Kad daļa mūsu sabiedrības dzīvo gandrīz kā Eiropā...

Prof., Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Vistrūcīgāko mājsaimniecību grupa veido 10% no visu mājsaimniecību kopskaita, un pērn šīs grupas rīcībā esošais ienākums sastādīja tikai 9,6% no ienākuma, ko guva 10% visturīgāko mājsaimniecību. Pēc patēriņa izdevumiem starpība šajās grupās bija ievērojami mazāka: trūcīgie izdeva 23,2% no turīgāko izdevumiem. Kurš rādītājs labāk atspoguļo sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa? Varbūt vajadzīgi vēl kādi citi rādītāji?

Ienākumi, izdevumi, uzkrājumi, īpašumi

Tiklab atsevišķas mājsaimniecības, kā arī visas sabiedrības labklājību var raksturot ar dažādiem rādītājiem, kuri akcentē, izceļ dažādas dzīves līmeņa puses. Diezgan atšķirīgos, kaut arī cieši saistītos aspektos labklājību raksturo ienākumi, izdevumi, uzkrājumi un īpašumi.

Par primāro labklājību veidojošo faktoru varētu uzlūkot mājsaimniecību ienākumus. Ilglaicīgākā skatījumā bez ienākumiem nav domājami izdevumi, vēl jo mazāk - uzkrājumi. Mājsaimniecību ienākumus var raksturot ar dažādiem rādītājiem. Pašreiz CSP praksē un arī zinātniskos pētījumos visplašāk lieto rīcībā esošo ienākumu. To veido līdzekļi naudā un natūrā, kurus mājsaimniecība saņēmusi pēc nodokļu un citu obligāto maksājumu nokārtošanas un kurus var izmantot patēriņa izdevumu segšanai un uzkrājumu veidošanai. Tātad ienākumus fiksē pēc tā sauktā neto principa. Lai atsevišķu mājsaimniecību un to grupu ienākumi būtu salīdzināmi, tos pārrēķina vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai pieauguša patērētāja vienību. Pēdējais pārrēķins nepieciešams, salīdzinot dažāda demogrāfiskā sastāva mājsaimniecību un to grupu labklājību.

Mājsaimniecību izdevumu galveno daļu veido patēriņa izdevumi, un par to sastāvu plašāk runāsim turpmāk. Citus (nepatēriņa) izdevumus veido samaksātie alimenti, citām mājsaimniecībām pasniegtās dāvanas, brīvprātīgie maksājumi un ziedojumi, t.sk. nevalstiskos fondos. Pēdējie šajā rakstā nav aplūkoti.

Uzkrājumus veido ienākumu un izdevumu starpība, līdzekļi, kuri ir atlikti turpmākai rīcībai.

Bez minēto rādītāju saturiskās nozīmes dzīves līmeņa pētījumos ir jāņem vērā arī pieejamo datu ticamība. Pēc CSP mājsaimniecību budžetu pētījuma intervētāju un vadošo speciālistu ekspertīzes vērtējuma, nedaudz ticamāki ir dati par patēriņa izdevumiem, jo respondentiem biežāk vērojama tendence noslēpt kādus ienākumus, bet retāk - patēriņa izdevumus, atskaitot vienīgi izdevumus alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu iegādei. Šī apsvēruma dēļ CSP ziņojumos un gadagrāmatās sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa biežāk raksturo, izmantojot patēriņa izdevumus.

Pēc mūsu vērtējuma, patēriņa izdevumi var būt galvenais dzīves līmeņa rādītājs, runājot par sabiedrības trūcīgāko daļu, kura dzīvo "no rokas mutē" un daudzos gadījumos arī uz parāda. Šādiem cilvēkiem galvenie ikdienas jautājumi ir, kā iegūt pārtiku, maksāt vai nemaksāt par dzīvokli, slimības gadījumā iet vai neiet pie ārsta.

Turpretī sabiedrības turīgākās daļas, tās kura jau spēj veidot mazākus vai lielākus uzkrājumus, dzīves līmeni patēriņa izdevumi raksturo daudz nepilnīgāk, jo tie neatspoguļo uzkrājumu veidošanos. Šīs daļas labklājību un arī noslāņošanos, pēc mūsu domām, labāk raksturo rīcībā esošais ienākums.

