Otrais pasaules karš. Joprojām vēsturnieku viedokļu krustugunīs

9. maijā, televīzijas reportāžās vērojot, kā ar vecajiem PSRS ordeņiem un medaļām greznojušies kara veterāni Pārdaugavā liek ziedus pie politiski pretrunīgā pieminekļa, atkal bija jādomā par politisko paradoksu: Lielais tēvijas karš, kurā pēc četriem baisiem ciešanu gadiem ar prātam neaptveramiem cilvēku upuriem uzvarēja Sarkanā armija, taču bija asiņaina konfrontācija starp vakardienas sabiedrotajiem Eiropas sadalīšanas plānos. Staļina–Hitlera mērķu kopību nostiprināja pirms sešdesmit pieciem gadiem noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts. “Briesmīgā 1939.gada augusta vācu–padomju alianse ir pats ciniskākais piemērs, kāds pieredzēts starp vissliktākajām antantēm,” teicis Eiropas Savienības idejas pamatlicējs Robērs Šūmans.

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Vācu armijas uzbrukums Polijai 1939.gada 1.septembra rītā – mirklis, ko uzskata par Otrā pasaules kara sākumu. Attēls no Mihaila Meltjuhova grāmatas “Upuščennij šans Staļina”, Maskava, 2000

1.

Plaši zināma atziņa, ka 1939. gada 1. septembrī līdz ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Drīz vien karā iesaistījās ļoti liels skaits valstu, pavisam sešdesmit viena, un tas aptvēra vairākus kontinentus. Kaut arī kopš to dienu traģiskajiem notikumiem jau pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, vēsturnieku starpā joprojām pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kura valsts un kurš politiķis ir visvairāk vainīgs pie tā izraisīšanas.
Historiogrāfijā par šo jautājumu ir trīs galvenās koncepcijas: vienā Otrais pasaules karš tiek raksturots kā “Hitlera karš,” otrā – kā “Staļina karš,” bet trešajā – kā “Rūzvelta karš”. Pirmās koncepcijas pārstāvji viennozīmīgi uzsver, ka tieši nacistiskā Vācija un Ādolfs Hitlers ir vainojami cilvēces lielākajā traģēdijā. Otrs virziens savukārt akcentē Padomju Savienības un tās diktatora Staļina izšķirošo lomu kara izraisīšanā. Trešā viedokļa piekritēji aizstāv domu, ka ASV izvirzīšanās par superlielvaru noveda pie vispārējā kara.

Pasaule lielvalstu
atšķirīgo mērķu valgos

Pamatos Otrā pasaules kara izcelšanās saistīta ar lielvalstu atšķirīgajiem mērķiem un pieeju pasaules kārtības veidošanā un uzturēšanā. Vislielākā atbildība par kara izraisīšanu tomēr gulstas uz tā laika diviem lielākajiem totalitārajiem režīmiem Eiropā: nacistisko Vāciju un komunistisko Padomju Savienību. Hitlers jau 1924. gadā, runājot par nacistu partijas ārpolitiskajiem plāniem, uzsvēra, ka Vācijai tiesības uz jaunu zemju iegūšanu kļūst ne tikai par tiesībām, bet arī par pienākumu. Nepaplašinot teritoriju, liela tauta tiekot lemta bojāejai, un tas īpaši attiecoties uz lielo ģermāņu tautu, kas devusi pasaulei kultūru. Vācija vai nu varot būt lielvalsts, vai tās nebūs vispār. Lai kļūtu par pasaules lielvaru, Vācijai jāpanāk tādi apmēri, kas var tai nodrošināt pienācīgu lomu. Hitlers atzina, ka nacionālsociālisti, nākot pie varas, saraus saites ar pirmskara laika koloniālo un tirdzniecības politiku un pāries pie jaunu zemju iekarošanas politikas Eiropā.
Ieguvuši varu Vācijā, nacisti tiešām sāka gatavošanos karam. Tika veikta strauja valsts militarizācija, kāpināti bruņošanās tempi. A. Hitlers pēc 1933. gada darīja visu iespējamo, lai sasniegtu nacistu izvirzītos ārpolitiskos mērķus, kas iesākumā paredzēja Vācijai kļūt par Eiropas, bet tālākā perspektīvā – par globālu lielvaru un pakļaut savai kontrolei visu pasauli. 1938.

Zviedru preses 1939. gada karikatūra par Staļina un Hitlera stratēģisko draudzību. Attēls no “Pasaules vēstures vidusskolai”, Zvaigzne ABC, Rīgā, 2003

gada martā nacistiskā Vācija realizēja Austrijas anšlusu – šīs valsts iekļaušanu trešā reiha sastāvā.
Nākamā valsts, pret kuru tika izvirzītas teritoriālās pretenzijas, bija Čehoslovākija. Kā iegansts tika minēta 3,5 miljonu vāciešu tiesību nodrošināšana Sudetu apgabalā. 1938. gada septembrī Hitlers kategoriski paziņoja, ka Vācija turpmāk nesamierināsies ar Sudetu vāciešu apspiešanu, un draudēja ar karu. Šādā situācijā rietumu lielvalstis Lielbritānija un Francija piespieda Čehoslovākiju bez cīņas atdot Vācijai tās pieprasītās teritorijas. 1939. gada martā Vācija sagrāba visu Čehoslovākiju un tā beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts. Slovākija tika izveidota kā marionešu valsts, bet Čehija pārtapa par Vācijas protektorātu.
Nākamais Hitlera mērķis bija sagraut Poliju un pārvērst to par Vācijas satelītu. Bet Lielbritānija un Francija nolēma nepieļaut tālāku Vācijas nostiprināšanos un aizstāvēt Poliju. Lai apturētu Vācijas tālāko agresiju, Rietumu lielvalstīm bija jāpiesaka karš Vācijai.

