Odu priekam dziedam latviski

Gluži nesen kopīgajā svētku dienā Rīgā un visā Latvijā skanēja Eiropas Savienības himna – neliela daļa no Bēthovena 9.simfonijas noslēguma ar Šillera dzeju “Priekam”. Kaut nedaudz ieskatoties šīs Šillera dzejas un Bēthovena mūzikas rašanās vēsturē, gribas apgalvot – jā, tieši tā bija jānotiek – kopīgā svētku brīdī šo lielisko kompozīciju dzied miljoni ļaužu, pieņemot to par savējo.

9.simfonijas fināldaļas kora partitūra (ap 1919.gadu). No Misiņa bibliotēkas krājuma

Mazliet vēstures. 1785.gadā divdesmit sešus gadus vecais Johans Kristofs Fridrihs Šillers (1759–1805) uzraksta apjomīgu dzeju “Priekam” (An die Freude), kuras astoņu pantu sākumā norādīts – koris (pārējie deviņi panti tātad solo). Ludvigs van Bēthovens (1770–1827) tad ir piecpadsmit gadus vecs, un, kā lasāms viņa biogrāfijā, šī prieka un cilvēcības ideālu pārbagātā dzeja viņu saistījusi visu mūžu.
Varbūt tajā minētie norādījumi “koris” (chor) – ietekmēja komponistu pirmoreiz mūzikas vēsturē simfonijai pievienot kori. 1817.gadā top pirmie 9.simfonijas uzmetumi, bet 1824.gada 7.maijā notiek tās pirmatskaņojums, kas sākotnēji vērtēts diezgan kritiski, sevišķi kora daļa... Triumfs nāk vēlāk un daudzas reizes.
1972.gadā ir pirmie rosinājumi Eiropas himnai izmantot daļu no Bēthovena 9.simfonijas. Izcilais diriģents Herberts fon Karajans instrumentē to klavierēm, pūtēju orķestrim, simfoniskajam orķestrim. 1985.gadā Eiropas Savienības himna tiek oficiāli apstiprināta. Tās teksts ir pirmās astoņas rindas no Šillera dzejas (mūzikā dzejas izkārtojums ir citāds; tā visa arī nav simfonijā izmantota). Tā kā tagad šī himna ir arī mūsējā, varētu būt interese par tās latviskajiem tulkojumiem.
Pirmais un pagaidām arī vienīgais visa Šillera dzejoļa “Priekam” tulkojums parādījies jau 1867.gadā, to veicis Kārlis Stālbergs (1837–1895). Grāmatiņas titullapā tulkotājs nosaucis to par vīna dziesmu un dāvājis latviešu dziedātājiem (te nav nekādas saistības ar Bēthovena mūziku). Pirmās astoņas rindas, kas, kā jau minēts, ir Eiropas Savienības himna, Stālberga tulkojumā skan šādi:

Debess uguntiņš, jūs prieki,
Paradīzes meitiņa,
Sirdī iesiluši, liegi,
Nākam tavā mājiņā.
Tu tos atkal vieno mīļi,
Ko tā mode izšķīra;
Visi cilvēki top brāļi,
Kur tavs padoms valdīja.

Seko viss Šillera teksts (96 rindas), bet ne tikai! Nezin kāpēc Kārlis Stālbergs pievienojis vēl savas 12 rindas, no kurām sevišķi “izteiksmīgas” – “Ir tie miroņi lai dzīvo! Brāļi, dzeriet, dziedājiet!”
Nākamo tulkojumu, kas domāts tieši korim simfonijas atskaņojumā, 1919.gadā veikusi Paula Līcīte (1889–1966). Komponisti to darīt rosinājis Andrejs Upīts. Nošu izdevumi ar šo tekstu izdoti 1919. un 1931.gadā. Himnas teksta daļa skan šādi:

Līksma, dzidra debess meita,
Elizejas daiļava!
Tavas karstās uguns alkstot,
Nākam tavā svētnīcā!
Tava vara atkal vieno
To, ko šķīris lepnais prāts.
Brālis brāli skūpstīt steidzas,
Tava maigā spārna klāts.

Tomēr biežāk simfonijas atskaņojumā izmantots oriģinālais vācu teksts:

Freude, schöner Götterfunken,
Tochter aus Elysium,
Wir betreten feuertrunken,
Himmlische dein Heiligtum.
Deine Zauber binden wieder,
Was die Mode streng geteilt:
Alle Menschen werden Brüder,
Wo dein sanfter Flügel weilt.

Un tikai 2004.gada februārī Valdis Bisenieks iztulkojis minētās pirmās astoņas Šillera rindas:

Līksme, dievu liesma spožā,
Elizejas lolojums,
Ļauj nu beidzot gaitā možā
Ieiet tavā templī mums.
Tuvi top, kas reiz bij tāļi,
Ciešāk sieti tie ikbrīd.
Visi ļaudis kļūs nu brāļi,
Kad tavs spārns tiem pāri slīd.

Lai šī lieliskā mūzika un dzeja dara cilvēkus gaišākus un labākus!

Velga Kince