Par uzkrājumiem naudas līdzekļu vai citā formā mājsaimniecību budžetu pētījuma ietvaros respondentiem nejautā, jo ir maz cerību iegūt ticamas atbildes. Pašreiz valstī esošās kriminogēnās situācijas apstākļos arī mums pašiem negribētos šādas ziņas izpaust, lai kādas garantijas tiktu solītas par atbilžu konfidencialitāti. Par īslaicīgu uzkrājumu veidošanos netieši varam spriest, salīdzinot mājsaimniecību ienākumus un izdevumus dažādās labklājības un citās grupās. Uzkrājumi ir ļoti svarīgs faktors, kas cilvēkiem dod zināmu drošību par nākotni un rada subjektīvo labklājības izjūtu.

Ilgtermiņa uzkrājumi pamazām var pārvērsties īpašumos vai pat bagātībā: personīgās mājās, akciju paketēs u.tml. Miljonus vērts vekselis var arī nepalielināt tā īpašnieka patēriņu, bet dod tam varu valstī un sabiedrībā, nodrošinātas vecumdienas utt.

Var vērtēt, ka sabiedrības noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa izskatīsies minimāla, ja to rēķināsim pēc patēriņa izdevumiem. Tā pašreiz dara CSP. Jau lielāku noslāņošanos parādīs analogi aprēķini pēc ienākumiem. Vēl daudz lielākai sabiedrības polarizācijai vajadzētu parādīties pēc uzkrājumiem un īpašumiem. Diemžēl tādiem aprēķiniem mums vajadzīgo datu nav.

Noslāņošanās pēc ienākumiem

Sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa jeb nevienlīdzību ienākumu sadalē raksturo vai nu ar atsevišķiem rādītājiem, piemēram, ar Džinī koeficientu, vai ar grupējumu tabulām. Pēdējos gados sociālās statistikas zinātnē un praksē plaši lieto deciļgrupējumus. Deciļgrupējumu veido, visas mājsaimniecības sakārtojot (ranžējot) ienākumu augošā secībā un katrā grupā secīgi ņemot vienu desmito daļu no visu mājsaimniecību skaita. Par visām izdalītajām grupām var izrēķināt visdažādākos rādītājus un tos sakārtot viegli pārskatāmās tabulās.

Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi šādi izveidotās grupās ir parādīti 1.tabulā. Šajā gadījumā rīcībā esošais ienākums ir rēķināts vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Tāds aprēķins ir vienkāršāks un saprotamāks nekā aprēķins uz vienu pieauguša patērētāja vienību. Vienkāršākais aprēķins ir pieļaujams, ja var pieņemt, ka izdalīto grupu mājsaimniecību demogrāfiskais sastāvs ir aptuveni līdzīgs. Ja tiek pētītas dzīves līmeņa īpatnības atsevišķās demogrāfiskās grupās, patērētāju vienību lietošana ir nepieciešama.

1.tabulā mājsaimniecību deciļgrupējumi pēc rīcībā esošā ienākuma ir uzrādīti par 1997., 1998. un 1999.gadu. Lai šo gadu dati būtu labāk salīdzināmi, 1997. un 1998.gada rīcībā esošie ienākumi ir pārrēķināti salīdzināmās cenās - 1999. gada vērtības latos. Lai to izdarītu, 1998. gada nominālie ienākumi sava laika vērtības latos ir reizināti ar preču un pakalpojumu cenu izmaiņu indeksu, kurš 1999.gadā bija 1,024. Lai šādi pārrēķinātu 1997.gada ienākumus, nominālie ienākumi ir jāreizina ar divu gadu patēriņa cenu indeksiem: mūsu gadījumā ar cenu pieaugumu 1999.gadā, salīdzinot ar 1998.gadu - 1,024, un 1998.gadā, salīdzinot ar 1997.gadu - 1,047, jeb ar 1,072 (1,024 x 1,047). Datus par mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu 1996.-1998.gadā attiecīgo gadu vērtības latos, bez korekcijas ar patēriņa cenu indeksiem esam publicējuši agrāk (O. Krastiņš, S. Bāliņa. Noslāņošanās stimulē, noslāņošanās apdraud. - "LV", 1999. gada 9.jūlijs, Nr.224/226 (1684/1686), 15.lpp.).

Grupējuma reprezentativitātes novērtēšanai var minēt, ka visā Latvijā katru labklājības deciļgrupu 1999.gada izlasē pārstāv 300-460 mājsaimniecības. Šis skaitlis visās grupās nav vienāds. Datu izstrādes programma paredz deciļgrupējumu veidot tā, lai visās grupās būtu vienāds ģenerālkopas mājsaimniecību skaits (101 tūkstotis). Tā kā katra izlasē nokļuvusī mājsaimniecība pārstāv atšķirīgu mājsaimniecību skaitu ģenerālkopā jeb ir iekļauta izlasē ar atšķirīgu varbūtību, izlases vienību skaits deciļgrupās nav vienāds. Izlases vienību skaits visas Latvijas mājsaimniecību deciļgrupās, pēc mūsu domām, ir pietiekams, lai iegūtos datus varētu uzlūkot par reprezentatīviem.

Jau mazāk reprezentatīvi ir grupējumu rezultāti pilsētām un laukiem. Katru pilsētu mājsaimniecību deciļgrupu pārstāv 200-300 izlases mājsaimniecības, bet lauku mājsaimniecību deciļgrupu - 120-150 mājsaimniecības. Pēdējā gadījumā iegūto rezultātu reprezentativitāte jau ir mazāka, un, izskatot tabulu, galvenā vērība jāpievērš vispārējām tendencēm, ko atklāj vairāku blakusgrupu dati, bet mazāk - atsevišķiem skaitļiem.

Vēl jāatgādina jau iepriekšējos rakstos minētais, ka mājsaimniecību budžetu pētījums pārstāv sabiedrības pamatmasu, pēc ekspertīzes vērtējuma, ap 95% mājsaimniecību. Pētījumā maz vai nemaz nav pārstāvēta sabiedrības pati nabadzīgākā daļa - klaidoņi bez noteiktas dzīvesvietas. Ja arī šādas personas gadījumizlases procedūra iekļauta pētījumā, intervētāji pēdējā oficiālajā dzīvesvietā viņas neatrod. Tāpat izlase nevar pārstāvēt sabiedrības bagātāko daļu, tā saucamos jaunbagātniekus. Viņu ir ļoti maz, un ļoti maza ir varbūtība kādam no tiem nonākt gadījumizlasē. Ja arī tas tomēr notiktu, ir raksturīgi, ka bagāti cilvēki no pētījuma atsakās. Piedalīšanās pētījumā ir brīvprātīga.

Ņemot vērā atzīmētos metodiskos paskaidrojumus un atrunas, varam izdarīt galvenos secinājumus, kas izriet no 1.tabulas deciļgrupējuma.

Salīdzinot grupu vidējos ienākumus, redzam, ka 1999.gadā visnabadzīgāko grupā tie ir Ls 16,81, bet relatīvi turīgāko grupā - Ls 175,97, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Tātad desmitdaļa sabiedrības nabadzīgāko mājsaimniecību bija spiesta iztikt ar 9,6% no turīgāko desmitdaļas ienākuma.

Vēl krasāka noslāņošanās notiek pēdējās, augstākās deciļgrupas ietvaros. Lielākais ienākums, kādu reģistrēja mājsaimniecību budžetu statistika 1999.gadā, bija Ls 621,26, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, un tā bija Rīgas pilsētas mājsaimniecība.

Dziļāka noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa 1999.gadā bija vērojama Latvijas laukos. Laukos nabadzīgāko deciļgrupas ienākumi bija tikai 6,4% no turīgāko deciļgrupas ienākumiem, bet pilsētās - 11,5%.

Salīdzinot mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma izmaiņas dinamikā 1996.-1999.gadā pēc visu mājsaimniecību vidējiem datiem (1.tabulas priekšpēdējā aile), redzam, ka diezgan manāmi uzlabojies pilsētu mājsaimniecību dzīves līmenis, bet laukos tas sistemātiski ir pazeminājies. Sevišķi raksturīgi ir tas, ka 1999.gadā izlasē vairs nav ļoti turīgu zemnieku mājsaimniecību, kādas vēl varēja sastapt 1998.gada izlasē. Tādēļ tieši lauku mājsaimniecību augstākās deciļgrupas ienākumi 1996.-1999.gadā ir samazinājušies visstraujāk. Vēl ir samazinājušies lauku iedzīvotāju ienākumi 2.-4. deciļgrupā, bet palikuši gandrīz nemainīgi vai nedaudz pieauguši pārējās deciļgrupās. Tā kā lauku iedzīvotāji pašreiz ir sociāli visapdraudētākie, pie viņu dzīves līmeņa jautājumiem ceram atgriezties vēl kādā no turpmākajiem rakstiem.

Arī CSP, vērtējot nevienlīdzību patēriņa izdevumu sadalē pēc Džinī indeksa, konstatē, ka laukos nevienlīdzība ir dziļāka un 1999.gada laikā padziļinājusies straujāk nekā pilsētās (Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1999.gadā. - R.: CSP, 2000.g. 10., 11.lpp.).

Valsts saimnieciskajai un sociālajai politikai prioritāri ir jābūt virzītai uz valsts lauku iedzīvotāju aizsardzību, īpaši ņemot vērā, ka laukos koncentrējas valsts vēsturiskie pamatiedzīvotāji.