Staļina – Hitlera
politiskais tandēms

Protams, Padomju Savienība ir līdzatbildīga par Otrā pasaules kara izcelšanos, jo tā, tāpat kā nacistiskā Vācija, apdraudēja kaimiņvalstis un plānoja sagrābt jaunas teritorijas Austrumeiropā. PSRS parakstīja Molotova – Ribentropa paktu ar Vāciju, kas tai pēc astoņām dienām ļāva sākt uzbrukumu Polijai. Padomju Savienība, atbalstot savu sabiedroto Vāciju, kopā ātri sakāva Poliju un sadalīja to. Agresīvi PSRS izrīkojās ar Baltijas valstīm, kuras, pateicoties Vācijas akceptam, tika okupētas 1940. gada jūnijā.
PSRS ārpolitiskā stratēģija labi parādās J. Staļina runā VK(b)P CK Politbiroja sēdē 1939. gada 19. augustā. Tajā viņš atzīmēja, ka PSRS nevar parakstīt neuzbrukšanas līgumu ar Franciju un Angliju un sadarboties ar tām, jo tas novestu pie Vācijas izlīguma ar rietumvalstīm. Šāda notikumu attīstība, uzskatīja Staļins, ir bīstama Padomju Savienības interesēm. Sadarbojoties ar Vāciju, PSRS varēs iznīcināt Poliju, iegūt pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs, iekļaut savā sastāvā Besarābiju. Vācija piekritīs nodot PSRS ietekmē arī Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju. Pēc Staļina pārliecības, kara izraisīšana starp Vāciju un Rietumu valstīm bija PSRS interesēs. Viņš uzskatīja, ka jādara viss iespējamais, lai šis karš turpinātos ilgāku laiku un novārdzinātu abas puses. Tāda notikumu attīstība nostiprinātu Padomju Savienības pozīcijas Eiropā un pasaulē.
Japānas ekspansionistiskā politika 30.gados nenoliedzami sekmēja kara izcelšanos. Tā atklāti demonstrēja savu vēlmi kļūt par vadošo lielvaru Tālajos Austrumos un Āzijā. Japāna vērsās

1939. gada 28. septembris. Vācu karavīri aplūko Sarkanās armijas bruņumašīnas Ļubļinā. Attēls no Mihaila Meltjuhova grāmatas “Upuščennij šans Staļina”, Maskava, 2000

pret Eiropas lielvalstu, īpaši ASV, interesēm šajā reģionā. Japāna vispirms bija izvirzījusi mērķi pārņemt savā kontrolē tās valstis, kas ir bagātas ar dabas resursiem un izejvielām. Valsts rūpniecībai bija nepieciešama nafta, alva, citi krāsainie metāli, kaučuks u. c. Japānas agresīvā politika Āzijā vispirms skāra ASV intereses, un tāpēc konflikts iezīmējās tieši starp šīm lielvalstīm. 1937.gada jūlijā Japāna iebruka Ķīnā un īsā laikā guva panākumus, sagrābjot vienu no lielākajām ostām un pilsētām Šanhaju un Nankinu.
Arī Itālijas līderis Benito Musolīni realizēja agresīvu politiku. 1935.gada oktobrī Itālija iebruka Abesīnijā un okupēja to. Diktators B.Musolīni bija viens no nacistiskās Vācijas tuvākajiem sabiedrotajiem un tās ekspansionistiskās politikas atbalstītajiem. 1936.gada oktobrī abas valstis parakstīja vienošanos par Romas – Berlīnes ass izveidi, kas paredzēja ciešu sadarbību.
1937.gada novembrī Itālija pievienojās Vācijas un Japānas agrāk parakstītajam Antikominternes paktam. Tā bija savienība, kas vērsās ne vien pret PSRS, bet arī Rietumu valstīm ar mērķi iegūt pasaules kundzību. 1939. gada 22. maijā starp Itāliju un Vāciju tika noslēgts jauns savienības līgums – Tērauda pakts, kas sekmēja Vācijas iebrukumu Polijā. 30. gadu beigās Itālija kopā ar Vāciju atbalstīja Spānijas ģenerāļa Fransisko Franko dumpi pret likumīgo valdību un panāca dumpinieku uzvaru pilsoņu karā. Tādējādi tika grauta pēc Pirmā pasaules kara izveidotā starptautiskā kārtība un stiprinātas revizionistisko valstu pozīcijas.

Turpmāk – nobeigums