā keramiķa Andreja

Paulāna cepļa “ģīmja un līdzības”. Te savus svečturus, krūzes un vāzes apdedzina ne vien Latgales, bet arī citu novadu meistari. Muzeja 40.sezonas atklāšanas svētkos Starptautiskās muzeju dienas priekšvakarā cepli kurināja Staņislavs Viļums, Ilmārs Vecelis un Aivars Ušpelis. Īsāk varētu teikt – “Pūdnīku skūla”. Tā ir Latvijas Kultūras fonda keramiķu kopa, kas par savu skolotāju uzskata Evaldu Vasilevski un nākamgad svinēs jau 15.dzimšanas dienu.
Kā atzīst muzeja vadītāja Solvita Brūvere, podnieku ceplis, kas ap sevi pulcina tautas mākslas kopējus no visām Latvijas malām, labi iederas Raiņa jaunu dienu zemē. Kopā ar Latgales keramikas pastāvīgo izstādi tas dara dzīvāku arī stāstījumu par dzejnieka māti kā lielu tautasdziesmu zinātāju un tālā apkārtnē izslavētu audēju. Podnieku darbnīcas telpās pašlaik tiek montētas stelles, lai te varētu darboties arī audējas.
Cepļa kurināšana ir brīnumu pilna. Satraucoša katram podniekam, jo dzīvā uguns mēdz sagādāt pārsteigumus – gan priecīgus, gan bēdīgus. Tiem, kas to piedzīvo pirmo reizi, tā ir kā jaunas pasaules atklāšana. Aizraujoši ir vērot, kā liesmas pieaug spēkā, līdz tās pārņem visus podus un izšaujas pa jumta lūku augstu debesīs. Meistari pēc viņiem vien zināmām pazīmēm nosaka to brīdi, kad kurināšana jāpabeidz. Tiek iemesta pēdējā pagale, un ceplis tiek atstāts līdz nākamam rītam.
Un tad sākas! No padzisušā cepļa podnieki ceļ ārā medaini dzeltenas, brūnas, koši zaļas, mēļas un zilas krūzes un krūzītes, saimniecības bļodas un dekoratīvus sienas šķīvjus. Šai reizē kopā ar “Pūdnīku skūlas” vīriem te savus darinājumus apdedzinājuši Lilija Zeiļa un viņas audzēknis Valentīns Petjko no Daugavpils, Jolanta un Valdis Dundenieki no Bērzpils pagasta, draugi un kolēģi no Ogres, Preiļu, Rēzeknes puses.
Krāsainajai izstādei pagalma zālienā nav ilgs mūžs – katrs grib saņemt kādu trauku vai vāzi no paša meistara rokām. Liela kaulēšanās neiznāk, jo meistari dārgi neprasa. Citādi – viss kā īstā gadatirgū.
Šai dienā apmeklētājus gaida vēl divas izstādes – studijas “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” iekārtotā ekspozīcija “Servīze” un Valsts mākslas akadēmijas Rēzeknes filiāles studentu, maģistrantu un pasniedzēju gleznu skate. Ne velti saka – Latgalē jau katrā sētā kāds mākslinieks – cits podus virpo, cits mālē puķes uz audekla, cits dzied vai spēlē.

Lilija Zeiļa un Valentīns Petjko; Anna Stafecka nelaiž ārā no rokām zaļo māla podu Foto: Aleksandrs Lebeds

Uzrunādams tautu pie tikko atvērtā cepļa, Staņislavs Viļums sacīja: “Keramiķi ir tādi cilvēki, kam patīk ik pa brīdim sarīkot svētkus sev un citiem. Kā rakstīts mūsu keramiķu kopas statūtos, podniecība ir viens no tiem amatiem, kura radītās materiālās vērtības būtiski ietekmējušas tautas garīgās kultūras veidošanos. Var teikt vēl vairāk – māla lauskas, ko atrod arheologi, ir mūsu senākās vēstures liecības.”
“Pūdnīku skūlas” keramiķi neatlaidīgi pēta tradicionālos māla apstrādes paņēmienus, izmanto cilvēkam un videi nekaitīgu tehnoloģiju un cenšas celt sava amata prestižu. Viņu pārliecība ir, ka amatniekam jāmācās no materiāla, ar kuru viņš strādā, un meistarības pamatā ir gudra atturība, vienkāršs skaistums un praktiskums. Vasaras plenēros Evalda Vasilevska “Akminīšos” darbi tiek apdedzināti arī kā gadu tūkstošus pirms mūsu ēras – zemē izraktā bedrē.
Kad Aivaram Ušpelim vaicāju, ar ko viņš atšķiras no pārējiem savas lielās un slavenās dzimtas meistariem, viņš kodolīgi pateica: “Ar to, ka es taisu melno keramiku.”
Ar to aizraujas arī pārējie kopas dalībnieki. Staņislavs Viļums atzīst, ka svēpētā jeb dūmotā vai melnā keramika paplašina uzskatus par Latgales podniecību un keramiku vispār. “Te māls nav paslēpts zem glazūras, vairāk jūtams cilvēka roku pieskāriens.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv