Pretrunīgais karš pretrunīgo mediju atspoguļojumā

ASV mediju speciālista vērtējums

Neraugoties uz to, ka galvenās militārās operācijas Irākā beidzās relatīvi ātri, Amerikas mediju attieksme kļuvusi aizvien negatīvāka, un neseno patriotiskās vienotības fenomenu nomainījusi rezignācija Foto: EPA/A.F.I.

“Pretrunīgais karš, pretrunīgie mediji. Irākas kara atspoguļojums medijos” – šādu tematu savam priekšlasījumam amerikāņu diplomātiem un Latvijas žurnālistiem, otrdien, 25.maijā, ASV vēstniecībā bija izvēlējies pazīstamais amerikāņu plašsaziņas līdzekļu teorētiķis, Ņūmeksikas universitātes žurnālistikas profesors Stīvens Pasternaks.
Savu priekšlasījums profesors sāka ar retorisku jautājumu: “Vai Irākas karš man ir beidzies? Un vai tas jelkad beigsies?”
Pēc tam S. Pasternaks iezīmēja divas ļoti būtiskas un krasi atšķirīgas tendences ASV mediju darbībā kopš jaunā gadu tūkstoša sākuma. Vispirms, pēc 2001. gada 11. septembra baisajiem terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā, amerikāņu plašsaziņas līdzekļus apvienoja patriotiskas jūtas un atbalsts valdībai. Preses konferencēs prezidentam un viņa administrācijas pārstāvjiem netika uzdoti asi jautājumi, žurnālistus vienoja kopīgā vēlēšanās strādāt savas valsts labā.
Dziļi labvēlīga bija ASV žurnālistu attieksme arī pret valsts sekretāra Kolina Pauela 2003. gada 5. februāra runu Apvienoto Nāciju Organizācijā par masu ieroču atrašanos Irākā. ““Washington Post” pat uzsvēra, ka Kolins Pauels sniedzis neapstrīdamus pierādījumus, un noraidīja nepieciešamību valsts sekretāra apgalvojumus pārbaudīt,” teica profesors Pasternaks, uzsverot, ka šāda prakse – paļauties tikai uz vienas personas apgalvojumiem, neuzklausot vēl kādu informācijas avotu, – ir pretrunā ar amerikāņu žurnālistikas skolas pamatpostulātiem.
Referents uzsvēra, ka ASV un sabiedroto 2003. gada militārajā operācijā Irākā medijiem jau sākotnēji bija ierādīta nozīmīga loma. Jau 2003. gada februārī sākās īpaši atlasīto žurnālistu militārā apmācīšana dzīvošanai kara laika apstākļos. Šāda attieksme lielā mērā bijusi izskaidrojama ar žurnālistu un sabiedrības iebildumiem pret informācijas deficītu Irākas kara laikā 1991. gadā.
Šoreiz iespēja piedalīties militārajās operācijās dota lielāko laikrakstu un citu mediju pārstāvjiem, kā arī vietējo avīžu žurnālistiem no pilsētiņām, kurās izvietotas amerikāņu armijas bāzes.
Noskaņojums militārās operācijas priekšvakarā bijis visnotaļ optimistisks, ASV pat gatavojušās jau 2003. gada oktobrī uz Irāku sūtīt mediju speciālistus Irākas demokrātiskas preses veidošanai.
Taču reālā kara darbība amerikāņiem sagādājusi drīzu vilšanos. Televizoru ekrānos stundām ilgi bijuši skatāmi vien pa tuksnesi joņojoši tanki, un motoru monotono rēkoņu brīžiem pārtraukuši žurnālistu komentāri. Taču žurnālistiem, pat tankā atrodoties, bijis ļoti grūti iegūt informāciju par karadarbību kopumā, un reportāžas nācies balstīt uz ļoti ierobežotu informācijas apjomu par notikumiem konkrētajā vietā. Pirmais cenzors bieži vien izrādījies attiecīgās karaspēka vienības komandieris, kurš vispirms jau, gluži saprotamu iemeslu dēļ, liedzis, piemēram, minēt savas vienības atrašanās vietu. Militārpersonu dusmas izpelnījies reportieris Haraldo Verera, kurš televīzijas reportāžas laikā tuksneša smiltīs uzzīmējis Irākas karti, rādot savu atrašanās vietu.
Profesors Pasternaks uzsvēra, ka ierobežotais informācijas apjoms stimulējis arī vairāku īpaši organizētu televīzijas sižetu rašanos. Vispirms jau par kareives Džesikas Linčas atbrīvošanas operāciju no irākiešu gūsta un, otrkārt, par statujas nogāšanu Bagdādē – sižets, kas rādīts simtiem reižu.
Kara pirmajās dienās amerikāņi reportāžas no Irākas skatījušies kā kino – ar kolas pudeli un popkorna tūtu rokās, taču vienveidīgie kadri ar tankiem tuksneša smiltīs ātri apnikuši, un jau pēc trim četrām dienām amerikāņi sākuši pukoties, kāpēc karš “velkas tik ilgi”.
Informācijas atdzīvināšanai “CNN”, “Fax News” un citas aģentūras sākušas izmantot militāro ekspertu – atvaļinātu ģenerāļu – komentārus no studijas, tā izraisot Pentagona ierēdņu neapmierinātību. Kara sākuma dienās paši mediji asi nosodījuši sagūstīto irākiešu rādīšanu televīzijas reportāžās, nosaucot to pat par Ženēvas konvencijas pārkāpumu. Taču kara gaitā kritēriji mainījušies, un neviens mediju pārstāvis nav, piemēram, nosodījis pērn decembrī arestētā Sadama Huseina biežo rādīšanu televīzijas reportāžās.
Neraugoties uz to, ka galvenās militārās operācijas Irākā beidzās relatīvi ātri, Amerikas mediju attieksme kļuvusi aizvien negatīvāka, un neseno patriotiskās vienotības fenomenu nomainījusi rezignācija un aizvien asāka ASV administrācijas kritika. Nesen nelielā Virdžīnijas štata laikrakstā pausts viedoklis, ka amerikāņu lielākajiem preses izdevumiem tagad vajadzētu saviem lasītājiem atvainoties par nekritisko atbalstu valdībai pirms militārās operācijas Irākā. Savukārt “US Today” nesen izteica sava dibinātāja viedokli, ka ASV vajadzētu atsaukt savu armiju no Irākas.
Atbildot uz klausītāju jautājumiem par jaunāko attīstību Irākā un ASV, kas saistīta ar skandalozajām cietumnieku pazemošanas fotogrāfijām, profesors Pasternaks teica: “CBS tika lūgta šīs fotogrāfijas nepublicēt, taču atteicās. Ja šāds lūgums būtu izteikts pirms gada, tad CBS acīmredzot šādā lūgumā būtu ieklausījusies.” “Taču valdošā tendence ASV mediju tirgū Irākas kara iespaidā ir krasi mainījusies,” uzsvēra amerikāņu žurnālistikas profesors.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv