Daudzējāds pavasaris

Liena Muciniece (1966), Postmodernisma sapņu gulta, 2004 Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Edīte Pauls–Vīgnere (1939), Krāsu asni, 2004. Dārzā, tīrumā, pļavā – zeme melna, pelēka, brūngana. Un tad no zemes izslejas slaiki asni, dzīvīgi, sulīgi… (Mākslinieces teksts) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Inita Ēmane (1968), Disharmonija Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vēl tikai līdz 30.maijam ilgst Pavasaris Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā – tā 15 gadu jubilejai veltītā izstāde. Tā sniedz priekšstatu par laikmetīgām norisēm dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina jomā. Plašam skatītāju lokam šī izstāde varētu būt saistoša ar to, ka tajā nav kāda viena tendence, zināms ierobežojošs faktors, bet valda dažādība, arī mākslinieku paaudžu ziņā (vecākais izstādes dalībnieks ir dzimis 1915.gadā, jaunākais – 1981.gadā). Turklāt šī izstāde – konkurss, kas ir ikgadējs KKF atbalstīts projekts un, pateicoties Ilzes Martinsones (DLMM) iniciatīvai, konkrēto mākslas nozaru pārstāvjus rosina jauniem radošiem meklējumiem jau trešo reizi, aicina arī apmeklētājus nebūt tikai pasīviem vērotājiem, bet izteikt vērtējumu, balsojot par, viņuprāt, labāko mākslas darbu, kuras autoram izstādes noslēguma dienā pasniegs Skatītāju simpātijas balvu. Arī viens no apmeklētājiem izlozes kārtībā saņems pārsteiguma balvu.
Izstādē skatāmi 33 mākslinieku 46 darbi, kuru būtisks papildinājums ir arī īsa katra darba koncepcija, kas pauž autora domas par sevi un savu daiļradi. Kā pastāstīja izstādes kuratore Daiga Livčāne, ekspozīcija tapa lielas atlases (bija pieteikti 147 mākslinieku 262 darbi) rezultātā, kas, tēlaini izsakoties, salīdzināma ar vainaga pīšanu – visas puķes tajā nesalikt un citām kāti lūst. Taču tas lai nekādā ziņā neattur māksliniekus pieteikt drosmīgus eksperimentus atkal nākamgad, jo, pēc viņu pašu atzinuma, šādai izstādei ir jābūt, lai tā ne tikai, tā sakot, diagnosticētu procesus un parādības, bet arī iezīmētu attīstības virzienus. Šobrīd tie ir tādi, ka nav stingru robežu, kas atdalītu dekoratīvi lietišķo mākslu un dizainu vienu no otra, abās nozarēs izteikta ir dekoratīvā puse, objekta kā telpas izdaiļotāja atveidojums. Konkrēti, piemēram, keramiķa Daiņa Pundura darbs, kuru žūrijas komisija šogad atzinusi par labāko radošo sniegumu izstādē, uzskatāmi rāda, ka funkcionalitātes aspektam nav tik lielas nozīmes. Kuratore šo darbu raksturo kā lielu, tīru, skaidru formu ar noslēpumu, kas ir kaut kas jauns arī pašam māksliniekam.
Izstādē nav ignorēts arī kičs. Tam atvēlēts savs stūrītis. Mākslā pastāv šis novirziens, kas subjektīvi var patikt vai nepatikt, bet arī tajā kaut kas notiek, un tas tiek atspoguļots.
Salīdzinājumam jāmin, ka iepriekšējo gadu izstādes, kuru izvirzītie apakštemati (Atvērtā forma, Provinces urbanizācija) māksliniekiem šķita pateicīgi vides objektiem jeb instalācijām, apmeklētājos esot izsaukušas krasi atšķirīgas reakcijas, vecāka gadagājuma cilvēku attieksme pārsvarā bijusi noraidoša. Šogad savukārt diskutablākais darbs par to, vai tā ir māksla, apmeklētājiem liekoties Lienas Mucinieces Postmodernisma sapņu gulta, taču kopējais iespaids par izstādi veidojoties akceptējošs – tā esot krāsaina un interesanta.