Patēriņa izdevumi: spiedīgie un izvēles

Visas valsts mājsaimniecībās patēriņa izdevumu kopsumma 1999.gadā bija Ls 61,10, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Šī summa ir diezgan tuva rīcībā esošā ienākuma lielumam - Ls 64,73. Starpība Ls 3,63 jeb 5,6% no rīcībā esošā ienākuma raksturo valsts iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas iespējas. Šīs iespējas ir krasi atšķirīgas dažādās labklājības deciļgrupās (2.tabula).

2.tabulā ir parādīti patēriņa izdevumi un to sastāvs tajās pašās labklājības deciļgrupās, kuras bija izmantotas 1.tabulā un izveidotas pēc rīcībā esošā ienākuma. Tādēļ 2.tabula un īpaši tās pēdējā rinda tikai tuvināti raksturo mājsaimniecību noslāņošanos pēc patēriņa izdevumiem. Pēc minētajiem datiem iznāk, ka nabadzīgāko deciļgrupas patēriņa izdevumi sastāda 23,2% no relatīvi turīgāko mājsaimniecību patēriņa izdevumiem. Tas ir samērā daudz. Ja deciļgrupas veidotu tieši pēc patēriņa izdevumiem, šis procents būtu ievērojami mazāks un atklātos lielāka nevienlīdzība. (Pēc 1998. gada datiem, tas bija 10,2%.)

Šajā gadījumā to neesam darījuši, jo gribējām vairāk pievērst uzmanību ienākumu un izdevumu sakarībām un izdevumu sastāva īpatnībām dažādās labklājības grupās.

Salīdzinot patēriņa izdevumu kopsummu ar rīcībā esošo ienākumu 1999. gadā atsevišķās labklājības deciļgrupās, redzam, ka pirmajās trīs nabadzīgāko deciļgrupās mājsaimniecības ir bijušas spiestas saimniekot ar budžeta deficītu: izdevumi ir pārsnieguši ienākumus. Deficīts var parādīties ne tikai valsts budžetā! Kā budžeta deficītu sedz valsts, tas visumā ir zināms. Grūtāk pateikt, kā ar to tiek galā atsevišķas mājsaimniecības. Varētu būt izmantoti pārejoši uzkrājumi no sezonas vai gadījumrakstura ienākumiem, aizņēmumi no radiem vai kaimiņiem, kādi noklusēti ienākumi no "sīkās" ēnu ekonomikas u.c. Kāds īpatsvars ir minētajiem un neminētajiem krīzes pārvarēšanas pasākumiem, varētu būt turpmāko pētījumu uzdevums.

Sākot ar ceturto labklājības grupu, ienākumi sistemātiski pārsniedz izdevumus, sākumā nedaudz, bet pēdējās deciļgrupās jau ievērojami. Piemēram, pēdējā, augstākajā, deciļgrupā rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu starpība ir jau Ls 38,00, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, jeb 21,6% no ienākumu kopsummas. Latvijas iedzīvotāji vienmēr ir vēlējušies kaut ko uzkrāt, ja vien ir vismazākās iespējas. Relatīvi turīgāko deciļgrupas mājsaimniecības, starp kurām, kā jau minējām, jaunbagātnieku nav, uzkrāj ap piekto daļu no saviem ieņēmumiem.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu vispārējais sastāvs (2.tabulas priekšpēdējā aile) un struktūra, izmantojot salīdzinājumus dinamikā un sociālās grupās, bija samērā plaši analizēta vienā no iepriekšējiem rakstiem (O.Krastiņš, E.Vaskis, I.Jansone. Starp peļņu un iztikšanu. - "LV", 2000. gada 13.aprīlis, Nr.131/132 (2042/2043). 7.lpp.).

Šoreiz galvenokārt pievērsīsimies izdevumu atšķirībām galējās labklājības deciļgrupās: kā savus līdzekļus izlieto vistrūcīgākie un relatīvi turīgie. Kādu daļu no turīgāko izdevumiem spēj sev atvēlēt trūcīgie? Kā salīdzinājumu bāzi varam izmantot jau minētos 23,2%, kas atspoguļo trūcīgāko visu patēriņa izdevumu daļu no turīgāko patēriņa izdevumu lieluma.

Analogs procentu skaitlis ir gandrīz divas reizes lielāks tikai divām izdevumu grupām: tabakas izstrādājumu un uzturproduktu iegādei. Visgrūtāk nabadzīgajiem taupīt uz tabakas rēķina, kuri nokļuvuši šīs narkotikas atkarībā. Kaut arī nabadzīgāko ienākumi veido tikai ap 10% no turīgāko ienākumiem, viņi nekādi nespēj iztikt ar desmito daļu no tabakas patēriņa, bet izlieto nedaudz vairāk par pusi no turīgāko patēriņa. Ņemot vērā, ka trūcīgie pērk lētāku šķirņu tabakas izstrādājumus, naturālais tabakas patēriņš visās labklājības grupās varētu būt pat diezgan līdzīgs.

Saprotams, trūcīgie nespēj iztikt arī ar desmitdaļu, pat piektdaļu, no turīgāko pārtikas izdevumiem. Pirmajā labklājības deciļgrupā nonākušie turpat vai visus savus ienākumus ir spiesti izdot uzturproduktu iegādei. Otrajā deciļgrupā nonākušie savu budžetu spēj veidot jau nedaudz proporcionālāk, un jo augstāk, jo labāk.

Uzturproduktu un diemžēl arī tabakas izstrādājumu iegādes izdevumi ir jāvērtē kā ļoti spiedīgi.

Kā samērā spiedīgi ir jāvērtē izdevumi par dzīvokli, komunālajiem maksājumiem, veselības aprūpi un zālēm, kā arī ar izglītību saistītie izdevumi. Šajās grupās trūcīgo un turīgo izdevumu attiecība atbilst visu patēriņa izdevumu attiecībai salīdzināmās labklājības grupās (nedaudz vairāk nekā 20%).

Vērtējot sabiedrības polarizēšanos pēc materiālās dzīves līmeņa, jāņem vērā, ka mērenā klimata joslā, kurā atrodas Latvija, nabadzība ir daudz bīstamāka parādība nekā vairumā trešās pasaules valstu, kuru lielākā daļa atrodas silta klimata joslā. Piemēram, Nigērijā vai Somālijā kāds bezpajumtnieks, daudz neriskējot ar dzīvību, var visu gadu sēdēt zem palmas un meditēt. Dzīvokļa nemaz nevajag. Arī pārtikas kaloriju vajadzība siltumā mazāka, un kaut kas ēdams izaug visu gadu. Mērenā klimata apstākļos dzīve zem klajas debess ziemā nav domājama. Cilvēkam vai nu nepieciešams mājoklis, vai jāiet bojā. Nabadzības izplatība un iedzīvotāju paaugstināta mirstība šeit iet roku rokā.

Visas pārējās līdz šim neminētās patēriņa izdevumu grupas ir mazāk spiedīgas, un trūkuma apstākļos mājsaimniecības no tām atsakās. Šo izdevumu lielums pieaug visumā proporcionāli ienākumu pieaugumam. Turklāt straujš pieaugums vērojams vienīgi pēdējā, augstākā, labklājības deciļgrupā. Salīdzinot 10.deciļgrupas izdevumus ar blakusesošās 9.deciļgrupas izdevumiem, var atzīmēt divas reizes lielākus transporta izdevumus (savs transporta līdzeklis), divas reizes lielākus izdevumus apģērbu un apavu iegādei, divas reizes lielākus sakaru izdevumus (mobilais telefons), gandrīz trīs reizes lielākus izdevumus sabiedriskai ēdināšanai un viesnīcām (ārzemju ceļojumi), divas reizes lielākus izdevumus izglītībai utt.

Pēdējā, augstākā, labklājības deciļgrupa iekšēji ir ļoti neviendabīga. Vismaz puse tajā nonākušo mājsaimniecību pēc sava dzīves līmeņa joprojām ir tuvas devītās deciļgrupas mājsaimniecībām. Desmitās deciļgrupas vidējos rādītājus ievērojami paceļ ap 2-3% patiesi turīgu (vēl ne bagātu!) mājsaimniecību. Būsim drosmīgi un teiksim, ka tās dzīvo puslīdz kā Eiropā. Tomēr 2-3% valsts iedzīvotāju labklājība nevar nodrošināt valsts ilgspējīgu attīstību.

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums, 1.tabula

rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, 1999.gada vērtības latos

2.tabula

Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums un patēriņa izdevumi labklājības deciļgrupās 1999.gadā,

rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

1) Patēriņa izdevumu grupas sakārtotas pēc to lieluma vidēji visu Latvijas mājsaimniecību budžetos. Analogi 1998.gada dati publicēti O.Krastiņa, S.Bāliņas rakstā "Noslāņošanās stimulē, noslāņošanās apdraud" - "LV", 1999. gada 9. jūlijs.